Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kā dzima pilsoņi un nepilsoņi

PIETIEK, S. Metuzāls
12.03.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera doma par Latvijas pilsonības „pārdošanu” par miljonu eiro gabalā ne tuvu nav pirmā spīdošā ideja saistībā ar pilsonības tēmu: Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā no astoņdesmito gadu beigu idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā Latvija nonāca līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likumu.

Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā cita starpā bija teikts: „Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.” Tobrīd šai idejai bija ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājās, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) iebildumus. Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums „Latvijas PSR pilsonība”, vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo „valdošo” sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu ar problēmu radīšanu ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.

Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: „Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…”

Pilsoņu komiteju epopeja

Astoņdesmito gadu beigās Tautas frontes vadībā pilsonības jautājuma apspriešana izraisīja ļoti asas diskusijas, kas nebeidzās līdz pat LTF izjukšanai. Būtībā oponenti sadalījās divās nometnēs. Pirmās redzamākais pārstāvis bija Juris Bojārs, kurš uzskatīja, ka par pamatu jāņem spēkā esošie PSRS likumi un jātiecas uz jaunas neatkarīgas valsts veidošanu, bet šādā situācijā visiem republikas iedzīvotājiem tātad būtu jāpiešķir Latvijas PSR pilsonība. Otro grupējumu pārstāvēja M. Grīnblats, Baiba Pētersone un Aigars Jirgens, kuri uzskatīja, ka padomju režīms ir nelikumīgs un tātad jāatjauno 1918. gada 18. novembra republika ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ nepieciešams par pilsoņiem reģistrēt tikai tos, kas tādi bija 1940. gadā, un viņu pēcnācējus.

J. Bojāra ideja LTF vadības vairākumam diez ko negāja pie sirds, īpaši jau tad, kad acīmredzami tika uzņemts kurss uz pilnīgu neatkarības atgūšanu. Taču arī uz otras idejas ģenerētājiem vadošie tautfrontieši raudzījās diezgan šķībi. Nepatika jo vairāk pieauga brīdī, kad M. Grīnblata grupējums atklāti nostājās uz alternatīvu ceļa – sāka veidot pilsoņu komitejas (pastāv versija, ka to ideju latvieši patapināja no igauņiem) un ķērās pie pilsoņu reģistrācijas. Skaidrs, ka cittautieši uz pilsoņu komiteju aktivitātēm raudzījās ar aizdomām, un, ja arī Tautas fronte būtu atbalstījusi šo pasākumu, tad, visticamākais, tā nelatviešu atbalstu zaudētu vēl ātrāk. To saprata arī frontes līderi, tādēļ LTF nolēma ieturēt mērenāku taktiku un mēģināt valsts neatkarību izcīnīt parlamentārā ceļā, vienlaikus atturoties klaji kritizēt pilsoņu komiteju veidošanu.

Savukārt pilsoņu komiteju aktīvistu plāns bija citādāks un paredzēja reģistrēt pilsoņus, kuri pēc tam ievēlētu Pilsoņu kongresu – būtībā alternatīvu parlamentu. Paralēli pilsoņiem vajadzētu boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas un ar laiku pārņemt varu savās rokās. Tiesa, pat tolaik nevienam tā īsti nebija skaidrs, kā šī varas pārņemšana varētu izskatīties praksē. Taču šādi „sīkumi” nebija šķērslis, lai 1989. gada pavasarī sāktos pilsoņu reģistrācija, un pirmā pusgada laikā vien piereģistrēti bija 214 000 pilsoņu. 1990. gada ziemā „saskaitīto” pilsoņu skaits bija pieaudzis līdz 900 000, taču te jāņem vērā, ka pati reģistrācija vietām norisinājās diezgan pavirši un pēc izplūdušiem kritērijiem, neprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu tiesības uz Latvijas pilsonību. Tādēļ, lai cik tas paradoksāli izklausītos, noritot pilsoņu reģistrācijai pēc pilsoņu komiteju receptes, iespēja tikt pie pilsonības pavērās arī tiem, kas pāris gadus vēlāk tika atzīti par nepilsoņiem.

Sazvērestības teoriju piekritēji jau tolaik izteica aizdomas, ka pilsoņu komiteju ideja varētu būt tapusi Valsts drošības komitejā ar mērķi sašķelt tautu. Piemēram, viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās rakstīja: „Gadiem ritot, manas aizdomas, ka tā bija Drošības komitejas kuluāros meistarīgi izstrādāta teorija, ir tikai nostiprinājušās. Atlika tikai raustīt karstgalvjus sev vēlamā virzienā. Labi, ka LNNK vadībā bija cilvēki, kas reālāk skatījās uz politisko spēku samēru Latvijā un, atbalstot pilsoņu reģistrāciju kā vienu no alternatīvām, apzinājās, ka jāizmanto visi ceļi, lai sasniegtu valstisko neatkarību.”

Zināmā mērā negatīvajā attieksmē bija vainīgi arī paši pilsoņu komiteju aktīvisti, kuri brīžam uzvedās diezgan skarbi. Tā Dainis Īvāns savos memuāros atminas, ka 1989. gadā viņa dzīvoklī ar varu ielauzušies vairāki šādi pilsoņu komiteju aģitatori, un pēc šī incidenta arī viņš pats, būdams LTF priekšsēdētājs, sācis nopietnāk uztvert baumas, ka viens otrs „patriots” varētu būt saistīts ar VDK. Turklāt zīmīgi, ka LTF un pilsoņu komiteju ceļi šķīrās arī vēlāk: 1991. gadā jau pēc neatkarības reālās atgūšanas pilsoņu komiteju aktīvisti aicināja latviešus uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām, tā protestējot pret Augstākās Padomes politiku pilsonības un denacionalizācijas jautājumos. Uz kādu laiku piketi Rīgas centrā ar lozungiem Nē nulles variantam! kļuva par ikdienišķu parādību. Izcēlās arī bijušais „helsinkietis” Juris Vidiņš, kurš pat aicināja tautu ķerties pie ieročiem. Tauta gan viņā neieklausījās, un, tā kā tobrīd vēl nebija likuma normas, kas paredzēja kriminālatbildību par aicinājumiem uz vardarbību, J. Vidiņa lozungi palika bez sekām.

Varam vien minēt, kas no „otrā ceļa” gājējiem beigu beigās būtu iznācis, ja vien PSRS nesabruktu tik ātri un negaidīti, ka Pilsoņu kongresa būvēšana būtībā palika pusratā, bet LTF kontrolētajai Augstākajai Padomei visa vara iekrita burtiski rokās. Nav brīnums, ka pēc tik krasa pavērsiena pat paši aktīvākie Pilsoņu kongresa organizētāji uzskatīja par labāku mest šo ieceri pie malas un kandidēt uz oficiālo parlamentu, kaut gan tā ievēlēšanas pamatprincipus būtībā bija izstrādājusi tā pati vecā „okupācijas laiku” Augstākā Padome. Tas, ka viņiem tik ātra notikumu gaita bija negaidīta, redzams kaut vai no kādas 1990. gadā publicētas A. Jirgena intervijas: „Domāju, ka nav vērts lolot ilūzijas par Augstāko Padomi. Neviens režīms tik vienkārši nekritīs un nepasludinās pašlikvidāciju. Jaunajā Augstākajā Padomē noteikti būs diezgan daudz liberālo komunistu, kas piekritīs Latvijas PSR apstiprināšanai. (..) Tādēļ, esmu drošs, bez alternatīvas neiztiks.” Jau pēc gada izrādījās, ka bez alternatīvas varēja iztikt gluži labi...

Pēdējais zvans Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties „prettiesiskajās” 5. Saeimas vēlēšanās. M. Grīnblats, kurš tajā laikā bija Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, skumīgi vēstīja: „Faktiski AP un MK veic pakāpenisku okupācijas un kolonizācijas legalizāciju. (..) Arī lielā pasaule, tajā skaitā demokrātiskā un civilizētā, vairāk respektē nevis likumību, bet spēju efektīgi darboties.” Arī A. Jirgenam atlika tikai pievienoties šim kaut sakāvnieciskajam, toties reālpolitiskajam viedoklim: „Situācija ir tāda, ka lielākā daļa pilsoņu tomēr ir piereģistrējušies, jo varas iestādes to panāca ar spiediena metodēm. Tādēļ aicināt boikotēt vai ne vairs nav jēga.”

„Pilsoņu reģistrācijas aktīvisti lidinājās tādās tiesiskā tīruma debesīs, ka jābrīnās, kā viņi vispār bija spējīgi uz jebkādu konkrētu rīcību okupācijas apstākļos. Laimīgā kārtā paši teorētiķi nepieturējās pie sludinātā burta gara, bet atšķīra vēlamo no esošā,” – tā vēlāk diezgan indīgi piezīmēja S. Kalniete. Vienlaikus gan viņa arī atzina, ka savs labums no nacionālradikāļiem tomēr bijis: „Lai cik dogmatiski tobrīd šķita M. Grīnblata un B. Pētersones raksti, tomēr tieši viņu nesamierināmā nostāja tik būtiskajā pilsonības un valstiskuma pēctecības jautājumā padziļināja sabiedrības kopējo izpratni par šiem jautājumiem un lika apzināties īslaicīga pragmatisma bīstamību Latvijas nākotnei.”

Nost ar „nulles variantu”!

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz „nulles varianta” atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un „kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.” Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: „Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.”

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvoja, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. „Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt „nulles variantu” negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu, nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,” stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: „Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes, un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: „Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!” Un tad arī sākās šis „juridiskais ceļš”: mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.”

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas no neatkarības nelatvieši atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par „nulles variantu” vairs nebija modē. „Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,” pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

„1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,” – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: „Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo „superletiņismu”, vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.”

Savukārt daudzus gadus vēlāk D. Īvāns jau bija nostājies faktiski J. Jurkāna pozīcijās: „Tad, kad LR AP pieņēma jauno pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums...”

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. „Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,” savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš bija jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau lika manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir „kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību”. Pat pēc šī brīdinājuma pagāja vēl gandrīz gads, līdz 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tika pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasīja pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nebija skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nebija skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima bija operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tika pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot „viļņveidīgu” naturalizāciju. Augustā likums stājās spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau bija nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļuva pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanāja, ka faktiski esot pieņemts pilsonības „nulles variants”, Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam sekoja vēl neskaitāmas reizes) pievērsās Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauca par diskriminējošu.

Protams, ka arī jaunā redakcija ne visiem bija vienādi laba – turklāt jāatzīst, ka bija paliels pulciņš ļaužu, kam patiešām bija pamats justies īsti apvainotiem. Jānis Jurkāns: „Varu jums minēt gluži reālu piemēru – Vladlens Dozorcevs, kurš Tautas frontē bija valdes loceklis, kurš bija arī Kremlī pie Jeļcina, lai demonstrētu, ka viņš kā krievs, lūk, arī visā te piedalās. Bet pēc pilsonības likuma pieņemšanas viņš šeit visu faktiski zaudēja, un vispirms jau savas politiskās tiesības. Viņu vienkārši izmeta laukā un aizmēza prom. Un viņš nebija vienīgais, kuriem šī valsts pēkšņi kļuva par ļauno pamāti.”

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzās, – ar to viss tikai sākās. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķita īsti laba, ieradās Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukāja par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņoja – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimās arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdevās savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucēja tēvzemiešu „vanadzei” Palmirai Lācei (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pameta) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: „Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.”

Taču, kamēr izrādījās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāka kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīvas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noveda pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas „viļņus”, kuri nu jau tiek dēvēti par „logiem”. Visbeidzot 1998. gadā notika referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalsoja pret likuma grozījumu atcelšanu. Nacionāļi prognozēja gandrīz vai katastrofu, taču izrādījās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū oficiālie dati liecināja, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāka reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūka arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nebija atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, un pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolēma, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savilkās pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādījās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē ar krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējās jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauca arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā: „Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma „cietā” varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…” Tiesa, kā demonstrēja nākamie gadi – pavisam tomēr nenogura.

Novērtē šo rakstu:

1
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par VDK materiālu publicēšanu

FotoŠogad publicējamās dokumentu grupas būs pieejamas Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē nākošajā dienā pēc Ministru kabineta noteikumu "Grozījumi Ministru kabineta 2012.gada 6.novembra noteikumos Nr.747 "Latvijas Nacionālā arhīva darbības noteikumi"" stāšanās spēkā.
Lasīt visu...

21

Iedzimtais grēks

FotoNevaru apgalvot, ka Latvijā opozīcija ir daudzskaitlīga. Šai rakstā nevēlos diskutēt par to, kas vispār ir opozīcija, kuri no tā sauktās opozīcijas atšķiras no pozīcijas tikai ar to, ka ir palikuši ārpus strīpas. Gribu parunāt par būtību, ielūkoties problēmā un rast tai risinājumu.
Lasīt visu...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

Neiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par...

Foto

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

Dažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija),...

Foto

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

Tā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli...

Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...