Kā atšķirt banku no augļotāja?

Vēl 2006.gadā mums stabilitāti solīja arī Latvijas Nacionālais attīstības plāns, kas ir vidēja termiņa stratēģiskais plānošanas dokuments 2007. - 2013.gadam, apstiprināts LR Ministru kabinetā 2006.gada 4.jūlijā, pieņemot noteikumus Nr.564. Tas ir kompass politiķiem, ierēdņiem un ikvienam Latvijas iedzīvotājam un nosaka Latvijas galvenos attīstības virzienus, parāda valsts un sabiedrības svarīgākos uzdevumus ceļā uz tālāku mērķi - pakāpenisku dzīves kvalitātes pieaugumu. Šo mērķi var sasniegt tikai stipra, vienota un par sevi pārliecināta sabiedrība.

Bet jau 2008. gada 11. decembrī Saeima apstiprināja valdības izstrādāto Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu, kas paredzēja grozījumus vairāku nodokļu likmēm:

- paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa pamatlikmi no 18% uz 21% un samazināto likmi no 5% uz 10%, samazinot preču grupu skaitu, kam samazinātā likme tiek piemērota;

- palielināt akcīzes nodokli bezalkoholiskajiem (Ls 2 uz Ls 4 par 100 l) un alkoholiskajiem dzērieniem (piem. visiem dzērieniem, izņemot alu un vīnu, no Ls 705 uz Ls 825 par 100 l absolūtā spirta),tabakai (no Ls 14 uz Ls 23 par 1 kg tabakas), degvielai (piem. dīzeļdegvielai par 1000 l no Ls 193 uz Ls 234) un kafijai (no Ls 50 uz Ls 100 par 100 kg);

- samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no 25% uz 23%;

- samazināt kopējo valsts un pašvaldības institūciju darba samaksas finansējuma apjomu par 15%.

Lieki atgādināt, ka Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām ekonomiskās krīzes apstākļos (pēc visiem šiem ekonomikas stabilizācijas pasākumiem ar kuriem tika palielināti iedzīvotāju izdevumi un samazināti ienākumi) ir grūtības pildīt vai arī nav iespējas vispār pildīt uzņemtās saistības.

Saeima un valdība neapstājās pie 2008.gada 11.decembra programmas, tas bija tikai sākums vērienīgai budžeta konsolidācijai valdības izpildījumā, kā rezultātā zvērināti tiesu izpildītāji ievērojuši, ka parādu piedziņas lietu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis trīs reizes: ja iepriekšējā gadā bija ~170 tūkstoši parādu piedziņas lietu, tad šogad to skaits jau ir sasniedzis 520 tūkstošus.

Jāatzīst, ka ne jau visiem krīze ir nesusi zaudējumus, - ir arī tādi, kas lepojas ar daudzu desmitu miljonu peļņu, piemēram, komercbankas. Varam redzēt dabā vielas nezūdamības likumu: kur viens zaudē, tur otrs iegūst.

Lai nerunātu tikai par statistiku, minēšu piemērus.

Vladimirs, sākoties krīzei, vairs nespēja pilnībā norēķināties ar Swedbanku, ar kuru bija parakstījis līgumu, ko drīzāk varētu nodēvēt par bankas instrukciju. Kā godīgs pilsonis Vladimirs devās uz banku un lūdza pārskatīt līgumu. Swedbanka kā kārtīgs augļotājs piekrita pārskatīt līguma nosacījumus finansiālajās grūtībās nonākušajam Vladimiram, piedāvājot 6 mēnešus neveikt pamatsummas un procentu maksājumus, bet šo summu pieskaitot pamatsummai un kā papildu ķīlu paņemot Vladimira neieķīlāto ģimenes māju.

6 mēneši paskrēja vēja spārniem, krīze kļuva tikai dziļāka, un šī pretimnākošā banka jau labprātīgā izsolē par 47 tūkstošiem latu tirgo abas Vladimira mājas. Tās pašas, kuras Swedbanka savā apdrošināšanas kompānijā ir apdrošinājusi par 255 tūkstošiem latu. Lai Daugavpilī esošās mājas varētu izdevīgāk pārdot, izsole tiek rīkota Balvos (labi, ka ne Liepājā).

Arī ar Ivetu šī banka izrīkojās līdzīgi, kā papildu ķīlu paņemot Ivetas mammas dzīvokli. Šos stāstus varētu turpināt, un pārējās komercbankas jau arī nav eņģeļi. Tūkstošiem cilvēku viens pēc otra zaudē savas mājas un ir spiesti meklēt patvērumu citās zemēs, bet premjers tik maļ savu maļamo par finanšu stabilitāti.

Vai tikai man ir radies iespaids, ka bankas ar valdības atbalstu nodarbojas ar marodierismu un banku uzraugi ar labpatiku tajā noskatās?

Novērtē šo rakstu: