Kā funkcionē „Vēža ieņēmumu dienests”, un kā noziedzīgais vēzis var skart jebkuru Latvijas iedzīvotāju – fragments no jaunās grāmatas

- Kā Jūs raksturotu atmosfēru Valsts ieņēmumu dienestā tajā laikā, kad jūs tur strādājāt?

- Šobrīd tur notiek tieši tas pats, kas notika tad, kad tur strādāju, tikai mazliet citādākā formā un ar citiem cilvēkiem. Konceptuāli nekas nav mainījies, nu labi, pielāgojās kaut kādai citai politiskajai situācijai un iespējām nu tā, bet konceptuāli tas ir tas pats vecais naudas pelnīšanas avots. Tie cilvēki, kas maksā nodokļus, ir tie paši, no kuriem var paņemt naudu nelegālajai kasei.

- Kā tā nelegālā kase ienāk Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku kabatās?

- Tā arī ienāk.

- Nu kā?

- Atnes.

- Nu, piemēram...

- Paņemam to pašu Bunkus ģimeni. Neskatāmies, no kuras puses mēs tās intereses pārstāvam. Principā tā bija viena no shēmām. Viens brālis ieņem Valsts ieņēmumu dienestā maksātnespējas administrācijas daļas priekšnieka amatu, neatceros kā to nodaļu pareizi sauca, bet otrs šeptējas kā administrators.

Tās shēmas ir daudzas, piemēram, banāla “jumtošana”. Izvairīties no nodokļu samaksas var, ne tikai izveidojot shēmu, bet arī tos vienkārši nemaksāt, ja tev ir ieņēmumu dienestā savs cilvēks, kurš pateiks, kā pareizi jādabū nodokļu pagarinājumi, jo ieņēmumu dienestiem ir iekšējās vadlīnijas, kuras pārzinot ir iespējams izveidot lielus nodokļu parādus, pat vairāku simtu tūkstošu apmērā. Beigās maksātnespēja un gali ūdenī.

- No kurienes nāk tās kājas, ka tur vispār kas tāds ir iespējams, jo šķiet, ka tai vajadzēja būt pašai godīgākajai iestādei valstī. Nu kā, rūpējas par to, lai valstij ir ienākumi, lai viss būtu godīgi...

- Tā būtu jābūt.

- Bet kāpēc neviens to neredz? Ja jau reiz visi kaut ko shēmo un saņem aploksnēs, kāpēc pa visiem šiem gadiem ir bijis tikai viens „desmitgades noziegums” VIDā?

- Tāpēc, ka tie cilvēki aizgāja pret sistēmu...

Nu, kā neredz, visu visi ļoti labi redz. Jūs saprotiet, tas ir tieši tāpat, kā likumā ir rakstīts, ka prokurors ir neatkarīgs. Likumā tā arī ir rakstīts, bet faktiski prokurors lēmumus pieņem pēc vadlīnijām, kas tiek dotas no pašas augšas. Tāpat kā, piemēram, tas Eiropas nolēmums par noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem Bulgārijas lietā. Tieslietu ministrija pieņēma savu īpašo skaidrojumu. Principā tas ir tiesnešiem, prokuroriem mājiens, kas kā jātiesā. Jebkurā gadījumā tas ir neoficiāls, bet mājiens, to visa prokuratūra, visi tiesneši saprot, kā viņiem ir jātiesā. Valsts ieņēmumu dienestā notiek tieši tāpat, visi dzīvo pēc vadlīnijām nevis pēc likuma. Domāju, jeb kurš, kuram ir nācies saskarties ar nopietnāku pārbaudi no Valsts ieņēmumu dienesta puses, man piekritīs.

- Bet tur pilnīgi visi darbinieki iesaistīti kaut kādās nelikumībās?

- Beidziet. Tas ir mīts. Lielākā daļa darbinieku tādi nav, tas arī priecē. Bet, lai varētu nodrošināt to ko vajag, nevajag visus, pietiek ar atslēgas cilvēkiem.

- Un kas ir šie atslēgas cilvēki?

- Pēc vārdiem uzvārdiem? Domāju, visās pārvaldēs, kurās ir iespēja ietekmēt vajadzīgos lēmumus, vadītāji ir „savējo saraksta” cilvēki. Ja mēs runājam par Nodokļu un muitas policijas pārvaldi, neviens nodaļas vadītājs netiek apstiprināts, iepriekš nekonsultējoties neoficiāli ārpus iestādes.

- Nu bet tur jebkurš tā var aiziet un sarunāt? Vai tikai pietuvinātie?

- Nu nē. Protams, ka ne jebkurš. Nu nevar jau teikt, ka Valsts ieņēmumu dienests ir tikai, nu, es nezinu, zem Vienotības, zem zaļajiem vai naciķiem. Tāpat kā politikā ir tirgošanās. Okei, tavs ministrs, mans departamenta vadītājs. Ieņēmumu dienestā ir tieši tāpat, es nezinu, tirgojas par amatiem, ietekmes sfērām. Nu tā kaut kā.

- Tātad nodaļas vadītājs var pie kādas kafijas tases vai vīna glāzes ar uzņēmēju vienoties, ka VID darbinieks pievērs acis uz nodokļu shēmošanu? Kā šie uzņēmēji tos labumus ieņēmumu dienesta darbiniekiem nodod? Kā tas tīri tehniski notiek?

- Partijas ziedojumi, tumbačka, skaidra nauda, daļa vismaz. Var jau arī tā, nu okei, vajag palīdzēt, tu palīdzi teiksim šim vai tam, savukārt tev par to palīdz kļūt par priekšnieku, veidot karjeru.

Vienmēr nāk kādas vēlēšanas, partijām vajag naudu. Ziedo neoficiāli, tāpat jebkurai partijai neoficiālie izdevumi, tāpat jebkurš brauciens pie vēlētājiem, jebkura kafija, jebkurš pīrādziņš, jebkurš rēķins kafejnīcā, tas taču maksā. Jebkuras pusdienas, jebkura palikšana naktsmītnē, tas viss maksā. Visiem vajag naudu, it sevišķi, kad notiek vēlēšanas. Biroja darbiniekiem naudu aploksnēm kur lai ņem - kā domājat?

Un uzņēmējiem „sadarbība” apmaksājas. Ņemiet, piemēram, to pašu Ramoliņu kā piemēru, - ir konkrēts gadījums, kad no viņa spējas „sarunāt lietas” Valsts ieņēmumu dienestā, KNAB un prokuratūrā ir atkarīgs projekts, kur var no Eiropas dabūt padsmit miljonus uz neatdošanu, bet var arī nedabūt. Nu, padomājiet paši, cik jūs būtu gatavi atvēlēt no šādiem padsmit miljoniem? Da kaut vai pusi...

Ja jūs domājat par tādu korupciju, kāda tā bija gadi piecpadsmit atpakaļ, kad notika tematiskās pārbaudes uzņēmumos, ieņēmumu dienests ienāca veikalā, atrada tur, nezinu, pieci lati nesaskaņu kasē, uzņēmējs iedod dvacāru, un tu laimīgs ej tālāk, - protams, tā tas nav. Tieši tāpat kā šobrīd kaut kāda runa, ka ceļu policistam kaut ko samaksājis, tas jau paliek nonsenss. Gadi septiņi, astoņi tas vēl bija normāla padarīšana, tevi aptur ceļu policija, tu iedod piečuku un viss, brauc tālāk. Tagad viss ir citādi. Un summas ir nesalīdzināmi lielākas.

Redziet, šeit atkal jārunā par to, ka politika ar biznesu ir saistīta, tā ir aksioma, patīk mums vai nepatīk, kuram tas nav pieņemams, lai iet, nezinu, gleznas zīmēt. Bet jebkurā gadījumā ir kaut kādas pieklājības robežas, šobrīd viņas ir nojauktas.

Nevajag uz to skatīties, it kā būtu viena ļaunuma sakne. Nav jau vienas saknes. Problēma ir sistēmā. Tie cilvēki, teiksim tā, ja klasē ir divi, trīs huligāni, tad mēs zinām, ka ir divi, trīs huligāni, bet, ja visa klase ir huligāni, tad viņiem pašiem liekas, ka viss ir labi, un, ja tajā klasē ir divi, trīs normāli skolnieki, tad klasei liekas, ka tie divi, trīs ir tieši tie, kas bojā klases tēlu. Par to jau runa.

- Kāda bija Ievas Jaunzemes loma šajā visā VID “sistēmā”?

- Korķis. Torpēda. Sauciet, kā gribat, cilvēks, kurš bez ierunām izdara, ko viņai saka.

- Ko jūs ar to domājat?

- Vienkārši cilvēks, kurš bija ielikts tajā amatā. Klasisks visatļautības paraugs. Nu es tā izdarīju, kas man par to būs? Es taču izdarīju to, ko man lika izdarīt, tātad mani piesegs. Jaunzeme bija klasisks šī brīža politiskās elites visatļautības paraugs. Nu es tā izdarīju, un kas par to? Kā Krišjānis - patīk man lidot ar privāto lidmašīnu, un lidoju, kurš ko man var izdarīt? Līdz noteiktam brīdim, protams.

- Kāpēc viņa varēja tā atļauties? Viņai bija tāda aizmugure?

- Tāpēc, ka citas iestādes vada tādi paši cilvēki, kuri uzskata, ka viņi var tieši tāpat darīt. Runa nav tikai par ieņēmumu dienestu, runa iet par visu valsts pārvaldi kopumā. Cilvēki, kas šobrīd sēž amatos, bauda visatļautību – protams, tikai „sistēmas” pieļautos rāmjos. Jums jāsaprot, ka tie, kas šobrīd ieņem atbildīgus amatus valsts pārvaldē, domā tā, ka, ja es, būdams priekšnieks, varu darīt, kā gribu, tad jebkurš priekšnieks var darīt, kā viņš grib, un, ja kāds mirstīgais ir izdomājis rakstīt sūdzību, tad tā reakcija ir apmēram tāda - kas viņam nepatīk, tas, par ko viņš sūdzas, taču ir tāds pats priekšnieks kā es, ko var sūdzēties! Te ir tā problēma. Ja mēs paskatāmies gadus desmit atpakaļ, vajadzēja tikai samērā nelielu skandālu, lai zaudētu amatu ne tikai ieņēmumu dienestā, bet pat lai ministrs atkāptos no amata. Šobrīd kas notiek? Nav dzirdēts, ka pēdējā laikā kāds valsts pārvaldē zaudētu amatu kādas publikācijas dēļ.

- Nu un tagad jaunā priekšniece? Viņa ir kā Jaunzemes turpinājums?

- Nē, viņa viennozīmīgi nebūs Jaunzemes turpinājums.

- Viņa varētu būt tā, kas patīrīs to visu līdzšinējo „sistēmu”?

- Godīgi teikšu – nezinu. Ja mēs paskatāmies, kā viņa kļuva par ģenerāldirektoru, tad arī redzams, ka tur bija kaut kādas pauzes. Tās pauzes bija kāpēc? Tāpēc, ka bija laiks, kurā kaut kas ar kaut ko vienojās. Tātad, jebkurā gadījumā viņa ir nonākusi šajā amatā kaut kādu politisko, ekonomisko grupējumu panāktā kompromisa rezultātā. Nu nevar kļūt par ģenerāldirektoru tikai tāpēc, ka esi vislabākais. Tur visur ir aizmuguriskas vienošanās. Bet noteikti būs reorganizācija. Tā būs noteikti.

- Kāpēc reorganizācijas nemitīgi ir vajadzīgas?

- Lai amatos varētu ielikt sev vajadzīgos cilvēkus un tikt vaļā no nevajadzīgajiem.

- Vienkārši jāpārdēvē amats, amats jālikvidē, un, likvidējot amatu, jūs vairs neesat vajadzīgs?

- Nevajadzīgs tu kļūsti ne jau tādēļ, ka amatam ir cits nosaukums vai tavas profesionālās iemaņas neatbilst jaunajām prasībām. Nevajadzīgs tu kļūsti tādēļ, ka esi citas komandas cilvēks attiecīgajā amatā. Teiksim tā, tu esi man vajadzīgā pārvaldē vai nodaļā priekšnieks, kur es gribu ielikt savu cilvēku, - tad kā no tevis tikt vaļā? Var palūgt Prusakam palīdzību, lai viņa puiši tevi izved zem rokām no VID, bet tas ne vienmēr nostrādā.

Kādreiz šim nolūkam VID tika pieņemts darbā Māris Knoks. Var arī iestādē veikt reorganizāciju, kuras rezultātā tev tiek piedāvāts cits amats, pamatojot, ka tu esi labs profesionālis, kurš ir iesēdējies šajā amatā, un, lai tu varētu attīstīties un padalīties ar savu pieredzi ar citām nodaļām, tevi pārceļ citā amatā.

- Par muitnieku uz robežas?

- Par muitnieku uz robežas nē, bet citā nodaļā par priekšnieku. Bet tā nodaļa nav būtiska. Ja mēs ņemam no likuma viedokļa, tad, kā tu biji priekšnieks ar algu, ar savu speciālo priekšnieka kategoriju, tā arī esi. Tikai ir atšķirība, vai tu esi priekšnieks kādā vajadzīgajā nodaļā vai atbildi par dokumentu reģistrēšanu, bet no likuma viedokļa amats tev ir tāds pats, alga tāda pati.

- Nu, bet iepriekšējā amatā tev bija iespēja kaut kādas shēmas realizēt.

- Nu tev bija, bet tagad es ielikšu savējo. Bet tu reģistrē dokumentus. Gaidi nākamo priekšnieku.

- Bet, lai saprastu, kuras ir tās personas, kuras izmanto savu kaut kādu ietekmi, lai sakārtotu savas lietas un nebūtu nodokļi jāmaksā pilnā apmērā, tad principā ir jāpēta partiju ziedotāju datubāze?

- Nu nē, nevajag ievilkt galīgā grāvī, ka tas darās tikai kādai partijai, protams, tas nedarās tikai partijām, tas darās arī savos savtīgos nolūkos. Paskatāmies, kā dzīvo tie, kuri strādā valsts pārvaldē vajadzīgajos amatos, un kā ar tādu pašu algu dzīvo tie, kuri valsts pārvaldē strādā parastos amatos. Rodas tāda sajūta, ka ir divas paralēlās pasaules.

Es jau iepriekš teicu, ir politiskās intereses un ekonomisko grupējumu intereses. Tieši tāpat ir ar ekonomisko grupējumu konkurenci. Mums ir pazīstams ieņēmumu dienestā kāds, kurš pieņem vajadzīgos lēmumus, bet citam grupējumam nav pazīstams. Tātad konkurentiem varam radīt problēmas no ieņēmumu dienesta puses. Tiesībsargājošās iestādes visu laiku tiek iesaistītas ekonomisko vai politisko interešu īstenošanai vienā vai otrā veidā.

Piemēram, ir uzņēmējs, pret viņu uzsāk operatīvo lietu, kuras laikā noskaidro, ka uzņēmējs krāpjas vai maksā kukuļus. Tai vietā, lai par to uzsāktu oficiālu izmeklēšanu, kriminālprocesu, šo informāciju izmanto, lai uzņēmēju turētu uz āķa – līdz ko tu kaut ko darīsi ne tā, kā mums patīk, mēs varam operatīvo lietu palaist apritē.

„Taureņu” pirts sarunas bija kad? Sen. Tās visu šo laiku stāvēja kaut kur? Pareizi. Vai šo sarunu laikā iegūtā informācija netika izmantota, lai ietekmētu sarunas dalībniekus vai personas, par ko tie runāja?

Tātad bija cilvēki, kuri tehniski to izdarīja, šo informāciju pēc tam, iespējams, nodeva kādam kam to vajadzēja. Tāpat atceramies, kad, kur un kādā formā informācija par šīm sarunām parādījās publiskajā telpā. Tīšām vai netīšām tas tika izdarīts - un kādēļ tieši tad, nevis agrāk.

- Un tad var šantažēt - mums ir mapīte, mums ir ieraksts?

- Es negribu rādīt ar pirkstu uz cilvēkiem, kuri šobrīd ir izveidojuši diezgan strauju karjeru Nodokļu un muitas policijas pārvaldē un ir priekšnieki lielos amatos, pierādījumu man nav, tas ir tādā baumu līmenī. Ir runas, ka, kad viņi sāka strādāt Finanšu policijā un sasmērējās, viņiem tika izteikts piedāvājums – pamest darbu vai sadarboties. Savā veidā viņi ir kļuvuši par drošības iestāžu, nu, nezinu, sauciet, kā gribat, - teiksim, uzticības personām.

Drošības iestādes izmanto šādus cilvēkus, jo tos var kontrolēt, it sevišķi, ja runājam par valsts iestādēm, kur cilvēkam vajadzīga pielaide pie valsts noslēpuma. Viss ļoti vienkārši, te ir informācija, ar kuru pilnīgi pietiek, lai varētu oficiāli atņemt pielaidi. Tad attiecīgi tava karjera valsts iestādē ir beigusies uz visiem laikiem. Vai arī, ja tu sadarbosies, ziņosi, darīsi ko vajag, tā informācija paliks drošības iestādē mapītes pašā apakšā.

Briesmīgi ir tas, ka arī drošības iestādēs ir tā visatļautības sajūta, uz kuru piever acis gan prokuratūra, gan tiesa. Šī demonstratīvā, pārmērīgā varas izrādīšana bija raksturīga tieši Juraša komandai, viņi bija tie, kuri, sākot strādāt KNABā, sāka šo pielietot. Radās tāda sajūta, ka viņi gūst baudu nevis no tā, ka atklāj noziegumu, bet tieši no neierobežotās varas un no tā, kā viņi nesodīti var sabojāt cilvēka dzīvi.

- Un tagad – tradīcijas tiek turpinātas?

- Tradīcijas tiek turpinātas...

Novērtē šo rakstu: