Kā FKTK un Latvijas valdība imitē mikrokreditēšanas jomas apkarošanu
Pietiek lasītājs25.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pastāstīšu, kā Latvijas finanšu tirgus regulators - Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Latvijas valdība nopūlas ar gadiem ilgi valdības stratēģijā noteikto mikrokreditēšanas jomas apkarošanu.
Mūsu valstī sen zināms fakts ir komunikācijas absolūta neesamība valdības resoru līmenī. Un šajā sakarā vēlētos īpaši izcelt voluntāro Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nostāju un pozīciju attiecībā uz mikrokreditēšanas jomas netiešu darbības veicināšanu un vēl jo vairāk netiešu tās legalizāciju ar licencēšanas starpniecību un ieguldītāju šāda veida iedrošināšanu investēt uzkrātos naudas līdzekļus aizdevumiem atvasinātos finanšu instrumentos, kuri tālāk tiek izsniegti tieši mikrokreditēšanas kompānijām to pamatdarbības nodrošināšanai.
Vai nav savādi, kad tādām pūļa finansēšanas platformām kā TWINO, VIA INVEST vai MINTOS, kuras nodrošina starpniecības pakalpojumus, būtībā – ekosistēmu naudas līdzekļu, finansējuma piesaistīšanai un ieguldīšanai ātro kredītu/ patēriņa kredītu biznesā, - tiek izsniegtas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas licences?
Vai komisijas vadība nav aizdomājusies par šo FinTech kaitniecisko ietekmi, ar kuras galaproduktu kā sērgu cīnās visas demokrātiskās sabiedrības, valdības, centrālās bankas, bremzējot šādu pakalpojumu sniedzēju aktivitātes un attīstību, kas ir noteikta pat valdību veidojošo partiju stratēģijās. Vai tas ir ētiski, profesionāli un adekvāti iedrošināt ieguldītājus investēt šādos galaproduktos, kas ir ātrie aizdevumi – patēriņa kredīti?
Nepārprotami var ilgi diskutēt par tehniskām mūsdienu risku izvērtēšanas inovācijām, kādas ir izstrādājuši P2P (peer to peer) pūļa finansēšanas platformu īpašnieki, un tomēr privāto ieguldītāju nostādīt baņķiera vai risku vadības speciālista jomā, izdarot izvēli par labu šādai investīcijai, nav samērīgi un tālredzīgi.
Skaļi mārketinga saukļi “Vadošais tirgus investīcijām aizdevumos - Investē aizdevumos un sāc pelnīt pasīvos ienākumus. Iegūsti tūkstošiem iespēju visā pasaulē, izmantojot mūsu aizdevumu tirgu”, “Pievienojies tūkstošiem investoru, kas saņem 12% peļņu”.
Salasoties šādus saukļus, jāatminas nesenā vēsture, kad 90. gadu banku krīzes plosītajā Latvijā savus uzkrājumus zaudēja katrs otrais valsts iedzīvotājs. Nespēju iztēloties šī profesionālā ieguldītāja tēlu – tā ekonomikas un riska vadības zināšanu līmeni, izpratni par procesiem, kas ietekmē šo saistību cenu un vērtību utml., un te runa nemaz nav par to, vai klients saprot, ka augsti procenti ir augsts riska līmenis, bet par to, cik profesionāli šāds ieguldītājs spēs uztvert, saprast un, galvenais, pieņemt atbilstošu lēmumu par investīciju veikšanu vai atturēšanos no tās.
Zināmā mērā pat veidojas unikāla parādība, kurā satiekas – no vienas puses to aizņēmēju finanšu ne-pratība (precīzāk, zemais izglītības līmenis), kuri izmanto mikrokredītu kompāniju pakalpojumus, un, no otras puses, tikpat zems aizdevēju finanšu ne-pratības līmenis. Kurš uzņemas politisko atbildību par šādu darbības veidu licencēšanu, un cik tas ir sankcionēti – saskaņoti ar valdību un citiem resoriem?
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
