Kā Hēraklam tīrīt Rīgas izpildvaras staļļus

Pēc vēlēšanām, kuras nepārprotami izgaismoja sabiedrības attieksmi pret koalīcijas darbu galvaspilsētā, atbildība par tālāko virzību gulsies uz jaunā mēra pleciem. Un viena no pirmajām un būtiskākajām izvēlēm būs – vai viņš uzdrīkstēsies būt Hērakls un patiesi tīrīt šo bardaku? Vai atkal paliksim pie izlikšanās, ka staļļi ir tikai „nedaudz nekārtīgi”?

Īpašu uzmanību pelna Rīgas domes izpilddirektors Jānis Lange. Šķiet, viņš jau sen ir nevis vienkāršs ierēdnis, bet gan ietekmīgs spēlētājs, kurš pārvalda pilsētu ar birokrātiskas dinastijas vēzienu. Neiztrūkstoši pieminams arī fakts, ka šī pati komanda iepriekš darbojusies Satiksmes ministrijā Briškena un Linkaita vadībā. Tātad – nevis no amata uz amatu, bet no struktūras uz struktūru, uzturot vienu un to pašu varas un ietekmes modeli.

Te jāvelk paralēles arī ar Cēzaru – kad viņš šķērsoja Rubikonu, tas bija ne tikai ģeogrāfisks punkts, bet robežšķirtne starp spēlēšanos politikā un uzņemšanos par to patiesu atbildību. Vai jaunajam Rīgas mēram pietiks drosmes šķērsot šo Rubikonu? Bet, lai nepārvērstu šo runu vien filozofiskā tirādē, atgādināšu konkrētus faktus – made in Lange:

Ielu remontdarbu iepirkumu pārkāpumi 2023. gada beigās – disciplinārlietas, trūkumi kontrolē un pārvaldībā. Vai tā ir "kompetence"?

Rīgas investīciju un tūrisma aģentūras (RITA) skandāls – atklātas novirzes no normatīvajiem aktiem gan iepirkumos, gan līdzfinansējuma programmās. Atbildība? Neviena.

Nenokomplektēti departamentu vadītāju amati – gadiem ilgi nespēj atrast profesionāļus. Kas notiek: nav kandidātu vai nav vēlmes viņus atrast?

Iekšējā kontrole – audits rāda 24 ieteikumus uzlabojumiem, kaut gan formāli "nekā prettiesiska". Ideāla birokrātiska atbildība – viss kārtībā, tikai nekas nestrādā.

Pēdējais kliedzošais žurnālistu atklājums par izglītības iestāžu ēdināšanas konkursa kalambūru un sekojošo plecu raustīšanu – kā tad tā, nesapratām, nezinājām, kādas šausmas...

Šeit gan vēlētos Jānim Langem un jaunajam Rīgas mēram sniegt nelielu skaidrojumu.

Publiskā iepirkuma kontekstā reputācijas jautājumus regulē Publisko iepirkumu likuma (PIL) normas par izslēgšanas pamatiem, kā arī Eiropas Savienības tiesību akti (direktīvas), konkrēti:

Publisko iepirkumu likums (PIL):

42. pants – Obligātie izslēgšanas iemesli: kriminālnoziegumi, korupcija, nodokļu nemaksāšana u.c.

43. pants – Izslēgšana reputācijas dēļ. Attiecināms reputācijas jautājums, piemēram:

ja uzņēmējs būtiski vai atkārtoti pārkāpis līgumsaistības;

ja sniegta nepatiesa informācija;

ja ir būtiski profesionāli pārkāpumi.

Piemērs – 43. panta otrās daļas 4. punkts: "ja ir pierādījumi, ka pretendents ir izdarījis smagu profesionālu pārkāpumu, kas rada šaubas par viņa godīgumu."

ES tiesību aktos – Direktīva 2014/24/ES:

57. pants – Izslēgšanas iemesli: Latvijas PIL normas balstās uz šīs direktīvas saturu.

57. panta 4. punkts: dod dalībvalstīm tiesības noteikt izslēgšanas pamatus, tajā skaitā reputācijas aspektus, piemēram:

būtiski līguma pārkāpumi;

nopietni profesionāli pārkāpumi;

interešu konflikti;

konkurences pārkāpumi u.c.

Līdz ar to reputācijas jautājumi publiskajā iepirkumā galvenokārt balstās uz profesionāliem pārkāpumiem vai būtisku saistību nepildīšanu. Vai ar Ādažu un citu pašvaldību atteikumiem vienam pretendentam bija par maz iepirkumu komisijai?

Bet, kā jau mēs Latvijā esam pieredzējuši, arī personāla atlases konkursos šī dreifējošā masa, kas, jau rušinādamies satiksmes nozarē, būdami ciešā saistībā ar Latvijas Dzelzceļu, Air Baltic, Rail Baltica vai autoceļu uzturēšanas un citiem iepirkumiem, tikpat „veiksmīgi” ar labas pārvaldības reputāciju vienoti progresīvi šiverē Rīgas naudas lādē. Jau kā jaunās oligarhijas sistēma.

Un to visu pārrauga Langes kungs un viņa “jaunā” komanda – Linkaits, Lubāns, Innusa un citi veiksmes caurumi no Satiksmes ministrijas – rūpīgi atlasīta, ar CV rindām no dažādām institūcijām un partiju gaiteņiem. Tikai konkurss? Vai varbūt vienkārši labi zināmas sejas?

Šādos apstākļos nav pārsteigums, ka tā vietā, lai izstrādātu funkcionējošu sabiedriskā transporta sistēmu, tiek „komplektēti” trolejbusi no dažādiem iepirkumu atliekmateriāliem. Atgādina padomju laiku radiotehniku „salikām no tā, kas bija” vai Latvijas Dzelzceļa un bijušā Pasažieru vilciena stāstu ar tieši tādu pašu scenāriju – kad logos tek ūdens, tiek salasīti tehniskie „Frankeinšteini”, bet vainīgi ir elektroapgādes vadi, kādēļ vāji kursē elektrovilcieni.

Tikmēr premjerministres Evikas Siliņas pieteiktā "reforma" būtībā nozīmē vēl lielāku centralizāciju un galvaspilsētas pakļaušanu taupības eksperimentiem. Tajā pašā laikā tieši Rīga ir tas dzinējspēks, kas baro valsts budžetu. Kā tas izskatās pēc būtības? Nolaists infrastruktūras stāvoklis, haotiska satiksme, novecojusi pārvalde. Tā vietā, lai investētu, tiek „optimizēts” – nožēlojami, bet politiski ērti.

Šeit atkal jāatgriežas pie Rubikonas: mēs vairs nevaram izlikties, ka šī ir tikai „tehniska pārvaldība”. Tā ir vara — bez mandāta, bez atbildības, bet ar milzīgu ietekmi. Un tas ir jāmaina. Jaunajam Rīgas mēram ir jāizvēlas — vai viņš būs vēl viens simbolisks galvaspilsētas pārvaldnieks, vai īsts vadītājs, kurš būs gatavs patiešām iztīrīt šos staļļus. Varbūt ne uzreiz kā Hērakls, bet vismaz ar skaidru apziņu, ka šis darbs nebūs ne viegls, ne ērts, ne populārs. Bet — nepieciešams.

Jaunajam Rīgas mēram šī būs vitāli svarīgākā izvēle – vienoties ar visām partijām, ka tā vairs nevar turpināties. Gribētos būt optimistam, ka viss izdosies, bet, kā rāda premjeres izteikumi – ka mums der tikai varas koalīcijai tīkams Rīgas mērs – un ņemot vērā, ka var tikt ievēlēti arī tādi tipāži kā jaunzemnieks Burovs, kurš ar savu politisko struktūru ir audzis no komjauniešu laikiem, Darba partijas kustības, pa ceļam uzmetot ilggadējos sabiedrotos no Saskaņas un noslēdzot līgumu jau Saeimas namā ar progresīvo vienotību un ar briolīnu ieziestu jaunzemnieku bariņu... Gribas teikt — grūti būs, bet Latvijas nākotnes vārdā – ticēsim uz to labāko.

Noslēdzot šīs pārdomas par savu laiku, par Latvijas laiku un par notikumiem pašvaldību vēlēšanu kontekstā, kas iekļauj Latviju kopējā Eiropas civilizācijas telpā, es dziļi sirdī sev, katram Latvijas patriotam un arī progresīvās vienotības un Maskavijas politikas atbalstītājiem lūgtu aizdomāties — ka Dieva ceļš, Tā vārdi un darbi ir vieni, bet sātans savā daiļumā ir krāšņs un kārdinošs.

Citēšu nelielu fragmentu no mana iecienītā dzejnieka Eduarda Asadova darbiem:

Ja nelaimē nokļūšu es,

Ja nemaņā murgošu es,

Vienalga es atnākšu... Tu dzirdi!

Aizbridīšu, aizlīdīšu... Aiziešu!

Nu, ja būs zudis mans soļa ceļš,

Bez manis saule ausīs rītausmā,

Es lūdzu: „Nedusmojies, nevajag”!

Zini – tas ir tik vienkārši, manis vairs nav...

Novērtē šo rakstu: