Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā piektdienā tipogrāfijā, kur tika nodrukāts avīzes Vienotība, PIETIEK! gandrīz miljonu eksemplāru lielais metiens, ieradās prognozējami ciemiņi ar prognozējamām vēlmēm.
Šie ciemiņi bija divas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja "galvenās speciālistes" - Inga Zeltiņa un Olga Macujeva, kuras, enerģiski vicinot KNAB priekšnieka vietnieka pienākumu izpildītājas Ingas Solovejas parakstītu dokumentu "Par informācijas sniegšanu", protams, interesējās par Vienotība, PIETIEK! izdošanu.
Abas enerģiskās kundzes interesēja - un tagad uzskaitīšu precīzi - virkne dokumentu tieši saistībā ar avīzītes, kā bija teikts dokumentā, "izgatavošanu": līgums, rēķini, maksājuma uzdevumi, uzskaite grāmatvedības reģistrā, samaksu apliecinoši dokumenti, pasūtījuma dokumenti, tostarp arī elektroniskā pasta izdrukas, tipogrāfijas izcenojumi un rēķini par laikraksta drukāšanu.
Nekāda kratīšanas ordera vai kā tamlīdzīga, protams, nebija: izmeklēšanas tiesneši ir nopietni cilvēki, un no viņiem tik vienkārši - ar argumentu "mums gribas!" - lēmumu par kratīšanu izdabūt nevar. Tā nu abu "galveno speciālistu" vēlmju pamatojums bija atsaukšanās uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 9.1 panta 1. punktu un 10. panta pirmās daļas 4. punktu.
10. panta attiecīgais punkts nosaka, ka jebkurai KNAB amatpersonai "atbilstoši tās kompetencei" (tikai neprasiet, kas tā tāda un kas to nosaka) ir brīvas tiesības "pieprasīt un saņemt bez maksas no valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), organizācijām, amatpersonām un citām personām informāciju, dokumentus un citus materiālus neatkarīgi no to slepenības režīma".
Faktiski tas nozīmē - jebkuram parazītam un dienaszaglim ar attiecīgo apliecību kabatā ir tiesības, nevienam neko nepaskaidrojot, interesēties par pilnīgi visu pasaulē - lai kādā nesakarā tas būtu ar KNAB funkcijām, pienākumiem un uzdevumiem. Man vajag - un izsniedziet, lūdzu.
Savukārt otrs dokumentā minētais KNAB likuma pants saucas "Biroja funkcijas priekšvēlēšanu aģitācijas kontrolē" un noteic, ka KNAB pirms Saeimas, Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanām "atbilstoši likumos par priekšvēlēšanu aģitāciju noteiktajai kompetencei kontrolē priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu ievērošanu".
Ar vārdu sakot, abām "galvenajām speciālistēm" atnesot šādu oficiālu dokumentu, KNAB skaidri un nepārprotami paziņoja - tas vēlas saņemt ļoti konkrētus dokumentus, kas attiecas tieši un vienīgi uz izdevuma "Vienotība, PIETIEK!" drukāšanu/izdošanu un tās apmaksu, savukārt šī interese saistīta nevis, teiksim, ar kādu kukuļošanu vai vēl ko, bet tieši un vienīgi saistībā ar priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu ievērošanu.
Un tagad - mazais pārsteigums: KNAB paša pieminētais likums absolūti skaidri un nepārprotami apliecina, ka KNAB izrādītā interese par avīzes izdošanu un drukāšanu ir absolūti nepamatota, lai neteiktu, ka vienkārši prettiesiska.
Priekšvēlēšanu aģitācijas likums ļoti precīzi nosaka, kas ir priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumi, uz kuriem attiecas likuma ierobežojumi un attiecīgi KNAB pienākumi tos kontrolēt. Dažādu izdevumu drukāšana tajos nav iekļauta - tikai izplatīšana.
Tas nozīmē - jūs kā tā sauktā "trešā persona" varat nodrukāt miljonu, piecus miljonus, simt miljonus lapiņu, uzlīmju, jebkādu izdevumu, un KNAB saskaņā ar likumu nav nekādas daļas par to, par kādu naudu tas viss tiek drukāts, kas maksā par papīru, par krāsām, par elektrību utt.
Atkārtoju vēlreiz, ja tas šķiet jokaini vai nesaprotami, - Priekšvēlēšanu aģitācijas likums skaidri nosaka, ka dažādu materiālu izdošanai Latvijā nekādi ierobežojumi nav noteikti. Ne mazākie. Nekādi. Izdodiet, ko un cik vien vēlaties. Drukāšanai ierobežojumu nav.
Ierobežojumi gan ir noteikti izplatīšanai - kā atkal maksimāli precīzi noteikts likumā, "pasta (arī elektroniskā pasta) pakalpojumu izmantošanai, lai ar tā palīdzību nosūtītu priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus".
Līdz ar to, ja KNAB, īstenojot savu, biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka vārdiem izsakoties, "iekšējo pārliecību" (citāts no viņa paskaidrojuma tiesai), gribētu pamēģināt pierādīt, ka portālā Pietiek publicētu rakstu pārpublicēšana avīzes formātā ir priekšvēlēšanu aģitācija, atbilstoši likumam viņiem būtu bijis pamats noskaidrot, cik tad īsti izmaksājusi avīzes izplatīšana. Ar ko nodarbojas izplatītāji, ne drukātāji.
Taču nē - KNAB "galvenās speciālistes" rikšo uz tipogrāfiju, vicina papīrīti "Par informācijas sniegšanu" un pieprasa dokumentus par avīzes drukāšanu - un nevis izplatīšanu. Par drukāšanu, uz kuru neattiecas viņu pašu vicinātajā papīrītī piesauktais likums.
Kāpēc viņas tā dara? Kāpēc kaut ko tādu ne tikai pieļauj, bet pat pasūta KNAB it kā profesionālā vadība ar jurista un vēl visādu izglītību? Ja kādam jau tāpat nav skaidrs, - paskaidrošu.
Parasti, kad ir runa par politisko pasūtījumu, kaut kā pilnai ainai pietrūkst - vai nu publiski, skaidri un nepārprotami izteikta pasūtījuma vai arī konkrētu, dokumentos fiksētu rīcību, kas apliecina, ka to veicēji rīkojas tieši tā, kā ir izteikts pasūtījumā.
Šī ir tā reize, kad aina ir pilnīga.
Par pasūtījuma publisku noformulēšanu varam teikt paldies partijas Vienotība ģenerālsekretāram Artim Kamparam, kurš jau kopš savu tumbočku naudas fokusu laikiem ir apliecinājis spēju sākumā runāt un pēc tam domāt, kas tad ir sarunāts.
"Primāri vēlamies noskaidrot, kas ir šā izdevuma finansētājs," - šis ir pilnīgi precīzs Arta Kampara publisks, lielā avīzē publicēts citāts dienu pēc Vienotība, PIETIEK! iznākšanas. Un minētais kungs pēc tam nav protestējis, ka būtu saprasts vai atreferēts ne tā.
Tātad - mēs, varas partija un visiem zināmais KNAB politiskais "jumts", gribam precīzi zināt, kas ir maksājis par šo izdevumu. Un runa nav par tām kapeikām, ko izmaksā likumā minētā izplatīšana, - mēs, Kampars un Vienotība, gribam "primāri" zināt, kas ir finansējis šo izdevumu.
Tāds bija pasūtījums - skaidri un precīzi izteikts. Vienotība grib zināt. Likums to neparedz, bet Vienotība grib.
Un te ir tā izpildījums - politiskās policijas KNAB izpildījumā. Likums neparedz ierobežojumus drukāšanai, bet, tā kā saimnieks mums ir licis, mēs rakstām oficiālā pieprasījumā - izsniedziet mums visus dokumentus par drukāšanu.
Viss. Tā tas šai tiesiskajā valstī notiek. Te - pasūtījums, te - izpildījums, abi ir fiksēti un dokumentēti, tā ka izlocīties neizdosies.
Jūs jautāsiet - un kā tad paliek ar visiem "gods pār varu" un beigu beigās elementāru KNAB darbinieku pašcieņu? Vai tiešām tādai, teiksim, Solovejai, bažīgi atskatoties uz savu 73 tūkstošu eiro hipotekāro kredītu, ir tik vienkārši darīt to, ko liek politiskais saimnieks, lai cik tas būtu bezjēdzīgi un pretrunā ar likumu?
Droši vien daļai no viņiem tas nav īsti viegli. Savukārt pārējiem - kāpēc ne? Maksā taču nodokļu maksātājs, bet par to, ka kāda tā sauktā tiesībsargāšanas iestāde par šādām aktivitātēm attiecīgos aktīvistus varētu saukt pie atbildības, taču nav jāuztraucas.
Vismaz ne valstī, kur ģenerālprokurors par neskaitāmus mēnešus ilgušu kriminālprocesu, kurā ir noklausītas sarunas, veiktas ekspertīzes, pieprasīti dokumenti, veiktas kratīšanas un kas tik vēl ne, paziņo - un tagad, rau, vajadzētu piestrādāt pie juridiskā pamatojuma!
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
