Jurašs un Strīķe vēlas nokļūt pie varas, lai pielietotu savas prettiesiskās metodes, bet Bordāns ir pakalpīgs sistēmas izpildītājs
Aldis Gobzems09.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Turpinot iepriekš iesākto ierakstu sēriju, vēlos pievērsties Jaunajai konservatīvai partijai (JKP). Partijai, par kuru Jums nevajadzētu balsot.
Paviršam vērotājam šī organizācija varētu šķist simpātiska. Tā ir viena no tām partijām, kura it kā var sevi saukt par jaunpienācēju politikā. Varbūt ar nelielu piespiešanos, bet tomēr.
JKP rindās ir daudzi man personīgi simpātiski cilvēki – Krišjānis Feldmans, Gatis Eglītis, Dagmāra Beitnere – Le Galla. Viņi un daudzi citi ir inteliģenti, erudīti un zinoši. Lai gan tās nav vienīgās īpašības, kas nepieciešamas, lai veiktu Latvijai svarīgas reformas, uzskatu, ka šo manis nosaukto cilvēku nokļūšana Saeimā būtu tikai ieguvums Latvijas politikai. Neskatoties uz šiem maniem komplimentiem, par JKP Jums balsot nevajadzētu.
Sāksim ar partijas vadītāju Jāni Bordānu. Bordānam ticēt nevajag. Cilvēkam, kurš kopš Latvijas ceļa laikiem bijis tuvu Birkavam, vēlāk Vienotības spicei. Patiesībā grūti uzskaitīt to partiju, kur Bordāns nav bijis. Bordāns vienmēr bijis pietuvinātais tai sistēmai, kura valda pēdējos 28 gadus un kuras darbības saldo ir ap 40 aizbraukušu cilvēku ik dienas. Bordāns ir bijis pakalpīgs izpildītājs šai sistēmai, tāpat kā Tālis Linkaits, bijušais Andra Šķēles padomnieks, cilvēks, kurš esošo varu apkalpojis kopš deviņdesmitajiem.
Bordāna solījumiem Jūs ticēt nevarat. Pirms aptuveni gada Latvijā notika pašvaldību vēlēšanas. Rīgā tajās piedalījās arī JKP ar Jāni Bordānu vadībā. Vēl pagājušogad viņš personīgi solīja, pat zvērēja, strādāt rīdzinieku labā. Vairāki desmiti tūkstoši šim solījumam noticēja, un Jāni Bordānu ievēlēja. Un Bordāns viņus pievīla. Pievīla, lai ķertos pie daudz interesantāka projekta. Manuprāt, šis vien ir iemesls nebalsot par JKP šajās Saeimas vēlēšanās.
Tomēr pats galvenais iemesls 6.oktobrī savu balsi neatdot par JKP ir divi citi kandidāti. Arī Rīgas domes deputāti. Juta Strīķe un Juris Jurašs. Gan Strīķe, gan Jurašs ir bijuši augsta ranga KNAB amatpersonas, kuru iespējās ietilpa noklausīties, novērot un izsekot. Šobrīd ir skaidrs, ka daudzi no šiem operatīvajiem materiāliem netika un netiks izmantoti korupcijas apkarošanai, bet tiek izmantoti manipulatīvām sabiedriskām kampaņām. Tie tika savākti tāpat vien. Lai izmantotu vēlāk ietirgošanai, diskreditācijai, iespējams, šantāžai.
Piemēram, materiāli, kas savākti par bijušo Latvijas Bankas prezidentu Rimševiču savu procesuālo virzību sāka tikai nesen, jau pēc Strīķes un Juraša aiziešanas no dienesta, gadiem noguļot atvilktnē. Līdz tam tie glabājās, gaidot izdevīgāku mirkli, bet Rimševičs tā rezultātā tika pārvēlēts amatā. Pilnīgi skaidrs, ka eksistē vēl daudzas citas dažādu personu noklausītas un ierakstītas sarunas, nofilmētas sadzīviskas situācijas, aprakstītas izsekošanas. Ja šo manu ierakstu lasa kāds augsta ranga ierēdnis (es zinu, ka lasa), liela uzņēmuma vadītājs, pilnīgi iespējams ierakstīti esat arī Jūs.
Ļaunākais visā šajā situācijā ir Strīķes un Juraša plāns. Viņi vēlas nokļūt pie varas, lai savas policejiskās un prettiesiskās darba metodes pielietotu jau citā līmenī. Sarunu noklausīšanās, epastu pārtveršana, datoru uzlaušana, slepena filmēšana un tamlīdzīgas lietas var kļūt pa ikdienu un normu arī Latvijas politikā. Tā ir norma Krievijā, kad specdienestu metodes tiek attaisnotas ar it kā lielāku ieguvumu sabiedrības labā. Un tikai Krievijā ir norma, ka drošībnieki vada valsti vai startē vēlēšanās. Nekur civilizētā pasaulē tā nav, bet pretējais būtu pat skandāls.
Problēma ir tāda, ka drošības dienestu darbinieki domā citādāk nekā mēs civilie. Tas viss ir labi, kamēr drošības dienesti dara savu darbu un mēs civilie savu. Ja drošības dienesta metodes ienāk civilajā dzīvē, tā pārstāj kļūt civilizēta. Skatoties uz Strīķi un Jurašu, ir skaidrs, ka savas iedomātās taisnības labad viņi ir gatavi pārkāpt sarkanai līnijai, aiz kuras seko policejiska un totalitāra valsts. Viņi it kā iestājas par tiesiskumu, gadiem visbrutālākajā veidā to paši pārkāpjot. Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības, tiesiskuma pamatu pamats, viņus neinteresē. Es rakstu šo visu tāpēc, ka man bail vienu dienu pamosties šādā policejiskā un totalitārā valstī. Paklausieties taču viņu argumentāciju - visi, kas nedomā tāpat kā viņi, ir zagļi un liekami cietumā. Tāpēc šajās vēlēšanās balsot par JKP nevajag.
Pārpublicēts no Facebook (18. septembra ieraksts)
***
OBLIGĀTI NOSKATIES. OBLIGĀTI!!! MAX SHARE. PIEĶER JKP JUTU STRĪKI MELOS. Pavērojiet Jutas Strīķes ķermeņa valodu un acis... tās acis... nolekšanu no uzdotajiem jautājumiem. Par Bordāna nenākšanu uz studiju, kaut gan laiks un vieta bija saskaņota pirms 3 nedēļām. Un tik nesakarīgas atbildes...
Dubultmorāle, kad Konkurences padome ar lēmumu atzinusi JKP partijas biedra uzņēmumu par vainīgu karteļa izveidošanā meliorācijas biznesā. Pats galvenais, it kā Juta Strīķe gadiem strādājusi KNAB augstā amatā, tātad personai ar šādu pieredzi un ar augstāko izglītību būtu jārunā sakarīgi, pamatoti ar faktiem, bet atbildes kā no tirgus, un lēkā no vienas tēmas pie otras...
https://www.facebook.com/aldis.gobzems/videos/2107062589326433/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
