Jūlijs Krūmiņš: KNAB ir kļuvis par „Vienotības” pasūtījumu galdu, tāpēc arī jaunie skandāli nebeigsies ar notiesājošiem spriedumiem

- Vai taisnība, ka arī ar Jums savulaik tika saskaņota KNAB priekšnieka iecelšana?

- Tiesiskas valsts stūrakmens ir varas dalīšana. Kad likumdevējs, izpildvara un tiesu vara katra dara savu darbu un nejaucas citas darbā. Tai pat laikā ar Saeimas jeb likumdevēja balsojumu tiek ievēlēti vadošo tiesībsargājošo iestāžu vadītāji. Tas veicina situāciju, kad varas partijām ir svarīgi ievēlēt ērtus un vadāmus iestāžu vadītājus, kuri piever acis un mērķtiecīgi neredz prettiesisku rīcību sava ievēlētāja rīcībā.

Tas ir vēl viens mantojums no divtūkstošo gadu paša sākuma, kad pirmo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku iecelšanu vadošās partijas saskaņoja ar saviem sponsoriem. Arī man toreiz jautāja, lai arī ne lūdzu, ne gaidīju šādu saskaņošanu.

- Bet tagad taču tā vairs nenotiek, un varētu domāt, ka tagad KNAB vadītājs ir neatkarīgs savā darbībā...

- Arī tagad KNAB priekšnieks Jēkabs Straume ir bezpalīdzīgs ieliktenis. Faktiski šobrīd iestādi vada Kriminālprocesuālo izmeklēšanu pārvaldes priekšniece Anda Rumjanceva. Līdzīgi kā tas bija iepriekš, kad iestādi formāli vadīja Jaroslavs Streļčonoks, bet faktiski darīja to Juta Strīķe un Juris Jurašs, kuri savās labākajās tradīcijās izskoloja arī Rumjancevu. Savukārt, Aleksejs Loskutovs, beidzis savu karjeru KNAB vadītāja amatā, turpināja uzticīgi kalpot “Vienotībai” jau oficiāli – kā tās biedrs.

KNAB ir saaudzis ar politisko eliti jau kopš pirmsākuma. 2002. gadā trīs jauni ambiciozi politiķi - Einārs Repše, Krišjānis Kariņš un Solvita Āboltiņa sākumā izveidoja partiju “Jaunais laiks” un uzreiz pēc tam savu kabatas organizāciju -  KNAB. Vēlāk ietekmi pār KNAB pārņēma no “Jaunā laika” izveidotā “Vienotība” un vēlāk – “Jaunā Vienotība”. Tās vadītāji tika ievēlēti ar Saeimas balsojumu, un valdošās partijas viedoklim vienmēr ir bijusi izšķiroša loma. Tādēļ neesmu pārsteigts par to, ka KNAB, izrādās, “nekad nav dzirdējis” nedz par aplokšņu algām, nedz nemaksāšanu un draudiem uzņēmumam “SOAAR”.

- Jūs gan „Vienotības”, gan KNAB darbību esat piedzīvojis, tā sacīt, no abām pusēm. Kādi ir Jūsu secinājumi?

- “Jaunās Vienotības” biedriem ir vērienīga politiskā pieredze un gadu desmitiem atstrādāts izdzīvošanas mehānisms, kurš ļauj pārdzīvot korupcijas skandālus un pārvarēt krīzes, no “Jaunā laika” pārtopot par “Vienotību”, no “Vienotības” - par “Jauno Vienotību”, katru reizi atrodot nedienu grēkāzi un noņemot to no aktīvās politiskās skatuves, lai neciestu pārējie, t.i. nepieķertie.

“Vienotība” pārdzīvoja sava biedra Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandālu un viņa tirgošanos ar ierobežotas pieejamības informāciju. 2012. gadā Zaķis pazuda no politiskās skatuves, bet KNAB neatrada iemeslu procesa uzsākšanai. Vēlāk aiziet no aktīvās politikas nācās arī Solvitai Āboltiņai, jo viņa vairs nejuta mēru savas varas izmantošanai.

Tagad pienākusi kārta nesodāmības sajūtas apreibinātajam Krišjānim Kariņam, un pa vidu uzpeld arī citu partijas līderu šmuces. Bet ne reizi “Jaunās Vienotības” censoņu netīrie darbi nav nonākuši līdz tiesai. Nez kā viņiem tas izdodas?! To uz savas ādas izbaudu jau devīto gadu.

- Ne visi zina, kā tieši Jūs to izbaudāt uz savas ādas.

- Savulaik ļoti uzticējos bijušajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai. Atbalstīju viņas centienus aktīvajā politikā. 2014. gada vasarā pat tikos ar “Vienotības” vadītāju Āboltiņu, lai piedāvātu viņai veidot koalīciju ar “No sirds Latvijai”. No Āboltiņas toreiz saņēmu atbildi, ka Sudraba ir viņas politiskā konkurente, ka abām ir viens vēlētājs, tādēļ viņa “savāks Sudrabas balsis”, par sadarbību nevarot būt ne runas.

Pavisam drīz pret Sudrabu un viņas vadīto partiju tika izvērstas raganu medības, Sudraba tika apsūdzēta spiegošanā Krievijas labā, un “No sirds Latvijai” ieguva Saeimā vien dažas deputātu balsis. Visam pa vidu KNAB uzsāka manu telefonsarunu noklausīšanos. Arī Āboltiņas reitingi bija tik zemi kā nekad, Saeimas vēlēšanās viņa palika aiz borta. Visas politiskās ambīcijas, ieskaitot premjeres krēslu, paliktu tikai sapņa līmenī, ja vien jaunāks kolēģis Jānis Junkurs neatbrīvotu vietu pieredzējušai, taču Saeimā neiekļuvušai kolēģei.

Mani joprojām nomoka jautājums – cik šāds upuris maksāja? Un kurš to apmaksāja? Klīst baumas, ka tas izmaksāja EUR 250 000. KNABs jau neuzdeva viņam šo jautājumu, nekā prettiesiska viņa rīcībā jau nebija. Esmu gatavs iedot Junkuram tik daudz, cik viņš toreiz saņēma, lai viņš atdod naudu tās devējam un izstāsta visu patiesību.

Aptuveni pēc gada, kad Solvita Āboltiņa pa adatas aci tomēr ielīda Saeimā, demisionēja premjere Laimdota Straujuma, un sākās Āboltiņas cīņa par šo krēslu. Nedrīkstēja pieļaut, ka tas tiek ZZS pārstāvim Mārim Kučinskim. Reitingi bija zemāki nekā jebkad, partijas biedru neuzticēšanās pieauga. Āboltiņa apzinājās – ir pēdējais laiks rīkoties, lai noturētu varu. Derēja jebkurš kompromats pret ZZS.

Āboltiņa no laika gala “Jaunajā laikā” un “Vienotībā” bija atbildīga par korupcijas apkarošanas aktivitātēm; no 2014. gada beigām līdz 2018. gada sākumam vadīja Saeimas Nacionālās drošības komisiju, cieši sadarbojās ar KNAB un citām tiesībsargājošām iestādēm.

- Bet kādā sakarā tur Jūs?

- No 2008. gada, kad pārdevu SIA “Man-Tess”, esmu pensionārs, kurš beidzot bauda dzīvi Siguldā un nodarbojas tikai ar medībām un ceļojumiem. Es tikai aizdodu naudu bērniem, lai viņi varētu attīstīt Jūrmalā viesnīcu biznesu, bet tiku apsūdzēts kukuļošanā, jo ieteicu meitai uzdāvināt šampanieša pudeli kādai dāmai, kura vairākus mēnešus viņu konsultēja, lai uzbūvētais “Turaidas kvartāls” atbilstu visām vides pieejamības prasībām. Tā var pasūtīt noklausīties jebkuru.

2016. gadā agrā oktobra rītā pie manis Siguldā ielauzās KNAB vienība, pārmeklēja māju, izņēma visus iespējamos informācijas nesējus, ieročus. Stundas astoņas, līdz vēlai pēcpusdienai pratināja, lai es pasaku, cik un kā esmu ziedojis ZZS, ka esmu Gatim Truksnim devis naudu vai citu labumu. Lika saprast, tiklīdz pateikšu ko noderīgu, pret mani kriminālprocess tikšot izbeigts utt. Man nebija, ko teikt, tādēļ tiku apsūdzēts kukuļošanā ar šampanieti apmaiņā pret 20 miljonus vērta objekta nodošanu ekspluatācijā. Lēti, ne?

Šodien, dzirdot par SIA “SOAAR” problēmām, kad pret uzņēmumu tiek uzsāktas raganu medības, jo tas ir atļāvies palūgt samaksu par savu vairāku gadu darbu, atpazīstu to pašu politiskā pasūtījuma raksturu, ar ko cīnos jau astoņus gadus.

- Tad kā labā īsti strādā KNAB? Un ko mēs varam gaidīt no jauno „Vienotības” skandālu izmeklēšanas?

- KNAB ir absolūti nedzirdīgs un neredzīgs pret varas partiju izdarībām. Bet, ja gadās, ka žurnālisti kaut ko “izceļ”, tad izmeklēšana notiek tik vāji un tik sliktā kvalitātē, ka lietas tiek izbeigtas pirms tiesas. Un nekas nespēj to mainīt – nedz Zaķa pirktās balsis, nedz Kariņa lidojumi, nedz partijas finanšu mahinācijas ar aplokšņu algām, nedz Āboltiņas politiskie pasūtījumi. Uzskatu, ka šī m… ir jāatsauc no vēstnieces pienākumu pildīšanas, jo cilvēks ar tik netīru, sagrautu reputāciju nedrīkst pārstāvēt Latviju ārvalstīs. Cik gan godīgi un samērīgi ir, ja par visu šo nav tiesāts neviens “Vienotības” biedrs, bet mani notiesā par šampanieša pudeli?!

Man šobrīd nav ticības, ka kārtējais “Jaunās Vienotības” skandāls beigsies ar notiesājošu spriedumu kādam no tās biedriem. Labākajā gadījumā – pabīdīs prom no politiskās skatuves. Diemžēl tādi amati kā KNAB vadītājs, ģenerālprokurors, VID vadītājs utt. tiek apstiprināti Saeimā. Apstiprināti ar koalīcijas balsīm, ar vadošās partijas akceptu, līdz ar to neviens no šo amatu pildītājiem nevēlas kost rokā, no kuras ēd. Atrod tādus kā Krūmiņš, kā SIA “SOAAR” valde un safabricē lietas, lai radītu vētrainas darbības imitāciju.

Novērtē šo rakstu: