Iesaki rakstu: 
Laikā, kad “bundzinieka” Mārča Judža un viņa sievas attiecības komentē pat ministru prezidente, arī man gribētos nedaudz ieskicēt sabiedrības noskaņojumu attiecībā uz valsts pārvaldē notiekošo. Attēlam ir ilustratīva nozīme, taču tas atspoguļo sabiedrības noskaņojumu pret notiekošo valstī un tās pārvaldē – nenovīdību, sarunāšanu, alkatību un vēlmi parazitēt uz citu rēķina.
Lidosta kā vieta, caur kuru dodas prom, iespējams, labākais genofonds, jo nesaskata vairs iespējas ar godīgu rīcību ko sasniegt šajā zemē, taču šeit paliek smaidīgie kungi kā attēlā, kas joprojām domā, ka “visā visumā viss ir kārtībā.”
Šobrīd iepazīstoties ar publiski pieejamo informāciju Judžu ģimenē, gribas ieskicēt trīs iestāžu vadītāju nespēju un nevēlēšanos mainīt šo valsti un tās domāšanu. Armands Ruks, Juris Stukāns un Aigars Strupišs savā pašapmierinātībā un paštaisnumā nespēj sakārtot ne šīs iestādes, ne to domāšanu, ne arī pieņemt darbā kvalificētu personālu.
Policija, kura, ierodoties uz izsaukumu, aiztur policijas izsaucēju, lai tikai nebūtu jāizmeklē noziedzīgais nodarījums. Prokuratūra, kura ir aizmirsusi savus mērķus un uzdevumus – uzrādīt apsūdzību, nevis traucēt policijai izmeklēšanu. Strupiša kungs, kurš publiski pauž savu viedokli par tiesas procesiem, mēģinot tādā veidā ietekmēt savu padoto darbu tieši tāpat kā bāriņtiesas darbiniece, kura, paēdot kopīgas pusdienas ar Judža kungu, spēj mainīt lietu kārtību attiecībā uz viņa bērniem.
Šis ir laiks, kad Jura Juraša iedibinātā kārtība turpina dzīvot kursabiedru un deju biedru izpildījumā. Pemēram, prokurors Juris Juriss joprojām ir aizķēries deviņdesmitajos, jo spēj saņemties drosmi, lai skaļās lietās piezvanītu izmeklētājam un uzdotu jautājumu, vai izmeklētājs zina, kas šis prokurors ir, gaidot pazemību un paklausību, mudinot izbeigt noteiktus kriminālprocesus.
Sabiedrības domas dalās, kam ir taisnība strīdā starp Mārci Judzi un viņa sievu. Bet ir viens fakts, kas visiem jāņem vērā, – Judzis daudzos jautājumos ir ticis balstīts no Jura Juraša un viņa bandas. Gan policijā, gan prokuratūrā, gan tiesās, gan cita veida komerciālos strīdos.
Tāpēc sievas publiskotais par frivolo policijas, bāriņtiesas un tiesas komunikāciju ar Mārci Judzi nepārsteidz – tā ir Juraša roka un metode. Arī „neatkarīgā” advokāta nesenais komentārs medijos ir pavisam sarunāts – nejaušais advokāts ir no Valmieras un tuvs Juraša sabiedrotais.
Kā panākt taisnīgu šī strīda risinājumu? Nosūtīt Judža lietu izskatīšanai citā bāriņtiesā un attiecīgi citā tiesā – vēlams, ne Vidzemē, jo tā joprojām ir Juraša karaliste.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
