Iesaki rakstu: 
Jums šķiet, ka ir iestājusies krīze? Ka visai līdzšinējai dzīvei gals? Ka pēc mēneša vai diviem naudas vairs nebūs pat maizes kumosam? Varbūt jums, naivuļi, tas tā arī ir, bet ir suga, kurai tieši šis ir lielo iespēju laiks. Laiks nodarīt lietas, kuras normālos apstākļos nebūtu iespējamas.
Pirms nedēļas mediji ar sajūsmu ziņoja, kā Rīgā ar airBaltic reisu tiek ievesta medicīnisko masku un respiratoru krava – kaut iepriekš atbildīgā ministre un premjers stāstīja, ka ar krājumiem mums viss esot vislabākajā kārtībā.
Ārpus kadra palika fakts, ka atceltu iepirkuma procedūru apstākļos Latvijas valsts (bet precīzāk – ļoti konkrēti valsts pārstāvji ar degunu pa vējam un atšautu kabatu) par savu partneri izvēlējusies 2018. gada rudenī nodibinātu firmiņu ar 3000 eiro pamatkapitālu, kuras vienīgais īpašnieks ir 1987. gadā dzimis, medicīnas preču vairumtirdzniecībā iepriekš nemanīts kungs.
Un, protams, līguma nosacījumi nav atklāti - tāpat kā citam līgumam, kura ietvaros valsts par nodokļu maksātāju naudu nule pasūtījusi 10 tūkstošus caurspīdīgu plastmasas gabalu ar pāris stiprinājumiem par pārdesmit eiro gabalā, jo tie, lūk, izdrukāti uz 3D printera un tāpēc ierēdņu skatījumā no vīrusa noteikti aizsargā labāk nekā četrreiz lētāki izstrādājumi, kas tapuši ar parastas presformas palīdzību.
Pirms dažām dienām interesanti notikumi norisinājās Vecrīgā – kā stāsta aculiecinieki, advokāte Alla Juraša (jā, jā, tā paša „godīgā, drosmīgā un gudrā” ne ta esošā, ne ta bijusī sieva) dažu plecīgu vīru kompānijā bez kādiem kompleksiem, primitīvi un brutāli mēģinājusi ieņemt kādu Vecrīgas viesnīcu.
Nu, labi, ne jau pavisam primitīvi, - pirms tam, kā stāsta jau citi liecinieki, apsviedīgajai kundzei, bijušajai KNAB izmeklētājai, bijušajai Rīgas brīvostas slaucējai un šaubīgu klientu apkalpotājai izdevies panākt gan nevajadzīga īpašuma aresta paklusu atcelšanu, gan nepieciešamo lēmumu Uzņēmumu reģistrā, kurš, kā zināms, atrodas viņas lauleņa partijas vadoņa stingrā pārraudzībā. Tā paša smagos noziegumos apsūdzētā lauleņa, kuram apmaiņā pret ekonomikas ministra apstiprināšanu tika iekaulēts Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja amats.
Vakar atklājās, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce paklusām mēģina burtiski dažu dienu laikā iznīcināt Dabas aizsardzības pārvaldi un nodot tās būtiskākās funkcijas Valsts vides dienestam, kurš ir slavens ar spēju vajadzības gadījumā nepamanīt visbrēcošākos pārkāpumus un riepu kalnus pamanīt tikai tad, kad tie jau ir pa pusei nodeguši.
Šodien, pateicoties Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieces Rigondas Krieviņas pļāpīgumam, atklājās, ka mūsu lauksaimniecības miljonāriem ar līdzšinējām daudzmiljonu subsīdijām ir bijis par maz un viņi ir atraduši īsto brīdi, lai „nomotivētu” ministrijas vadības „pārliecību” – ka jāatceļ šīs muļķīgās prasības par ekoloģiski nozīmīgu platību uzturēšanu un ka laiks atļaut ar pesticīdiem miglot pupas un zirņus.
Un tā tālāk, un tā tālāk. Šiem šķietami nesaistītajiem notikumiem kopīgs ir viens: vieniem epidēmija ir bažu, baiļu un trūkuma laiks, bet jurašiem un pūcēm – lielo iespēju laiks. Un šie vēl ir tikai pumpuriņi, pat ne ziediņi.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
