Iesaki rakstu: 
Ja tirgus ekonomikai nebūtu tādas īpašības - attīstīties kā "pa viļņiem" – un izaugsmes periodi nenovestu pie tās "pārkaršanas" un nenomainītos ar krīzēm, tad krīzes neapšaubāmi būtu izgudrotas mākslīgi, jo bagātākiem cilvēkiem tas ir izdevīgi. Tieši nabadzīgi cilvēki pērk nekustamo īpašumu, uzsāk biznesu, un ar to viņi nonāk parādos ekonomiskās izaugsmes periodos, bet cilvēki, kuriem ir daudz brīvu līdzekļu, uzpērk visu potenciāli izdevīgāko, kad viss nokrīt cenā, un tādējādi viņiem krīze ir jaunu iespēju iegūšanas laiks.
Es negribu vērtēt, cik bīstama ir pašreizējā epidēmija, taču nav šaubu, ka šajā gadījumā sarīkotā bezprecedenta krīze sniedz visbagātākiem vēl nebijušas iespējas. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, kāpēc Eiropas Savienība tik viegli piešķīra Latvijai četrus miljardus eiro "cīņai pret koronavīrusu", neskatoties uz to, ka Latvija jau ir "parādos kā zīdā". Mēs varam droši pieņemt, ka tik dāsna aizdevuma saņemšanai varbūt bija klusējot apzināts nosacījums vai pat bija sava veida mūsu valdības "solījums" iznīcināt mūsu jau tā vājo ekonomiku, palēnināt tās attīstību tik ilgi, cik pietiks aizdevuma naudas.
Jebkurā gadījumā tagad jūs varat būt pārliecināti, ka "koronavīrusa ierobežojumi" nebeigsies, kamēr valdība ar prieku iztērēs visu saņemto aizdevumu. Galu galā mēs jau esam pieraduši, ka valdības izdevumi notiek dažkārt sabiedrībai neredzami un dažreiz ar acīmredzamu krāpšanu.
Vai mūsu viesstrādnieku vadītā valdība ir noraizējusies par to, kā nākamās paaudzes būs spiestas atmaksāt šos parādus? Īpaši neuztraucās arī iepriekšējās valdības, kuru "veiksmes stāsti" sastāvēja no aizņemšanās vēl vairāk un vairāk. Tagad par pēdējo aizdevumu Eiropas Savienība, iespējams, neuztraucas - šīs izmaksas pilnībā kompensēs, kad bagāti cilvēki iegādāsies par lētu cenu visu, kas vēl ir palicis Latvijā un kas vairs nespēs atdzīvoties pēc mākslīgi izveidotas krīzes. Bet nākamo Latvijas paaudžu parāds joprojām paliks.
Protams, daļa ES naudas tiks tērēta pabalstiem, lai cilvēki nemirtu no bada, taču visiem pārējiem pirkumiem un valdības izdevumiem ir tāda īpašība - daļēji apmesties valdības locekļu kabatās. Fakts, ka tajā pašā laikā valdība patiesībā daudz nedomā par cilvēkiem, izriet no viņu lēmumiem, "kā apkarot koronavīrusa izplatīšanos".
Piemēram, šādus nepārdomātus tirdzniecības ierobežojumus ir grūti iedomāties - taču tie tiek pieņemti. Kāda jēga "aplīmēt" daļu lielveikalā esošo plauktu, ja veikals joprojām darbojas, ja cilvēki staigā starp šiem plauktiem un viņiem ir vajadzīgas lietas, kas tur guļ, ja vienalga viņi pēc tam dodas uz kasi, - un kas notiktu, ja klientiem būtu pirkumu mazliet vairāk?
Patiesībā, lai samazinātu klientu plūsmu, samazinātu viņu drūzmu, tieši pretēji, veikali bija jātur atvērti visu diennakti. Bet valdības rīcība, šķiet, ir īpaši vērsta uz neapmierinātības izraisīšanu iedzīvotāju vidū. Un galvenais ir tas, ka faktiski visi šie pasākumi nemaz neierobežo vīrusa izplatīšanos.
Un ko dod policijas aktivitātes brīvdienās naktīs? Tikai neapmierināto iedzīvotāju papildu atbalsts vecajiem Latvijas valstiskuma pretiniekiem, kuri sapņo par valsts destabilizāciju.
Trešo reizi valdība pārskatīja "tirdzniecības noteikumus", un atkal tā patiesais mērķis bija skaidri redzams kā uz delnas. Kā lielu labvēlību ministri pasniedz tautai paredzēto atļauju tirgoties ar sēklām un saistītām precēm. Bet, ja visa ekonomika tika mērķtiecīgi izpostīta, protams, ir jādod cilvēkiem iespēja vismaz pašiem audzēt pārtiku, lai viņi kaut kā izdzīvotu un tad būtu kāds, kuram jāatdod valsts aizdevumi.
Šāda politika mūs pārvērš par nabadzīgiem vergiem mūžīgos parādos. Bet Latvijas iedzīvotājiem nav neviena, ko vainot, mums ir visi likumi un iespējas, lai tauta pati varētu veidot un kontrolēt varu, bet mēs savas postpadomju pasivitātes un, jāatzīst, arī masveida politiskā naivuma dēļ katrās vēlēšanās piešķiram varu politiskajiem blēžiem, kuri mūsu vainas dēļ nejūt savu atbildību pret vēlētājiem.
Mēs visi gaidām un cenšamies saskatīt katrā jaunajā iesācējā "tautas glābēju, kurš mums nesīs laimi". Ja pati tauta, katrs aktīvs pilsonis, nerūpēsies par valsts pārvaldi, saprotot, kā darbojas tas rīks, ko sauc par demokrātiju, tad neviens cits nedarīs to tautas labā.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
