Iesaki rakstu: 
"Kungs, dod man mieru pieņemt to, ko nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, ko varu mainīt, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra." (Etingers Frīdrihs Kristofs)
Nekas pēdējā laikā sabiedrībā nav izpelnījies tik asas viedokļu sadursmes kā jautājums par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajos medijos krievu valodā.
Ir skaidri redzama disproporcija starp tiem, kas varētu būt šo raidījumu mērķauditorija (visai nelielā), un tiem, kas metas šo piedāvājumu apkarot “idejas vārdā” – piesaucot Satversmi, apdraudējumu valsts valodai, ģeopolitisko situāciju, lielkrievu šovinismu, putinismu u.c. neapšaubāmi pastāvošas reālijas.
Tāpēc šķiet, ka “pa zvirbuli tika šauts ar lielgabalu” – piešķirot hipertrofisku nozīmīgumu niecīgam ētera laika gabaliņam. Šīs sabiedriskā medija minūtes tika paceltas simbola augstumos, lai pozicionētos pavisam citos jautājumos – par varu un “pret krieviem”.
Tās partijas, kas paziņoja, ka ar krieviem nerunās ne krieviski, ne latviski, – tās neapšaubāmi ir no sadaļas par varu. Tās ir iesēdinājušas Latviju ekonomiskās atpalicības peļķē, un vienīgais veids, kā izvairīties no atbildības, ir kairināt elektorāta jutīgo punktu. Maksimāli jākāpina emocijas, tad pastāv iespēja, ka vēlētājs piemirsīs gan aplokšņu algas, gan nelikumīgus ziedojumus, gan šantāžu un draudus uzņēmējiem, kas vēl nesen turējās mediju uzmanības centrā. Tā ir pārbaudīta taktika, kas šai varas elitei nesusi panākumus gadu desmitiem.
Pret “krievu debatēm” karojošo rindās redzu arī radošus cilvēkus, kam sen nav bijusi iespēja sarīkot maijpuķīšu vai lietussargu revolūcijas, oligarhu kapusvētkus vai izziņot jaunas politiskās zvaigznes piedzimšanu, kas apspīdēs “mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”. Ļoti gribētos, lai viņu lielais potenciāls tiktu vērsts ne tikai uz mediju regulēšanu, bet arī daudz dedzīgāk iestātos par izglītības kvalitāti Latvijas skolās, jo īpaši par latviešu valodas un kultūras apguvi mazākumtautību bērniem. Domāju, skolotāju trūkums un juceklis mācību programmās ir lielāks drauds latviešu valodai nekā specifiskas politiskās debates vēlēšanu gados.
Krievijas iebrukums Ukrainā, protams, maina politisku debašu fokusu un maina arī mūsu politiku vispār. Bet tas nedod nekādas tiesības izturēties pret Latvijas krieviem - Latvijas pilsoņiem - kā pret šī kara vaininiekiem, kurus vajadzētu “sodīt”, atņemot viņiem kripatiņu ētera laika dzimtajā valodā. Gribu apgalvot, ka absolūti lielākais vairākums politiski aktīvo krievu it labi saprot un lieto valsts valodu. Primārais te ir jautājums par savstarpēju cieņu un savstarpējo attiecību risināšanas toni. “Mums ir tiesības šajā valstī runāt tikai latviski.” “Bet mums ir nevardarbīgas pretošanās iespēja - jūs nedzirdēt.” Tā netop politiskā nācija. Tā rodas divkopienu valsts.
Nesen mūsu medijos bija publicēta intervija ar Jeruzalemes Ebreju universitātes profesoru Ichaku Brudniju. Viņš min, ka pēc katra Izraēlas un palestīniešu konflikta mainās situācija: “1973. gada karš noveda pie miera līguma ar Ēģipti, pirmā palestīniešu intifada - pamatā miermīlīgā sacelšanās - noveda pie palestīniešu pašpārvaldes izveides, savukārt otrā intifada tika militārā ceļā sagrauta, tomēr pēc tās Izraēla izveda savus spēkus no Gazas.” Viņš prognozē, ka pašreizējā asiņainā konflikta rezultāts varētu būt Palestīnas valsts pasludināšana. Proti, Izraēlas sabiedrībai svarīgāk ir domāt par savas valsts ilgtspēju, nevis tikai pastāvēt uz savu taisnību, uzskata profesors.
Palestīnas (un ne tikai arābu) un Izraēlas (un ne tikai ebreju) naida stāsts ir sens. Teju bezcerīgi bezgalīgs. Bet arī tur nāksies atrast sadzīvošanas/izdzīvošanas formulu.
Mums visiem Latvijā – tāpat. Arvien vairāk liekas, ka izvēlēsimies uz to iet pa garu ceļu. Nevis par šodienu un rītdienu domājot, bet caur pagātni – katrs savu taisnību pierādot. Diemžēl.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
