Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms apaļiem 12 gadiem Latvijas Institūts izrādījās ļoti piemērots tramplīns ambiciozajai kundzei, kurai tālāko vēlmju īstenošanai ar vienu dzejnieku un vienu akadēmiķi, protams, bija par maz – lai cik „pareizos” posteņos viņi arī neatrastos. Šodien - otrā Pietiek ekskluzīvi publicēto fragmentu daļa no apgāda Atēna pērn izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve, kas, pašlaik gatavojoties jaunajām Valsts prezidenta vēlēšanām, detalizēti un neizskaistināti parāda līkumoto ceļu, pa kādu uz šo augsto posteni gāja Vaira Vīķe-Freiberga.

Vienmēr gatavā inteliģence

Brīdī, kad V. Vīķei-Freibergai izdevās tikt pie šī tramplīna, „apstrādāto” skaits jau bija daudz ievērojamāks – faktiski varēja runāt par desmitiem radošās inteliģences pārstāvju. Šī apstrādāšana publiski redzama kļuva brīdī, kad laikrakstā Diena 1999. gada 10. jūnijā parādījās inteliģences pārstāvju atklātā vēstule Saeimas deputātiem – pietiekami nozīmīgs dokuments, lai to citētu pilnībā:

„Vērojot un līdzdzīvojot debatēm par Latvijas Valsts prezidentu, nākas secināt, ka neviena no partiju līdz šim izvirzītajām kandidatūrām neatbilst augstajiem kritērijiem, kas izvirzāmi valsts pirmajai personai. Mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un Latvijas valsts interešu vārdā upurēt politiskās ambīcijas. Mēs aicinām politiskās sīkmanības un ekonomiskās lielmanības nogurdinātos deputātus nezaudēt uzticību Latvijas valsts ideāliem un nenovērtēt par zemu Valsts prezidenta lomu šo ideālu uzturēšanā un spodrināšanā.

Mēs uzskatām, ka pie pašreizējās politisko spēku konstelācijas par Valsts prezidentu jākļūst ārpus partijām stāvošai personībai. Tai jābūt augsti izglītotai, Rietumu demokrātijas pieredzē sakņotai personībai ar cieņpilnu patriotisku un pilsonisku stāju.

Tādu personību mēs varam piedāvāt.

Latvijas Valsts prezidenta amatam mēs iesakām Vairu Vīķi-Freibergu – Latvijas Institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Kanādas Zinātņu akadēmijas locekli, Kanādas Psihologu apvienības prezidenti, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidenti, Kanādas Zinātņu padomes vicepriekšsēdi. V. Vīķe-Freiberga ir arī Baltu studiju apvienības (AABS) prezidente, piedalījusies NATO zinātniskajās programmās, bijusi konsultante dažādām Kanādas valdības iestāžu un ministrijas speciālistu komisijām. Latvijā V.Vīķe-Freiberga visplašāk pazīstama kā izcila latviešu folkloras pētniece. Šeit iznākušas viņas grāmatas Dzintara kalnā, Saules dainas, triloģijas Trejādas saules pirmie divi sējumi u.c. darbi. Visas pasaules latvieši viņu pazīst kā spožu sabiedrisku darbinieci, kas publicējusi pāri par 150 rakstiem un runām periodikā visos kontinentos. Šie raksti daļēji apkopoti arī Latvijā izdotajā grāmatā Pret straumi.

V. Vīķe-Freiberga brīvi pārvalda angļu, vācu un franču valodu ne vien saziņas, bet arī kultūrkodu līmenī. Viņa spēj sazināties arī spāņu un portugāļu valodā. Agrā jaunība, kas pavadīta Marokā, devusi iespēju iepazīt arī arābu valodu un kultūru.

Tādējādi V. Vīķes-Freibergas personā mēs redzam ar Rietumu pasauli visaugstākajā līmenī komunicēt spējīgu personību ar starptautisku autoritāti.

V. Vīķe-Freiberga ir nesaraujami saistīta ar Latviju un neatkarīgas Latvijas ideju visu savu dzīvi. Kopš 80. gadu sākuma viņa bieži uzturas Latvijā, aktīvi piedalās Atmodas procesos un labi pazīst Latvijas situāciju gan sabiedriski politiskā, gan sociāli psiholoģiskā aspektā. Tādējādi V. Vīķes-Freibergas – eksakti izglītota un humanitāri ievirzīta cilvēka – personā mēs redzam personību, kas uz vispārcilvēcisku un demokrātisku vērtību bāzes ir spējīga konsolidēt un harmonizēt Latvijas sabiedrību.

V. Vīķei-Freibergai piemīt cilvēciskais šarms, ilggadējais lektores un profesores darbs izkopis viņas runas dāvanas un argumentācijas spējas. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski vērtējot, kā vispiemērotāko kandidāti Valsts prezidenta amatam mēs redzam un iesakām Vairu Vīķi-Freibergu. Mēs aicinām Saeimas deputātus izrauties no partijas interešu „krīta apļa” un raudzīties brīvas, demokrātiskas, humānas XXI gadsimta Latvijas nākotnē.”

Vēstules parakstītāji bija akadēmiķis Pēteris Cimdiņš, dzejniece Māra Zālīte, aktrise Dina Kuple, režisors Oļģerts Kroders, psihiatrs Voldemārs Gulēns, komponists Imants Zemzaris, medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Ilmārs Lazovskis, gleznotāja Džemma Skulme, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, aktieris Juris Strenga, dzejnieks Imants Ziedonis, matemātiķis Andris Buiķis, teologs Vilis Vārsbergs, kora Kamēr vadītājs Māris Sirmais, diriģents, LMA profesors Imants Kokars, dramaturgs Pauls Putniņš, filozofe Maija Kūle, akadēmiķe Baiba Rivža, diriģents Edgars Račevskis, kultūras darbinieks Ojārs Zanders, profesors Gundars Ķeniņš-Kings un ārzemju latvietis Bruno Rubess.

V. Vīķes-Freibergas oficiālajiem biogrāfiem par šo vēstuli viss bija skaidrs: protams, jau līdz tam viņas kā potenciālas Valsts prezidentes vārds bijis dzirdēts „gan tautas mutē, gan „smalko aprindu” un politisko partiju kuluāros un līdz ar to izskanējis arī masu medijos”, taču diemžēl vēl „samērā neobligātā tonī”. Savukārt stihiski un atkal ar sava veida dievišķā pirksta palīdzību tapusī vēstule bijusi ne vairāk, ne mazāk kā „konsekventa politiska izšķiršanās, sava veida izlēciens”, pat „zināms risks tās rakstītājiem un parakstītājiem, jo varas loģika ir nežēlīga un vienkārša - kas nav ar mums, tas ir pret mums”: gandrīz vai slepeni tās „parakstīšanas procedūra” notikusi Rīgas Latviešu biedrības namā, bet, „lai tā laikus nonāktu Preses namā un sasniegtu savu adresātu, rūpējās tautfrontietis un 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Jānis Škapars”.

Cik tad patiesībā „stihiski” tapa slavenā vēstule, kurai saskaņā ar kārtējo pieglaimīgo oficiālās biogrāfijas nostādni pēc labākajiem padomju valsts standartiem cita pēc citas „sekoja atbalsta vēstules Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūrai - gan individuālas, gan kolektīvi parakstītas”? Kas galu galā bija tās autors? (Loģisks jautājums – pat bijušais J. Zīgerista un Co. algotnis M. Ruks savā grāmatiņā par V. Vīķi-Freibergu ir spiests negribīgi atzīt: „Nezinu, kas ir šīs vēstules teksta autors...”) Un kad un kā galu galā pirmoreiz parādījās doma – nebūtu taču slikti, ja tieši šī kundze kļūtu par Valsts prezidenti?

Ko saka Māra Zālīte

Te nu pamatīgāk ieklausīsimies Mārā Zālītē: kādreizējā V. Vīķes-Freibergas uzticamības persona nu izskatās no bijušās prezidentes pietiekami distancējusies (vai distancēta), lai viņas stāstītajam tiešām varētu ticēt.

- Kam tad īsti radās ideja, ka viņu vajag izvirzīt par prezidenti?

- Tagad es jums pateikšu diezgan precīzi. Man tās piezīmes ir tik ļoti bez nevienas izsaukuma zīmes, vienkārši ierakstīts „Pie Grīnblata ar VVF”... Man šķita, ka es to uz mūžu atcerēšos, ka tās ir ļoti būtiskas sarunas, bet es tagad īsti nezinu, vai tas bija 2. jūnijā vai 2. septembrī... Bet es mēģināšu.

Es skatījos savas piezīmju grāmatiņas un kaut ko atradu. Vajadzētu Mārim [Grīnblatam] pajautāt, jo es vairs īsti neatceros, vai tas bija 17. martā, kad es arī tikos ar Māri, vai tas bija 2. jūnijā, kad es arī tikos. Tad es tikos vēl kādas trīs vai četras reizes, bet man pirmā tikšanās bija 17. martā 1997. gadā, labu laiku pirms prezidenta vēlēšanām.

Tā politiskā situācija bija tāda, ka acīmredzot gudrākajiem prātiem politikā jau toreiz bija skaidrs - ar nākamajām prezidenta vēlēšanām būs ļoti smagi. Jo tur tā mētājās tādas kandidatūras, bet vispār par to maz runāja. [Guntis] Ulmanis bija prezidents, viņam vēl bija vairāk kā gads, ko strādāt. Bet tajos politiskajos kuluāros jau, kā redzams, notika nākamā prezidenta meklēšana. Un es ierados pie Māra Grīnblata. Viņš mani uzaicināja. Un teica, ka viņam ar mani ir nopietna saruna.

- Jūs bijāt labi pazīstami?

- Jā, mēs ar Māri Grīnblatu bijām pazīstami arī jau ne no bērna kājas, bet no agras jaunības, jo viņš kā nekā bija filozofs. Neteiksim, ka tuvu pazīstami, bet pietiekami pazīstami. Ka viņam vajagot ar mani nopietni aprunāties. Es domāju - kādēļ gan lai neaprunātos ar gudru cilvēku? Viņš nāca klajā ar mani ļoti pārsteidzošu priekšlikumu. Viņš teica, ka viņš ir pilnvarots Tēvzemes un Brīvības valdes vārdā uzaicināt mani ļaut izvirzīt sevi kā prezidenta kandidatūru.

Protams, man tas bija pārstigums, bet mana atbilde bija - man nebija jādomā. Man nevajadzēja laiku apdomāties. Es atbildēju, ka es jūtos ļoti pagodināta un tā tālāk, un tā joprojām, bet ka es sevi neuzskatu par piemērotu šim amatam, un minēju arī dažus iemeslus, un pats galvenais, ka man nav ne mazākās vēlēšanās ieņemt šo amatu. Bet ka man ir kolosāla kandidatūra. Daudz labāka, nekā viņš varētu iedomāties. Kad viņš bija dzirdējis manus argumentus, tad saprata, ka tie tiešām ir nopietni, ka tā nav kaut kāda tur klīrēšanās un koķetēšana. Un es viņam nosaucu Vairu Vīķi-Freibergu.

Māris Grīnblats [par viņu] bija dzirdējis atšķirībā no viena otra Krištopana un lasījis, un es viņam arī izstāstīju un raksturoju, pamatoju, kādēļ viņa būtu piemērota. Un apsolīju, ka es viņu apgādāšu ar literatūru. Un es tiešām aiznesu dažas grāmatas un runas. Tad pagāja kāds laiks, kamēr viņš ar to visu iepazinās. Es pieņemu, es to nezinu, bet es pieņemu, ka viņi arī partijas valdē to apsprieda. Man tika dots uzdevums noskaidrot, vai Vīķe-Freiberga būtu ar mieru. Tad mums bija saruna ar Vairu, tiešām neatceros vairs apstākļus, kā tas notika. Vaira to uzņēma lietišķi, bez īpaša pārsteiguma, ļoti racionāli uztvēra un teica – kāpēc gan ne. Tas ir liels izaicinājums, bet kādēļ gan ne.

Turklāt apstākļu sakritība: viņa pensionējās, turklāt priekšlaicīgi, tur bija kaut kāda tīri finansiāli. Ir tāda sistēma, ka tad, ja tu to dari agrāk, tu saņem lielāku pensiju un principā viņas dzīvē radās jautājums. Respektīvi, viņa bija uz krustcelēm. Pati viņas Kanādas dzīve [viņu] nolika uz krustcelēm. Pēkšņi viņai nāca šāds piedāvājums, vispirms jau mans neoficiālais piedāvājums. Vispirms Grīnblats gribēja pārliecināties, vai vispār ir vērts ar viņu runāt. Tā bija ļoti strauja izšķiršanās. Ja Dievs tā ir lēmis, jo es esmu tagad uz krustcelēm un tieši tagad domāju, ko tagad darīt – atgriezties Latvijā, turpināt pētniecību, principā atgriezties Latvijā, bet ko Latvijā darīt? Tad, kad viņa bija piekritusi tam, ka viņa varētu kandidēt, kādēļ ne. Ņemot vērā, ka iespēja nav sevišķi liela.

Mēs jau tad sapratām, ka ir svarīga šī alternatīvā kandidatūra, salīdzināt ar citiem kandidātiem, pat ja viņu neievēl. Bet lai viņu salīdzina ar Anatoliju Gorbunovu, ar Raimondu Paulu, ar kas tur vēl bija, Vairu Paegli. Respektīvi, arī uz tādas nots, vēl galīgi neliekot kroni galvā, mēs jau abas devāmies pie Māra Grīnblata, un manā klātbūtnē Māris Grīnblats oficiāli bildināja Vairu, vai viņa ir ar mieru kandidēt par prezidenti. Viņa teica, ka ir ar mieru. Saruna bija ļoti īsa. Kas notika tālāk? Tie, kas domā, ka tas viss tā pats no sevis, baigi tā sakrita lodītes visos iedobumos, maldās. Es jums tagad gribu izstāstīt, kāds darbs tika ieguldīts, lai tas viss notiktu.

- Vaira Vīķe-Freiberga darbojās Latvijas Institūtā līdz pat nākamā gada prezidenta vēlēšanām...

- Kāda bija tā doma? Tā doma bija tāda, ka mēs prognozējām, vērojot partiju konfigurāciju, ka partijas nevienosies par prezidentu. Un tās šances izvirzīt... Tā mēs modelējām situācijas, kādās tās šances varētu kļūt reālas. Un tiešām prognozējām to, ka partijas nesadalīs savā starpā. Tas, ka būs otrā kārta, bija pilnībā paredzams, skatoties to visu. Pret Latvijas ceļu tobrīd bija ļoti liela opozīcija. Tautā un arī Latvijas ceļā mēģināja pierunāt Gorbunovu, lai viņš kandidē. Gorbunovs ļoti godīgi un publiski, manuprāt, tā bija Dienā publicēta vēstule, rakstīja, ka viņš nekandidēs. Ka viņš jūt, ka nebūtu labi viņam tā, ka viņš tomēr iepriekšējā tajā visā, iepriekšējā okupācijas režīma galvenais ideologs. Un viņš to saprata, ka viņam nav morālu tiesību to darīt. Un viņš atteicās principā.

Kad tuvojās tas brīdis, arī Latvijas ceļš saprata, ka ne ar vienu citu kandidatūru... Birkavs taču vēl kandidēja, Birkavs nekad nav bijis populārs ne politiķu aprindās, viņi saprata, ka ar Birkavu cauri neies, un viņi pierunāja Gorbunovu kandidēt. Un Gorbunovs kandidēja. Un šinī mirklī mēs, šitā sazvērnieku grupa pēdiņās, sapratām, ka tas ir visbīstamākais pretinieks. Un ne tikai tādēļ, ka viņš ir pretinieks Vairai, bet tādēļ, ka viņš daudziem cilvēkiem... Inteliģencē jau šitas viss vārījās, visa Rakstnieku savienība par to vien runāja, vienkārši man bija tuvākas attiecības ar šiem politiķiem un caur Imantu Ziedoni. To nevarēja lielā barā - šito pārrunāt. Tur bija jāievēro tāda konfidencialitāte, lai to nebazūnē pa visām malām. Jo līdz šim viss bija kārtībā, jo neviens neuztvēra Freibergas kandidatūru nopietni.

- Vai tad viņas vārds vispār kaut kur skanēja pirms tam?

- Par visu pēc kārtas. Es vispirms pabeigšu par Gorbunovu. Tagad parādījās, ka Gorbunovs kandidēs. Gorbunovam jau cilvēciski nav nekādas vainas, man arī padomju laikā bija nācies tikties, un es neteiktu nevienu sliktu vārdu par viņu kā par cilvēku. Bet man bija pilnīgi nepieņemama tā doma, ka tādā veidā mēs speram soli atpakaļ, nevis uz priekšu. Ka mēs neredzam citu līderi kā tikai bijušo. Kas reprezentē, gribi vai negribi, veco režīmu. Kas būs īstenībā liels kauns Eiropas sabiedrībā, ka Latvijas prezidents būs bijušais centrālkomitejas ideoloģiskās daļas vadītājs. Nevar stādīties priekšā, kā viņš vispār sarunāsies ar demokrātisko pasauli. Nu, tas bija pilnīgs nonsenss. No domājošiem cilvēkiem tas bija pilnīgi neiespējami.

Tad es, sakopojot visu viedokļu esenci, uzrakstīju atklātu vēstuli Anatolijam Gorbunovam Dienā. Apmēram to, ko jums teicu, es arī tajā vēstulē to uzrakstīju. Arī pārmetu Gorbunovam, ka viņš maina savu viedokli, ka es ļoti cienīju viņa iepriekšējo viedokli, ka šis, ka viņš maina, ka tas neliecina viņam par labu, un ka viņam nav morālu tiesību kļūt par Latvijas prezidentu. Pēc tam tika publicēta Karinas Pētersones pretvēstule, kur kaunināja mani, kādēļ es tā daru...

Tālāk notika pirmā kārta, kad neviens... Kad viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauca no tribīnes, - laikam otrajā kārtā.

- Bet kādēļ ne pirmajā?

- Es domāju, ka tas bija taktisku apsvērumu dēļ.

- Un kas to taktiku izdomāja?

- Nu, šitie te, ko es...

- Bet kādēļ Juris Bojārs viņu ieveda?

- Jā, es pateikšu, kādēļ Bojārs. Tas vispār ir kuriozs, es uzskatu. Bet nu Dievs ar viņu. Es varbūt tās politiskās aizkulises tobrīd pārzināju, bet šobrīd man tas ir pagaisis. Bet tad bija skaidrs, ka tad, ja viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauks pirmajā kārtā, viņu izbalsos tāpat kā visus citus. Bija jātaupa uz pēdējo brīdi. Tā arī notika. Būtībā, ja teiktu lielīgi, tad teiktu – prognozējami. Ja teiktu godīgi, tad – cerējām. Īstenībā cerējām, ka pirmā kārta izgāzīsies un tad Tēvzeme un Brīvība nāks klajā ar kandidatūru.

Bet pirms tam tātad pirmā kārtā... Pirms tam taču bija šī inteliģences vēstule. Šo atklāto vēstuli rakstīju es, saskaņojot ar Imantu Ziedoni. Un savukārt Imants Ziedonis to sarunāja ar Sarmīti Ēlerti, ka viņa to publicēs. 1999. gada 10. jūnijā Dienā bija publicēta šī vēstule ar apmēram šādu domu, ka, vērojot prezidenta kandidātu izvirzīšanu un tās personālijas, mēs, inteliģence, redzam, ka neviens no viņiem īsti neatbilst tām kvalitātēm, ko mēs vēlētos redzēt prezidentam. Ka mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un nebaidīties iesaistīt bezpartejisku kandidāti no malas, ka mums – inteliģencei ir tāds kandidāts. Un tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un tad mēs, protams, uzskatījām, un galvenais, ka ne visu. Mēs ar Imantu sēdējām Jumavas kafejnīcā ar to tekstu, ko es biju uzrakstījusi, un domājām, vai nav par daudz visu to viņas labumu, to nopelnu. Jā, bet, paklau, pusi no tā es vispār neesmu nosaukusi, tikai to pašu būtiskāko. Nolēmām, ka atstāsim visu to, lai tomēr zina, ka tā ir...

- Kāpēc bija vajadzīga šī vēstule?

- Šī vēstule bija vajadzīga, lai... nu, kā, tas bija spiediens. Tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Šodienas politiskajā terminoloģijā tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Toreiz mēs vēl neoperējām ar tādiem jēdzieniem. Mums nelikās, ka mēs kaut kā spiežam. Nebija tādas terminoloģijas. Mēs vienkārši ar sirdi un dvēseli, pilnīgi, mums nebija, iedomājieties, Imantam Ziedonim vai Mārai Zālītei, tiem cilvēkiem, kas parakstīja, mums nebija nekādu savtīgu interešu. Mēs vēlējāmies, lai Latvijai ir vislabākais prezidents no iespējamiem. Un bija pilnīga, simtprocentīga pārliecība, ka tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un mums bija svarīgi šo inteliģences viedokli paust plašā sabiedrībā, lai tas atbalsts bija ļoti liels, cilvēki pēc tam ļoti atsaucās, un Dienai noteikti tas arhīvā ir, ka, jā, mēs arī tā domājam, mēs atbalstām utt., utt. Tas bija ļoti būtisks arguments.

- Ar to vien, ka Tēvzeme otrā kārtā viņu izvirzīja, bija par maz?

- Redz, tēvzemiešiem bija, uz ko atsaukties: tā ir intelektuāļu izvirzīta kandidatūra. Viņiem bija aizmugure. Turklāt inteliģence bija tolaik, kā lai saka, tomēr tautā cienīta un respektēta. Vairums no tiem cilvēkiem, kas to parakstīja. Pilnīgi to viedokli ignorēt būtu bijis grūti.

- Un Bojārs?

- Ar Bojāru ir tā, ka pēc tam, kad vajadzēja balsot, bija divi balsojumi. Pirmais bija 50 pret 50. Tajā brīdī, - to es nepārzinu, bet partijas tur jau taisīja kaut kādas savstarpējās rebes. Manas aizdomas ir tādas, ka sociāldemokrāti bija ieinteresēti, lai prezidents nenāktu ne no Latvijas ceļa, ne no Tautas partijas. Līdz ar to viņi metās uz vienu roku; viņi paši nevarēja neko cerēt, kā krievi saka – draudzējās pret, nevis draudzējās par Vairu Vīķi-Freibergu ar Tēvzemi, un pēc tam Tautas partija jau ar’ „uzmeta” savu kandidātu, kad juta, ka tur nebūs. Sociāldemokrāti acīmredzot kaut ko izrēķināja, ka viņiem tas ir izdevīgi. Un līdz ar to arī tās sociāldemokrātu balsis jau pie balsošanas bija svarīgas. Es domāju tāpēc Bojārs - viņš jau nebija Saeimas loceklis - aizmetās uz Saeimu un tupēja tuvumā, lai varētu, tā teikt, ievest Vairu Vīķi-Freibergu kā prezidenti un nostiprināt tautas apziņā mītu, ka viņam ir jelkādi nopelni šajā ziņā...

Pirmā doma radās gadu iepriekš...

Bet varbūt tomēr Māra Zālīte kaut ko traktē pa savam? Kāpēc lai mēs ticētu viņai vienai? Tad uzklausīsim vēl vienu „sazvērnieku” – Māri Grīnblatu.

- Tad kas pēc būtības ieveda Vīķi-Freibergu Saeimā?

- Es varu izstāstīt to, ko es zinu. Neapšaubāmi, pirmā doma par prezidentu radās vienu gadu iepriekš. Es domāju, ka tas bija iepriekšējā gada maijā vai jūnijā. Saeima aktīvi strādāja. Tātad bija trīs sarunas, kas notika viena mēneša ietvaros. Pirmā man bija ar Māru Zālīti. Negribu teikt, vai tā bija mana iniciatīva vai ne, es pieņemu, ka mums bija kaut kāds iemesls par kaut ko runāt, jo es viņu pazinu vairāk kā publisku personu, ne tik daudz personīgi. Es ar viņu tikos un teicu apmēram šādi: Zālītes kundze, vēl gads līdz prezidenta beigām. Ulmanis ir strādājis. Mēs viņu pirmo reizi neatbalstījām, otrreiz pat atbalstījām, jo viņš likās labāks nekā pārējie, kas likās galīgi nejēdzīgi. Ir bijušas pozitīvas, nepozitīvas īpašības, un skaidrs, ka būs jauns prezidents, un mans ieskats ir, ka personai, kas tai pilī, nevajadzētu būt personai, kas sēž ļoti tuvu kādam partijas kodolam vai ekonomiskajam grupējumam, - labāk kāds neitrāls cilvēks.

Es teicu – ja nu sagadīsies tā, ka nākamajā Saeimā būsim pārstāvēti arī mēs, tad mana prognoze ir tāda, ka divas partijas nevarēs vienoties par prezidenta ievēlēšanu. Es neticu, ka 51 balss Saeimā būs divām partijām. Mana prognoze - ka trīs. Līdz ar to es redzu situāciju tādu, ka trīs partijas visticamāk nevarēs vienoties ne par vienas partijas politisko kandidātu, jo, ja būtu tā, ka rudenī vēlē Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, tad nebūtu nekādu problēmu vienoties trijām partijām, ka Valsts prezidents būtu ļoti politisks, teiksim, kāds bijušais ministrs vai deputāts.

Bet, tā kā ir vairāk nekā pusgads - novembrī apstiprina Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu un tad ir astoņi mēneši līdz Valsts prezidentam, - es domāju, ka vienošanās nekādas vairs spēkā nebūs, un līdz ar to mana prognoze ir tāda, ka kandidāti, kas uzticīgi partijām, netiks ievēlēti, līdz ar to varētu būt kāda neitrāla persona, nu, kāds kultūras vai gara darbinieks, varbūt pat no latviešu trimdas. Un, ja virzīs politiskā partija kaut kādu bezpartejisko, tad pārējie to uztvers kā viņu piederīgo un teiks: „Reku ir jūsējais!” – un tiks pielikta birka klāt. Es teiktu, ka bija ideja, lai nāk no vides, kas nav gluži politiska, un tad tie ierosina kādu citu. Viņa teica: es par to padomāšu.

Pēc nedēļas vai pēc divām mēs tikāmies vēlreiz, un viņa teica, ka piemērota kandidāte būtu Vaira Vīķe-Freiberga. Tas man nebija ļoti liels pārsteigums, - es uzvārdu biju dzirdējis, bet nebiju domājis, ka Zālītei būtu kādas īpašas simpātijas vai antipātijas pret viņu. Es to vienkārši nezināju. Man iedeva vairākus rakstus. Tur bija latviešu kultūra, trimda un dažādi temati, lai es saprotu, kas tā ir par personu. Tad 1998. gada jūnijā, katrā gadījumā Saeima vēl strādāja, Vīķe-Freiberga bija Rīgā, un tad mēs trijatā runājām. Es viņu pirmo reizi redzēju. Viņa neizraisīja ne mazāko šaubu, ka viņa varētu būt kandidāte. Es biju paredzējis, ka viņa šaubīsies, klīrēsies, bet nē, - viņa tam uzreiz piekrita. Viņa bija par to bija domājusi iepriekš, ka viņa tāda kandidāte varētu būt. Viņa bija samērā runīga, kas mani mazliet pārsteidza.

Mēs runājām par dažādām lietām, par to, ka viņas darbībai turpmāk vajadzētu būt saistītai ar Latviju. Tā drīzāk bija Māras Zālītes ideja nekā mana vai viņas. Viņai tika piedāvāts, es neatceros, kurā brīdī, bet viņai tika piedāvāts vadīt Latvijas Institūtu, kas būtu viņai piemēroti, ņemot vērā viņas izglītību, interesi un tā tālāk. Tas notika tajā laikā, kaut kā izdevīgi sakrita, bet, kā tas process tika virzīts, varbūt Zālītes kundze atceras to labāk - par to institūtu. Bet mēs tā runājām, ka viņa būtu gatava braukt uz Latviju, un viņa saprata, ka ir svarīgi, ka nebūs jāierodas pēdējā brīdī.

Tad noslēgumā teicu, ka šai sarunai ir jāpaliek pēc iespējas konfidenciālai, jo, ja kāds iedomāsies, ka viņas virzīšana ir saistīta ar mani, vai, Dies pasarg, ar mūsu partiju, tad tas vairs nebūs neitrāli, un to jau jebkurš saprot. Pēc tam gada laikā nebija ne pušplēsta vārda, ka tāda saruna ir bijusi, no kā es, atklāti sakot, arī baidījos, jo tad jau kaut kāda politiska birka tiktu piekārta. Arī mūsu partijā es par to nerunāju. Par to zināja vēl labi ja viens cilvēks - no Tautas frontes, ticamākais.

- Jūs pat valdē neapspriedāt?

- Nekur. Nu priekš kam? Tur visa prese ir klāt. Tur desmit vai divdesmit cilvēku ir klāt, tur viss tiek atreferēts. Esmu pārliecinājies desmitiem reižu no senākiem laikiem, ka visas slepenās lietas tūlītās tiek izstāstītas. [Jānis] Straume ne, Straume ir mazrunīgs cilvēks, viņš tās lietas patur pie sevis, bet ir daudz cilvēku. Es domāju, ka par to runāt nevajadzētu, un tāpēc es arī nerunāju. Tā ka gada laikā par to būtisku sarunu nebija. Es savu kandidatūru paturēju pie sevis. Mums katram [katrai partijai] bija sava oficiālā kandidatūra – mums Jānis Priedkalns un, un...

- Kāpēc?

- Kāpēc mums bija savs kandidāts? Pirmām kārtām, katrai partijai bija savs kandidāts, un nekādas kompromisa sarunas nenotika, protams.

- Kāpēc uzreiz ar Vīķi-Freibergu neizgājāt?

- Viņa būtu izgāzta. Viņa būtu uztverta kā vienas partijas kandidāts. Bija plānots, ka viņa tiks izvirzīta tikai tad, kad partijas būs parādījušas gan sev, gan saviem biedriem, ka viņu kandidāti nevar tikt ievēlēti. Neapšaubāmi. Es domāju, ka tie, kas bija tajā procesā vistuvāk, sapratīs, ka nevar uzrakstīt nākošo skaitli, kamēr viens skaitlis nav parādīts līdz komatam.

Es pieļauju, ka vēlēšanu dienā man bija kāda saruna ar... nu jā, tad jau sociāldemokrāti bija ievēlēti Saeimā, Juri Vilcānu. Viņš ir mans paziņa no Padomju laikiem, mēs esam mācījušies vienā fakultātē, kaut arī ne vienā kursā, un strādājuši vienā celtnieku vienībā. Es sapratu, ka viņiem kaut kādi kontakti ar Vīķi-Freibergu ir bijuši.

Tad bija arī kāda maza replika presē, ko bija parakstījusi Māra Zālīte un vēl kādi desmit kultūras un inteliģences darbinieki, kuri ierosināja virzīt Vīķi-Freibergu. Tas nebija no tiem uzsaukumiem, kurus paraksta parasti 150 cilvēki. Ļoti pieticīgā formā, un apakšā nebija plašas kampaņas. Bija labi, ka šo ideju piedāvā kultūras darbinieki, nevis virza politiķu kopa. Saeimā, es domāju, līdz tam lielu sarunu nebija.

Apmēram dienu vai divas pirms prezidenta vēlēšanām Jānis Straume mani informēja, ka viņam no Tautas partijas ir zināms, ka viņi apsver iespēju izvirzīt Ojāru Kalniņu. Es atceros, ka mēs bijām Straumes kabinetā, es palūdzu, lai savieno ar viņu, un teicu: „Ojār, tā un tā. Šeit ir runa par to, ka varētu būt prezidenta vēlēšanas. Mana prognoze ir tā, ka pirmajā kārtā nevienu neievēlēs. Vai ar jums ir runāts par kandidēšanu?” Viņš teica: „Jā, tāda runa ir bijusi.” „Tas ir ļoti interesanti, vai jūs pats tam arī piekrītat?” Viņš teica: „Jā.” „Ā. Nu, tad te ir nopietns kandidāts, ņemsim to vērā.” Un es vēl prasīju: „Vai jūs varat būt Rīgā, kad notiek vēlēšanas?” Viņš teica: „Nē, tik ātri uz Rīgu es tikt nevarēšu.” „Jā, tas ir mīnuss,” es teicu. „Bet tas nevar būt izšķirošais.”

Tas, kas notika vēlēšanu dienā, - sākās konsultācijas gan ar Tautas partiju, gan ar sociāldemokrātiem kaut kur ap pusdienas laiku par to, kā var notikt tālākā virzība. Sociāldemokrāti izkrita vieni no pirmajiem, tad izkrita Paegle, tad izkrita Gorbunovs un palika tikai Pauls. Bija norunāts, ka sēde atsāksies sešos. Tai brīdī notika runas par tālāko procedūru. Divdesmit pāri pieciem atnāca ziņa, ka Pauls atsaucis savu kandidatūru pēdējā balsojumā. Laikam saprata, ka labāk būtu nebalsot, nekā, ka balsu nepietiek.

Un tad notika vienošanās, kas bija būtiska. Biju es un Jānis Straume, no Tautas partijas – Andris Šķēle un Gundars Bērziņš, no sociāldemokrātiem – Juris Bojārs un Egils Baldzēns. Mēs pa dienu bijām runājuši, tāpēc nebijām galīgi nesagatavoti. Tika panāktas divas vienošanās. Bija skaidrs, ka ceļš prasīs pauzi līdz kādai pirmdienai, otrdienai. Šķēle toreiz laikam teica - kategoriski nē, mēs tam nekādi nevaram piekrist, viņi noteikti pa tām brīvdienām savāks jaunus variantus. Mēs nolēmām dot viņiem divas vai trīs stundas un sešos ierosināt nākamo sēdi sākt jau deviņos. Noteikt vienu vai divas stundas kandidātu iesniegšanai ar domu, ka mums kandidāts ir, un kam nav, tam nav – paši vainīgi. Tā doma tika izteikta, ka sēdi jāsasauc šodien un otrreiz jābalso par kandidātiem.

Manuprāt, Šķēle teica apmēram šādus vārdus: mēs varētu atbalstīt gan Ojāru Kalniņu, gan Vairu Vīķi-Freibergu, lai nebūtu strīdu, mums galvenais ir vienoties pret Latvijas ceļu. Nebija doma, ka mēs vienojamies par kandidātu, kuru būtu rūpīgi izpētījuši. Tā tas noteikti nebija. Mums svarīgi bija nepieļaut Latvijas ceļa kandidāta ievēlēšanu.

- Vienalga, ka tik ne Latvijas ceļš?

- Tas bija centrālais jautājums.

- Vīķe-Freiberga vai Kalniņš, tas nebija svarīgi?

- Citu kandidātu jau nebija. Trešā kandidāta nebija. Es teicu, ka mēs varam piekrist gan Vīķei-Freibergai, gan Kalniņam. Sociāldemokrāti teica, ka viņi labāk izvēlas Vīķi-Freibergu, jo man tai dienā koridorā bija saruna ar Egilu Baldzēnu, un viņš teica: „Mēs uzskatām, ka Ojārs Kalniņš ir pārāk oranžs un pārāk pietuvināts Tautas partijai.” Es teicu, ka mums nav problēmu, jo es esmu runājis tikai ar Vīķi-Freibergu, bet ar Ojāru Kalniņu tikai tā, pieklājības pēc. Man pret viņu nekādu īpašu pienākumu nebija. Mēs ar Šķēli teicām - jā, ka mēs tam piekrītam. Šķēle netielējās par to jautājumu. Sociādemokrātiem bija izšķirošā loma tai nozīmē, ka tad, ja arī viņi būtu pateikuši, ka viņiem vienalga, būtu sākusies kaut kāda izvērtēšana. Tad es, protams, būtu teicis, ka ar Vairu Vīķi-Freibergu esmu runājis ilgāk un man viņa šķiet piemērotāka. Tā pusstundas laikā starp pieciem un sešiem tika izlemts šis jautājums. Ātri, varbūt ne pārāk demokrātiski.

Un tad noskaidrojās, ka kādam jākārto tie papīri. Iespējams, ka Bojārs uzņēmās kaut kādu signālu došanu Vīķei-Freibergai, lai viņa steidzīgi ierodas Saeimā. Es šīs tehniskās nianses ne pārāk labi atceros. Mēs ļoti ātri parakstījām iesniegumu par viņas izvirzīšanu. Vajadzēja lapu ar viņas parakstu. Tas tajos laikos bija tik nebirokrātiski, ka prasīja desmit, piecpadsmit minūtes. Prezidenta kandidātu varēja izvirzīt viens deputāts, bet mēs, loģiski, parakstījāmies vairāki. Pēc tam notika mūsu frakcijas sēde, kurā es informēju par jauno situāciju.

- Vai jums tobrīd bija pārliecība, ka viņa varētu būt laba prezidente?

- Viņa bija kultūras darbiniece, viņai nebija politiskās pieredzes, viņa nebija saistīta ne ar vienu politisko partiju un nevienu ekonomisko grupējumu. Viņa bija izglītots cilvēks, es neredzēju nekādu problēmu viņas spējai izteikties, par kaut ko runāt. Viņai nebija politiskas pieredzes, bet Guntim Ulmanim 1993.gadā arī nebija nekādas politiskās pieredzes, viņš nebija Augstākajā Padomē, viņš nebija aktīvi darbojies Tautas frontē, viņam bija pieredze tikai Kārļa Ulmaņa fonda vadīšanā.

Cik bija tā Bojāra ievešana... Es domāju, ka viņš brīvprātīgi uzņēmās atvest Vīķi-Freibergu līdz Saeimai. Droši vien tā bija. Man bija viņas telefons no Latvijas Institūta. Kādu dienu vai divas pirms tam es ar viņu sazvanījos par kādu tīri tehnisku jautājumu. Bet ļoti ciešu kontaktu es neuzturēju.

Tur bija interesanta situācija. Pirmajā kārtā bija tieši piecdesmit balsis. Balsu skaitīšanas komisija ilgi nenāca ārā. Es pat iegāju pie viņiem iekšā. Kristiāna Lībane teica, ka piecdesmit balsis ir pilnīgi noteikti, bet vienai zīmei ir nosvītrots vārds vai uzvārds. Mēs izlēmām, ka tik būtiskā jautājumā nevar riskēt, un nākamajā balsojumā jau bija piecdesmit trīs balsis. Ap pusnakti Vīķe-Freiberga tika ievēlēta. Es atceros, ka viņa ienāca zālē un visi piecēlās kājās, izņemot Latvijas ceļu. Viņi palika sēžot ļoti neapmierināti ar to rezultātu.

- Bet vai jūs arī Mārai Zālītei piedāvājāt kļūt par prezidenti?

- Tā varēja būt tāda zondējoša saruna kontekstā ar kultūras darbinieku. Ja viņa būtu izrādījusi interesi, tad es būtu virzījies savādāk...

„Tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko”?

Visbeidzot, enerģiskās kundzes jau ļoti laikus izteiktu interesi par tieši vienu un ļoti konkrētu amatu atzīst arī Juris Bojārs - viņas oficiālais „ievedējs Saeimā” (kas gan lielā mērā tā notika tikai un vienīgi tāpēc, ka neatradās neviena cita, kurš „pieteiktos” uz šo lomu).

- Tad kā - vai tā bija jūsu ideja virzīt Vairu Vīķi-Freibergu prezidentes amatam?

- Grūti pateikt. Tagad jau visādas fantāzijas ir. Inteliģence viņu virzījusi un kas tik viss. Nu, kāda inteliģence ko var virzīt Saeimā?! Savācieties, inteliģence, un virziet kādu Saeimā! Kurš ir ievirzīts? Neviens nav. Tā ka tā lieta bija ļoti praktiska un skaidra. Mums, sociāldemokrātiem, toreiz bija pietiekami liela frakcija Saeimā. Un bija skaidrs, ka neviena grupa nebalsos par otras grupas kandidātiem. Bija jāmeklē risinājums, un man bija risinājums skaidrs tanī ziņā, ka var ievēlēt kādu, kas nepārstāvēs nevienu partiju. Jāmeklē pietiekami tāda ja nu ne izcila, tad vismaz personība, kam būtu pietiekams intelekts.

Pirms tam Vaira Vīķe-Freiberga bija atnākusi pie manis. Viņa tad bija ievēlēta par Latvijas Institūta direktrisi...

- Pati atnākusi? Kāpēc?

- Es to galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties. Man toreiz institūts bija pilnā uzplaukumā, par partiju es nerunāju, partija arī bija pilnā uzplaukumā tajā laikā. Man viņa tad atstāja gudras, rezervētas, inteliģentas sievietes iespaidu. Es tā padomāju, ka viņa varētu būt labs kandidāts. Es parunāju ar savu partijas valdi, nu, ne valdi, bet ar tiem deputātiem, kas bija Saeimā. Tur nu reaģēja kā nu kurais. Viens – precīzi, kas arī nobalsoja pret. Tas ir [Jānis] Ādamsons. Viņš tur vēlāk visādi taisnojās.

Tad, kad mēs Anatoliju Gorbunovu izgāzām un visus tos pārējos Latvijas ceļa kandidātus, tad [Kristiāna] Lībane pilnīgi satracināta pienāca man klāt, notvēra [Egīlu] Baldzēnu un teica – mēs taču jums samaksājām, kāpēc jūs tā. Mēs pēc tam noskaidrojām, ka tā maksa ir bijusi 11 tūkstoši. Tas bija tā. To nevarēja nekur piesiet...

Pirmais, ko es darīju, - es aizgāju aprunājos ar Grīnblatu. Grīnblats man tā mīklaini teica, ka viņš jau ir runājis ar Vairu. Vai tā ir taisnība vai ne, to es nevaru pateikt. Bet man izdevās viņu pierunāt. Tas, ko viņi virzīja, – kaut kādu Amerikas latvieti. Es teicu – neviens ne par vienu nebalsos. Tas ir skaidrs. Jāņem neitrāls kandidāts, kas nav ne no vienas partijas. Jo kāda toreiz bija situācija. Toreiz Latvijas ceļš bija tas visvarenais. Viņu rokās ir viss. Viņi, ko grib, to ieliks, ko grib, to noņems. Un tādā veidā. Es saku, nu, bišķi jāapgriež tam Latvijas ceļam

Grīnblats piekrita, un mēs vienojāmies, ka sākumā laidīsim katrs savu kandidātu. Mūsu kandidāts bija Arnis Kalniņš, akadēmiķis, ļoti goda vīrs. Viņš lielu darbu Saeimā izdarīja. Viņš beidza savu darbu Saeimā ar to, ka sāka jau virzīt rapša projektu. Un tas aizgāja. Vienojāmies, ka katrs pa priekšu virzīsim savējos, paskatīsimies, kā nu tur iet. Bija skaidrs, ka nevienu neievēlēs. Nevienu arī neievēlēja. Otru Vairu [Paegli] arī neievēlēja no Tautas partijas. Pēc Grīnblata es aizgāju aprunāties ar Šķēli. Protams, nekad nav īpašu baudu sagādājušas sarunas ar Šķēli. Bet lieta spiesta. Ko tur darīt. Šķēle bija ļoti apķērīgs. Viņš saprata – ja izgāzīs Latvijas ceļu, tas stipri samazinās viņu reitingu. Šķēle bija aprēķinājis, ka tad vajadzētu nokrist Latvijas ceļam [valdībai]. Un nokrita arī. Viņi paši… Tāpēc, ka neuzvarēja vēlēšanās, viņi uzreiz sakāvās, kas vainīgs. Vainu uzgrūda Krištopanam. Noņēma Krištopanu. Es tās detaļas neatceros, bet Krištopana valdība krita. Latvijas ceļš nedabūja prezidenta vietu, valdība krita. Un Šķēle uztaisīja savu valdību, veikli kombinējot. Tāda bija tā tehnika.

Balsošana gāja ilgi, jo viņi tur virzīja arī Raimondu Paulu. Un mēs drusku atbalstījām arī Paulu, bet ne par daudz. Mēs saskaitījām balsis, lai, nedod Dievs, viņu neievēlētu. Viņu tāpat nebūtu ievēlējuši. Un tad pašās beigās jau Ingrīda Ūdre gribēja kandidēt, tie jau bija joki. Un beigu beigās Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja.

- Viņas ierašanās Saeimā arī ir daudziem atmiņā. Jūs toreiz nemaz nebijāt Saeimas deputāts...

- Redziet, jā, bet man ir mūža caurlaide Saeimā. Es biju Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par neatkarību. Tā ir tā mūža caurlaide. Es jau viņu speciāli vedu pats. Tā nelietība, kas ir notikusi uz mūsu politiskās skatuves, īpaši tad, kad notiek cīņa par šādām lietām, - es nezinu, tur varēja visu kaut ko izdarīt ar to Vairu Vīķi-Freibergu. Viņi jau nedomāja, ka to ievēlēs - Latvijas ceļš. Viņi neticēja. Citādi būtu sasolījuši lielāku naudu.

Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāieved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Tad, kad tā balsošana jau gāja ļoti karsti, tad mani sazvanīja Krištopans un teica – ja es šitā, tad viņi izmetīs Gundaru [Bojāru] no prezidija laukā. Kad viņi man tā piedraudēja, tad es teicu, es jums tādu joku tagad uztaisīšu, ka jūs aizmirsīsiet, ka jūs gribējāt Gundaru no prezidija mest laukā. Nākamajā dienā aiztipināju uz prokuratūru un uzliku [ģenerālprokuroram Jānim] Skrastiņam uz galda iesniegumu, ka mani, pirmkārt, gribēja nopirkt, otrkārt, draudēja. Nu, bet Skrastiņš bija no tās pašas komandas cilvēks. Sistēmas cilvēks simtprocentīgi.

- Un kā tieši jūs atvedāt Vairu Vīķi-Freibergu uz Saeimu?

- Es nekad nepievēršu uzmanību sīkumiem. Tie nav svarīgi. Dzīvē ir svarīgas būtiskas lietas.

- Jūs viņai piezvanījāt, teicāt - es jums aizbraukšu pakaļ?

- Pirms tam jau bija sarunāts tikšanās laiks, un es viņu ievedu iekšā.

- Tas ir – viņa ar jums jau bija sarunājusi, kur un kā jūs tiksieties?

- Tad es viņai sēdēju blakus, lai viņu tur kaut kur nenozog. Tur tādi žuļiki bija uz tās politiskās skatuves, ka tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko. Iznāciet tur ārā, jums tur jāparaksta, papīri jāaizpilda vai tur ko. Bet to man visu izdarīja. Sakārtoja cilvēki, kas man uzticējās un kuriem es uzticējos. Tieši no Saeimas aparāta. Viņi sadarbojās nevis ar visiem tiem toļikiem tajā laikā, bet ar mani.

- Vai Vaira Vīķe-Freiberga bija nobijusies?

- Nē, nebija. Es mēģināju viņu iesaistīt sarunā, bet mums tā saruna neiznāca. Tur bija apkārt daudz cilvēku, varbūt tāpēc. Man bija svarīgi, lai ar viņu nekas nenotiek. Es viņu gandrīz turēju aiz rokas. Nu, tad tur visus tos papīrus turp un atpakaļ nēsāju.

- Viņa ir ārzemju latviete, un tas daudziem negāja kopā ar jūsu personu.

- Jā, jā. Tas bija ļoti izdevīgi. Tas bija vienīgais, ar ko varēja ar mani manipulēt. Nopirkt nevarēja. Viens no vislielākajiem Latvijas oligarhiem jau brīdināja – Bojāra kungs, ja jūs nāksiet pie varas, jūs nošaus. Es to arī vēsi pieņēmu. Tā kā es redzēju, ka tas jau notiek ar visām lapsenēm, tad tas arī varēja notikt. Tajos laikos es vienmēr staigāju bruņots. Man jaunībā bija pirmā klase šaušanā ar pistoli un arī ar šauteni. Tā kā tas nemaz nebūtu bijis tik vienkārši.

Nedaudz nepatīkamā realitāte

Kas tad mums kļūst skaidrs no šiem dažādajiem stāstījumiem un pietiekami drošajiem faktiem? Lielos vilcienos – tas, ko nojautām jau iepriekš; būtībā – divas lietas. Pirmā – pretēji oficiozo biogrāfu mītiem V. Vīķe-Freiberga kā prezidenta amata kandidāte neparādījās ne nejauši, ne no nekurienes, ne arī kāda stihiska atbalsta negaidīti un pēkšņi izvirzīta: patiesībā aizkulišu spēlmaņi ar viņas kandidatūru sāka ņemties jau nepilnus divus gadus pirms prezidenta vēlēšanām, kad „īstie politiķi” par šādu tēmu pat nedomāja, un pirms 1999. gada 17. jūnija notikušais – bīdīšana uz Latvijas Institūta direktora amatu, „stihiskais” atbalsts utt. – bija viss kas, tikai ne nejaušība. Nejauši bija varbūt vienīgi tas, ka ievēlēta viņa tika jau 17. jūnijā, ko nebija gaidījusi arī pati – par ko uzskatāmi liecina kaut vai leģendārā raibā blūzīte un īpatnā frizūra ievēlēšanas vakarā (frizieris, cik zināms, bija sarunāts uz nākamo rītu).

Otrā – ne jau aizkulišu spēlmaņi bija tie, kas sāka ņemties ar V. Vīķes-Freibergas kandidatūru: ārkārtīgi maldīgs ir vispārpieņemtais viedoklis, ka V. Vīķe-Freiberga tikai ļāvās, lai inteliģences un šo atsevišķo spēlmaņu, bet pēc tam arī tautas atbalsts viņu ienes augstajā krēslā, uz šo virzību vēl noskatoties pat ar nelielu nožēlu (izsakoties A. Cimdiņas oficiālās biogrāfijas vārdiem, „iespējams, ka, stājoties prezidentes amatā, viņai bija pat žēl šķirties no iemīļotā pētniecības darba, kurā ir ielikts tik daudz no sevis, bet nu tuvākajos gados tam nebūs iespējams atvēlēt ne minūti”).

Patiesībā ir skaidri redzams, kā jau kopš deviņdesmito gadu vidus, bet īsti nopietni no 1997. gada viņa mērķtiecīgi un enerģiski pūlējās, lai pēc aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vērtībai atbilstoša posteņa Latvijā. Gan inteliģences pārstāvji, gan politiķi tika apstrādāti viens pēc otra, turklāt bez īpašiem smalkumiem: atminaties eksčekista J. Bojāra izbrīnu – „galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties”?

Vērā ņemams arī tas, ka lielais nākotnes mērķis V. Vīķei-Freibergai vismaz brīžam nelika aizmirst arī vēlmi pēc tūlītējiem materiāliem labumiem, - atminēsimies, kā Latvijas Institūta direktora postenis viņai gandrīz gāja gar degunu iekārotā dienesta dzīvokļa, ministra algas un mašīnas dēļ. Tikai citu kandidātu trūkums komplektā ar pašas V. Vīķes-Freibergas pārdomu laika „latiņas nolaišanu” ļāva pārvarēt nepatīkamo situāciju, lai gan lēmumu pieņēmējos zināmas grēmas tā atstāja arī pēcāk („Es pats tagad savā stāstījumā saklausīju pretrunu,” saka G. Krasts uz jautājumu, kā viņam radās pārliecība, ka Latvijas prezidenta postenim varētu derēt cilvēks, kas atbrauca no Kanādas un paprasīja dzīvokli, mašīnu un ministra algu...).

Papildus šiem pamatfaktoriem V. Vīķe-Freiberga par savu nokļūšanu prezidenta postenī ļoti tieši varēja pateikties arī partiju savstarpējām nesaskaņām, Latvijas ceļa lielmanībai un jo īpaši tobrīd opozīcijā sēdošās Tautas partijas vadītāja Andra Šķēles īpatnībai, ko J. Jurkāns raksturo šādiem vārdiem: „Atceros, ka sarunā ar Andri Šķēli viņa kabinetā es viņam toreiz jautāju – vai jūs tiešām atbalstīsiet Freibergu? Viņš teica – jā, lai sariebtu Latvijas ceļam. Tas ir tā – es izduršu sev aci, lai sievasmātei būtu riebīgi uz mani skatīties.” Rezultātā A. Šķēle, izsakoties cita politikas vērotāja vārdiem, „lai izdr...tu ceļu, izdr...za pats sevi, - Gorbunovs pret viņu nekad nebūtu izturējies tā, kā pēcāk atļāvās Vīķe-Freiberga”.

Nu, bet tumšajam zirdziņam raibajā blūzītē ilgi plānotais amats bija rokā, - 8.jūlijā V. Vīķe-Freiberga ķērās pie Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Jau pāris gadus vēlāk viņa, spriežot pēc intervijas Vakara Ziņām, bija veiksmīgi piemirsusi aizkulišu spēlmaņus un pašas aktivitātes, - nu ievēlēšana bija ja ne „Dieva pirksts”, tad „brīnums” gan: „Ja kāds trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām būtu prasījis, vai Saeima ir gatava ievēlēt tādu cilvēku kā mani, vairums būtu teikuši, ka ne. Nez vai Saeimas deputāti tādā gadījumā būtu teikuši, ka mani ievēlēs. Vai domājat, ka mana ievēlēšana nebija brīnums? Vai domājat, ka tas bija šausmīgi loģiski? Cilvēks, kas nekad nav bijis nevienā partijā, nav darbojies politiskajā dzīvē, kļūst par prezidentu… Tas bija brīnums!”

Turklāt īpaši interesanti, ka augstāko spēku iejaukšanos saskatīja arī „mazās cilvēku grupiņas” pārstāvis I. Ziedonis, jau pieminētajā „no augšas” par labu esam atzītajā grāmatā Brīvības vārdā apliecinot: „Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievē­lēšanas situācija, bija augstāku spēku garantēts...”

Novērtē šo rakstu:

27
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

21

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

FotoŠodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt godīgo nodokļu maksātāju pusē ir labi vai slikti. Var saprast tā: ja tu esi pret VID rīcību šajā gadījumā, tad tu atbalsti nodokļu nemaksātājus.
Lasīt visu...

21

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

FotoLai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un kvalitātes, par ko nemitīgi atgādina Latvijas Banka un uzņēmēji, Veselības ministrija (VM) ir ķērusies noteikt pašvaldību lomas veselības aprūpē un pie Veselības aprūpes finansēšanas likuma, kurš pašreizējā versijā gan vairāk atgādina aprakstu uz pāris lapām salīdzinājumā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, kas ir vieni no apjomīgākajiem MK noteikumiem biezas mapes izskatā.
Lasīt visu...

21

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

FotoLaikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi ieviest šādas reformas jau ir bijuši, turklāt nesekmīgi. Dažādas idejas par to, cik gados bērniem jāuzsāk skolas gaitas, ir izskanējušas arī iepriekš, piemēram, kādreizējā ideja par t.s. nultās klases ieviešanu, obligāto izglītību no sešu gadu vecuma u.tml., taču neviena ideja nav nesusi pozitīvu rezultātu.
Lasīt visu...

12

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

FotoPēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar Miervalža Poļa gleznu izstādi. Pats izstādes nosaukums zīmīgs – „Ilūzija kā īstenība”. Ļoti zīmīgs un trāpīgs nosaukums! Nosaukts šis laika periods Latvijas valstī – īstenība ir ilūzija – tieši tā!
Lasīt visu...

21

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

FotoNekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonu uzmanību uz elektroniskas sarakstes nepilnībām. 
Lasīt visu...

21

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

FotoTagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika vairs nav iespējama bez noteiktas papildizglītības. Tagad vairs nepietiek ar līdzšinējām zināšanām. Tiekoties ar Latvijas politisko slāni, akūti nepieciešama papildizglītība tādos zināšanu atzaros kā neiropatoloģija, psihastēnija, psihogēnija, psihopātija, psihopatoloģija, kā arī, protams, psihiatrija. Sociālajiem filosofiem, politologiem, kulturologiem, sociologiem un tāpat kulturoloģiskās publicistikas esejistiem nākas iedziļināties minēto zināšanu speciālajā literatūrā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...