Jurisprudences procesa patoloģija: kad aizsardzība kļūst par sankciju
Vilors Eihmanis18.01.2026.
Komentāri (17)
Iesaki rakstu: 
Mūsdienu ģimenes tiesību sistēmā vērojama bīstama nobīde no klasiskā tiesiskuma principa ei incumbit probatio qui dicit, non qui negat — pierādīšanas pienākums gulstas uz to, kurš apgalvo. Šeit patiesība vairs nav procesuāls mērķis, bet gan traucēklis operatīvai krīžu vadībai. Sistēmā, kur pierādījumi kļūst sekundāri, pati apsūdzības izvirzīšana transformējas par autonomu sankciju mehānismu.
Procesuālā netaisnība un "pagaidu pasākumu" tirānija
Pietiek ar subjektīvu uztveri — frāzi: “Es jutos nedroši.” Šajā punktā juridiskais pozitivisms pakāpjas emocionālā relatīvisma priekšā. Nav nepieciešami klīniski pierādījumi, liecinieki vai policijas protokoli; apgalvojums pats par sevi tiek pieņemts kā juridiska realitāte.
Sekas ir tūlītējas un dekonstruktīvas. Vaina tiek prezumēta ex ante. Tā sauktie “pagaidu pasākumi” — aizlieguma rīkojumi, aizgādības tiesību apturēšana un saskarsmes ierobežojumi — darbojas kā administratīvas giljotīnas. Lai gan doktrīnā vārds “pagaidu” apzīmē īslaicīgumu, praksē tas bieži kļūst par determinētu statusu mēnešiem vai gadiem. Līdz brīdim, kad sistēma nonāk pie meritora izskatīšanas, sociālais un emocionālais kaitējums ir neatgriezenisks.
Radās situācija, kur viena puse ir atbrīvota no pierādīšanas nastas, bet otrai pusei jāpārdzīvo eksistenciāla anihilācija.
Asimetriskā atbildība un apsūdzība kā taktika
Sistēmiskais defekts slēpjas atbildības trūkumā par procesa ļaunprātīgu izmantošanu. Nepatiesas apsūdzības, faktu deformācija un apzināta safabricēšana tiesību telpā paliek bez reālām sekām. Valsts institūcijas šos fenomenu eifēmiski dēvē par “maksimālu piesardzību”, kamēr indivīdam tas ir dzīvi graujošs netaisnības akts.
Kad subjekts apzinās apgalvojuma destruktīvo potenciālu, apsūdzība zaudē savu sākotnējo funkciju — aizsardzību — un kļūst par stratēģisku instrumentu:
Taktiskais spiediens: apsūdzības eskalācija kā reakcija uz tiesisku nepiekrišanu.
Identitātes maiņa: stāsta pielāgošana brīdī, kad tiek definētas robežas.
Atsvešināšanas kārts: “nedrošības” argumenta instrumentalizācija cīņā par aizbildnību.
Šīs metodes netiek izvēlētas patiesības meklējumos, bet gan to pragmatiskās efektivitātes dēļ. Sistēma, kas nekvalificē melus kā pārkāpumu, tos leģitimizē klusēšanas ceļā.
Postprocesuālais nihilisms
Pat brīdī, kad kļūdainība vai ļaunprātība tiek konstatēta, restitūcija nenotiek. Valsts aparāts — tiesas, policija, bāriņtiesas — nepraktizē institucionālu atvainošanos vai zaudējumu atlīdzību. Laiks, reputācija un saikne ar bērnu netiek atjaunota. Frāze “dzīvojiet tālāk” ir ciniska atzīšanās sistēmas nespējā nodrošināt taisnīgumu pēc kļūdainas intervences.
Secinājumi: bailes no sistēmas, nevis no ģimenes
Modernā vīrieša distanci no ģimenes institūta un laulības nedeterminē bailes no atbildības, bet gan pamatotas bailes no neaizsargātības tiesiskā asimetrijā. Brīdī, kad process kļūst par sodu, taisnīgums mirst. Ģimenes tiesībās nepatiesai apsūdzībai nav nepieciešams juridisks pamats — tai nepieciešams tikai laiks un sistēmiska inerce, lai pilnībā iznīcinātu cilvēku.
Esiet kritiski ne tikai pret privātām saistībām, bet arī pret katru pilnvaru, ko deleģējat valstij. Tiesiskā sistēmā, kur viens nekontrolēts teikums var maksāt visu, nevainīguma prezumpcija kļūst par novecojušu ilūziju.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
