Jūs neticēsiet, bet es esmu pamanījis – nepieciešamas izmaiņas partiju finansējumā no valsts budžeta
Egils Levits21.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts budžeta finansējuma palielināšana politiskajām partijām, vienlaikus samazinot to iespējas piesaistīt privātpersonu ziedojumus, 2019. gadā bija pareizs un sen nepieciešams lēmums. Tas novērsa būtisku mūsu demokrātiskās valsts iekārtas nepilnību un ilgtermiņā noteikti uzlabos politiskās vides kvalitāti. Nedrīkst būt tā, ka politisko partiju darbība ir atkarīga no to spējas piesaistīt privātpersonu ziedojumus. Tas rada partiju atkarību no ziedotāju labvēlības, kas parasti nav tīri nesavtīga.
Līdz ar to, ja partijas nesaņem pietiekošu finansējumu no valsts budžeta, tad tā vietā, lai rūpētos par sabiedrības kopējo labumu, atsevišķu ziedotāju privāto interešu apkalpošana partiju darbībā sāk dominēt. Tas ir iemesls, kādēļ daudzās Eiropas valstīs pastāv sistēma, kas nodrošina partiju pietiekošu finansējumu no valsts budžeta. Šāda sistēma pastāv arī Lietuvā un Igaunijā.
Demokrātiskā valsts iekārtā atsevišķu ziedotāju ietekme uz politiku nav pieļaujama. No valsts budžeta nepietiekami finansētas un līdz ar to no lielajiem privātiem ziedotājiem atkarīgas un tādēļ viegli korumpējamas partijas valstij un nodokļu maksātājiem galu galā izmaksā dārgāk.
Šobrīd politiskajām partijām ir pieejams pietiekošs valsts budžeta finansējums, lai tās veidotu pastāvīgu politiku visas sabiedrības interesēs un būtu neatkarīgas no ietekmīgu ziedotāju un sadarbības partneru ambīcijām. Vienlaikus – un to es gribētu uzsvērt – tas arī liek mums, visai sabiedrībai, būt daudz prasīgākiem pret politiskajām partijām. Valsts budžeta finansējums netiek piešķirts tāpat vien, bet ar noteiktu mērķi – sekmēt politisko partiju ilgtspēju, to spēju pārstāvēt vērā ņemamu sabiedrības daļu un iesaistīt politikā pēc iespējas plašāku sabiedrību.
Sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai, saņemot valsts budžeta finansējumu, politiskās partijas mainītos un, jēgpilni izlietojot šos līdzekļus, attīstītu savu ideoloģisko bāzi, paplašinātu darbību reģionos un piesaistītu arvien vairāk jaunu biedru. Tāpat sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka politiskās partijas piešķirtos valsts budžeta līdzekļus izmantos atbildīgi un caurspīdīgi. Nauda partijām netiek piešķirta tās izlietošanai privātiem mērķiem vai bezjēdzīgai notērēšanai. Tāpēc partijām jābūt spējīgām sabiedrību pārliecināt, ka līdzekļi ir iztērēti pienācīgi un ar augstu rūpību. Te vietā būtu publiski pieejamas atskaites par naudas izlietojumu un regulāri partiju vadības skaidrojumi par to, kur tērēts un kāda bijusi partiju izaugsme šajā laikā.
Svarīgi, ka valsts budžeta izlietojuma pienācīgumu efektīvi un pēc būtības uzrauga arī kompetentās valsts institūcijas, jo īpaši Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Tāpat atbilstoši labas likumdošanas principiem Saeimai kā likumdevējam jāseko līdzi šī likuma piemērošanas praksei un jābūt gatavai veikt likuma korekcijas, apzinot problēmas vai nejēdzības likuma piemērošanā.
Rūpīgi sekojot līdzi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma piemērošanai, uzskatu, ka ir nepieciešams veikt likuma grozījumu. Latvijas politiskajā praksē ir diezgan tipiski, ka politiskās partijas (un jo īpaši jaunas partijas) pēc ievēlēšanas Saeimā var zaudēt savu pārstāvniecību Saeimā vai pat sabrukt, no tās saraksta ievēlētajiem kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem. Tas nozīmē, ka šāda partija vairs nespēj pilnvērtīgi īstenot vēlēšanās iegūto uzticības mandātu. Tādēļ nav jēdzīgi šādai partijai ar sabrukušu pārstāvniecību Saeimā saglabāt valsts budžeta finansējumu pilnā apmērā.
Esmu iesniedzis Saeimā izskatīšanai likumprojektu, kas paredz: ja Saeimas frakcija ir sabrukusi (zaudējusi 2/3 no saraksta ievēlēto deputātu) vai vispār izbeigusi savu darbību (tajā nav minimāli prasīto no viena saraksta ievēlēto piecu deputātu), tad šādai partijai jāpārtrauc izmaksāt to valsts budžeta finansējuma daļu, kas pienākas par Saeimas vēlēšanās iegūtām balsīm.
Ceru, ka Saeima atbalstīs šo priekšlikumu un tas varētu stāties spēkā līdz ar nākamās Saeimas sanākšanas brīdi. Tas skaidri signalizēs politiskajām partijām, ka par valsts budžeta finansējumu tām jāspēj nodrošināt kvalitatīvu politiku un stabilu vēlētāju atbalstītās priekšvēlēšanu programmas izpildi visu Saeimas darbības laiku. Tāpat tas būtu svarīgs signāls sabiedrībai, ka politiskās partijas apzinās atbildību, ko tām uzliek valsts budžeta finansējuma saņemšana.
Es sagaidītu, ka ikviena politiskā partija izdarītu pareizos secinājumus par savas darbības uzlabošanu un ilgtermiņā mēs iegūtu kvalitatīvu un daudzveidīgu politikas piedāvājumu, kas vairotu gan pilsoņu vēlmi piedalīties partiju darbībā, gan arī sabiedrības uzticēšanos partijām un dalību vēlēšanās.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
