Kā Andris (nevis TAS Andris, bet parasts Andris) kļuva maksātnespējīgs
Jānis Miežagrauds11.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Andris ar ģimeni dzīvoja Cēsīs savā privatizētajā trīsistabu dzīvoklī, darba alga Cēsīs bija minimālā un komunālie maksājumi nesamērīgi lieli, tāpēc 2007.gada ziemā nomainīja darbu Cēsīs uz darbu Rīgā.
Mainot darbu, nomainīja arī dzīvesvietu - pārdeva dzīvokli Cēsīs un tā vietā nopirka dzīvokli Rīgā. Kredīts dzīvokļa iegādei tika ņemts Latvijas Krājbankā, un kā pirmā iemaksa aizgāja nauda, ko ģimene saņēma par dzīvokli Cēsīs.
Tad nāca 2009.gads, kad Latvijas valdības pieņemto lēmumu rezultātā izmainījās Andra un viņa ģimenes locekļu finansiālais stāvoklis, Andra alga tika samazināta par ~50% un sieva vispār palika bez darba. To ietekmēja Saeimā 2008.gada 12.decembrī pieņemtā „Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma”, 12.12.2008. likums „Grozījumi likumā „Par pievienotās vērtības nodokli”” ("LV", 200 (3984), 23.12.2008.) [stājas spēkā 01.01.2009.] nodokļu likmju paaugstināšana un jaunu nodokļu ieviešana, kā arī citi lēmumi, kuru rezultātā Andra un daudzu citu Latvijā strādājošo cilvēku maksātspēja ir samazinājusies.
Cilvēkiem nepamatoti tika atņemti viņu ienākumi, lai glābtu Parex banku. Nepietika, ka tika samazinātas algas un palielināti nodokļi, arī Latvijas Krājbanka palielināja procentu maksājumus no 2,6 % uz 12 %.
Pēc šiem sitieniem no valdības un bankas puses Andris vairs nespēja samaksāt kredītu. Banka nekavējās ar prasības iesniegšanu tiesā un, izmantojot tiesu labvēlīgo attieksmi pret bankām, pamanījās piedzīt aizdevmu divkāršā apmērā. Andrim nekas cits neatlika kā iesniegt maksātnespējas pieteikumu, jo dzīvokļa vērtība kā pēc burvja mājiena bija samazinājusies par ~70% un pat pēc dzīvokļa pārdošanas Andrim neizdotos atdot parādu bankai.
Andra dzīvokli dažu mēnešu laikā pārdeva maksātnespējas administratore, un atlikušais parāds palika lielāks par Andra ņemto aizņēmumu bankā, kuru Andris maksātnespējas procesā dzēsa 2 garus gadus, maksājot 1/3 no visiem saviem ienākumiem.
Andris tagad skaitās no parādiem brīvs, bet palicis tāds sīkums - viss milzīgais parāds tagad karājas uz Andra dēla kā galvinieka, jo Latvijā ir izveidota apbrīnojama, iespējams, banku lobija ietekmēta, tiesu prakse - pat, ja ķīla ir pārdota un parādnieks savas saistības ir dzēsis, galvinieks no saistībām netiek atbrīvots. Likums gan saka, ka galviniekam ir jābūt brīvam reizē ar galveno parādnieku, bet Latvijas tiesās tiesu prakse (judikatūra) stāv pāri visiem likumiem.
Tagad varam paskatīties, kāds tad ir sausais atlikums šai ģimenei, kurai sākumā bija savs neieķīlāts dzīvoklis, bet tagad vairs nav dzīvokļa:
1. Dzīvoklis Cēsīs kā pirmā iemaksa 30% no maksas par dzīvokli Rīgā (30600 LVL);
2. Maksājumi par vērtējumu (150 LVL);
3. Maksājumi par kredīta piešķiršanu 0,5% no kredīta summas (510 LVL);
4. Valsts nodeva 2% (2040 LVL);
5. Procentu maksājumi bankai (11385 LVL);
6. Pamatsummas maksājums (2530 LVL);
7. Maksātnespējas pieteikums (640 EUR);
8. 1/3 no ienākumiem 2 gadus (5200 EUR);
Atlikušais parāds galviniekam (94 000 EUR);
KOPĀ: 167 021,27 EUR
Vai 167 000 EUR nav pārāk sālīta samaksa par iespēju 2 gadus dzīvot dzīvoklī? Vidēji 7000 EUR mēnesī. Vēl jau ģimene maksāja arī komunālos maksājumus un nodokļus par dzīvokli.
Andris nav vienīgais, kam valdība palīdzēja kļūt maksātnespējīgam bezpajumtniekam. Andrim līdzīgo ir tūkstošiem. Daudzi ir pieņēmuši grūtu lēmumu un aizbraukuši prom no šīs “veiksmes zemes”, bet tie pie varas esošie, kas Latvijā radīja šādus apstākļus, vēl arvien sēž augstos krēslos un turpina sevi slavēt par pieņemtiem valstiski izdevīgiem lēmumiem.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
