Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka
Foto

Kā dzima pilsoņi un nepilsoņi

PIETIEK, S. Metuzāls
12.03.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera doma par Latvijas pilsonības „pārdošanu” par miljonu eiro gabalā ne tuvu nav pirmā spīdošā ideja saistībā ar pilsonības tēmu: Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā no astoņdesmito gadu beigu idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā Latvija nonāca līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likumu.

Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā cita starpā bija teikts: „Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.” Tobrīd šai idejai bija ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājās, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) iebildumus. Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums „Latvijas PSR pilsonība”, vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo „valdošo” sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu ar problēmu radīšanu ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.

Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: „Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…”

Pilsoņu komiteju epopeja

Astoņdesmito gadu beigās Tautas frontes vadībā pilsonības jautājuma apspriešana izraisīja ļoti asas diskusijas, kas nebeidzās līdz pat LTF izjukšanai. Būtībā oponenti sadalījās divās nometnēs. Pirmās redzamākais pārstāvis bija Juris Bojārs, kurš uzskatīja, ka par pamatu jāņem spēkā esošie PSRS likumi un jātiecas uz jaunas neatkarīgas valsts veidošanu, bet šādā situācijā visiem republikas iedzīvotājiem tātad būtu jāpiešķir Latvijas PSR pilsonība. Otro grupējumu pārstāvēja M. Grīnblats, Baiba Pētersone un Aigars Jirgens, kuri uzskatīja, ka padomju režīms ir nelikumīgs un tātad jāatjauno 1918. gada 18. novembra republika ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ nepieciešams par pilsoņiem reģistrēt tikai tos, kas tādi bija 1940. gadā, un viņu pēcnācējus.

J. Bojāra ideja LTF vadības vairākumam diez ko negāja pie sirds, īpaši jau tad, kad acīmredzami tika uzņemts kurss uz pilnīgu neatkarības atgūšanu. Taču arī uz otras idejas ģenerētājiem vadošie tautfrontieši raudzījās diezgan šķībi. Nepatika jo vairāk pieauga brīdī, kad M. Grīnblata grupējums atklāti nostājās uz alternatīvu ceļa – sāka veidot pilsoņu komitejas (pastāv versija, ka to ideju latvieši patapināja no igauņiem) un ķērās pie pilsoņu reģistrācijas. Skaidrs, ka cittautieši uz pilsoņu komiteju aktivitātēm raudzījās ar aizdomām, un, ja arī Tautas fronte būtu atbalstījusi šo pasākumu, tad, visticamākais, tā nelatviešu atbalstu zaudētu vēl ātrāk. To saprata arī frontes līderi, tādēļ LTF nolēma ieturēt mērenāku taktiku un mēģināt valsts neatkarību izcīnīt parlamentārā ceļā, vienlaikus atturoties klaji kritizēt pilsoņu komiteju veidošanu.

Savukārt pilsoņu komiteju aktīvistu plāns bija citādāks un paredzēja reģistrēt pilsoņus, kuri pēc tam ievēlētu Pilsoņu kongresu – būtībā alternatīvu parlamentu. Paralēli pilsoņiem vajadzētu boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas un ar laiku pārņemt varu savās rokās. Tiesa, pat tolaik nevienam tā īsti nebija skaidrs, kā šī varas pārņemšana varētu izskatīties praksē. Taču šādi „sīkumi” nebija šķērslis, lai 1989. gada pavasarī sāktos pilsoņu reģistrācija, un pirmā pusgada laikā vien piereģistrēti bija 214 000 pilsoņu. 1990. gada ziemā „saskaitīto” pilsoņu skaits bija pieaudzis līdz 900 000, taču te jāņem vērā, ka pati reģistrācija vietām norisinājās diezgan pavirši un pēc izplūdušiem kritērijiem, neprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu tiesības uz Latvijas pilsonību. Tādēļ, lai cik tas paradoksāli izklausītos, noritot pilsoņu reģistrācijai pēc pilsoņu komiteju receptes, iespēja tikt pie pilsonības pavērās arī tiem, kas pāris gadus vēlāk tika atzīti par nepilsoņiem.

Sazvērestības teoriju piekritēji jau tolaik izteica aizdomas, ka pilsoņu komiteju ideja varētu būt tapusi Valsts drošības komitejā ar mērķi sašķelt tautu. Piemēram, viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās rakstīja: „Gadiem ritot, manas aizdomas, ka tā bija Drošības komitejas kuluāros meistarīgi izstrādāta teorija, ir tikai nostiprinājušās. Atlika tikai raustīt karstgalvjus sev vēlamā virzienā. Labi, ka LNNK vadībā bija cilvēki, kas reālāk skatījās uz politisko spēku samēru Latvijā un, atbalstot pilsoņu reģistrāciju kā vienu no alternatīvām, apzinājās, ka jāizmanto visi ceļi, lai sasniegtu valstisko neatkarību.”

Zināmā mērā negatīvajā attieksmē bija vainīgi arī paši pilsoņu komiteju aktīvisti, kuri brīžam uzvedās diezgan skarbi. Tā Dainis Īvāns savos memuāros atminas, ka 1989. gadā viņa dzīvoklī ar varu ielauzušies vairāki šādi pilsoņu komiteju aģitatori, un pēc šī incidenta arī viņš pats, būdams LTF priekšsēdētājs, sācis nopietnāk uztvert baumas, ka viens otrs „patriots” varētu būt saistīts ar VDK. Turklāt zīmīgi, ka LTF un pilsoņu komiteju ceļi šķīrās arī vēlāk: 1991. gadā jau pēc neatkarības reālās atgūšanas pilsoņu komiteju aktīvisti aicināja latviešus uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām, tā protestējot pret Augstākās Padomes politiku pilsonības un denacionalizācijas jautājumos. Uz kādu laiku piketi Rīgas centrā ar lozungiem Nē nulles variantam! kļuva par ikdienišķu parādību. Izcēlās arī bijušais „helsinkietis” Juris Vidiņš, kurš pat aicināja tautu ķerties pie ieročiem. Tauta gan viņā neieklausījās, un, tā kā tobrīd vēl nebija likuma normas, kas paredzēja kriminālatbildību par aicinājumiem uz vardarbību, J. Vidiņa lozungi palika bez sekām.

Varam vien minēt, kas no „otrā ceļa” gājējiem beigu beigās būtu iznācis, ja vien PSRS nesabruktu tik ātri un negaidīti, ka Pilsoņu kongresa būvēšana būtībā palika pusratā, bet LTF kontrolētajai Augstākajai Padomei visa vara iekrita burtiski rokās. Nav brīnums, ka pēc tik krasa pavērsiena pat paši aktīvākie Pilsoņu kongresa organizētāji uzskatīja par labāku mest šo ieceri pie malas un kandidēt uz oficiālo parlamentu, kaut gan tā ievēlēšanas pamatprincipus būtībā bija izstrādājusi tā pati vecā „okupācijas laiku” Augstākā Padome. Tas, ka viņiem tik ātra notikumu gaita bija negaidīta, redzams kaut vai no kādas 1990. gadā publicētas A. Jirgena intervijas: „Domāju, ka nav vērts lolot ilūzijas par Augstāko Padomi. Neviens režīms tik vienkārši nekritīs un nepasludinās pašlikvidāciju. Jaunajā Augstākajā Padomē noteikti būs diezgan daudz liberālo komunistu, kas piekritīs Latvijas PSR apstiprināšanai. (..) Tādēļ, esmu drošs, bez alternatīvas neiztiks.” Jau pēc gada izrādījās, ka bez alternatīvas varēja iztikt gluži labi...

Pēdējais zvans Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties „prettiesiskajās” 5. Saeimas vēlēšanās. M. Grīnblats, kurš tajā laikā bija Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, skumīgi vēstīja: „Faktiski AP un MK veic pakāpenisku okupācijas un kolonizācijas legalizāciju. (..) Arī lielā pasaule, tajā skaitā demokrātiskā un civilizētā, vairāk respektē nevis likumību, bet spēju efektīgi darboties.” Arī A. Jirgenam atlika tikai pievienoties šim kaut sakāvnieciskajam, toties reālpolitiskajam viedoklim: „Situācija ir tāda, ka lielākā daļa pilsoņu tomēr ir piereģistrējušies, jo varas iestādes to panāca ar spiediena metodēm. Tādēļ aicināt boikotēt vai ne vairs nav jēga.”

„Pilsoņu reģistrācijas aktīvisti lidinājās tādās tiesiskā tīruma debesīs, ka jābrīnās, kā viņi vispār bija spējīgi uz jebkādu konkrētu rīcību okupācijas apstākļos. Laimīgā kārtā paši teorētiķi nepieturējās pie sludinātā burta gara, bet atšķīra vēlamo no esošā,” – tā vēlāk diezgan indīgi piezīmēja S. Kalniete. Vienlaikus gan viņa arī atzina, ka savs labums no nacionālradikāļiem tomēr bijis: „Lai cik dogmatiski tobrīd šķita M. Grīnblata un B. Pētersones raksti, tomēr tieši viņu nesamierināmā nostāja tik būtiskajā pilsonības un valstiskuma pēctecības jautājumā padziļināja sabiedrības kopējo izpratni par šiem jautājumiem un lika apzināties īslaicīga pragmatisma bīstamību Latvijas nākotnei.”

Nost ar „nulles variantu”!

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz „nulles varianta” atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un „kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.” Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: „Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.”

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvoja, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. „Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt „nulles variantu” negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu, nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,” stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: „Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes, un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: „Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!” Un tad arī sākās šis „juridiskais ceļš”: mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.”

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas no neatkarības nelatvieši atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par „nulles variantu” vairs nebija modē. „Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,” pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

„1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,” – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: „Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo „superletiņismu”, vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.”

Savukārt daudzus gadus vēlāk D. Īvāns jau bija nostājies faktiski J. Jurkāna pozīcijās: „Tad, kad LR AP pieņēma jauno pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums...”

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. „Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,” savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš bija jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau lika manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir „kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību”. Pat pēc šī brīdinājuma pagāja vēl gandrīz gads, līdz 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tika pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasīja pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nebija skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nebija skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima bija operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tika pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot „viļņveidīgu” naturalizāciju. Augustā likums stājās spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau bija nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļuva pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanāja, ka faktiski esot pieņemts pilsonības „nulles variants”, Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam sekoja vēl neskaitāmas reizes) pievērsās Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauca par diskriminējošu.

Protams, ka arī jaunā redakcija ne visiem bija vienādi laba – turklāt jāatzīst, ka bija paliels pulciņš ļaužu, kam patiešām bija pamats justies īsti apvainotiem. Jānis Jurkāns: „Varu jums minēt gluži reālu piemēru – Vladlens Dozorcevs, kurš Tautas frontē bija valdes loceklis, kurš bija arī Kremlī pie Jeļcina, lai demonstrētu, ka viņš kā krievs, lūk, arī visā te piedalās. Bet pēc pilsonības likuma pieņemšanas viņš šeit visu faktiski zaudēja, un vispirms jau savas politiskās tiesības. Viņu vienkārši izmeta laukā un aizmēza prom. Un viņš nebija vienīgais, kuriem šī valsts pēkšņi kļuva par ļauno pamāti.”

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzās, – ar to viss tikai sākās. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķita īsti laba, ieradās Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukāja par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņoja – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimās arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdevās savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucēja tēvzemiešu „vanadzei” Palmirai Lācei (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pameta) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: „Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.”

Taču, kamēr izrādījās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāka kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīvas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noveda pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas „viļņus”, kuri nu jau tiek dēvēti par „logiem”. Visbeidzot 1998. gadā notika referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalsoja pret likuma grozījumu atcelšanu. Nacionāļi prognozēja gandrīz vai katastrofu, taču izrādījās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū oficiālie dati liecināja, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāka reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūka arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nebija atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, un pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolēma, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savilkās pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādījās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē ar krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējās jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauca arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā: „Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma „cietā” varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…” Tiesa, kā demonstrēja nākamie gadi – pavisam tomēr nenogura.

Novērtē šo rakstu:

1
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

FotoŠucmaņi – oficiāli sardzes dienests – Otrā pasaules kara laikā bija tāda pretīga kolaboracionistu pasuga, kuras pārstāvjus vācieši sūtīja uz īpaši derdzīgiem darbiņiem, kas pašiem nebija pa prātam.
Lasīt visu...

21

Kad Bordāns vēl uztraucās nevis par bezkompromisa tiesiskumu, bet par to, kurš viņu paņems uz vēlēšanām...

FotoKlausoties, kā tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns vietā un nevietā stāsta par to, kā visu mūžu tiecies tikai un vienīgi uz bezkompromisu tiesiskumu, atcerējos ne tik senus laikus, kad Bordāna kungs rakstīja iesniegumus, lai iestātos pavisam citās partijās, un minēja pavisam citus argumentus. Parakņājos epastā – un, lūk, vienu iesniegumu atradu…
Lasīt visu...

21

Palīdzība...

Foto2009. gada marta nogalē ASV ekonomisko palīdzību Centrālamerikas valstīm – Salvadoras Republikai (República de El Salvador), Gvatemalas Republikai (República de Guatemala) un Hondurasai (Honduras). Kāpēc? Tāpēc, ka šodienas Amerikas Savienotās Valstis atšķiras no līdzšinējo prezidentu vadītām. Mainoties valsts prezidentam, ASV lēnām, bet neatlaidīgi un spītīgi maina kursu.
Lasīt visu...

15

Piedāvājums Latvijas prezidenta amatam

FotoEsmu piedāvājis savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam. Par šo faktu esmu saņēmis apstiprinājumu no Saeimas Pieprasījumu komisijas 2019.gada 11.aprīlī. Savu programmu http://www.societyandnature.org/lpp.pdf esmu nosūtījis visiem Saeimas deputātiem.
Lasīt visu...

12

Ansis Pūpols: Meroni atzīstams par oligarhu

FotoBeidzot kāds to pateicis skaļi — Ventspils kriminālprocesu «arestētās mantas glabātājs» Rūdolfs Meroni atbilst visām trim klasiskajām oligarhijas pazīmēm: ietekme uz medijiem, politiskā «aizmugure» partijās un ievērojami finansiālie resursi. Tikpat klasiski — šie resursi iegūti, tos vienkārši pievācot savā rīcībā ar valsts iestāžu (šinī gadījumā prokuratūras) atbalstu.
Lasīt visu...

21

Jūrmalas opozīcijas deputāts Grūba izmanto skolēnu vecāku sapulci savās politiskajās interesēs

FotoOtrdien, 9. aprīlī, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā notika informatīva vecāku sapulce, kurā kā vecāks piedalījās arī Jūrmalas pilsētas domes opozīcijas deputāts Guntis Grūba no biedrības “Tev, Jūrmala” un Jaunās konservatīvās partijas. G. Grūba vecāku sapulci politizēja un pagrieza notikumu gaitu sev un savai partijai vēlamā gultnē, faktiski mēģinot sākt  nacionālā naida kurināšanas konfliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Alvis, Žeņa un Vova. Tiem, kas man Pārdaugavā sārtu krāva

Tas nebūs gari. Bet sākumā daži skaidrojumi par manis pieminētajiem tēliem virsrakstā....

Foto

Teikumi aplaužas

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”....

Foto

Televīzija ir mehānisms, kura darbība atšķiras no pilnīgi visiem citiem uzņēmumiem un to vadīšanas

Ja kādu interesē, man arī ir, ko teikt LTV un NEPLP sakarā....

Foto

PAR izdarīja to, ko nespēja NA: EP priekšvēlēšanu partiju cīņas/veļas mazgāšana ir sākusies

Pēdējo dienu laikā redzams, ka partijas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām aktivizē savas priekšvēlēšanu...

Foto

Nenosūtīta atklātā vēstule Arkādijam Suharenko

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāj Arkādij Suharenko! Rakstu Jums atklātu vēstuli, aicinot darīt visu iespējamo, lai neļautu Levita kungam...

Foto

Vējoņa miesassargi invalīdu stāvvietu neaizņēma

Sadarbībā ar arValsts prezidenta drošības dienestu Valsts prezidenta vizītes dienā  šī gada 5. aprīlī tika organizētas stāvvietas pie Carnikavas novada domes...

Foto

Privatizācijas aģentūra vēlas turpināt bezatbildīgi šķiest nodokļu maksātāju naudu, aicinu Ekonomikas ministriju izvērtēt aģentūras vadības rīcību

Paziņojot par savu ieceri lūgt Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu...

Foto

Varbūt pienācis laiks likt izšķērdētājiem maksāt?

To, ka uzņēmējs Kirovs Lipmans sūdzas par valsts iestāžu attieksmi konkrētā lietā, bet valsts iestāde – Privatizācijas aģentūra Ministru kabineta...

Foto

Īsi par jauno valdību un tās stutēm

Kartona Jurašs Saeimā ir JKP sektantu prāta nabadzības apliecinājumus, bet smagos noziegumos apsūdzētais Jurašs - Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra...

Foto

Hipotēze par globālas parādības cēloni

Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb...

Foto

Atpakaļ deviņdesmitajos, rindā pēc desas pie „Olainfarm”

Šajā rakstā vēlos paust savu kā mazākuma akcionāru pārstāvja viedokli par notikumiem, kas norisinājās 1. aprīlī pie AS „Olainfarm”...

Foto

Kad politiķi un ierēdņi mēģina sava nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus piedzīt no uzņēmējiem

Šodien, 2019. gada 3. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraidīja Privatizācijas aģentūras prasību pret...

Foto

Ir nopietnas problēmas ar Laimas slimības novēlotu diagnosticēšanu un nekorektas ārstēšanas vai neārstēšanas sekām

Laimas slimības slimnieku biedrības viedoklis par 2019.gada 27.marta Latvijas Infektologu un Hepatologu...

Foto

Nejaukais metējs Artuss Kaimiņš aizmirsis visas manas veltes un labos darbus

Metējs laikam atkal ir uzkāpis uz korķa, met un cenšas jokot. Laikam metienā būs aizmirsis,...

Foto

Kas vēl ir atkarīgs no Meroni?

1. Valsts drošības dienesti atzīst, ka Meroni ir apdraudējums Latvijas valstij, tādēļ ar Meroni saistītai kompānijai aizliedz iegādāties Radio SWH....

Foto

Kā neapzinīgajām „nepareizajām” influencerēm kļūt „pareizākām” un apzinīgākām - abonējiet pareizo žurnālu un rakstiet par pareizajām lietām

Pirms nedēļas sociālajos tīklos publicēju ierakstu par Latvijas “influenceriem”....

Foto

Par Īvānu un pašiem

Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avīzē "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespēlēja sociālismam un PSRS*. Lai būtu....

Foto

Šodiena bieži atklāj pagātni

Gadās, ka nākotne ir nenovēršama, it kā kāda augstāka spēka nolemta. Nav neviena, kas spētu to apturēt. Cilvēki un notikumi virzās līdzīgi...

Foto

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi. Cilvēki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jēdziens šķiet kaut kas svešs. Būdami politikā,...

Foto

Mūsu esības antipodi

Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu...

Foto

Atklāta vēstule Kariņa valdībai: lūdzam apturēt ekoloģiskās sistēmas iznīcināšanu

Biedrība “Aleju aizsardzība” un dabas draugi Latvijā lūdz Jūs kļūt par pirmo valdību Latvijā, kura izveido ekoloģisko...

Foto

Čekas „stukaču” kartiņu sāga turpinās

Savdabīgi, ka pēdējās nedēļas laikā ir atklājies fakts, ka nav publiskotas visas „čekas” kartītes. Medijos raksta, ka vēl ir aptuveni 447...

Foto

Moceklis Nils veic gājienu ar bandinieku: EP priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies

Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām atlikuši divi mēneši, un ir interesanti vērot, kā notiek “Saskaņas” līdera...

Foto

Aicinām piketā pie Saeimas piedalīties ikvienu, kuru neapmierina stāvoklis dzīvnieku aizsardzības jomā Latvijā

Aicinām piedalīties piketā pie Saeimas trešdien, 27.martā plkst. 8.30 – 10.30 ikvienu, kuru...

Foto

Prātojums par raibiem laikiem

Prātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības...

Foto

Kur tad palika šie „riski nacionālajai drošībai”?

Jau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir...

Foto

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās...

Foto

No visiem kaktiem lien ārā mošķi, kas vēlas mūsdienu Latviju padarīt par totalitāru zemi

Vai tiešām LTV izlems, kurš drīkst nomāt telpas, vadoties pēc tā, kāds...

Foto

Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā

Tas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika...

Foto

Kamēr Jānis Sārts guļ uz NATO lauriem, Kremlis plūc augļus informācijas kaujas laukā

Jau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un...

Foto

Augsti godātajam Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim - par pedagogu darba samaksas pieauguma grafika izpildi

Informējam, ka Ministru kabineta (turpmāk - MK) atbalstītajā un Saeimai iesniegtajā...

Foto

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Atvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru...

Foto

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

Baudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā...

Foto

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta...

Foto

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā....

Foto

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

Raksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas...

Foto

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

Anda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski,...

Foto

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas...

Foto

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

Kremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā...