Kā komjaunatnes sekretāre Ilga Šuplinska čekas Miera akciju slavēja un Molotova-Ribentropa upuru pieminētājus pie Brīvības pieminekļa nopēla
Pietiek lasītājs15.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atmodas sākums bija arī 1987. gada 23. augusts, kad cilvēktiesību aizstāvības grupa rīkoja manifestāciju un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1939. gada noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta, kas izraisīja Latvijas Republikas okupāciju un neatkarības zaudēšanu, upurus un arī Vācijas un PSRS karā bojāgājušos.
Pirms manifestācijas okupācijas vara vērsās pret «nacionālistiski noskaņotajiem» jeb Latvijas brīvības cīnītājiem: Latvijas PSR Valsts drošības komiteja jeb čeka fiziski izolēja daudzus organizētāju, «Helsinki-86» biedrus, bet Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas spēku sardze kavēja cilvēku piekļūšanu Brīvības piemineklim.
Tomēr manifestācija izdevās, daudzi latvieši pēc ilgiem okupācijas gadiem publiski pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus, bet cilvēki tika apcietināti un sapulcējušies ļaudis izklīdināti. Atsevišķus brīvības tīkotājus čeka un milicija piekāva. Cita starpā šīs zvērības papostīja pat tajā dienā Romas katoļu baznīcas kardināla rīkoto katoļu jauniešu iestiprināšanu.
Neskatoties uz to, demonstrācijā piedalījās līdz desmitiem tūkstošu cilvēku. Iespējams, ka todien aizturēja arī virkni latgaliešu, pat kādu esošo Krišjāņa Kariņa valdības locekli? Virknei protestu organizētāju atņēma pilsonību, un viņi tika izraidīti no valsts.
Savukārt kāda izlaiduma klases skolniece no Dagdas vārdā Ilga Šuplinska kā Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāre tolaik nesmādēja paslavēt čekas organizācijas Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas akciju «Miera stunda» un publicēja kaismīgu uzsaukumu laikrakstā «Komunisma Ausma».
Tagad, pēc trīsdesmit diviem gadiem atkārtoti publicējam, ko par Molotova-Ribentropa pakta nosodītājiem, grupu «Helsinki-86» un «nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētiem mītiņa organizatoriem» tautai rakstīja persona, kura tagad uzskata, ka ir cienīga būt par neatkarīgās Latvijas ministri:
“1. septembrī ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolēnam visnozīmīgākās noteikti ir 45 mieram atvēlētās minūtes. Šogad mūsu klasē Miera stundā valdīja svinīgs noskaņojums. Varbūt tāpēc, ka klasē bija arī astoto klašu skolēni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. Varbūt pieaugušo klātbūtne lika mums būt nosvērtākiem. Bet varbūt arī tāpēc, ka tā ir. Mūsu pēdējā Miera stunda. Vienu pēc otras pāršķiram vēstures lappuses.
Ar vēja appūstām sejām, sastrādātām delnām, karstām, pārliecības pilnām sirdīm klasē ienāk latviešu sarkanie strēlnieki. Pēc tam 1 418 ugunīgās Lielā Tēvijas kara dienas un naktis padomju tautas varonības un nesavtīgas Dzimtenes mīlestības apliecinājums. Skan vārdi par fašistu zvērībām, satriecoši savā necilvēcībā, cietsirdībā, pat neprātā.
Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku Izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varētu dot pretsparu runātājiem – lika padomāt. Katrs klusībā apsvēra, līdz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarētu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišķi nē.
«Ja iepretim mūsu vārdiem rēgosies tukša aile,
Tad nav ko gadsimtu vainot,
tā būs mana un tava vaina.»
Tā raksta dzejniece Olga Lisovska.
Lai mūsu vārdiem vienmēr seko darbi! Mums ir pienācis laiks noteikt savu dzīves pozīciju.”
Citāta no 1987. gada 29. septembra laikraksta «Komunisma Ausma» simt sešpadsmitā numura beigas.
Ja nu vārdam nav pretim «tukša aile», kā pauž dzejniece, bet okupācijas varas slavinājums no komunistu organizācijas amatpersonas spalvas, varbūt vērts septiņreiz nomērīt, pirms kurināt makartisma histēriju?
Droši vien daudzi uzsvērs, ka būšana Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijā bija teju vai spiesta lieta ikvienam jaunietim, lai gan ir gadījumi, kad jaunieši atteicās.
Droši vien daudzi atzīs, ka būšana par Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāri ir konjunktūra un nodeva okupācijas režīmam, kas sevišķu ļaunumu dažos gadījumos arī nenodarīja.
Droši vien daudzās ģimenēs, kurās vecāki bija kolhoza mākslīgie apsēklotāji un Padomju Savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāri, bērni varēja arī nezināt par to, ka Latvija ir bijusi okupēta.
Bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka Atmodas laikā, 1987. gadā šādu slavinājumu – «padomju tautas varonības un nesavtīgas Dzimtenes mīlestības apliecinājums» – piespiest nevienu ar varu vairs rakstīt gan nevarēja. Nebija nekādi Staļina laiki. Un aiz mēles nevienu nevarēja raut, lai piespiestu publiski laikrakstā kritizēt brīvības cīnītājus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā.
Droši vien to var norakstīt uz mazpilsētas meitenes jaunības ticību komunisma ideāliem un Latvijas PSR sociālistiskās revolūcijas valstiskumam? Varbūt.
Vienīgi tad personām, kas izdzīvojušās pa komunistisku organizāciju, mainījušas dzīves pozīciju, tajā skaitā Zatlera partiju nomainot pret Jauno konservatīvo partiju, nevajadzētu, attaisnojot savu politiku, precīzāk, piesedzot pašu skaidru politisku priekšlikumu galēju trūkumu, citus saukāt par komunistiem un čekistiem.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
