Juridiskajā komisijā tiek klusi „norakts” būtisks Saeimas darbu uzlabojošs likumprojekts
Ringolds Balodis12.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Andrejs Judins 14.Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēža amatā sabijis vien mēnesi, taču jau visai pamatoti var lepoties ar diviem, jāsaka, visai iespaidīgiem „sasniegumiem”. Pirmām kārtām, viņš par spīti savas komisijas vairākuma lēmumam nevirzīt otrajā lasījumā likumprojektus un pretēji Saeimas līdzšinējai praksei, procedūrām to paveica.
Neskatoties uz opozīcijas protestiem, kuri nāca no visai kompetentiem deputātiem (piemēram, bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra un bijušā Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes), viņš izdabūja līdz Saeimas balsojumam likumprojektu par Jaunās Vienotības „brīnuministriju”, Apvienotā saraksta un ministru biedriem. Judins ar to leģitimizēja ļoti, ļoti slidenu likumdošanas praksi. Otrais Judina „sasniegums” nav tik ļoti izskanējis plašāk, - tā ir kāda visai prominenta likumprojekta Nr.922/Lp.”dzīves izbeigšana”.
Runa ir par grozījumiem Saeimas kārtības rullī (turpmāk tekstā - SKR), kas, pateicoties savam nozīmīgumam, bija pa Saeimas Juridiskās komisijas atvilktnēm burzīti jau piecus (!!!) gadus. Kāpēc tik ilgi? Nu padomājiet paši, grozījumi paredzēja būtiski uzlabot Saeimas kontroli pār valdību un tās locekļiem. Grozījumu projekts bija izstrādāts Juridiskās komisijas darba grupā un ticis apstiprināts pirmajā lasījumā 12.Saeimā. Šo likumprojektu pārņēma 13.Saeima, un, apzinoties tā nozīmību, to pat centās pilnveidot toreizējā komisijas priekšsēdētāja Juta Strīķe. Darbu paveikt viņai tā arī nesanāca.
To, ka minētais likumprojekts ir nozīmīgs, nenoliedz arī pats Andrejs Judins, kas gan netraucē viņam kopā ar citiem komisijas pozīcijas deputātiem no „Jaunās Vienotības”, „Nacionālās apvienības” un „Apvienotā saraksta” balsot pret likumprojekta pārņemšanu 14.Saeimā. Jā, vēl par likumprojekta nepārņemšanu/izbeigšanu pēkšņi nobalsoja arī Atis Švinka no „Progresīvajiem”. Protams, var jau jaunus likumprojektus sataisīt un atkal uzsākt procesu, tikai vai šādi Jūs rīkotos kādā datorspēlē? Kad Jums ir atlikuši vēl divi līmeņi līdz uzvarai, Jūs sakāt – es atgriezīšos spēlē no sākuma, lai atkal izietu no jauna visus līmeņus? Protams, ka tā nerīkotos tāds likumdevējs, kas patiešām grib panākt rezultātu. Ņemot vērā, ka „likumprojekts - aizgājējs” ir gana nozīmīgs, nedaudz ieskicēšu tā tapšanu un saturu.
Kas bija autors nu jau „noraktajam” likumprojektam?
No formālā aspekta lūkojoties, likuma autorība pieder pašai Juridiskai komisijai, taču, ja precīzāk, tā bija 12.Saeimas Juridiskās komisijas darba grupa. Tā nebija parasta darba grupa, kādu katrā Saeimā ir vismaz pāris desmitu, jo, pirmkārt, iniciatīva nāca no pēdējo gadu visu valdību koalīcijas mugurkaula – „Vienotības” un tās vadībā bija šīs partijas vadītāja Solvita Āboltiņa. Otrkārt, tās sastāvā bija augstas klases juristi un Saeimas darba pazinēji politiķi. Pie tādiem es noteikti pieskaitītu pašu Āboltiņu, bet bija arī Daudze, Krauze, Kūtris, Klementjevs, Brigmanis u.c. Darba grupā, kas darbojās gandrīz divus gadus (2014 – 2016), lielu darbu ieguldīja arī ilggadējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, labākais SKR pazinējs – Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.
Kas bija būtiskākais Andreja Judina „noraktajā” likumprojektā?
Lai arī daudzi no likumprojekta Nr.922/Lp. ietvertajiem grozījumiem ir ļoti būtiski Saeimas darba organizācijai (piemēram, projekts paredzēja, ka Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļi būtu tiesīgi lemt par Saeimas deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu lietas ierosināšanu bez rakstveida iesnieguma un ka Saeimas amatpersonu un Saeimas komisiju izdotos administratīvos aktus un faktisko rīcību var apstrīdēt Prezidijā, bet Saeimas Prezidija lēmumu var pārsūdzēt tiesā), ir viens visai nozīmīgs aspekts, kurš visticamāk bija cēlonis tā izbeigšanai. Tā ir valdības kontrole.
Kā zināms, tieši SKR regulē Saeimas darbības iekšējo kārtību un ir ne tikai „ceļa karte” likumiem, bet arī atrunā parlamenta kontroli pār valdību. Grozījumi paredzēja, ka uz deputātu jautājumiem ir jāatbild Saeimas sēdes laikā! Paskaidrošu, ka šobrīd SKR noteiktā kārtība ir praktiski parodija par parlamentāro kontroli: ierobežots jautājumu skaits un laiks. Atbildes uz deputātu jautājumiem tiek sniegtas vakarā, kad Saeimā vairs nav sastopami žurnālisti un darbinieki dodas mājup.
Jāpiebilst, ka, neskatoties uz šādu šā brīža SKR radīto „komforta zonu”, ministri bieži ignorē vakara nācienu uz parlamentu, aizbildinoties ar aizņemtību utt. Andreja Judina „noraktā” likumprojekta Nr.922/Lp. bija paredzēts, ka beidzot atkal, kā tas ir bijis pirms kara Saeimā un arī pirmajās mūsdienu Saeimās, ministri nāk uz Saeimas sēdi, kur jāskatās acīs visiem simt deputātiem un tur sapulcējušiem žurnālistiem. Projekts paredzēja arī brīvāku jautājumu uzdošanas kārtību u.c. Un tas, saprotams, radītu stresu ministriem, kuriem vajadzētu nākt un taisnoties par saviem nedarbiem vai bezdarbību. Sabiedrībai no tā, protams, būtu neatsverams labums – kontroles iespēja. Tas uzlabotu noteikti arī valdības darba kvalitāti un padarītu caurspīdīgu valdības darbu. Bet nu nekā… Jāapmierinās ar to Andreja Judina vārdiem, ka viņš saprotot, cik svarīgi ir šie grozījumi, un ka „nekavējoties būs jāsāk darbs ar Saeimas kārtības rulli, nepazaudējot darbu, kas ir jau ieguldīts tā izskatīšanā”.
Nu nāksies vien izdarīt kādu ne pārāk glaimojošu secinājumu… Nu ne jau Judinam. Dies’ ar viņu – viņš jau ir tikai izpildītājs. Secinājums, ka „Jaunā Vienotība” distancējas no valsts prezidenta Egila Levita solītās reformu valdības, bet „Apvienotais saraksts” tikai vārdos ir „citādāks” nekā „Jaunā Vienotība”, bet „Nacionālā apvienība” kā vienmēr ir klusa konformiste, kas atbalsta stagnāciju…
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
