Iesaki rakstu: 
Mediķu organizētajā spiedienā uz valdību bija brīdis, kad jau šķita: budžeta veidotāju ieņemtajā dzelzsbetona pozā kaut sāk krakšķēt. Diemžēl tā izrādījās viltus cerība.
Neveiksmes cēlonis ir acīmredzams – izrādīto dusmu intensitātē netika sasniegta vajadzīgā "kritiskā masa". Tāda, kas spētu iedēstīt patiesu paniku Jēkaba ielas lecīgajos iemītniekos un liktu tiem apšaubīt valdības nepiekāpību.
Turklāt problēmas sakne nav īsti meklējama pašu veselības aprūpes darbinieku nepietiekamā līdzdalībā protesta akcijās vai tajās paustās verbālās agresijas slābanumā. Nepiekāpību un naidu skaidri apliecina tas, ka viņi nemet plinti krūmos pēc budžeta pieņemšanas, turpinot draudēt ar neuzticību Ilzei Viņķelei un Saeimai.
Diemžēl politiķu pretestību varēja salauzt tikai pārējo valsts algoto arodu vai sociālo grupu izrādīta solidaritāte mediķu prasībām. (Ideāls te būtu arī pacientu vai viņu atbalsta organizāciju izteikts atbalsts.) Gluži loģiski pēc tam pieprasot un sagaidot uzvarējušo atbalstu savā cīņā.
Galu galā arī Francijas "dzelteno vestu" kustība, pat neraugoties uz haotismu lozungos un nespēju kontrolēt tai "pielipušos" vandāļus, piespieda valsts varu rēķināties ar sevi un savām pat "vidi apdraudošajām" (prasot nepalielināt cenas degvielai) prasībām tāpēc, ka to veidoja ļoti plašs sabiedrības spektrs.
Diemžēl skolotāji, tāpat citi valdības apdalītie un apskādētie, izvēlējās palikt malā un tikai noraudzīties, kā tad nemierniekiem veiksies. Pareizāk sakot, to izlēma viņu arodbiedrības vai citi interešu pārstāvji. Cik saprotams, šo organizāciju vadībai, atšķirībā no Valda Kera un mediķu arodbiedrības valdes, biedru naudas maksātāju sašutums vēl šķiet pašu krēslus un algas neapdraudošs.
Pavisam nožēlojami tagad izskatās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kurai šķita komfortablāk ar valdību spēlēties sociālajos partneros, nevis tieši iesaistīties mediķu sāktajā konfrontācijā. Egils Baldzēns nu cenšas visvisādi attaisnoties un demonstrēt savu sašutumu. Taču kā gan viņš vairs spētu pārtrumpot finanšu ministra ledaini triumfējošo repliku 14.novembra LTV rīta ēterā: Nacionālo trīspusējās sadarbības padomē no arodbiedrībām nebija iebildumu par budžetu!
Lieliska pilsoniskās politikas iespēja tadējādi ir izķēzīta, kaut priekšnoteikumi protestētāju panākumiem šķita ideāli. Koalīcijas politiķi paši sev jau bija izrakuši bedri un sasprauduši tajā mietus, paši tur ielēca. Paši padarīja sevi publikas acīs par ļauniem, bezsirdīgiem, skopiem.
Jo trakoti gribējās būt taustāmi labiņiem. Ar 120 miljoniem pierādīt sabiedrībai, ka viņi tiešām ir gādīgāki nekā vēlēšanās sakauto zaļzemnieku "prettautiskais režīms".
Taču valdība izmisīgi izkārpījās ārā no pašradītām lamatām. Gan ar labu, plucinot ārā naudu no citu nozaru budžetiem. Gan ar ļaunu, pūloties dumpiniekus skaldīt un valdīt ar nopludinātiem atalgojuma skaitļiem.
Pie viena tika sarunātas visādas nejaucības valsts varu pie kakla sagrābušiem mediķiem un viņiem akli* simpatizējošai publikai. Jo riebīgākas tādēļ, ka daudzas ir sāpīgi patiesas – ne tikai banalitāte, ka "nauda nerodas bankomātos".
Šķiet, valdošo politiķu, īpaši jau rūdīto, nepiekāpību un savas taisnības apziņu mediķiem uztur aizdomas (iespējams, nemaz ne tik paranoiskas), ka krietna daļa no viņu saskrāpētā finansējuma varētu arī nenonākt līdz algu lapiņām. Pieļaujot valsts kapitālsabiedrību menedžmenta – slimnīcu valžu locekļu – iespējamas manipulācijas.
Ja nu drīz atklātos, ka kādā ārstniecības iestādē medmāsas tomēr palikušas bešā (un turpina dumpoties), bet tajā no zila gaisa uzradusies dārga iekārta, kas ideāli noder ārstu privātprakses pieticīgajām vajadzībām? OK, varbūt pieķerto valdes locekli izdosies izmest no amata. Taču vai viņam popularitātes reitings nokritīs zemāk par grīdu?
Turklāt – vai uzticību zaudējušam "neatvērsies" līgumā, pieļauju, savlaicīgi un rūpīgi atrunāts "zelta izpletnis"? Pirra uzvara, ko pār dzelzceļa bosiem guva satiksmes ministrs, ir uzskatāms apliecinājums, ka Latvijā pastāv un zeļ gluži vai autonoms "varas atzars".
Partijām kapitālsabiedrību menedžments ir pašu radītais un, atjaunojot tajās padomes, arī pilnveidotais Frankenšteina briesmonis, kas pašā radītājā izraisa bailes un nožēlu. Atšķirībā no klasiskā stāsta – arī nenoslēpjamu skaudību.
Saeimas kuluāros, izvērtējot medicīnas finansējumu, netrūkst žultainu žēlabu, ka budžeta naudu paģērošo lielslimnīcu valdēs noteiktas algas, "lielākas nekā prezidentam". Protams, dzird arī tīri cilvēcisku skaudību, ka, salīdzinot ar dažas ārstniecības iestādes VIP autostāvvietu žilbinošo saturu, tautas kalpu braucamrīki ceturtdienās pie Saeimas viegli "atgādina šrotu".
Gluži kā Latvijas pensiju sistēmā, kurā iespējama teju vai 20 tūkstošu eiro liela ikmēneša izmaksa, arī valsts finansētajā veselības aprūpē klaji darbojās opcija "kas māk, tam nāk". Tieši tā radīja zīmīgo, bet nokušināto skandālu – Saeimas eksdeputāta un bijušā premjera padomnieka Renāra Putniņa pēkšņo metamorfozi Rīgas pilsētgalvas vēlēšanu sakarā, no politiska "pelēkā kāpura" kļūstot par reģionālas lielslimīcas menedžmenta "krāšņo tauriņu".
Politiķi, zobus sakoduši, jūtas spiesti pieciest pašu radīto elitāru grupu, kas "ne sēj, ne pļauj" – bez vēlēšanās iegūtiem mandātiem un vispār bez jebkādas politiskās atbildības publiski baudot Saeimas deputātam vai ministram nesasniedzamu pārticības līmeni.
Lūk, tāda gluži saprotama nenovīdība arī dod spēku valdības politiķim ledaini ieskatīties viņa nepiekāpības satracinātas medmāsas acīs. Nozarei, turpinot cīņu, noteikti jāpiedomā arī par šo "Ahileja papēdi".
* Sabiedrībā iedomājas, ka, palielinoties ārstu un medmāsu atalgojumam, viņi kļūs pacientiem daudz pieejamāki – taču paši mediķi ir godīgi un publiski atzinuši, ka liela daļa cer tad atļauties beidzot samazināt sava darba (pār)slodzi.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
