Iesaki rakstu: 
"Kungs, dod man mieru pieņemt to, ko nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, ko varu mainīt, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra." (Etingers Frīdrihs Kristofs)
Nekas pēdējā laikā sabiedrībā nav izpelnījies tik asas viedokļu sadursmes kā jautājums par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajos medijos krievu valodā.
Ir skaidri redzama disproporcija starp tiem, kas varētu būt šo raidījumu mērķauditorija (visai nelielā), un tiem, kas metas šo piedāvājumu apkarot “idejas vārdā” – piesaucot Satversmi, apdraudējumu valsts valodai, ģeopolitisko situāciju, lielkrievu šovinismu, putinismu u.c. neapšaubāmi pastāvošas reālijas.
Tāpēc šķiet, ka “pa zvirbuli tika šauts ar lielgabalu” – piešķirot hipertrofisku nozīmīgumu niecīgam ētera laika gabaliņam. Šīs sabiedriskā medija minūtes tika paceltas simbola augstumos, lai pozicionētos pavisam citos jautājumos – par varu un “pret krieviem”.
Tās partijas, kas paziņoja, ka ar krieviem nerunās ne krieviski, ne latviski, – tās neapšaubāmi ir no sadaļas par varu. Tās ir iesēdinājušas Latviju ekonomiskās atpalicības peļķē, un vienīgais veids, kā izvairīties no atbildības, ir kairināt elektorāta jutīgo punktu. Maksimāli jākāpina emocijas, tad pastāv iespēja, ka vēlētājs piemirsīs gan aplokšņu algas, gan nelikumīgus ziedojumus, gan šantāžu un draudus uzņēmējiem, kas vēl nesen turējās mediju uzmanības centrā. Tā ir pārbaudīta taktika, kas šai varas elitei nesusi panākumus gadu desmitiem.
Pret “krievu debatēm” karojošo rindās redzu arī radošus cilvēkus, kam sen nav bijusi iespēja sarīkot maijpuķīšu vai lietussargu revolūcijas, oligarhu kapusvētkus vai izziņot jaunas politiskās zvaigznes piedzimšanu, kas apspīdēs “mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”. Ļoti gribētos, lai viņu lielais potenciāls tiktu vērsts ne tikai uz mediju regulēšanu, bet arī daudz dedzīgāk iestātos par izglītības kvalitāti Latvijas skolās, jo īpaši par latviešu valodas un kultūras apguvi mazākumtautību bērniem. Domāju, skolotāju trūkums un juceklis mācību programmās ir lielāks drauds latviešu valodai nekā specifiskas politiskās debates vēlēšanu gados.
Krievijas iebrukums Ukrainā, protams, maina politisku debašu fokusu un maina arī mūsu politiku vispār. Bet tas nedod nekādas tiesības izturēties pret Latvijas krieviem - Latvijas pilsoņiem - kā pret šī kara vaininiekiem, kurus vajadzētu “sodīt”, atņemot viņiem kripatiņu ētera laika dzimtajā valodā. Gribu apgalvot, ka absolūti lielākais vairākums politiski aktīvo krievu it labi saprot un lieto valsts valodu. Primārais te ir jautājums par savstarpēju cieņu un savstarpējo attiecību risināšanas toni. “Mums ir tiesības šajā valstī runāt tikai latviski.” “Bet mums ir nevardarbīgas pretošanās iespēja - jūs nedzirdēt.” Tā netop politiskā nācija. Tā rodas divkopienu valsts.
Nesen mūsu medijos bija publicēta intervija ar Jeruzalemes Ebreju universitātes profesoru Ichaku Brudniju. Viņš min, ka pēc katra Izraēlas un palestīniešu konflikta mainās situācija: “1973. gada karš noveda pie miera līguma ar Ēģipti, pirmā palestīniešu intifada - pamatā miermīlīgā sacelšanās - noveda pie palestīniešu pašpārvaldes izveides, savukārt otrā intifada tika militārā ceļā sagrauta, tomēr pēc tās Izraēla izveda savus spēkus no Gazas.” Viņš prognozē, ka pašreizējā asiņainā konflikta rezultāts varētu būt Palestīnas valsts pasludināšana. Proti, Izraēlas sabiedrībai svarīgāk ir domāt par savas valsts ilgtspēju, nevis tikai pastāvēt uz savu taisnību, uzskata profesors.
Palestīnas (un ne tikai arābu) un Izraēlas (un ne tikai ebreju) naida stāsts ir sens. Teju bezcerīgi bezgalīgs. Bet arī tur nāksies atrast sadzīvošanas/izdzīvošanas formulu.
Mums visiem Latvijā – tāpat. Arvien vairāk liekas, ka izvēlēsimies uz to iet pa garu ceļu. Nevis par šodienu un rītdienu domājot, bet caur pagātni – katrs savu taisnību pierādot. Diemžēl.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
