Iesaki rakstu: 
Kad Covid-19 ietekmē Latvijā darbu un ienākumus zaudēja tūkstošiem cilvēku, valdība pieņēma loģisku lēmumu sniegt tiem atbalstu. Vienīgā problēma, ka par izpildītāju tika izvēlēta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ieva Jaunzeme.
Taisnību sakot, tā būtu loģiska izvēle, jo VID rīcībā ir visapjomīgākās datu bāzes un citi instrumenti, kas ļauj ātri aprēķināt un izmaksāt pabalstus tiem, kuriem tie ir nepieciešami, piešķirt nodokļu brīvdienas uzņēmumiem utt.
Problēma ar šo izvēli ir tāda, ka VID vadībā šobrīd atrodas nekompetenta ierēdne, kura nespēj nokārtot pat elementāru ierēdņa kvalifikācijas eksāmenu un kura atrodas amatā tikai tāpēc, ka valdošajai koalīcijai bija vajadzīga "lielākā kretīne".
Diemžēl šobrīdējā VID vadītāja Ieva Jaunzeme katru dienu demonstrē savu nekompetenci un arvien vairāk atgādina mērkaķi ar granātu rokās. Viņai nav nekādas izpratnes par reālo uzņēmējdarbības vidi vai vismaz makroekonomikas pamatlikumiem, toties šobrīd jūtas svarīga, jo valdība viņai ir piešķīrusi miljoniem eiro, kas jāizdala krīzes skartajiem darba devējiem un ņēmējiem. Problēma ir tā, ka Ieva Jaunzeme neuzskata, ka šie darba devēji un ņēmēji ir pelnījuši saņemt šo atbalstu no viņas.
Pirmkārt, Ieva Jaunzeme ir uzdevusi saviem padotajiem lielāko uzmanību veltīt tam, lai dīkstāves pabalstu nesaņemtu tie, kuriem tas nepienākas. Tas, ka par darba devēju nodokļu parādiem tiek sodīti darba ņēmēji un šos pabalstus nesaņem tie, kuriem tie ne tikai pienākas, bet ir arī absolūti nepieciešami, šo kundzi ar lielo algu acīmredzot nesatrauc. Viņu nesatrauc arī tas, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešami iztikas līdzekļi tieši tagad, nevis pēc 5 dienām, ar kurām lielās Ieva Jaunzeme (kaut arī tās tiek galvenokārt tērētas tam, lai aprēķinātu pēc iespējas mazāku dīkstāves pabalstu).
Vēl Ieva Jaunzeme ir aizmirsusi (vai nekad nav sapratusi), ka tieši uzņēmēji ir tie, kuri ne tikai piepilda viņas (un viņas aizstāvju) makus, bet arī nodrošina valsts budžeta ieņēmumus. Tādēļ atbalsts tiem ir faktiski vienīgais ceļš nodrošināt, ka arī pēc krīzes valsts kasē turpinās ienākt nodokļi.
Tā, piemēram, lielā neizpratnē ir nonākuši pat vairāki Latvijas lielie uzņēmumi (un attiecīgi - nodokļu maksātāji), kuru vadītājiem nesen bija attālināta formāta konference ar Ievu Jaunzemi, kuri pēc tās bija vienisprātis, ka VID vadītājas nekompetence un klajā ņirgāšanās ir tik nepieņemama, ka Ekonomikas un Finanšu ministrijām tika nosūtītas vēstulēs, kurās tiek nopietni apšaubīta VID vadītājas spēja orientēties situācijā.
Lielā neizpratnē nokļuvuši arī VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes (NMPP) policisti, kuriem Ieva Jaunzeme esot likusi koncentrēties uz dīkstāves pabalstu "izkrāpējiem". Paši policisti par šo ideju saka, ka tas ir apmēram tas pats, ja Valsts policijas vadība liktu smago noziegumu izmeklētājiem pārbaudīt, vai iedzīvotāji ievēro pašizolāciju.
Diemžēl Ieva Jaunzeme nesaprot, ka visi viņas līdzšinējie lēmumi novedīs pie tā, ka darba ņēmēji, nesaņemot dīkstāves pabalstus un nespējot izdzīvot par 4 vai cik tur eiro mēnesī, jau šobrīd meklē (un atrod) veidus, kā apiet nodokļus, jo viņiem vienkārši vajag pabarot savas ģimenes.
Diemžēl Ieva Jaunzeme nesaprot, ka uzņēmēji, šobrīd nesaņemot nepieciešamās nodokļu brīvdienas, samazinās savu saimniecisko darbību un tādējādi samaksāto nodokļu apjomu.
Diemžēl Ieva Jaunzeme nesaprot, ka NMPP resursu izmantošana dīkstāves pabalstu "izkrāpēju" tvarstīšana dažu simtu eiro atgūšanai neizbēgami novedīs pie pavisam cita līmeņa noziedzības līmeņa paaugstināšanās.
Jācer tikai, ka Latvijas valdība beidzot sapratīs, ka "lielākās kretīnes" atrašanās šajā amatā maksā pārāk dārgi pat viņiem pašiem.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
