Iesaki rakstu: 
Ja tirgus ekonomikai nebūtu tādas īpašības - attīstīties kā "pa viļņiem" – un izaugsmes periodi nenovestu pie tās "pārkaršanas" un nenomainītos ar krīzēm, tad krīzes neapšaubāmi būtu izgudrotas mākslīgi, jo bagātākiem cilvēkiem tas ir izdevīgi. Tieši nabadzīgi cilvēki pērk nekustamo īpašumu, uzsāk biznesu, un ar to viņi nonāk parādos ekonomiskās izaugsmes periodos, bet cilvēki, kuriem ir daudz brīvu līdzekļu, uzpērk visu potenciāli izdevīgāko, kad viss nokrīt cenā, un tādējādi viņiem krīze ir jaunu iespēju iegūšanas laiks.
Es negribu vērtēt, cik bīstama ir pašreizējā epidēmija, taču nav šaubu, ka šajā gadījumā sarīkotā bezprecedenta krīze sniedz visbagātākiem vēl nebijušas iespējas. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, kāpēc Eiropas Savienība tik viegli piešķīra Latvijai četrus miljardus eiro "cīņai pret koronavīrusu", neskatoties uz to, ka Latvija jau ir "parādos kā zīdā". Mēs varam droši pieņemt, ka tik dāsna aizdevuma saņemšanai varbūt bija klusējot apzināts nosacījums vai pat bija sava veida mūsu valdības "solījums" iznīcināt mūsu jau tā vājo ekonomiku, palēnināt tās attīstību tik ilgi, cik pietiks aizdevuma naudas.
Jebkurā gadījumā tagad jūs varat būt pārliecināti, ka "koronavīrusa ierobežojumi" nebeigsies, kamēr valdība ar prieku iztērēs visu saņemto aizdevumu. Galu galā mēs jau esam pieraduši, ka valdības izdevumi notiek dažkārt sabiedrībai neredzami un dažreiz ar acīmredzamu krāpšanu.
Vai mūsu viesstrādnieku vadītā valdība ir noraizējusies par to, kā nākamās paaudzes būs spiestas atmaksāt šos parādus? Īpaši neuztraucās arī iepriekšējās valdības, kuru "veiksmes stāsti" sastāvēja no aizņemšanās vēl vairāk un vairāk. Tagad par pēdējo aizdevumu Eiropas Savienība, iespējams, neuztraucas - šīs izmaksas pilnībā kompensēs, kad bagāti cilvēki iegādāsies par lētu cenu visu, kas vēl ir palicis Latvijā un kas vairs nespēs atdzīvoties pēc mākslīgi izveidotas krīzes. Bet nākamo Latvijas paaudžu parāds joprojām paliks.
Protams, daļa ES naudas tiks tērēta pabalstiem, lai cilvēki nemirtu no bada, taču visiem pārējiem pirkumiem un valdības izdevumiem ir tāda īpašība - daļēji apmesties valdības locekļu kabatās. Fakts, ka tajā pašā laikā valdība patiesībā daudz nedomā par cilvēkiem, izriet no viņu lēmumiem, "kā apkarot koronavīrusa izplatīšanos".
Piemēram, šādus nepārdomātus tirdzniecības ierobežojumus ir grūti iedomāties - taču tie tiek pieņemti. Kāda jēga "aplīmēt" daļu lielveikalā esošo plauktu, ja veikals joprojām darbojas, ja cilvēki staigā starp šiem plauktiem un viņiem ir vajadzīgas lietas, kas tur guļ, ja vienalga viņi pēc tam dodas uz kasi, - un kas notiktu, ja klientiem būtu pirkumu mazliet vairāk?
Patiesībā, lai samazinātu klientu plūsmu, samazinātu viņu drūzmu, tieši pretēji, veikali bija jātur atvērti visu diennakti. Bet valdības rīcība, šķiet, ir īpaši vērsta uz neapmierinātības izraisīšanu iedzīvotāju vidū. Un galvenais ir tas, ka faktiski visi šie pasākumi nemaz neierobežo vīrusa izplatīšanos.
Un ko dod policijas aktivitātes brīvdienās naktīs? Tikai neapmierināto iedzīvotāju papildu atbalsts vecajiem Latvijas valstiskuma pretiniekiem, kuri sapņo par valsts destabilizāciju.
Trešo reizi valdība pārskatīja "tirdzniecības noteikumus", un atkal tā patiesais mērķis bija skaidri redzams kā uz delnas. Kā lielu labvēlību ministri pasniedz tautai paredzēto atļauju tirgoties ar sēklām un saistītām precēm. Bet, ja visa ekonomika tika mērķtiecīgi izpostīta, protams, ir jādod cilvēkiem iespēja vismaz pašiem audzēt pārtiku, lai viņi kaut kā izdzīvotu un tad būtu kāds, kuram jāatdod valsts aizdevumi.
Šāda politika mūs pārvērš par nabadzīgiem vergiem mūžīgos parādos. Bet Latvijas iedzīvotājiem nav neviena, ko vainot, mums ir visi likumi un iespējas, lai tauta pati varētu veidot un kontrolēt varu, bet mēs savas postpadomju pasivitātes un, jāatzīst, arī masveida politiskā naivuma dēļ katrās vēlēšanās piešķiram varu politiskajiem blēžiem, kuri mūsu vainas dēļ nejūt savu atbildību pret vēlētājiem.
Mēs visi gaidām un cenšamies saskatīt katrā jaunajā iesācējā "tautas glābēju, kurš mums nesīs laimi". Ja pati tauta, katrs aktīvs pilsonis, nerūpēsies par valsts pārvaldi, saprotot, kā darbojas tas rīks, ko sauc par demokrātiju, tad neviens cits nedarīs to tautas labā.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
