Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kur ir palikusi inteliģence, kas savulaik spēja sākt Atmodu, un kāpēc mūsu dienās tā ir aizgājusi tik tālu no varas, - ja, protams, neskaita „galma inteliģentus”? Pirms dažām nedēļām šo jautājumu intervijā Pietiek uzdeva kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, un tiešām – kā gadījās, ka Latvijas inteliģence bija tā, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē aizsāka pārmaiņu procesus republikā, bet jau desmit gadus vēlāk inteliģenti jaunizveidotajā varas elitē jau bija aizbīdīti vai varbūt paši aizbīdījās otrajā plānā? Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Tautas fronte un vēlēšanas

Pat tiem, kuri visai skeptiski raugās uz inteliģences spējām ietekmēt lietu kārtību, nāksies atzīt – Latvijā tieši radošā inteliģence deva starta šāvienu skrējienam pretim neatkarībai un kapitālismam. Leģendārais 1988. gada Radošo savienību plēnums, kuru lielā mērā sagatavoja dzejnieks Jānis Peters, publiski atklāja to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau tāpat zināja, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga bija plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši pateica, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Tālākie secinājumi jau uzprasījās paši no sevis – ja reiz Latvija ir okupēta, tad derētu izdarīt tā, lai okupācijai tiktu pielikts punkts.

Arī pēc Radošo savienību plēnuma inteliģences loma nemazinājās. Gluži pretēji, tā ar katru dienu pieauga. Sākās mītiņu ēra, kura bez sabiedrībā cienītu inteliģences pārstāvju piedalīšanās nav pat iedomājama. Viens no masu pasākumu kulminācijas punktiem bija 1988. gada rudenī, Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa priekšvakarā notikušais mītiņš, kurā īpašu emocionālo pacēlumu sagādāja dziedātāja Ieva Akurātere, ar asarām acīs un balsij lūstot dziedot dziesmu Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai… Ne mazāk emociju radīja arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera Lāčplēsis, kas vēlākos gados daudziem ir šķitusi pārspīlēta patosa pārpilna un varbūt mazliet pat komiska, taču Atmodas laikā kļuva par absolūtu kases gabalu, ko tauta skatījās ar asarām acīs. Ar vārdu sakot, emociju radīšanā inteliģences pārstāvjiem līdzīgu nebija.

Gluži tāpat nevar noliegt arī inteliģences lomu LTF veidošanā – galu galā, pie frontes šūpuļa stāvēja J. Peters, kuru iesaistīties LTF dibināšanā pāris mēnešus centās pielauzt tolaik populārie TV žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Loģiski, ka arī par pirmo LTF priekšsēdētāju kļuva radošās inteliģences pārstāvis – ar cīņu pret Daugavpils HES būvēšanu popularitāti guvušais žurnālists Dainis Īvāns. Taču starp LTF līderiem netrūka arī citu inteliģentu – te varam minēt kaut vai mākslas zinātnieci Sandru Kalnieti un žurnālistu (tiesa, pirms tam arī kompartijas funkcionāru un cenzoru) Jāni Škaparu. Frontes atbalstītāju vidū netrūka arī krievu radošo inteliģentu, piemēram, rakstnieki Vladlens Dozorcevs un Marina Kosteņecka. Un tikai pēc LTF izveidošanas neatkarības (tolaik gan modē bija apzīmējums „suverenitāte”) ideju bīdīšanai pieslēdzās juristi un ļaudis ar eksakto izglītību. Vismaz Radošo savienību plēnumā, kā vēlāk atminējās pirmais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, viņš esot bijis vienīgais jurists.

Arī 1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanas neiztika bez radošās inteliģences pārstāvjiem. Jā, arī pirms tam LPSR Augstākajā Padomē netrūka „radošo” (deputāte bija, piemēram, aktrise Vija Artmane), taču 1989. gadā inteliģenti ne tikai kandidēja uz deputātu vietām, bet arī piedalījās priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos. Piemēram, Valmierā vietējais kompartijas sekretārs uz saviem pasākumiem ņēma līdzi Valmieras teātra aktierus, savukārt viņa konkurents Jānis Dinevičs no Rīgas veda „smago artilēriju” – tādus slavenus latviešu aktierus kā Hariju Liepiņu un Mudīti Šneideri. Aktieru duelī uzvarēja, starp citu, Rīgas brigāde, un rezultātā parlamentā iekļuva J. Dinevičs.

Parlamenta inteliģenti

Ja paskaitām, kā gadu gaitā mainījies parlamenta sastāvs, tad paveras interesanta aina. Proti, zināms inteliģences procents ir katrā no līdz šim ievēlētājiem parlamentiem, turklāt īpaši tas gadu gaitā nav mainījies. Tā 1990. gada modeļa Augstākajā Padomē tika ievēlētas kādas divdesmit personas, kuras varētu pieskaitīt radošajiem inteliģentiem: te bija gan rakstnieki Alberts Bels un Vladlens Dozorcevs, gan dzejnieki Normunds Beļskis un Imants Ziedonis, plus vēl virkne žurnālistu – Dainis Īvāns, Aivars Berķis, Juris Celmiņš, Vilis Seleckis, Viktors Stefanovičs, bet humanitāro zinātņu pasauli pārstāvēja Mavriks Vulfsons un Pēteris Laķis. Taču „radošo” brigāde Augstākajā Padomē nobālēja juristu „armijas” priekšā – deputātu vidū bija 22 juristi! Vēl pie inteliģentiem droši vien varam pieskaitīt desmit ārstus, deviņus pedagogus, četrus vēsturniekus, divus arhitektus un batjušku Alekseju Zotovu. Būtībā var droši teikt, ka vairāk nekā trešo daļu Augstākās Padomes veidoja inteliģences pārstāvji (tehnisko zinātņu pārstāvji te nav iekļauti). Turklāt jāatgādina, ka šis bija pēdējais parlaments, kurā darbojās 200 deputāti, jo Saeimā tautas priekšstāvju skaits samazinājās līdz 100.

Arī 5. Saeimā apmēram trešā daļa deputātu bija droši pieskaitāma inteliģencei. Te bija deviņi „radošie” (žurnālisti A. Berķis, Mariss Andersons, Edvīns Inkēns, Anta Rugāte, Velta Puriņa un Aida Prēdele, literāts Pauls Putniņš, komponists Imants Kalniņš, aktrise Olga Dreģe). Taču, tā kā šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās vēlētājiem nācās balsot par partiju sarakstiem, tad tajos iekļautie „radošie” reizēm bija acīmredzams balasts, kas domāts balsu zvejošanai ar populāru vārdu palīdzību – to var attiecināt uz TV diktori V. Puriņu un aktrisi O. Dreģi, par kuru politiskajām aktivitātēm diez vai kādam kaut kas ir aizķēries prātā. Vēl šī sasaukuma Saeimā iekļuva pieci ārsti, desmit juristi, septiņi pedagogi un trīs vēsturnieki.

Neko daudz inteliģences proporcija nemainījās arī 6. Saeimā. Jaunums varbūt ir vienīgi tas, ka, pateicoties latviešu politiskā populisma pamatlicējam, pašam sevi par vācu–latviešu žurnālistu dēvējušajam Joahimam Zīgeristam, partiju saraksti vēl acīmredzamāk tika veidoti, tajos ieliekot pa kādam pazīstamam vārdam, labi apzinoties, ka nekādu politisko darbību to īpašnieki neveiks – te var pieminēt kaut vai šlāgeru dziedātāju Ojāru Grinbergu, režisoru Oļģertu Dunkeru un mācītāju Modri Plāti (tieši J. Zīgerista sarakstā),. Kopā „radošo” skaits šajā Saeimas sasaukumā sasniedza divpadsmit. Vēl te bija 13 ārsti, 11 juristi, desmit pedagogi un viens mācītājs.

7. Saeimā arī apmēram trešo daļu veidoja inteliģences pārstāvji, kaut gan parādījās arī daži jauni vārdi – mākslas zinātniece Helēna Demakova, TV žurnāliste Viola Lāzo, režisors Rihards Pīks, žurnāliste Monika Zīle un komponists Raimonds Pauls. Bez šiem „radošajiem” bija vēl deviņi ārsti, desmit pedagogi un 11 juristi. Taču vismaz teorētiski var uzskatīt, ka „visinteliģentākā” bija 8. Saeima, kurā gandrīz pusi (vairāk nekā 40) deputātus varam pieskaitīt inteliģences pulkam: 11 „radošie” (no jaunajiem vārdiem varam minēt Kurzemes radio radošo direktori Silvu Bendrāti, žurnālistus Nikolaju Kabanovu, Oskaru Kastēnu un Valēriju Karpuškinu, kā arī kolorīto aktrisi Ausmu Kantāni), 10 ārsti, 11 pedagogi, deviņi juristi, viena arhitekte (Ingūna Rībena) un divi mācītāji (Ēriks Jēkabsons un Jānis Šmits). Tādēļ visas zīmes liecina, ka pārskatāmā nākotnē nekas nemainīsies un katra sevi cienoša partija savā listē iekļaus pa kādam radošās inteliģences pārstāvim – galvenokārt gan tādēļ, lai izmantotu to atpazīstamību.

Lielā vilšanās

Daļa inteliģentu tā arī palika politikā, ar laiku iegūstot teju vai Saeimas mēbeļu statusu. Citi ātri vien saprata, ka politika tomēr nav nekāda medusmaize, un ilgāk par vienu parlamentārā darba termiņu neizvilka. Pirmais vilšanos piedzīvoja D. Īvāns, kurš politikai ardievas pateica (tobrīd gan nezinot, ka pēc dažiem gadiem tomēr atgriezīsies) jau 1992. gada sākumā. It kā jau viņam Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka postenī nekā netrūka, tomēr saskaršanās ar reālpolitiku izrādījās pārāk sāpīga.

Īpaši jau – tas brīdis, kad līdzšinējos, uz emocionālā pacēluma viļņa izvirzījušos līderus malā sāka nobīdīt nez no kurienes uzradušies veikli darboņi, kuriem ar Atmodas laiku ideāliem bija maz kopēja. „Veidojās Pēcatmodas Latvijas pirmā politiskā elite, kuru, manuprāt, vadīja ne tik daudz nācijas, cik savu aprindu intereses. Kontrastā ar Tautas frontes dzimšanu tā bija klusa, paslepena politika. Pārspēt šos zēnus glumumā un divkosībā mums nebija pa spēkam,” – tā vēlāk savos memuāros atzina D. Īvāns, vārdā gan „glumos zēnus” nesaucot.

Līdzšinējo tautas tribūnu – inteliģentu malā bīdīšana tolaik bija tik acīmredzama, ka ne velti 1991. gada nogalē paklīda runas: D. Īvāns, kura neapmierinātība ar varas elitē notiekošo vairs nav noslēpums, gatavojoties veidot jaunu centriski demokrātisku partiju, kurā apvienotos galvenokārt inteliģence. Arī pats D. Īvāns baumas par partijas dzimšanu sākumā nenoliedza un teica, ka tajā tiešām varētu darboties radošās inteliģences pārstāvji, kas dažādu iemeslu dēļ agrāk ir pametuši lielo politiku.

Tomēr par savu lomu iespējamajā partijā bijušais visas tautas mīlulis runāja izvairīgi un beigu beigās vispār noliedza, ka ar viņa piedalīšanos Augstākajā Padomē varētu tapt kāds jauns politiskais spēks, savukārt vēl pēc brīža vispār pameta augsto amatu un politiku, lai pēc vairākiem gadiem, neveiksmīgi mēģinājis darboties publicistikā un žurnālistikā, atgrieztos jau otršķirīgā postenī Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā.

Neveiksmīgumā D. Īvāns gan inteliģences aprindās nebija nekāds izņēmums – drīzāk jau likumsakarības apliecinātājs. Deviņdesmitajos gados pilnā krāšņumā apliecinājās fakts, ka inteliģences lielākā daļa praktiskai dzīvei nav īsti piemērota: Rakstnieku savienība zaudēja vienu mājvietu pēc otras, beigu beigās publicista Viktora Avotiņa vadībā par sviestmaizi – nepilnu pusmiljonu latu pārdodot pat Dubultu Rakstnieku jaunrades namu, kultūras izdevumi tika slēgti ar apbrīnojamu regularitāti, tikpat regulāri parādījās arī ziņas par inteliģences pārstāvju biznesu izputēšanu – no rakstnieka Andra Kolberga restorānbiznesa līdz aktiera Vara Vētras kafijas tirdzniecībai un Raimonda Paula Latintrādes bankā pazaudētajiem megalīdzekļiem.

Paši inteliģences pārstāvji savās ķibelēs parasti gan vainoja dažādus tumšos spēkus – piemēram, pēc Benjamiņu dzimtas īpašumu mantinieku prasības Rakstnieku savienībai (kura pamanījusies daļu telpu uz savu roku iznomāt apakšīrniekiem) izvākties no prestižajām, kaut nolaistajām telpām, tas pats D. Īvāns publiski nāca klajā ar veselu paziņojumu, pieminot gan Benjamiņu nama kā apgaismības centra likvidāciju, gan to, ka privāto interešu aizstāvības vadīta politiskā vara neesot pietiekami stingra attiecībā uz kultūras aizsardzību, gan visu šo gadījumu kā uzskatāmu pierādījumu tam, ka „mūsu valstī valda laupītāju vai gangsteru kapitālisms” un ka visas radošās organizācijas drīz vien palikšot bez pajumtes.

Tikmēr D. Īvāna pieminētie „glumie zēni” deviņdesmito gadu pirmajā pusē jau bija apjēguši ne tikai inteliģences lielas daļas spēju savās nelaimēs vainot visus citus, tik ne sevi, bet arī to, cik lieliski savās interesēs – no politikas līdz biznesam – ir izmantojami tautas cienīti vārda, spalvas un citu jomu mākslinieki. Ja neskaita inteliģentu pulka (no jau pieminētā mācītāja M. Plātes līdz dižkoku draugam Guntim Eniņam) iekrišanu J. Zīgerista valgos, viskrāšņākā šajā jomā bija Tautas bankas epopeja: deviņdesmito gadu pirmajā pusē sākusies ar daudzu inteliģences pārstāvju (tostarp, piemēram, M. Zālītes) aicinājumiem salikt kopā naudiņu, lai sanāktu viena īsti latviska un pašmāju uzņēmējus balstoša banka, kredītiestāde kaut kā nemanāmi pārvērtās par pamatīgu un ļoti šaubīgu burbuli, kurš ļoti ekscentriskā pusmākslinieka, vēlāk cietuma kamerā nonākušā Māra Ārgaļa vadībā jau 1994. gadā ar skaļu blīkšķi pārsprāga, faktiski ievadot Latvijas banku krīzi.

Tik vienkārši gan inteliģences skaļākie pārstāvji padoties negrasījās – 1995. gada rudenī tika nodibināta Latvijas Inteliģences apvienība, kas par mērķi stādīja inteliģences jomas atjaunošanu un nostiprināšanu. Desmit gadus vēlāk apvienība tās nemainīgā priekšsēdētāja – tā paša J. Škapara vadībā jau bija noturējusi apaļas sešdesmit konferences par visdažādākajām tēmām, taču izrādījās diezgan atturīga, kad tika vaicāts par pamatuzdevuma piepildījumu. Pats J. Škapars desmit gadus pēc apvienības dibināšanas dziļdomīgi teic:

„Domāju, ka jārēķinās ar vēstures attīstības procesu, un tagad inteliģencei ir pavisam cita loma. Būtībā inteliģences loma tagad ir pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Kāpēc šodien mazāk ieklausās inteliģencē? Sabiedrība ir ļoti diferencēta. Viena daļa ieklausās, cita – nē. Tādas inteliģences konsolidācijas, kā tā bija Atmodas laikā, tagad nebūs. Tā ir reta parādība vēsturē, kad patiesībā inteliģence spēja konsolidēt gandrīz visu sabiedrību. Domāju, ka attīstības process notiks savādāk. Inteliģences uzdevums ir nākotnes vārdā konsolidēt kādu daļu, jo nedz varas institūcijas, nedz sabiedrība neredz nākotnes modeli…”

Pagātnes palieka?

Izklausās gudri, bet absolūti nesaprotami un nepraktiski – un arī šo iemeslu dēļ, kā uzskata izbijušais baņķieris, vēlākais publicists un citādi domājošais Mārcis Bendiks, inteliģence piecpadsmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atrodas tieši tur, kur atrodas. Viņa viedoklis par inteliģenci – bet varbūt arī vienkārši diagnoze – ir tik ass un trāpīgs, ka pelnījis, lai to atspoguļotu visā pilnībā:

„Atmodas procesos darbojās organizācija, kas saucās Radošo savienību apvienība un nebūt ne inteliģences apvienība. Tad bija slavenais Radošo savienību plēnums 1988. gadā, un tās bija radošās savienības – rakstnieku, mākslinieku. Tā bija diezgan mākslīga konstrukcija, ar kuras palīdzību iedot platformu Jānim Peteram sākt dialogu ar tā laika partokrātiju.

Savukārt Inteliģences apvienība izveidojās ap to laiku, kad cilvēkiem, kas paraduši teikt mītiņu runas – kuru būtība ir pateikt 3–4 frāzes un ne par ko neatbildēt, – vairs nebija kur runāt. Viņiem ļoti patika runāt, patika, ka viņus translēja pa radio. Vienkārši tāpat runāt, kad tevi netranslē pa radio, vienkārši nav cool. Un translē nevis trīs vai piecas minūtes, bet piecas vai astoņas stundas. Citādi nav tā katarse. Un rezultātā sanāca vienkārši senilu, nepieprasītu pagātnes cilvēku dvēseles atlaidināšanas vieta. Tai bija tāda pati nozīme kā zvēru dārzam, kas ir domāts šķirtiem vecākiem, kuri var aizvest savus bērnus kaut kur, kad viņus uz dažām stundām ir saņēmuši no otras puses. Nekādas nozīmes tam nekad nav bijis.

Bet es labprāt atgrieztos pie terminoloģijas. Vārds „inteliģence” izraisa tik daudz pretrunu tāpēc, ka cilvēki nezina, ko viņi runā. Nepareizi lieto terminus vai nesaprot, ko runā. Iedomājieties situāciju, kad radio taisītu uz ielas aptauju, kas, jūsuprāt, pašlaik ir hercogs. Un vai jūs pieņemtu tādu atbildi – ziniet, es vakar pieturā satiku māmiņu ar sēņu groziņu, man liekas, ka viņa ir hercogiene? Jums tas liktos smieklīgi – tāpēc, ka hercogam ir definīcija.

Bija līdzīga situācija, kad Latvijas radio jautāja uz ielas satiktiem cilvēkiem, kas ir elite, un viņi atbildēja, nesaprotot, ko tas nozīmē. Ar inteliģenci ir tieši tāpat. Tas, kā šis vārds ieviesies latviešu valodā, ir no Krievijas. Toreiz bija vajadzīgs nosaukums vienam konkrētam sabiedrības slānim – tiem, kas nebija aristokrāti, kas nebija zemnieki, kas nebija tirgotāji, bet ieņēma zināmu vietu sabiedrībā. Viņi Krievijas impērijā bija beiguši universitāti un saņēma garantētu amatu. Ārsta, skolotāja u.c. – ar zināmiem pienākumiem un zināmām garantijām.

Bet tam līdzi nāca uzvedības stereotips, tāpat kā aristokrātiem ir savs uzvedības stereotips un zemniekiem savs. No tā izveidojās šis teiciens – tas gan ir inteliģents cilvēks. Ko ar to parasti saprot? Tas nozīmē, ka viņš runā puslīdz saprotamiem vārdiem, neslauka degunu piedurknē, nelamājas. Nu, tas nu gan ir viens inteliģents cilvēks. Ja vēl augstskolu beidzis – tad nu vispār…

Es papūlējos no populārākajām pasaules skaidrojošām vārdnīcām izdrukāt vārda inteliģence nozīmi. Un atradu – jūs šeit nekur nedabūsiet saistību ar izglītību un sociālo stāvokli. Tas nāk no latīņu vārda „saprašana” un darbības vārda inteligere, kas nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.

Pasaules terminoloģijā ir iegājis vārds intelektuālis. Tam atkal nav nekāda sakara ar inteliģenci šajā nozīmē. Intelektuālis nevar būt pirms 30 gadiem beidzis Liepājas universitāti un turpina strādāt Vilkadirkšņos, un uz teātri netiek tāpēc, ka netiek. Tas nav intelektuālis.

Gaušanās par inteliģenci izriet no tā, ka pazūd viens sociāls slānis. Krievijas impērijas laikā bija viens sociāls slānis, un padomju vara to pārņēma pilnībā. Tu nevarēji būt dakteris bez attiecīgas izglītības. Tagad mums ir arī visādi brīnumdakteri bez izglītības, kuri izsniedz viens otram sertifikātus un buras uz velna paraušanu. Tu sūri grūti mācījies Rīgas Medicīnas institūtā sešus vai astoņus gadus, tad tu kļuvi par ārstu, un tev bija valsts garantijas, ar tevi nevarēja nekas slikts notikt. Ja tu biji neveiksmīgs ārsts, pamazām tevi aizsūtīja arvien tālāk un tālāk, ja tu biji veiksmīgs, tiki augstāk un augstāk.

Patlaban šis slānis, kuram valsts kaut ko garantē tikai tāpēc, ka viņš ir ieguvis diplomu, pēc būtības ir izzudis. Tie cilvēki, kuriem patīk sevi dēvēt par inteliģenci un gausties par inteliģences sūro likteni, un doties uz Škapara vadīto organizāciju vai klausīties pa radio tos murgus, absolūti neatbilst tam galvenajam, kas tiek pierakstīts vārdam „inteliģence” tā starptautiskajā nozīmē – spēja izdarīt secinājumus. Šie cilvēki spēj tikai atcerēties pagātni.

Krievijas impērijas izpratnē mums inteliģences būt nevar. Mums veidojas kaut kas cits – profesionāls ierēdniecības slānis, kurš, starp citu, no padomju laika inteliģences neatšķiras ne ar ko. Attiecīgas izglītības standarts, attiecīgas garantijas – tu būsi labāk nodrošināts, ja tu labāk strādāsi, ja tu būsi labs, tu būsi tajā vidusmērā, bet, ja būsi labāks, tu būsi virs. Ja paskatās valsts sekretāru vietnieku amatu atalgojumu, tas ir augstāks nekā mazo uzņēmēju ienākumi. Tātad viņš, impērijas vārdiem runājot, ir virs sīktirgotāja. Šis slānis ir izveidojies, nostiprinājies, un valstij tas nāk par labu.

Cita lieta ir tā, ka intelektuāļiem nav iespaida. Tas gan ir tiesa. Un tam ir skaidra indikācija. Vai mums Latvijā ir kaut kas noticis, kam par ierosmi būtu bijusi publikācija Rīgas Laikā? Kāds skandāls, kāds notikums, kāda attīstība? Rīgas Laiks ir nopozicionējies, ka tas ir intelektuāļu žurnāls. Tajā raksta intelektuāļi, un to lasa gan intelektuāļi, gan tie, kas ir tuvu tam vai iedomājas tādi esam. Tirāža šim žurnālam ir ap sešiem tūkstošiem. Cik tad viņu tur ir?! Līdz ar to tas ir tas skaits, cik nu viņu te Latvijā ir.

Ja ir tā, ka ievērojama persona mums Latvijā skaitās Sorosa fonda vadītāja, bet ne Uldis Tīrons, kas ir šī žurnāla reālais vadītājs, tad tas nozīmē, ka intelektuāļiem nav nozīmes. Ja šīs kopas sienasavīzes galvenais redaktors nav ietekmīgs cilvēks, tad arī visai šai kopai nav nekādas ietekmes.

Jautājums – kāpēc? Te ir manas versijas. Tādēļ, ka īstu intelektuāļu ir maz. Tādu, kuriem ir neapstrīdamas, ļoti augstas pasaules klases zināšanas savā sfērā, kuriem ir ļoti augstas zināšanas intelektuālās dzīves sfērā, kuri spēj to ielikt sociālpolitiskās kopsakarībās. Tādu ir ļoti maz. Ja nav kritiskās masas, tad nevar savākties rezultāts, jo ar vienu spiedzienu nepietiek.

Tie, kuriem tur būtu jābūt, viņi tur neatrodas. Cilvēki, kuri kvalificētos uz to, nodarbojas ar ko citu. Viņi ir aizmirsuši, ka viņi tādi ir, viņi nemaz negrib tur būt. Jo no tā vien, ka viņš ir intelektuālis, cilvēks izdzīvot nevar. Atšķirībā no lielajām nācijām, kur cilvēkam, ja viņš ir intelektuālis, piedāvā atbraukt nolasīt lekciju un samaksā par to 1000 eiro vai dolārus. Tas ir normāli. Viņi braukā pa Ameriku, laiku pa laikam nolasa lekcijas, nodrukā grāmatu un var turpināt būt intelektuāļi.

Pie mums tas ir galīgi neiespējami. Pie mums, ja rakstnieks uzraksta komerciāli veiksmīgu romānu, tad par to var saņemt honorāru, kas patiesībā nekas nav. Vai tu vari gadu izdzīvot ar pieciem tūkstošiem? Un vai labu romānu var uzrakstīt gada laikā? Vairums rakstnieku piemaksā pie saviem romāniem. Tas nozīmē – gaidīt, ka cilvēks paliks intelektuālis un vēl būs sabiedrībā ietekmīgs, ir velti. Viņam ir jādomā, ko darīt.

Mūsu vide šādus domātājus, intelektuāļus nespēj uzturēt. Mēs paši savu prezidentu neesam spējīgi uzturēt. Guntis Ulmanis ar ko nodarbojas? Vai viņš nav nopelnījis dzīvot mierīgi? Vai varētu iedomāties, ka Amerikas eksprezidents rīko kaut kādu čempionātu? Mūsu ekspremjeriem ir uzlikta virkne ierobežojumu, viņiem nedrīkst būt nekādu darījumu ar lietām, kur viņiem premjerēšanas laikā ir bijusi darīšana. Bet premjeram ar visu ir bijusi darīšana! Un cik viņam par to maksā? Hā, hā – neko…”

Foto - no 2002. gada 15. februārī Dailes teātra Lielajā zālē notikušās Latvijas inteliģences 46.konferences Tautas un nacionālo bruņoto spēku kopība. Latvijas nacionālā drošība ES un NATO drošības sistēmā, ko rīkoja Latvijas Inteliģences apvienība, Latvijas Ārpolitikas institūts un Aizsardzības ministrija.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

21

Divi vienā

FotoLasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu par visu, kas man šķiet svarīgs.
Lasīt visu...

21

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

Foto1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.
Lasīt visu...

21

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

FotoKādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Lasīt visu...

6

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

FotoIzglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika nostiprināts “uz papīra”, kad Ministru kabinets 2018.gada 15.janvārī izdeva rīkojumu Nr.17 “Par pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku laikposmam no 2018.gada 1.septembra līdz 2022.gada 31.decembrim” (https://likumi.lv/ta/id/296460-par-pedagogu-darba-samaksas-pieauguma-grafiku-laikposmam-no-2018-gada-1-septembra-lidz-2022-gada-31-decembrim).
Lasīt visu...

18

Kam mēs esam pret

FotoKPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde - to visu Artuss Kaimiņš un Co. ir paveikuši pāris nedēļu laikā:
Lasīt visu...

21

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

FotoOtrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To sola rīkot taksisti un citi pārvadātāji, kam dzīvi apgrūtina nelegāli strādājošie un nodokļus nemaksājošie – vai citām valstīm maksājošie – konkurenti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...