Iesaki rakstu: 
"Kungs, dod man mieru pieņemt to, ko nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, ko varu mainīt, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra." (Etingers Frīdrihs Kristofs)
Nekas pēdējā laikā sabiedrībā nav izpelnījies tik asas viedokļu sadursmes kā jautājums par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajos medijos krievu valodā.
Ir skaidri redzama disproporcija starp tiem, kas varētu būt šo raidījumu mērķauditorija (visai nelielā), un tiem, kas metas šo piedāvājumu apkarot “idejas vārdā” – piesaucot Satversmi, apdraudējumu valsts valodai, ģeopolitisko situāciju, lielkrievu šovinismu, putinismu u.c. neapšaubāmi pastāvošas reālijas.
Tāpēc šķiet, ka “pa zvirbuli tika šauts ar lielgabalu” – piešķirot hipertrofisku nozīmīgumu niecīgam ētera laika gabaliņam. Šīs sabiedriskā medija minūtes tika paceltas simbola augstumos, lai pozicionētos pavisam citos jautājumos – par varu un “pret krieviem”.
Tās partijas, kas paziņoja, ka ar krieviem nerunās ne krieviski, ne latviski, – tās neapšaubāmi ir no sadaļas par varu. Tās ir iesēdinājušas Latviju ekonomiskās atpalicības peļķē, un vienīgais veids, kā izvairīties no atbildības, ir kairināt elektorāta jutīgo punktu. Maksimāli jākāpina emocijas, tad pastāv iespēja, ka vēlētājs piemirsīs gan aplokšņu algas, gan nelikumīgus ziedojumus, gan šantāžu un draudus uzņēmējiem, kas vēl nesen turējās mediju uzmanības centrā. Tā ir pārbaudīta taktika, kas šai varas elitei nesusi panākumus gadu desmitiem.
Pret “krievu debatēm” karojošo rindās redzu arī radošus cilvēkus, kam sen nav bijusi iespēja sarīkot maijpuķīšu vai lietussargu revolūcijas, oligarhu kapusvētkus vai izziņot jaunas politiskās zvaigznes piedzimšanu, kas apspīdēs “mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”. Ļoti gribētos, lai viņu lielais potenciāls tiktu vērsts ne tikai uz mediju regulēšanu, bet arī daudz dedzīgāk iestātos par izglītības kvalitāti Latvijas skolās, jo īpaši par latviešu valodas un kultūras apguvi mazākumtautību bērniem. Domāju, skolotāju trūkums un juceklis mācību programmās ir lielāks drauds latviešu valodai nekā specifiskas politiskās debates vēlēšanu gados.
Krievijas iebrukums Ukrainā, protams, maina politisku debašu fokusu un maina arī mūsu politiku vispār. Bet tas nedod nekādas tiesības izturēties pret Latvijas krieviem - Latvijas pilsoņiem - kā pret šī kara vaininiekiem, kurus vajadzētu “sodīt”, atņemot viņiem kripatiņu ētera laika dzimtajā valodā. Gribu apgalvot, ka absolūti lielākais vairākums politiski aktīvo krievu it labi saprot un lieto valsts valodu. Primārais te ir jautājums par savstarpēju cieņu un savstarpējo attiecību risināšanas toni. “Mums ir tiesības šajā valstī runāt tikai latviski.” “Bet mums ir nevardarbīgas pretošanās iespēja - jūs nedzirdēt.” Tā netop politiskā nācija. Tā rodas divkopienu valsts.
Nesen mūsu medijos bija publicēta intervija ar Jeruzalemes Ebreju universitātes profesoru Ichaku Brudniju. Viņš min, ka pēc katra Izraēlas un palestīniešu konflikta mainās situācija: “1973. gada karš noveda pie miera līguma ar Ēģipti, pirmā palestīniešu intifada - pamatā miermīlīgā sacelšanās - noveda pie palestīniešu pašpārvaldes izveides, savukārt otrā intifada tika militārā ceļā sagrauta, tomēr pēc tās Izraēla izveda savus spēkus no Gazas.” Viņš prognozē, ka pašreizējā asiņainā konflikta rezultāts varētu būt Palestīnas valsts pasludināšana. Proti, Izraēlas sabiedrībai svarīgāk ir domāt par savas valsts ilgtspēju, nevis tikai pastāvēt uz savu taisnību, uzskata profesors.
Palestīnas (un ne tikai arābu) un Izraēlas (un ne tikai ebreju) naida stāsts ir sens. Teju bezcerīgi bezgalīgs. Bet arī tur nāksies atrast sadzīvošanas/izdzīvošanas formulu.
Mums visiem Latvijā – tāpat. Arvien vairāk liekas, ka izvēlēsimies uz to iet pa garu ceļu. Nevis par šodienu un rītdienu domājot, bet caur pagātni – katrs savu taisnību pierādot. Diemžēl.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
