Iesaki rakstu: 
"Kungs, dod man mieru pieņemt to, ko nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, ko varu mainīt, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra." (Etingers Frīdrihs Kristofs)
Nekas pēdējā laikā sabiedrībā nav izpelnījies tik asas viedokļu sadursmes kā jautājums par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajos medijos krievu valodā.
Ir skaidri redzama disproporcija starp tiem, kas varētu būt šo raidījumu mērķauditorija (visai nelielā), un tiem, kas metas šo piedāvājumu apkarot “idejas vārdā” – piesaucot Satversmi, apdraudējumu valsts valodai, ģeopolitisko situāciju, lielkrievu šovinismu, putinismu u.c. neapšaubāmi pastāvošas reālijas.
Tāpēc šķiet, ka “pa zvirbuli tika šauts ar lielgabalu” – piešķirot hipertrofisku nozīmīgumu niecīgam ētera laika gabaliņam. Šīs sabiedriskā medija minūtes tika paceltas simbola augstumos, lai pozicionētos pavisam citos jautājumos – par varu un “pret krieviem”.
Tās partijas, kas paziņoja, ka ar krieviem nerunās ne krieviski, ne latviski, – tās neapšaubāmi ir no sadaļas par varu. Tās ir iesēdinājušas Latviju ekonomiskās atpalicības peļķē, un vienīgais veids, kā izvairīties no atbildības, ir kairināt elektorāta jutīgo punktu. Maksimāli jākāpina emocijas, tad pastāv iespēja, ka vēlētājs piemirsīs gan aplokšņu algas, gan nelikumīgus ziedojumus, gan šantāžu un draudus uzņēmējiem, kas vēl nesen turējās mediju uzmanības centrā. Tā ir pārbaudīta taktika, kas šai varas elitei nesusi panākumus gadu desmitiem.
Pret “krievu debatēm” karojošo rindās redzu arī radošus cilvēkus, kam sen nav bijusi iespēja sarīkot maijpuķīšu vai lietussargu revolūcijas, oligarhu kapusvētkus vai izziņot jaunas politiskās zvaigznes piedzimšanu, kas apspīdēs “mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”. Ļoti gribētos, lai viņu lielais potenciāls tiktu vērsts ne tikai uz mediju regulēšanu, bet arī daudz dedzīgāk iestātos par izglītības kvalitāti Latvijas skolās, jo īpaši par latviešu valodas un kultūras apguvi mazākumtautību bērniem. Domāju, skolotāju trūkums un juceklis mācību programmās ir lielāks drauds latviešu valodai nekā specifiskas politiskās debates vēlēšanu gados.
Krievijas iebrukums Ukrainā, protams, maina politisku debašu fokusu un maina arī mūsu politiku vispār. Bet tas nedod nekādas tiesības izturēties pret Latvijas krieviem - Latvijas pilsoņiem - kā pret šī kara vaininiekiem, kurus vajadzētu “sodīt”, atņemot viņiem kripatiņu ētera laika dzimtajā valodā. Gribu apgalvot, ka absolūti lielākais vairākums politiski aktīvo krievu it labi saprot un lieto valsts valodu. Primārais te ir jautājums par savstarpēju cieņu un savstarpējo attiecību risināšanas toni. “Mums ir tiesības šajā valstī runāt tikai latviski.” “Bet mums ir nevardarbīgas pretošanās iespēja - jūs nedzirdēt.” Tā netop politiskā nācija. Tā rodas divkopienu valsts.
Nesen mūsu medijos bija publicēta intervija ar Jeruzalemes Ebreju universitātes profesoru Ichaku Brudniju. Viņš min, ka pēc katra Izraēlas un palestīniešu konflikta mainās situācija: “1973. gada karš noveda pie miera līguma ar Ēģipti, pirmā palestīniešu intifada - pamatā miermīlīgā sacelšanās - noveda pie palestīniešu pašpārvaldes izveides, savukārt otrā intifada tika militārā ceļā sagrauta, tomēr pēc tās Izraēla izveda savus spēkus no Gazas.” Viņš prognozē, ka pašreizējā asiņainā konflikta rezultāts varētu būt Palestīnas valsts pasludināšana. Proti, Izraēlas sabiedrībai svarīgāk ir domāt par savas valsts ilgtspēju, nevis tikai pastāvēt uz savu taisnību, uzskata profesors.
Palestīnas (un ne tikai arābu) un Izraēlas (un ne tikai ebreju) naida stāsts ir sens. Teju bezcerīgi bezgalīgs. Bet arī tur nāksies atrast sadzīvošanas/izdzīvošanas formulu.
Mums visiem Latvijā – tāpat. Arvien vairāk liekas, ka izvēlēsimies uz to iet pa garu ceļu. Nevis par šodienu un rītdienu domājot, bet caur pagātni – katrs savu taisnību pierādot. Diemžēl.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
