Juta Strīķe nav vienīgā augstā amatpersona, kas nedaudz "mainījusi identitāti"
Pietiek lasītājs14.06.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sakarā ar pēkšņi aktualizēto iespējamo Maskavas skolnieces Annas Potapovas mīklaino pārtapšanu par KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi varu atgādināt, ka viņa nav vienīgā augstā Latvijas valsts amatpersona, kas gadu gaitā ir „mainījusi identitāti”. Pašreizējā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa reiz bija Lilita Cacure (iepriekšējās paaudzēs uzvārds arī Cacars, Teters).
Vēl 1983. gada 1. aprīlī Padomju Jaunatnē Elita Veidemane rakstīja par Veroniku kā Lilitu, kad viņa kopā ar pašreizējo Elektronikas un datorzinātņu institūta priekšnieku Modri Greitānu atgriezās ar PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes medaļām. Tālāk Veroniku (kā Lilitu) gaidīja dažādi karjeras līkloči.
Otrais Lilitas vīrs bija Jānis Krūmiņš, radinieks toreizējam Tieslietu ministrijas valsts sekretāram Aivaram Maldupam, kurš arī Lilitu iekārtoja Tieslietu ministrijā. Pateicoties šīm saitēm, viņa arī bija viena no 1998. gada Tautas partijas manifesta parakstītājām, iekārtoja savu Solvitu Harbacēviču par palīdzi pie Aloīza Blonska meitas Ingrīdas Labuckas ES Tiesas Pirmās instances tiesas palīga amatā, bet pati Lilita vēlējās kļūt par tiesnesi.
Finanšu policijas priekšnieks Gunārs Kūtris toreiz kļuva par Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku likumdošanas jautājumos, bet, izmantojot vīra radinieka Maldupa radītās priekšrocības, par valsts sekretāra vietnieci tiesu jautājumos kļuva Lilita. Jāpiebilst, ka Krūmiņa un Maldupa miesīgie bērni ir savstarpēji saprecējušies.
Uzsākot gaitas Tieslietu ministrijā, tagadējā Veronika Krūmiņa vēl oficiāli dēvējās par Lilitu Krūmiņu. Taču vārds "Lilita" viņai ļoti nepatika (nāk no vieglas uzvedības sieviešu ģints, nav labs, jo ir "sātanisks", saistīts ar dēmoniem). Tāpēc viņa izvēlējās sev "svētu" vārdu „ar gaišu auru” - Veronika, kuru, iespējams, bija dzirdējusi kādā Rīgas kinostudijas kinofilmā kā piemītošu mūķenei.
Tieslietu ministrijas pakļautībā bija Dzimtsarakstu departaments, un vārda maiņa bija viegli izdarāma. Kādreizējā Viļa Lāča sekretāre Ārija Iklāva, kas ar "ukaziem" vadīja dzimtsarakstu sistēmu no Dzimtsarakstu departamenta (kam nemaz oficiāli nebija padotas dzimtsarakstu nodaļas), Lilitas vārdu nomainīja.
Jāpiebilst, ka likums ļāva nomainīt vārdu, ja tas nav labskanīgs, apgrūtina integrāciju sabiedrībā utml., bet likums neļāva nomainīt vārdu tāpat vien, tāpēc, ka nepatīk un tāpēc, ka vīra radinieks ir Tieslietu ministrijas valsts sekretārs. Taču tādus sīkumus neviens neņēma vērā.
Pēc tam jau Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Veronika Krūmiņa uzrakstīja likumu tā, lai bez pieredzes apgabaltiesā, bez pieredzes administratīvajā tiesā, ar pusgada pieredzi Vidzemes priekšpilsētas tiesā viņu uzreiz ieceltu par jaunveidojamā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšnieka, bijušā Latvijas kuģniecības jurista Valerijana Jonikāna vietnieci Augstākās tiesas Senātā.
Savukārt Krūmiņš kā valsts sekretāra radinieks pirms gadiem tika iekārtots par Tiesu namu aģentūras direktoru – bez attiecīgas izglītības utml. Tagad jau tā ir vēsture, bet apstiprinājums tam, kā pie mums plaši zeļ radu un draugu būšana un kāpēc Latvija tik panīkusi, jo amatos sēž muļķu radi, kas no sava darba neko nejēdz, bet kuriem pieliek visaugstāko koeficientu, pareizinot ar to algu, un viņi saņem vislielākās algas.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
