Iesaki rakstu: 
Šis nepatiks. Jo taisnība nepatīk. Patīk saldi glaimi. Bet ir viena nianse. Esmu novērojis - tie, kuri iznesas vissaldāk, visnodevīgāk dur aiz muguras. Un otrādi - tie, kuri ir tieši un kuru teiktais dažkārt nav tīkams, tie nedur mugurā un reti kad nodod. Taču saldumu tik un tā pērk labprātāk. Pat veselīgs dzīvesveids pieprasa atteikties no cukura, tas gan reti kuram ir pa spēkam. Tur vajag raksturu.
Bet tas, kas nepatiks, ir šis. Tur arī vajag raksturu, lai atzītu. Jo izmaiņas sākas no atzīšanas. Ziniet, no malas tur izskatās nožēlojami. Tikai dažas specifiskas detaļas.
1. Jaunais Rīgas teātris taisa traci, ka nav pabeigts teātris. Paga. Pirms vēlēšanām kurš aģitēja par naciķiem balsot? Ka tik ne Hermanis. Kultūras ministrs gadu gadiem ir naciķis. Ko tagad tur činkst? Paši tak tā grib dzīvot, ja lielākais ministra sasniegums ir izstāde ar daudz locekļiem virs galvas. Nav ko raudāt, paši taču aģitē balsot par naciķiem, kuri “uzrauga” kultūras nozari. Viss ir pelnīti. Zinu, ka šis nepatiks, bet labāk skarba patiesība, nekā saldi meli.
2. Pirms vēlēšanām viens soctīklu “tautas aizstāvis” publiski mani nolika nu tā, ka maz neliekas. Tagad atsūta kaut kādas raudu vēstules. Piedziedājis pilnu feisbuku, ka vairāk nekā 400 tūkstoši dzīvojot uz nabadzības sliekšņa. Paga. Kur tad tie 400 tūkstoši bija vēlēšanu dienā? Un kur bija pats dziedātājs par grūto dzīvi? Boikotēja vēlēšanas. Smieklīgi. Vai arī balsoja par esošo varu. Vai savā aprobežotībā izmeta balsi par komiksiem. Par opozīciju nebalsoja 400 tūkstoši. Pat visus komiķus jeras un kramiņus ieskaitot, nebalsoja, pat visus krievus ieskaitot, nebalsoja. Nevienā protesta akcijā nav bijuši 400 tūkstoši, pat 50 nav bijuši. Nav ko raudāt. Pašu izvēle. Tur taču tā patīk dzīvot.
3. Internetā palaists video, kur Kariņš kaut kādā rautā laiž “Bēdu manu lielu bēdu”. Par kodu, ka bēda jāliek zem akmeņa, jau esmu daudzkārt rakstījis. Proti, tikai vāji cilvēki “liek bēdu zem akmeņa”, jo problēmas ir jārisina un jāatrisina, nevis kaut kur jāliek un jāizliekas tās neredzam. Bet vairāk šī video sakarā mani uzjautrināja tās sejas, kuras pārlaimīgām acīm veras uz Kariņa kungu. Merķelis savulaik rakstīja, ka tauta, kura dzied un dejo, nav bīstama. Ziniet, kamdēļ Kariņš ir premjers? Jo daudziem (daudzām) viņš “ir skaists vīrietis”. Tāda tur ir gaume. Es agrāk to nesapratu, bet tad viendien man prātā ienāca viena veca brūte, ko savulaik aplidoju. Viņai nevajadzēja aplidošanu, viņai ļoti vajadzēja vienu pajoli, jo tad varot ciest. Tur tas ir ģenētisks kods. Es no sākuma nesapratu. Bet tagad, pēc gadiem, veroties Kariņā, man viss kļuva skaidrs. Tur patīk tāds pamuļķa tipāžs. Indentificējas ar sev līdzīgo. Un Kariņš nav vienīgais. Nemāniet sevi - kāda tauta, tāda vara. Tā vara nav no Marsa ieradusies. Un nē, nav 32 gadus vienlaikus vispasaules globālistu un krievu sazvērestība pret nabaga cietēju tautu. Tur tā grib dzīvot.
4. Skatos, piensaimnieki Kurzemes pusē raud. Bet man atkal jāatgriežas pie 1.oktobra un jāatgādina visiem, kam zelta zivtiņas atmiņa, ka tieši Kurzemē visvairāk balsu saņēma divi saraksti, kas vistiešāk it kā par piensaimniekiem un vispār lauku ļaudīm. Ko jūs raudat? Ejiet pie Pīlēna, viņš taču esot evolucionārais krīzes menedžeris. Par Pīlēna komandu taču nobalsojāt, Kurzemē jo īpaši, pat ministrs ir no tās Pīlēna evolucionārās krīzes komandas, nečinkstiet jau dažus mēnešus vēlāk. Paši taču tā gribējāt.
5. Krievi saskumuši, pret viņiem nelabi izturoties. Bet vai tad jums pirms vēlēšanām neteica, ka jums ir zelta balss? Bet visu sačakarējāt un atkal nobalsojāt par parastu krievu partiju, kas vienmēr būs opozīcijā un labākajā gadījumā aizņems viltus opozīcijas statusu un uzspēlēs spēli ar naciķiem. Pēc tam tāpat visi kopā draudzīgi basketu uzraus, vismaz ir, ar ko nodarboties. Paši taču tā gribējāt.
6. Deputāts Jencītis tagad cenšas pārspēt Levitu. Liek soctīklos kaut kādus Paolo Koelju tipa domugraudus. Tikai domas tur nav un vairāk izskatās pēc pelavām. Proti, nodarbojas ar huiņu. Šlesers sācis bildēt, kā cep olas. Olas ar bekonu. Olas ar brokoļiem. Man kā Latvijas Republikas pilsonim no tām Šlesera olām pārmērīgā eļļas litrāžā ir kāds labums? Veselīgs dzīvesveids tur arī nav klātesošs. Bet paši taču gribējāt tādu opozīciju. Jo identificējaties ar viņiem. Kādi paši, tādi viņi. Viņi tikai bik bagātāki. Nu objektīvi. Ko tieši Šlesers ir radījis? Jums padziedāja par Dievu un kapitāldaļas ostā kabatā. Ne Jums, protams. Ko vēl? Uzcepa olas, Jums patika. Nav ko raudāt. Jūs taču tā gribat dzīvot.
7. Ā, vēl. Neredzu Turcijas karogus, nedzirdu labdarības koncertus. Starp citu, Turcijā bojā gājuši vairāk nekā …. Labi, es noklusēšu salīdzinošos skaitļus. Tas ir tālu, tur jau nav, ko just līdzi. Es ironizēju jeb parādu, cik divkosīga ir cilvēka daba. Bet kad uz Turcijas kūrortu all inklūsiv aizlaist, tad gan pirmie. Bet nu, kā teicu, Turcija nav modes lieta. Nav īstais naratīvs, uz kā uzsēsties un aiz kura visas savas nedienas noslēpt un uz kā visu karjeru taisīt. Šito man nevajadzēja rakstīt. Bet nepārprotiet. Es saku, ka ir jāpalīdz pēc iespējas, un vienmēr to esmu teicis. Tikai no malas ir ļoti labi redzams, kur sajūk prātā un kur vienalga.
8. Astoņi ir bezgalības skaitlis. Arī to jau esmu teicis, ka šos sarakstus var turpināt bezgalīgi. No malas tas viss izskatās diezgan nožēlojami. Rīgas domes deputāte no naciķiem televizorā paziņo, ka, citēju, “Rīga esot uzlikta uz pauzes”. Jocīgi, jo tas ir laikā, kad “summāri tomēr ejam uz priekšu”. Tuvojas Valentīndiena. Bez “ir kara kura tur diena”, uz kā rēķina norakstīt visu gadu gadiem patriotisko tautiešu nozagto un neizdarīto, TVNET tikmēr arī piedāvā ko labu - Labs sekss var būt bez orgasma. Proti, jūs drāž. Bez orgasma.
Post Scriptum. 2023.gada februārī piedzims vismazāk bērnu Latvijas vēsturē. Orientējoša prognoze.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
