Iesaki rakstu: 
Pēc lielām investīcijām studijā, vadītājas nomaiņas un vizuālās identitātes uzlabojumiem, jaunais LTV šlāgermūzikas raidījums līdzi paņēmis agrākās satura kvalitātes problēmas. “Latvijas Sirdsdziesma” (LSD) savu pirmo sezonu sāk kā tukšu pļāpu piepildīts, neinteresantu vadītāju uzturēts formāts.
"Latvijas Sirdsdziesma” nav ne vienīgais, ne labākais no televīziju rudens piedāvājuma. Bet tajā iemitinājušās vairāku Latvijas izklaides raidījumu problēmas, un klāt nākusi mediju vides globālās slimība.
Pašspoguļošanās
Raidījums sākas pēc vairāk nekā astoņas minūtes gara ievada, kurā pēc uzspēlēta flirta kaut kā satiekas aktieris Guntis Skrastiņš un Latvijas Radio 2 raidījumu vadītāja Velga Vītola. “Latvijas Sirdsdziesmas” sākums šķiet kā netīšām nofilmētas aizkadra pļāpas par to, kā gājis vasarā un ko abiem darīt jaunajā studijā.
Pagājis jau stundas ceturksnis samontētu dziesmu, kad šlāgermūzikas raidījumu skatītāji un reitingu veidotāji, informēti, ka “Latvijas Sirdsdziesmā” apvienotas “Dzintara dziesmas” un agrākā Šlāgeraptauja.
Abiem vadītājiem maz interesē mūzika, tās izpildītāji, skatītāji. Viņi savu dzīvi studijā padara par video selfiju, kurā iesaista arī šlāgermūzikas izpildītājus. Arī raidījuma viesi tiek aicināti piedalīties uz vadītājiem centrētās sarunās, bezgalīgi tērgājot par jauno studiju. Tas, protams, ir liels notikums un sasniegums televīzijai, bet nekādi nopelni tajā nav abiem raidījuma vadītājiem.
Šīs sarunas, ko, jāatzīst, uztur Guntis Skrastiņš, varētu notikt arī bez TV skatītājiem.
Visi iesaistītie ir tik pārņemti ar savām īpašajām personām, tāpēc nemaz neuztraucas, ka pļāpāšana un skatītājiem nozīmīga saruna nav viens un tas pats.
Tā saucamās intervijas rada iespaidu, ka nelielais populārās mūzikas populārāko pārstāvju pulciņš ir draugu grupiņa, kas reizēm satiekas arī televīzijā un čomiski patērgā. Visi visus pazīst un uzvedas kā interneta portāla “celebritiju” burziņa foto mapē.
Vai tāpēc tas ir interesanti arī skatītājiem? Nav. Sarunas ir bezvērtīgas, tās nesatur nozīmīgu informāciju, to veidošanā nav atrisināta neviena ar intervēšanas saturu un formu saistīta problēma. Bet tas arī ir tipiski izklaides formātiem, kurus vada ar kaut ko citu, nevis prasmēm mediju satura veidošanā atpazīstami cilvēki. Ja jums kādam jāparāda, ka intervija TV studijā nav tas pats, kas sarunas ap grilu vasaras vakarā, tad “Latvijas Sirdsdziesmu” fragmenti tam ļoti noder. Pat vēl vairāk – te redzēsiet komplimentāru un bezsaturīgu interviju salkanākos paraugus, kur zināšanas vai sagatavošanās aizvietota ar nodrāztām frāzēm. Tās, bez pauzēm pa vidu, vienā teikumā iepinot pa vairākām, nepārtraukti ber Guntis Skrastiņš.
Tev nebūs novecot ekrānā...
Tikmēr bijusī “Latvijas Šlāgeraptaujas” vadītāja Raiva Veidenbauma, kura kopā ar Gunti Skrastiņu 12 gadus vadīja reitingu lutināto “Latvijas Šlāgeraptauju”, presē izsaka aizdomas, ka nav aicināta turpināt sadarbību sava vecuma dēļ.
Ja tā ir, tad šis ir viens no gadījumiem, par kuriem atklāti un skaļi diskutē britu un amerikāņu mediju vidē – TV producenti daudzās valstīs domā, ka, patērētājsabiedrības vērtību apdullinātais, skatītājs vēlas redzēt gados jaunus, izskatīgus vadītājus. Kamēr no ziņu un citu raidījumu vadīšanas tika atstādinātas sievietes pēc 40 un 50, viss bija tā mierīgāk, un viņas cīnījās vienatnē. Kad sāka atlaist arī ēterā sirmojošos, bet profesionālos vīrus, viņi sāka ļoti skaļi uztraukties par eidžismu medijos; šajā piemērā viens pat atļaujas sūdzēties, ka TV ekrānos vieta ir tikai jaunām, seksīgām sievietēm.
Nezinu, vai vadītājas nomainītas vecuma diskriminācijas dēļ. Bet “Latvijas Sirdsdziesmu” pašreklāma par to gan kaut ko stāsta, jo tajā pa mežu klīst Guntis Skrastiņš, kam dzīvē veicas – ir jauns projekts, jauna studija un, atvainojiet par ironiju, piešķirta arī jauna blondīne, kuru viņš kā tāds “cukura tētis” triumfāli paņem padusē jaunās studijas vidū.
Nenosodu Velgu Vītolu, ne arī apšaubu viņas piemērotību raidījuma vadītājas lomai. Stāstu, kā izskatās abu formāta saimnieku vadītāju attiecību modelis. Naivi negaidu Latvijā tādu pašu solidaritāti kā slavenajā BBC “Top Gear” komandā, kad, atstādinot Džeremiju Klārksonu, nācās aizvietotājus meklēt abiem pārējiem ētera cilvēkiem.
Ja nomaiņas iemesls ir profesionālisms, tad lēmumam trūkst loģikas. Agrākajā tandēmā Raiva Veidenbauma bija daudz zinošāka un prasmīgāka par Gunti Skrastiņu, viņš bija raidījuma vājais posms jau sen. Turklāt Veidenbauma gadiem darīja melno raidījuma sagatavošanas darbu, tas bija redzams katrā tā kadrā.
Guntis Skrastiņš noteikti to varētu, bet nav nekā izrādījis vēlēšanos profesionāli augt, strādājot televīzijā. Viņš izmanto jaunībā iegūto aktiera runas prasmi, bet Skrastiņam nav ne zināšanu par šlāgermūziku, ne tik attīstīta personība, kas liktu apbrīnā sekot jebkuram aktiera vārdam pat tad, ja viņš nav sagatavojies, nav interesants un citos ieinteresēts.
Pastāvīgā frāžainība, pamācības un aizbildnieciskums pret raidījuma viesiem un savu kolēģi Velgu Vītolu tikai vēl asāk liek saprast, ka raidījuma vadīšanai ir vajadzīgs kas vairāk, nekā tas, ko uzskata par sadzīvisku šarmēšanu.
Velgai Vītolai Skrastiņa ēnā vēl nebija iespējas sevi parādīt. Viņai tikusi precīza iepriekšējās vadītājas loma: daudz sīku pienākumu, lai raidījums vispār ritētu uz priekšu, kā arī pastāvīgi jāapbrīno Skrastiņa joki un pļāpas.
Šlāgermūzika, protams, pastāvīgi tricinās savu cienītāju sirds stīgas. Bet raidījums par šo mūziku būtu varējis būt labāks, ja kopā ar Latvijas skaisto dabas skatu video tas šīs mūzikas mīļotājiem piedāvātu viņu cienīgas sarunas ar mūziķiem un vadītājus, kam interesē skatītāji.
Pārpublicēts no lsm.lv
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
