“Juraša metožu” un "Kalnmeiera stila" prokuratūras izgāšanās: kāpēc tiesa attaisnoja Magoni un Osinovski

Magoņa lietas materiāli demonstrē „Juraša metodes”: atklājas paviršība, nolaidība un nevērība pret „formālām” likuma prasībām KNAB darbā

Turpinoties bijušā AS Latvijas dzelzceļš prezidenta Uģa Magoņa un igauņu uzņēmēja Oļega Osinovska kukuļošanas lietas iztiesāšanai Vidzemes rajona tiesā Limbažos, atklājas aizvien jauni fakti par to, kas juristu aprindās gadiem ilgi ir dēvēts par „Juraša metodēm”, – paviršību, nolaidību un nevērību pret „formālām” likuma prasībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbā. Tas var novest pie tā, ka par nelikumīgi iegūtu un līdz ar to nederīgu var tikt atzīts vienīgais sarunu ieraksts, kura saturu apsūdzība traktē kā apliecinājumu tam, ka O. Osinovskis maksājis U. Magonim pusmiljona eiro kukuli par uzvaras nodrošināšanu lokomotīvju iepirkumā.

Nevērībai var būt nopietnas sekas

„2015. gada 15. jūlijā Oļegs Osinovskis atbrauca pie Uģa Maģoņa uz viņa dzīvesvietu Pliči, Drabešu pagasts, Amatas novadā, kur sarunas laikā lūdza Uģim Magonim samazināt kukuļa summu, par kuru abi sākotnēji bija vienojušies,” - šādi prokurore Evita Masule aprakstījusi abu apsūdzēto izšķirīgo tikšanos un vienošanos par saņemamo summu.

Tam sekoja 2015. gada 6. augusta notikumi Rīgas-Tallinas šosejas 137. kilometrā, U. Magonim no O. Osinovska saņemot 499 500 eiro (viena 500 eiro naudaszīme pēcāk izrādījās mistiski „izkūpējusi”) un pēc brīža tiekot aizturētam.

Skaļā kriminālprocesa materiālos gan ir velti meklēt pierādījumus – sarunu ierakstus, e-pasta vēstules, klāt bijušu personu liecības vai jebko citu -, kas apliecinātu, kur, kad un kā būtu notikusi apsūdzībā minētā „sākotnējā vienošanās”, kam 15. jūlija saruna tikai pielikusi punktu. Līdz ar to visam, kas saistīts ar 15. jūlija sarunu, lietas izskatīšanā ir īpaša nozīme.

Saistībā ar šo sarunu, kas tikusi ierakstīta U. Magoņa sievai Anastasijai piederošajā īpašumā, krimināllietas sējumos atrodama vesela virkne dokumentu. Tas, kas saistībā ar faktiski visiem šiem dokumentiem pakāpeniski nāk gaismā lietas izskatīšanas laikā tiesā Limbažos, uzskatāmi demonstrē to, cik maz tālaika KNAB darbinieki ir uztraukušies par likuma burta ievērošanu.

Kriminālprocess šajā lietā ir sākts dienu pirms abu iesaistīto aizturēšanas, 2015. gada 5. augustā, kad KNAB Izmeklēšanas nodaļas izmeklētāja Anda Rumjanceva izskatījusi tolaik Jura Juraša vadītās Operatīvo izstrāžu nodaļas ziņojumu par 15. jūlijā noklausītās sarunas saturu un nolēmusi sākt kriminālprocesu par liela apmēra kukuļa piedāvājuma pieņemšanu.

Taču, kā izrādās, nepilnu trīs nedēļu laikā pēc sarunas noklausīšanās KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļa nav uzskatījusi par nepieciešamu ievērot Kriminālprocesa likuma pamatprincipu, ka kriminālprocess notiek valsts valodā, un nodrošināt sarunas ieraksta tulkojumu latviešu valodā.

Šis šķietamais sīkums patiesībā ir pietiekami nopietns, jo ir ļāvis aizstāvībai pamatoti norādīt uz Kriminālprocesa likuma 130. panta 2. daļas 4. punktu, kas skaidri noteic – par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

Kā redzams no lietas materiāliem, tikai nepilnu pusotru mēnesi pēc kriminālprocesa sākšanas par to ir iedomājusies A. Rumjanceva, pieprasot KNAB priekšniekam vietniekam nodrošināt J. Juraša 5. augusta ziņojumā pieminētos personu sarunu atšifrējumus.

Vēl nedēļu vēlāk tas arī tiešām izdarīts, taču tagad jau neievērojot citu likumu – tolaik spēkā esošo Dokumentu juridiskā spēka likuma redakciju, kas cita starpā uzskaitīja nosacījumus, kuri jāievēro, lai kā pierādījumu varētu izmantot operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, kā arī ziņas, kas fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem. Dokuments  ar nosaukumu „Par sarunu atšifrējumu” 22. septembrī – tātad pusotru mēnesi pēc kriminālprocesa sākšanas – lietas materiāliem beidzot tika pievienots, taču... bija anonīms, bez identificējama sagatavotāja un parakstītāja.

Tas savukārt dod aizstāvībai pamatu norādīt ne tikai to, ka Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā nav iespējams pārbaudīt anonīmu dokumentu, kas nav apveltīts ar juridisku spēku, bet arī to, ka pusotra mēneša laikā kriminālprocesa virzītājs nebija veicis nevienu Kriminālprocesa likumā paredzētu izmeklēšanas darbību, lai atbilstoši pārbaudītu iespējamos pierādījumus. Tikai 22. septembrī tika pieņemts lēmums ierakstiem veikt komplekso skaņu ierakstu ekspertīzi.

Kāpēc KNAB slēpj sarunas ieraksta oriģinālu?

Kā rāda Limbažu tiesā izskatāmās krimināllietas materiāli, piecus mēnešus vēlāk, 2016. gada 22. februārī Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes eksperti Andris Andrejuks un Elīna Kraukle bija pabeiguši atzinumu par kompleksās skaņu ierakstu ekspertīzes veikšanu.

Virkne secinājumu šajā atzinumā ir graujoši izmeklētāju un prokuratūras darba kvalitātei. Sarunu audioieraksta atšifrējums būtiski, gandrīz vai ik replikā atšķiras no iepriekš radītā anonīmā atšifrējuma, bieži vien eksperti – atšķirībā no anonīmā KNAB atšifrētāja – nav bijuši pārliecināti par to, kurš sarunas dalībnieks ko saka, atzinums ir izraibināts ar jautājuma zīmēm un daudzpunktēm, ir arī norādīts uz vairākiem desmitiem skaņas signāla „izkritumu”.

Taču vēl daudz būtiskāk ir tas, ka eksperti tā arī nav varējuši sniegt skaidru atbildi uz jautājumu – ir vai nav izpētei iesniegtajā kompaktdiskā ierakstītā saruna montēta vai falsificēta. Vēl vairāk, eksperti nav varējuši pārliecināties arī par to, kad tieši ieraksts tapis, jo viņiem iesniegtajos failos bijusi tikai informācija par faila, nevis paša ieraksta radīšanas vai modifikācijas laiku. Arī noteikt, ir vai nav faila oriģināls vai vismaz tā digitālais dublikāts montēts vai citādi falsificēts, nav bijis iespējams.

Visu šo neskaidrību pamatā ir apstāklis, ka tā arī līdz galam neizskaidrotu iemeslu dēļ KNAB nav vēlējies nodot ekspertīzei oriģinālo – „klasificēta statusa ierakstu ierīces” ierakstu, līdz ar to faktiski lejot ūdeni uz U. Magoņa dzirnavām: bijušais Latvijas dzelzceļa prezidents ir liecinājis, ka viņam uzrādītajā sarunas variantā iztrūkstot vairāki būtiski fragmenti.

Īpaši zīmīgi ir tas, ka krimināllietas materiālos pat nav atrodama KNAB atbilde uz pieprasījumu pēc sarunas ieraksta oriģinālā faila vai tā digitālā dublikāta. Tas, protams, ļauj aizstāvībai izteikt pieņēmumu, ka atbilde nav sniegta, lai KNAB nebūtu rakstveidā jāapliecina, ka šāda skaņu ieraksta oriģinālā faila biroja rīcībā nezināmu iemeslu dēļ nemaz nav.

Turklāt to, ka šie nav tikai aizstāvības izdomājumi lietas sarežģīšanai, ir apliecinājis arī vērā ņemams liecinieks – bijušais pretterorisma vienības Omega vadītājs Juris Grabovskis, kurš tiesas izmeklēšanas gaitā skaidri apstiprinājis: „Priekš ekspertīzes slēdziena pats galvenais ir vajadzīgs vienmēr oriģināls! (..) Mēs vienmēr centāmies saglabāt oriģinālus, lai pēc tam tiesā mēs varētu pierādīt, ka tas, ko mēs esam izdarījuši, tas ir tas, ko mēs esam, nu, tas ir pareizais, ja. Un lai mums nevar, teiksim, pieaicināt par to, ka vai tie dati ir viltoti vai nav viltoti.”

Noklausīties bija atļauts, bet slepeni iekļūt trešās personas mājā?

Krimināllietas materiāli apliecina to, ka sabiedrībā izplatītais viedoklis par mēnešiem vai pat gadiem ilgstošu telefonsarunu noklausīšanos ne vienmēr ir mīts, - no lietā atrodamajām izziņām izriet, ka, piemēram, U. Magoņa telefonsarunas ir tikušas slēpti noklausītas vismaz gadu pirms liktenīgajiem notikumiem 2015. gada vasarā, savukārt operatīvās izstrādes lieta viņa sakarā ierosināta vēl divus gadus iepriekš – jau 2012. gadā.

Ko tieši specdienesti no Latvijas dzelzceļa prezidenta sarunām uzzinājuši šajā laikā, - par to krimināllietas materiālos ziņu nav. Toties tajos atrodamas Augstākās tiesas izziņas par to, kādi īsti operatīvie pasākumi attiecībā pret U. Magoni ir bijuši likumā noteiktā kārtībā atļauti.

Viena izziņa rāda izsniegtās atļaujas U. Magoņa telefonsarunu noklausīšanai 2014. un 2015. gadā, otra – to, ka laikā 2015. gada 24. jūlija līdz 23. septembrim bijusi atļauta U. Magoņa operatīvā nepublisku sarunu noklausīšanās. Turklāt aizdomas rada fakts, ka viena Augstākās tiesas atļauja veikt operatīvās darbības pasākumus pret U. Magoni elektroniskās informācijas sistēmā ir reģistrēta ar „agrāku” lietvedības numuru nekā oficiāli vēlāk izsniegtā. To, vai tā ir kļūda vai falsifikācija, neļauj noskaidrot informācijas slepenības statuss.

Taču nopietnākais fakts, ko atklāj krimināllietas materiāli un tajos atrodamās Augstākās tiesas izziņas, ir – neviena no šīm atļaujām, kas nepieciešamas operatīvo darbību veikšanai, nav devusi tiesības KNAB darbiniekiem iekļūt U. Magoņa dzīvesvietā, lai tur novietotu sarunu ieraksta vai pārraides ierīci.

Lietas materiālos atrodama tiesu eksperta Andra Grīnberga izziņa, kas apliecina – abi 15. jūlija sarunas dalībnieki ir atradušies tajā pašā telpā, kur atrodas skaņu ierakstošās vai pārraidošās iekārtas mikrofons un abi runātāji ir vienādā attālumā – aptuveni trīs līdz piecus metrus no tā. Arī no citām liecībām ir skaidri secināms – saruna ir ierakstīta ar radiomikrofonu, kas bijis novietots sarunas telpā, un tas runāto pārraidījis uz ierakstu iekārtu jau ārpus ēkas.

Tas nozīmē – KNAB darbinieki šo radiomikrofonu U. Magoņa dzīvesvietā ir slēpti novietojuši un kaut kad vēlāk droši vien arī savākuši, līdz ar to veicot darbību, kas Operatīvās darbības likumā minēta kā operatīvā iekļūšana, ko „veic, slepeni iekļūstot dzīvoklī, telpās, transportlīdzekļos un citos publiski nepieejamos objektos, lai nodrošinātu operatīvās darbības pasākumu īstenošanu”.

No Operatīvās darbības likuma normām izriet, ka jebkuram operatīvās darbības subjektam ir nepieciešama Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša atļauja, lai likumīgi veiktu operatīvo iekļūšanu publiski nepieejamā vietā – personas mājoklī.

Taču krimināllietas materiālos nav atrodams neviens pierādījums, ka KNAB darbiniekiem ir bijusi likumā noteiktā kārtībā izsniegta atļauja iekļūt U. Magoņa dzīvesvietā, lai tur novietotu radiomikrofonu, un tas savukārt nozīmē, ka jau tā apšaubāmā autentiskuma sarunas ieraksts varētu būt iegūts nelikumīgi un līdz ar to nav izmantojams pierādīšanā.

Šos faktus KNAB un prokuratūrai vēl nepatīkamākus padara fakts, ka oficiāli Drabešu pagasta Pliči skaitās nevis U. Magoņa, bet viņa sievas A. Magones un Gaļinas Bakuļinas īpašums, un lietas izskatīšanas laikā noskaidrots, ka neviena no viņām nav bijusi KNAB veiktās operatīvās izstrādes objekts, - tātad KNAB darbiniekiem nebija arī likumīga pamata iekļūt viņu īpašumā.

KNAB klusē – viss esot valsts noslēpums

J. Jurašs, kura uzvārdu nelabvēļi ir izmantojuši apzīmējumā „Juraša metodes”, KNAB vairs nestrādā un nav tiesīgs biroja vārdā komentēt U. Magoņa krimināllietas materiālos atrodamos faktus. Savukārt tagad Jēkaba Straumes vadītais KNAB atteicās sniegt atbildes uz Dienas jautājumiem par darbībām, kas veiktas attiecībā uz bijušo Latvijas dzelzceļa prezidentu.

Lai gan krimināllieta tiek izskatīta atklātās tiesas sēdēs, KNAB uzskatot, ka „informācija par operatīvās uzskaites lietā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem, tai skaitā sevišķajā veidā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem”, lai gan pieejama krimināllietas materiālos, joprojām esot valsts noslēpums, līdz ar to neesot sabiedrībai atklājama. Tas nozīmē, ka izvērtējumu „Juraša metodēm” dos tikai tiesa.

Kaut kad, kaut kur, kaut kā izteica kukuļa piedāvājumu: Magoņa lietas apsūdzība uzskatāmi demonstrē prokuratūrai izteiktās kritikas pamatotību

„Ienākot tiesas zālē, prokuroram ir uzreiz jāpārliecina tiesnesis ar pierādījumiem un jāveic pierādījumu analīze,” – tā savu redzējumu dažas dienas pēc apstiprināšanas amatā publiski izklāstīja jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns, akcentējot prokurora izšķirīgo lomu kā izmeklēšanā, tā tiesvedībā. Bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa un igauņu uzņēmēja Oļega Osinovska kukuļošanas lietas izskatīšana Vidzemes rajona tiesā Limbažos ar prokuratūras mainītām apsūdzībām, ar pierādījumu defektiem un ar apsūdzības lieciniekiem, kuri apgāž pašas apsūdzības versiju, uzskatāmi apliecina, cik tāls vēl ir ceļš līdz jaunā ģenerālprokurora vīzijas īstenošanai.

Prokuratūra mēģina „izspiest maksimumu”

Iepriekšējā publikācijā aprakstītie iemesli, kuru dēļ apsūdzības galvenais „trumpis” – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierakstīta U. Magoņa un O. Osinovska klātienes saruna – var izrādīties nelikumīgi iegūts un līdz ar to nederīgs, liecina ne tikai par KNAB metožu, bet arī par prokuratūras izmeklēšanas darbu un kvalitāti uzraugošās funkcijas defektiem. Uz tiem pēc stāšanās amatā ir vairākkārt norādījis jaunais ģenerālprokurors.

Turklāt runa ir ne tikai par vienu, visticamākais, nelikumīgi iegūtu sarunas ierakstu. Apsūdzībās arī acīmredzami mēģināts „piesegt” izmeklēšanas trūkumus un no noklausītajām sarunām „izspiest maksimumu”. Piemērs ir šis fragments, kurā runa ir nevis par dīzeļlokomotīvēm, bet gan par elektrovilcieniem, ar ko Latvijas dzelzceļam nav nekāda tieša sakara un kuru iepirkumam arī nav saistības ar kriminālprocesu:

„O. Osinovskis: „Nu viņš kā, viņš tāds, godīgi vai, vai reāli uz kaut ko konkrēts konkurss?

U. Magonis: Nē, nu.

O. Osinovskis: ...

U. Magonis: ... Ko piesējies? Tūlīt es... Nē, nu, protams, tas. Nē, nu, tas būs, nu kāds, nu. Tāds ir universāls. Nu nevar uzrakstīt vienam.”

Lai gan no sarunas fragmenta salīdzinoši skaidri var nojaust tikai to, ka U. Magonis paziņo – elektrovilcienu konkursa nolikumu „nevar uzrakstīt vienam”, prokurore no tā izdarījusi principiāli citu secinājumu: tas esot „apliecinājums tam, ka igauņu uzņēmējs izmanto privātās attiecības kā privileģētu pieeju būtiskai informācijai”, bet Latvijas dzelzceļa prezidents „atklāj informāciju, kas uzskatāma par komercnoslēpumu, ierobežotas pieejamības vai paredzētu dienesta vajadzībām”.

Viena, otra, trešā apsūdzība

Skaļās krimināllietas izmeklēšana un izskatīšana tiesā ir īpaša ar to, ka, piemēram, uzņēmējam O. Osinovskim tās ietvaros dažādos laikos ir celtas veselas trīs dažādas apsūdzības, kurās minēti dažādi noziedzīgie nodarījumi, dažādi to izdarīšanas apstākļi un dažādas vietas.

Pirmajā no apsūdzībām, 2016. gada 7. jūlija lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības skaidri norādīts, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vieta ir bijusi Igaunijas Republika. Trīsarpus mēnešus vēlāk otrā apsūdzība tiek papildināta ar jauniem apstākļiem, taču joprojām paliek spēkā prokuratūras nostāja, ka noziedzīgā kukuļošana notikusi tieši Igaunijā.

Savukārt vēl pēc divarpus mēnešiem, 2017. gada 10. janvārī tapušajā trešajā apsūdzībā – lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības iepriekš celtā apsūdzība kukuļdošanā papildināta ar vēl vienu noziedzīgu nodarījumu – tā paša pusmiljonu eiro lielā kukuļa piedāvāšanu.

Toties nozieguma izdarīšanas vieta šajā apsūdzībā vairs vispār nav pieminēta, un šim šķietamajam sīkumam patiesībā ir pietiekami svarīga loma tiesas prāvā – vispirms jau tāpēc, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietai ir izšķiroša nozīme jurisdikcijas noteikšanai pār šo krimināllietu.

Augstākās tiesas tiesu prakses krimināllietās pēc Krimināllikuma 320., 321., 322., 323. panta apkopojumā ir uzsvērts: “Aprakstot lietas faktiskos apstākļus kukuļņemšanas lietā, apsūdzībā jānorāda konkrētas (nevis vispārīgas) objektīvās puses pazīmes par kādas konkrētas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu konkrēta kukuļdevēja vai kukuļa piedāvātāja interesēs, vai citas konkrētas personas interesēs, no kuras amatpersona pieņēmusi kukuli, izmantodama savu dienesta stāvokli.”

Tā vietā uz lietas iztiesāšanu prokuratūra ir devusies ar nekonkrētu apsūdzības apgalvojumu, ka O. Osinovskis veicis kukuļa piedāvāšanu U. Magonim “izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, laika posmā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada sākumam, bet ne vēlāk kā līdz 2015. gada 14. martam”.

Tātad – saskaņā ar pēdējo apsūdzības variantu kukulis piedāvāts nezināmā vietā un formā kaut kad septiņu mēnešu laikā, un šāds formulējums automātiski mazina apsūdzēto iespējas izmantot Kriminālprocesa likuma 20. pantā noteiktās tiesības uz aizstāvību: kā lai, piemēram, norāda uz savu alibi, ja nozieguma vieta un laiks nav norādīti.

Prokuratūras „brāķis” var apgrūtināt lietas iztiesāšanu

Ja KNAB izmeklētāji nebija spējuši noskaidrot kukuļa piedāvāšanas apstākļus, prokuratūrai bija visas iespējas likt turpināt izmeklēšanu.

„Likums atļauj prokuroram ļoti tieši dot norādījumus konkrētajā lietā. Ja prokurors uzskata, ka izmeklētājs kaut ko dara nepareizi vai nedara, viņš var uzdot izmeklēšanas iestādes priekšniekam nomainīt izmeklētāju. Prokurors var ietekmēt katru darbību lietā,” J. Stukāns savu redzējumu par prokurora funkcijām izklāsta intervijā izdevumam Ir.

Taču, kā redzams no trim secīgajām apsūdzībām, šajā lietā viss ir noticis citādi. „Jaunais” noziedzīgais nodarījums – nevis kukuļa nodošana, bet tieši kukuļa piedāvāšana – apsūdzībā acīmredzami ir parādījies tieši tāpēc, ka prokuratūra, palaidusi garām izmeklēšanas defektu, jau ar nokavēšanos šādi ir reaģējusi uz aizstāvības norādi.

Aizstāvības viedoklis bija grūti apstrīdams: ja reiz iespējamais noziedzīgais nodarījums noticis Igaunijas teritorijā, tad tā veicēja vaina būtu jāizskata Igaunijas tiesā. Rezultātā tapa apsūdzības papildinājums, taču... tikai attiecībā uz igauņu uzņēmēju, un rezultāts ir tāds, ka O. Osinovskis nu ir apsūdzēts atsevišķi par kukuļa piedāvāšanu nezināmā laikā un vietā, bet U. Magonis par kukuļa piedāvājuma pieņemšanu – ne.

Tiesa, arī šis prokuratūras mēģinājums „piesegt” izmeklēšanas defektus var izrādīties nepietiekams: ja aizstāvībai izdosies pārliecināt tiesu, ka piedāvājuma izteikšanas vietas nenorādīšana apsūdzībā nozīmē – nav pamata apšaubīt O. Osinovska liecības par to, ka „saruna ar U.Magoni par jebkādiem naudas līdzekļiem ir notikusi Igaunijas Republikas teritorijā”, tad var izrādīties, ka krimināllieta šajā daļā nemaz nav piekritīga Latvijas tiesām.

Ja nebija kukuļa piedāvājuma pieņemšanas, tad par ko maksāja?

Turklāt šīs vēl ir mazākās no izmeklēšanas un prokuratūras brāķa iespējamām sekām. Krimināllikuma 320. panta otrā daļa nosaka valsts amatpersonas atbildību par kukuļa piedāvājuma pieņemšanu, taču... U. Magonim šāds noziedzīgs nodarījums netiek inkriminēts.

Tas nepārprotami nozīmē – tīšām vai netīšām, bet prokuratūra apliecina: tā nemaz neuzskata, ka U. Magonis būtu uzklausījis un pieņēmis kukuļa piedāvājumu apmaiņā pret atbalstu lokomotīvju iepirkumā (vai arī saprot, ka nespēj to pierādīt).

Šis fakts savukārt sagrauj visu pēdējās apsūdzības versijas konstrukciju – ja reiz U. Magonis nekādu kukuļa piedāvājumu nav pieņēmis vai arī tāda nemaz nav bijis, no tā izriet, ka nauda – pusmiljons eiro – viņam maksāta par kaut ko citu, nevis par noziedzīgu atbalstu tolaik vēl tikai plānotā lokomotīvju iepirkumā.

Tas savukārt precīzi atbilst pašu apsūdzēto versijai: viņi nenoliedz naudas nodošanas faktu, taču apgalvo, ka tā U. Magonim samaksāta par to, lai viņš, izmantojot savas personiskās attiecības ar toreizējo Krievijas dzelzceļa prezidentu Vladimiru Jakuņinu, palīdzētu nodrošināt pasūtījumus Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai.

„Katastrofa” ar lieciniekiem

Apsūdzībā ir divi punkti: abi apsūdzētie vienojušies, ka U. Magonis par pusmiljonu eiro palīdzēs igauņu uzņēmēja AS Skinest Rail uzvarēt Latvijas dzelzceļa meitas sabiedrības LDZ ritošā sastāva serviss rīkotajā sarunu procedūrā par četru lietotu dīzeļlokomotīvju iegādi, kā arī tieši kā Latvijas dzelzceļa prezidents – un nevis kā privātpersona – izmantos savas attiecības ar Krievijas dzelzceļa vadību, lai nodrošinātu tās labvēlību O. Osinovska kontrolētajai Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai. Tieši izvēloties apsūdzības lieciniekus, kuriem it kā vajadzētu šos punktus apstiprināt, prokuratūras darbs apsūdzības uzturēšanā šajā lietā līdz šim ir izpaudies viskatastrofālāk.

Lai cik dažādas struktūras pārstāvētu apsūdzības liecinieki, tiesas prāvas līdzšinējā gaita ir parādījusi, ka viņi visi faktiski pilnīgā vienprātībā faktiski apgāž prokuratūras versiju, abos apsūdzības punktos apgalvojot pilnīgi pretējo – ka U. Magonis nav ne varējis, ne arī mēģinājis ietekmēt lokomotīvju iepirkuma rezultātu, savukārt viņa attiecībām ar toreizējo Krievijas dzelzceļa vadītāju V. Jakuņinu ir bijis izteikti personisks raksturs.

Tiesas sēdēs kopš 2018. gada ir nopratināti vairāki desmiti liecinieki, kuri ir bijuši vai vēl joprojām ir Latvijas dzelzceļa, LDz Ritošā sastāva servisa, LDz Cargo un arī ar Latvijas dzelzceļu nesaistītu uzņēmumu darbinieki. Taču neviens no viņiem nav ne atzinis, ka personiski būtu jebkādā veidā ietekmēts lokomotīvju iepirkuma sakarā, ne arī pieļāvis, ka šāda ietekmēšana vispār būtu iespējama. Faktiski visi apsūdzības liecinieki ir liecinājuši, ka prokuratūras versija esot absurda un vienkārši neiespējama – vispirms jau Latvijas dzelzceļa koncerna sarežģītās iepirkumu procedūras dēļ.

Bijušais VAS LDz Ritošā sastāva serviss ražošanas un stratēģiskās attīstības direktors un valdes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Rullis par iespēju U. Magonim tieši ietekmēt lēmumu par lokomotīvju iegādi tiesā izteicās šādi: „Neredzu arī īsti tādu iespēju to izdarīt. (..) Šeit ir pārāk daudz, pirmkārt, gan struktūras, gan komitejas un komisijas, kas ir iesaistītas šī lēmuma pieņemšanā, tāpēc domāju, ka, nu, es domāju, ka tas nav iespējams. (..) Tika veikts gan mērķa audits, iekšējais, gan arī tika pieaicināti neatkarīgie vērtētāji...” Šādas liecības tiesas sēdēs ir snieguši arī visi citi apsūdzības liecinieki. 

Tieši tikpat vienprātīgi liecinieki ir bijuši arī attiecībā uz otro prokuratūras apsūdzības punktu – ka tikai un vienīgi kā Latvijas valsts amatpersona U. Magonis ir bijis tuvs un interesants Krievijas dzelzceļa vadītājam un ka tieši kā Latvijas dzelzceļa vadītājs spējis ietekmēt viņa lēmumus. Neviens no viņiem šo versiju nav atbalstījis, tieši pretēji – visi kā viens ir norādījuši uz U. Magoņa un V. Jakuņina personiskajām attiecībām.

„Nu, jā, viņš teica, ka ir ļoti labas attiecības, draudzīgas, kad bieži apmeklē tur futbola spēles, Jakuņins baigais Lokomotīves fans ir, un ka Sočos, olimpiādē, arī skatījušies olimpiādi kopā,” – šādi tiesas sēdē U. Magoņa stāstīto par savu draudzību ar V. Jakuņinu atstāstīja Latvijas dzelzceļa autovadītājs Guntis Krēgers. Šādas „naglas” apsūdzības „zārkā” ir iedzinuši faktiski visi uzklausītie liecinieki. Kā tās novērtēs tiesa, būs skaidrs jau diezgan drīz, - prāva jau nonākusi līdz tiesu debatēm.

Vienu pamatīgu pārsteigumu tās jau ir sagādājušas. Savā debašu runā tiesas zālē prokurore Evita Masule ir pēkšņi paziņojusi par jaunu nostāju, kas principiāli atšķiras no pēdējā apsūdzības variantā minētā. Saskaņā ar viņas debašu runā teikto kukuļa piedāvāšana, par ko O. Osinovskis ir apsūdzēts, esot notikusi nevis „nezināmā laikā un vietā”, bet gan 2015. gada 15. jūlijā. Savukārt par to, vai U. Magonis šo piedāvājumu saņēmis un pieņēmis, apsūdzība joprojām klusē.

Tas nozīmē, ka teorētiski prokuratūra var publiski atzīt līdzšinējās apsūdzības un izmeklēšanas brāķi un apsūdzību grozīt vēlreiz. Tad kukuļošanas lietas izskatīšana ievilksies jau neprognozējami ilgi, uzskatāmi apliecinot skarbo kritiku, ko prokuratūras darbam pirms stāšanās amatā veltījis J. Stukāns.

Novērtē šo rakstu: