Kā izveidojās Eiropas Savienība? Tas ir ļoti interesants stāsts. Tik interesants, ka WW2 varēja arī nebūt
Guntars Vītols17.08.2025.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Sākšu ar neinteresantāko - finālcēlienu, nevis pašu sākumu. Pēc drausmīgā Otrā pasaules kara (WW2) vēlme bija nodrošināt, lai galvenokārt Vācija un Francija vairs nekad nekarotu savā starpā. Un tā ideja bija, ka jāveido ļoti ciešs ekonomiskās sadarbības modelis, un tas tad būtu ceļš uz stabilitāti un mieru. Garlaicīgi. Interesantāk būtu vicināt karogus, tur Eiropas vērtības, dženderis, zaļais kurss, kultūras enričeri un tamlīdzīgi.
Un tad tur bija divi cilvēki. Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans 1950. gadā publicēja tā saukto “Šūmana deklarāciju”, kas tad ielika pamatus ES. Bet viņš ne tuvu nebija deklarācijas autors. Deklarāciju uzrakstīja tāds Žans Monē (Jean Monnet), un praktiskā ideja bija - saliekam kopā Vācijas un Francijas tērauda un ogļu rūpniecību, tolaik ļoti būtiskas, un tas tad abus “mūžīgos pretiniekus” sašņorēs kopā vienotā “biznesā”. Sēdiet un pelniet piķi, nevis kasieties! Politiķi piekrita, kaut varēja piekrist daudz agrāk. Tā tapa Eiropas tērauda un ogļu savienība, kas arī ir tā Eiropas Savienība. Nu un Monē to arī sākotnēji vadīja. Nekādas eiroparlamenta vēlēšanas.
Monē bija mega kadrs mega mērogā. Viņš nekad nebija ievēlēts, bet darbojās aizkadrā kā ietekmīgs uzņēmējs, finansists valdības aprindās. Piemēram, Pirmā pasaules kara laikā bīdīja domu, ka jākooperējas ar UK, lai to karu vinnētu. Tur nekas daudz nesanāca. Kara beigās bija franču “ekonomikas ministra” padomnieks, caur ministru piedāvāja sabiedrotajiem veidot ekonomiskās sadarbības modeli, principā to pašu Eiropas Savienību. Tie viņu 1919. gadā pasūtīja pupās - mēs te paši par sevi vicināsim karogus! Bet tu tāds foršs džeks, mēs tevi aizsūtīsim pasēdēt ANO priekštecī, tajā, kas tolaik jaundibinātā Nāciju līga.
Man liekas, ka arī tolaik politikā bija daudz komunistu. No ekonomikas neko nejēdz, bet vicina “godīgi sadalīsim” karogu, kas vienmēr beidzas ar asinīm. Citādi izskaidrot Versaļas miera līgumu, kas izbeidza WW1, nevar. Tā kā vācieši bija ļoti slikti izpildījušies kara laikā, tad pēc kara viņiem “godīgi” uzkrāmēja tādus meslus, ka nu faktiski - tagad vergo man līdz mūža galam!
Monē laikam padomāja, ka čokčok. Leģendārais ekonomists Džons Meinards Keinss bija līdzīgās domās - šitā jūs nonāksiet atkal līdz karam. Simboliski, ka pēc nākamā kara, WW2, atcerējās gan par Monē, gan Keinsu un tad jau realizēja viņu piedāvātās ekonomikas idejas.
Hitlera fenomens radās no tā, ka tos vāciešus tā izmasēja ekonomiskajā verdzībā, ka viņi izdomāja atriebties un ievēlēja ūsaino.
Ko tikmēr Monē? Viņam ātri apnika tā muldēšana Nāciju līgā, un viņš saskumis atgriezās ģimenes biznesiņā. Tā teikt, aizbrauca uz laukiem. Lauki jau kādi, Konjakas province, tur bijis dzimis, un radi brūvēja alko. Nu tas ir Monnet Cognac, var nopirkt arī tagad, tikai vairs nepieder ģimenei. Uzvārds palicis.
Atpūtās un aizbrauca uz ASV, iesaistījās bankās un Eiropā atgriezās jau kā mega finansists. Starpkaru Eiropā bija dažādas likstas, palīdzēja stabilizēt poļu zlotu, Rumānijas valūtu, tad aizskrēja vēl uz Ķīnu, tur ar ekonomiku arī nebija diez ko - Ķīnas finanšu ministrs uzaicināja palīdzēt, bet tad jau bija jāskrien atpakaļ pie zviedru Valenbergiem. Nu un tad Eiropā atkal sāka karot.
1940. gadā Monē savā mājā uzaicināja Šarlu de Gollu, un tur pie vakariņām de Golls ieskicēja savu vēsturisko radio uzrunu par pretošanos vācu okupācijai.
Viņi tur gan abi pēc tam arī sakasījās, jo Monē neuzskatīja, ka de Gollam jābūt armijas virspavēlniekam, bija cits kandidāts, bet vēlāk abi salīga mieru, Monē atbalstīja de Gollu pēckara pagaidu valdības amatā, un jau vēlāk de Golls viņu iecēla par galveno atbildīgo par ekonomiku.
Monē un de Golls skaitās izcilākie 20. gadsimta francūži. Viens vairāk supranacionālas pieejas lobists, de Golls bija nacionālas. Nacionālists.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
