Kā Hēraklam tīrīt Rīgas izpildvaras staļļus
Edgars Abrams, Mg.sc.administr01.06.2025.
Komentāri (20)
Iesaki rakstu: 
Ja vēsture tiktu mācīta ar pienācīgu cieņu un izpratni, man šobrīd nenāktos Rīgas domes vēlēšanas salīdzināt ar seno grieķu mītiem. Diemžēl esmu spiests atgriezties pie Hērakla, kurš, kā zināms, par upuriem un ar dievu žēlastību beidzot iztīrīja Augeja staļļus – nevis tāpēc, ka vēlētos dramatizēt, bet tāpēc, ka šis salīdzinājums precīzi atspoguļo situāciju Rīgas izpildvarā 2025. gada sākumā.
Pēc vēlēšanām, kuras nepārprotami izgaismoja sabiedrības attieksmi pret koalīcijas darbu galvaspilsētā, atbildība par tālāko virzību gulsies uz jaunā mēra pleciem. Un viena no pirmajām un būtiskākajām izvēlēm būs – vai viņš uzdrīkstēsies būt Hērakls un patiesi tīrīt šo bardaku? Vai atkal paliksim pie izlikšanās, ka staļļi ir tikai „nedaudz nekārtīgi”?
Īpašu uzmanību pelna Rīgas domes izpilddirektors Jānis Lange. Šķiet, viņš jau sen ir nevis vienkāršs ierēdnis, bet gan ietekmīgs spēlētājs, kurš pārvalda pilsētu ar birokrātiskas dinastijas vēzienu. Neiztrūkstoši pieminams arī fakts, ka šī pati komanda iepriekš darbojusies Satiksmes ministrijā Briškena un Linkaita vadībā. Tātad – nevis no amata uz amatu, bet no struktūras uz struktūru, uzturot vienu un to pašu varas un ietekmes modeli.
Te jāvelk paralēles arī ar Cēzaru – kad viņš šķērsoja Rubikonu, tas bija ne tikai ģeogrāfisks punkts, bet robežšķirtne starp spēlēšanos politikā un uzņemšanos par to patiesu atbildību. Vai jaunajam Rīgas mēram pietiks drosmes šķērsot šo Rubikonu? Bet, lai nepārvērstu šo runu vien filozofiskā tirādē, atgādināšu konkrētus faktus – made in Lange:
Ielu remontdarbu iepirkumu pārkāpumi 2023. gada beigās – disciplinārlietas, trūkumi kontrolē un pārvaldībā. Vai tā ir "kompetence"?
Rīgas investīciju un tūrisma aģentūras (RITA) skandāls – atklātas novirzes no normatīvajiem aktiem gan iepirkumos, gan līdzfinansējuma programmās. Atbildība? Neviena.
Nenokomplektēti departamentu vadītāju amati – gadiem ilgi nespēj atrast profesionāļus. Kas notiek: nav kandidātu vai nav vēlmes viņus atrast?
Iekšējā kontrole – audits rāda 24 ieteikumus uzlabojumiem, kaut gan formāli "nekā prettiesiska". Ideāla birokrātiska atbildība – viss kārtībā, tikai nekas nestrādā.
Pēdējais kliedzošais žurnālistu atklājums par izglītības iestāžu ēdināšanas konkursa kalambūru un sekojošo plecu raustīšanu – kā tad tā, nesapratām, nezinājām, kādas šausmas...
Šeit gan vēlētos Jānim Langem un jaunajam Rīgas mēram sniegt nelielu skaidrojumu.
Publiskā iepirkuma kontekstā reputācijas jautājumus regulē Publisko iepirkumu likuma (PIL) normas par izslēgšanas pamatiem, kā arī Eiropas Savienības tiesību akti (direktīvas), konkrēti:
Publisko iepirkumu likums (PIL):
42. pants – Obligātie izslēgšanas iemesli: kriminālnoziegumi, korupcija, nodokļu nemaksāšana u.c.
43. pants – Izslēgšana reputācijas dēļ. Attiecināms reputācijas jautājums, piemēram:
ja uzņēmējs būtiski vai atkārtoti pārkāpis līgumsaistības;
ja sniegta nepatiesa informācija;
ja ir būtiski profesionāli pārkāpumi.
Piemērs – 43. panta otrās daļas 4. punkts: "ja ir pierādījumi, ka pretendents ir izdarījis smagu profesionālu pārkāpumu, kas rada šaubas par viņa godīgumu."
ES tiesību aktos – Direktīva 2014/24/ES:
57. pants – Izslēgšanas iemesli: Latvijas PIL normas balstās uz šīs direktīvas saturu.
57. panta 4. punkts: dod dalībvalstīm tiesības noteikt izslēgšanas pamatus, tajā skaitā reputācijas aspektus, piemēram:
būtiski līguma pārkāpumi;
nopietni profesionāli pārkāpumi;
interešu konflikti;
konkurences pārkāpumi u.c.
Līdz ar to reputācijas jautājumi publiskajā iepirkumā galvenokārt balstās uz profesionāliem pārkāpumiem vai būtisku saistību nepildīšanu. Vai ar Ādažu un citu pašvaldību atteikumiem vienam pretendentam bija par maz iepirkumu komisijai?
Bet, kā jau mēs Latvijā esam pieredzējuši, arī personāla atlases konkursos šī dreifējošā masa, kas, jau rušinādamies satiksmes nozarē, būdami ciešā saistībā ar Latvijas Dzelzceļu, Air Baltic, Rail Baltica vai autoceļu uzturēšanas un citiem iepirkumiem, tikpat „veiksmīgi” ar labas pārvaldības reputāciju vienoti progresīvi šiverē Rīgas naudas lādē. Jau kā jaunās oligarhijas sistēma.
Un to visu pārrauga Langes kungs un viņa “jaunā” komanda – Linkaits, Lubāns, Innusa un citi veiksmes caurumi no Satiksmes ministrijas – rūpīgi atlasīta, ar CV rindām no dažādām institūcijām un partiju gaiteņiem. Tikai konkurss? Vai varbūt vienkārši labi zināmas sejas?
Šādos apstākļos nav pārsteigums, ka tā vietā, lai izstrādātu funkcionējošu sabiedriskā transporta sistēmu, tiek „komplektēti” trolejbusi no dažādiem iepirkumu atliekmateriāliem. Atgādina padomju laiku radiotehniku „salikām no tā, kas bija” vai Latvijas Dzelzceļa un bijušā Pasažieru vilciena stāstu ar tieši tādu pašu scenāriju – kad logos tek ūdens, tiek salasīti tehniskie „Frankeinšteini”, bet vainīgi ir elektroapgādes vadi, kādēļ vāji kursē elektrovilcieni.
Tikmēr premjerministres Evikas Siliņas pieteiktā "reforma" būtībā nozīmē vēl lielāku centralizāciju un galvaspilsētas pakļaušanu taupības eksperimentiem. Tajā pašā laikā tieši Rīga ir tas dzinējspēks, kas baro valsts budžetu. Kā tas izskatās pēc būtības? Nolaists infrastruktūras stāvoklis, haotiska satiksme, novecojusi pārvalde. Tā vietā, lai investētu, tiek „optimizēts” – nožēlojami, bet politiski ērti.
Šeit atkal jāatgriežas pie Rubikonas: mēs vairs nevaram izlikties, ka šī ir tikai „tehniska pārvaldība”. Tā ir vara — bez mandāta, bez atbildības, bet ar milzīgu ietekmi. Un tas ir jāmaina. Jaunajam Rīgas mēram ir jāizvēlas — vai viņš būs vēl viens simbolisks galvaspilsētas pārvaldnieks, vai īsts vadītājs, kurš būs gatavs patiešām iztīrīt šos staļļus. Varbūt ne uzreiz kā Hērakls, bet vismaz ar skaidru apziņu, ka šis darbs nebūs ne viegls, ne ērts, ne populārs. Bet — nepieciešams.
Jaunajam Rīgas mēram šī būs vitāli svarīgākā izvēle – vienoties ar visām partijām, ka tā vairs nevar turpināties. Gribētos būt optimistam, ka viss izdosies, bet, kā rāda premjeres izteikumi – ka mums der tikai varas koalīcijai tīkams Rīgas mērs – un ņemot vērā, ka var tikt ievēlēti arī tādi tipāži kā jaunzemnieks Burovs, kurš ar savu politisko struktūru ir audzis no komjauniešu laikiem, Darba partijas kustības, pa ceļam uzmetot ilggadējos sabiedrotos no Saskaņas un noslēdzot līgumu jau Saeimas namā ar progresīvo vienotību un ar briolīnu ieziestu jaunzemnieku bariņu... Gribas teikt — grūti būs, bet Latvijas nākotnes vārdā – ticēsim uz to labāko.
Noslēdzot šīs pārdomas par savu laiku, par Latvijas laiku un par notikumiem pašvaldību vēlēšanu kontekstā, kas iekļauj Latviju kopējā Eiropas civilizācijas telpā, es dziļi sirdī sev, katram Latvijas patriotam un arī progresīvās vienotības un Maskavijas politikas atbalstītājiem lūgtu aizdomāties — ka Dieva ceļš, Tā vārdi un darbi ir vieni, bet sātans savā daiļumā ir krāšņs un kārdinošs.
Citēšu nelielu fragmentu no mana iecienītā dzejnieka Eduarda Asadova darbiem:
Ja nelaimē nokļūšu es,
Ja nemaņā murgošu es,
Vienalga es atnākšu... Tu dzirdi!
Aizbridīšu, aizlīdīšu... Aiziešu!
Nu, ja būs zudis mans soļa ceļš,
Bez manis saule ausīs rītausmā,
Es lūdzu: „Nedusmojies, nevajag”!
Zini – tas ir tik vienkārši, manis vairs nav...
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
