Iesaki rakstu: 
Sadarbība vienmēr ir apsveicama rīcība. Nav svarīgi, vai tā ir starp diviem cilvēkiem vai valstīm. Īpaši jauki izskatās, ka divas valstis savstarpēji sadarbojas, lai palīdzētu kādai trešajai valstij. Būtiskākais ir tas, ka jebkurai sadarbībai ir jābūt patiesai un godīgai kā starp tām valstīm, kuras palīdz, tā arī pret to valsti, kurai palīdz. Pretējā gadījumā tā jau ir nevis sadarbība, bet kas cits.
Par Ķīnas un Krievijas palīdzību paziņoja A.Lukašenko, pasakot, ka "pie nepieredzēta ārēja spiediena Baltkrievija saņēma plašu atbalstu no mūsu tradicionālajiem sabiedrotajiem. Visjūtamāko palīdzību un atbalstu šajā grūtajā laikā saņēmām no Krievijas, Ķīnas un citām valstīm”.1 Par tām “citām valstīm” nekas skaidrāks netiek teikts, bet manu uzmanību piesaistīja Krievijas un Ķīnas piesaukšana vienkopus.
Nav noslēpums, ka publiski Krievija un Ķīna skaitās kā sabiedrotie daudzās jomās, bet faktiski Ķīna ir sabiedrotā tikai sev, un to pašu var teikt arī par Krieviju. Pašos pamatos šīm abām valstīm ir viena kopēja vēlme – kļūt par dominējošāko valsti itin visās jomās.
Savukārt Lukašenko jau vairākkārt ir pierādījis, ka viņš ir gatavs par finansiālo atbalstu darīt gandrīz jebko. Protams, ka pašlaik viņam finanšu atbalsts ir nepieciešams, jo viņš valsti ir nolaidis faktiski līdz kliņķim.
Kamdēļ Krievija atbalsta Lukašenko, liekus skaidrojumus neprasa, jo Baltkrievija faktiski ir palikusi tās vienīgais sabiedrotais. Te kāds var iebilst – kur tad Krievijas plašā sadarbība ar Ķīnu? Nevaru nepiekrist, iebildums ir pilnīgi vietā, bet ir viena būtiska nianse – kā Krievija, tā arī Ķīna vēlas dominēt pasaulē. Baltkrievijai šādu ambīciju nav.
Līdz ar to sanāk, ka Krievijas un Ķīnas sadarbība ir liekama tajā pat kastītē, kurā jau atrodas PSRS un nacistiskās Vācijas pagājušā gadsimta 30.gadu sadarbība. Tēlaināk runājot – divi cilvēkēdāji sadarbosies tiktāl, ciktāl spēs apmierināt savu apetīti. Līdzko viss apkārt būs “apēsts”, tik laika jautājums, kad sāks ķerties viens otram pie rīkles.
Atgriezīšos nedaudz pie Baltkrievijas un Krievijas. Krievija par draudzību ar Lukašenko ir samaksājusi visnotaļ daudz. Jau uz 2020.gada martu Krievijas kredīts Baltkrievijai bija gandrīz 8 miljardi USD. Salīdzinoši Ķīnas kredīts Baltkrievijai bija 3,3 miljardi USD. Bez šaubām vislielākās subsīdijas Baltkrievija no Krievijas ir saņēmusi enerģētikas jomā.2
Lukašenko ar plašu sirdi ļāva Krievijai finansēt Baltkrieviju, bet vienlaikus bija atsevišķi momenti, ka viņš ar savām darbībām nesniedza Putinam to, ko tas vēlējās pretī. Piemēram, jaunu Krievijas militāro bāzu izvietošana Baltkrievijas teritorijā, tā arī nevar aizmirst iepriekšējo gadu skandālus, ka Baltkrievija vienkārši apkrāpa Krieviju. Par zemākām cenām saņēma dažādus energoresursus, bet pārdeva tālāk jau par dārgākām. Vairāki eksperti uzskata, ka daudzus gadus Krievija ir apmainījusi subsīdijas pret Baltkrievijas politisko piekāpšanos, taču to negaidīja.
Savukārt pašlaik ir iestājusies situācija, ka Krievijai atpakaļceļa nav, jo, ja tā neatbalstīs Baltkrieviju, tad tas būs nepārprotams signāls atlikušajām no Krievijas atbalsta atkarīgajām valstīm, ka arī tās tiks atstātas savu problēmu priekšā. Nākamais un ne mazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka Putinam ir izdevīgs Lukašenko. Uzticams nav, bet toties vismaz kaut kā ietur Krievijas kursu un ir tik tālu aizgājis, ka neviena Eiropas valsts ar viņu nevēlēsies sadarboties.
Savukārt, ja viņa vietā nāks cita persona, tad var būt visādi. Krievija ne tikai zaudēs savu ietekmi uz Baltkrieviju, bet Putina ieskatā var notikt vēl kas drausmīgāks – Baltkrievija pārorientētos uz Rietumu pasauli, kā to ir jau izdarījušas Ukraina un Gruzija. Šāds notikumu pagrieziens būtu nāvējošs Putina sapņiem.
Labi, ar šo ir skaidrs, ka Putina Krievija Lukašenko atbalstīs arī turpmāk, bet ne jau tamdēļ, ka ļoti viņu atbalsta, vienkārši viņus biedē, kas varētu nākt viņa vietā. Bet kāds ir Ķīnas mērķis Lukašenko atbalstīšanā?
Lai cik ironiski nebūtu, Lukašenko visā šajā atkal ir galvenā figūra.
Kā Krievija sāka izvirzīt politiskās prasības apmaiņā pret tālāko finansiālo atbalstu un šīs prasības Lukašenko nevēlējās izpildīt, jo tās samazinātu viņa ietekmi, tā viņš visnotaļ veikli sāka pārmesties Ķīnas virzienā. Tiesa, daudzi eksperti šajā sakarā uzskatīja, ka šis Lukašenko gājiens ir vairāk saistīts ar to, lai “ietirgotu” no Krievijas lielāku labumu.
Vienlaikus jāapzinās, ka, aizejot no Krievijas finansiālā atbalsta, tikai Ķīna ir spējīga to kompensēt. Kaut arī Ķīnas kredīti ir dārgāki nekā Krievijas, tā tomēr nekad neizvirza politiskās prasības.3 Šajā ziņā Ķīna ir gudrāka, jo apzinājusies, ka ekonomiskās prasības agru vai vēlu noved pie politikas ietekmēšanas, bet nereti ietekmējamā valsts to sākotnēji pat nepamana. Līdzībās runājot – ja Krievija ir kā žņaudzējčūska, kura savu upuri iedzen stūrī un uzreiz cenšas aprīt, Ķīna ir tā pati žņaudzējčūska, bet tā sākumā maigi apvijas ap savu upuri. Beigu rezultāts būs tāds pats.
Kāda tad ir Ķīnas ieinteresētība Baltkrievijā? Baltkrievijas un Ķīnas attiecības kļuva ciešākas pēc tam, kad Ķīna 2013. gada beigās uzsāka jaunu programmu "Viena josta - viens ceļš". Šīs iniciatīvas mērķis ir izveidot jaunu starptautiskās tirdzniecības koridoru starp Ķīnu un Eiropu un apvienot divus projektus - Zīda ceļa ekonomisko jostu un 21. gadsimta jūras zīda ceļu. Baltkrievijas galvenā priekšrocība ir tās svarīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, valsts ir pēdējā pietura pirms Eiropas. Tas piešķir Baltkrievijai stratēģisku lomu Ķīnas plānu īstenošanā.4
Kā jau iepriekš minēju – Ķīna savu ietekmi palielina, izmantojot ekonomiskās sviras. Tā savu projektu īstenošanai Baltkrievijā izsniedz tā sauktos "piesaistītos aizdevumus". Aprīkojuma iegāde notiekošajiem projektiem tiek veikta vienīgi Ķīnā, un darbu galvenokārt veic ķīniešu speciālisti - piemēram, "Lielo akmeni" galvenokārt būvē ķīnieši. Tas nozīmē, ka patiesībā Ķīna pati sevi kreditē - tā Baltkrievijā rada darba vietas saviem speciālistiem un nodrošina preču noietu saviem uzņēmumiem.
Papildus ekonomiskās sadarbības attīstībai starp Minsku un Pekinu Baltkrievijā palielinās Ķīnas "maigā ietekme" - piemēram, baltkrievu skolu programmās sāk apgūt ķīniešu valodu, un Minskas lidostā kopā ar angļu valodu parādījās uzraksti ķīniešu valodā.
Lai Ķīna varētu realizēt savas ieceres Baltkrievijā, tai ir vajadzīgs, lai pie varas paliek tas cilvēks, kas to atbalsta. 5 Proti, Lukašenko. Savukārt, lai Lukašenko varētu mēģināt noturēties pie varas, – viņa režīmam ir nepieciešams finansējums. Varētu uztaisīt ātro aptauju – kurš pirmais apsveica Lukašenko ar vēlēšanu rezultātiem? Krievija vai Ķīna? Zaudētāji ir tie, kuri padomāja, ka Krievija.6
No iepriekš minētā secināms, ka kā Krievijai, tā arī Ķīnai ir savas intereses tam, lai Baltkrievijā paliktu pie varas. Papildus iepriekš minētajam jāpiemin arī tas, ka, tikai pateicoties Lukašenko politiskajai nepakļāvībai pret Putinu, Baltkrievijā ienāca Ķīna. Tādējādi Ķīnai Lukašenko atrašanās pie varas ir svarīga arī tajā aspektā, lai viņu nenomainītu cilvēks, kurš būtu lojālāks Putinam un viņa vēlmēm.
Tādējādi sanāk situācija, kura mierīgi nevar atrisināties. Proti, Krievijai Lukašenko ir svarīgs, lai Baltkrievijā pie teikšanas nenonāktu cilvēks, kurš virzītos uz attiecību veidošanu ar citām Eiropas valstīm, bet Ķīnai ir būtiski, lai pie varas nenonāktu cilvēks, kurš būtu pakļāvīgāks Putinam. Skaidrs ir viens, ka jebkuri citi notikumu attīstības scenāriji, izņemot Lukašenko palikšanu pie varas, neizbēgami novedīs pie tā, ka Krievija vai Ķīna būs zaudētāji.
Ko abas lielvalstis, kuras līdz šim vismaz ārēji bija draudzīgas, darīs? Lielus finanšu resursus ir ieguldījusi kā viena, tā arī otra valsts. Tā arī – kādu politiku tad piekops tā valsts, kura šajā sacensībā būs uzvarējusi? Tad nu sanāks, kā jau minēju pašā sākumā, – tā saucamie sabiedrotie kļūs par ienaidniekiem. Tiesa, vēl jau var būt vēl viens variants – pie varas nāk cilvēks, kurš tik tiešām rūpējas par Baltkrievijas interesēm, kā rezultātā aiz “borta” paliek kā Krievija, tā Ķīna.
Žēl, ka nemāku zīmēt, jo tad varētu uzzīmēt šī brīža situāciju. Divas valstis (Krievija un Ķīna), kā tādi gādīgi kopēji, baro izkāmējušo cūciņu – Lukašenko. Bet, tavu nedienu, tur nekas vairs nav glābjams. Tad nu vīlušies kopēji nekavējas viens otru vainot notikušajā nelaimē un ķeras viens otram pie rīkles.
1 https://ria.ru/20201117/lukashenko-1584955594.html
2 https://www.forbes.ru/finansy-i-investicii/407435-skolko-rossiya-zaplatila-za-druzhbu-s-lukashenko-za-poslednie-10-let
3 https://www.vedomosti.ru/economics/articles/2019/07/09/806171-belorussiya
4 https://www.dw.com/ru/%D0%B1%D0%B5%D0%BB%D0%B0%D1%80%D1%83%D1%81%D1%8C-%D0%B8-%D0%BA%D0%B8%D1%82%D0%B0%D0%B9-%D0%BD%D0%BE%D0%B2%D1%8B%D0%B9-%D0%B4%D1%80%D1%83%D0%B3-%D0%BB%D1%83%D1%87%D1%88%D0%B5-%D0%B1%D1%80%D0%B0%D1%82%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B9-%D1%80%D0%BE%D1%81%D1%81%D0%B8%D0%B8/a-48385248
5 https://sputnik.by/politics/20200924/1045748135/Kitay-nadeetsya-chto-Belarus-vosstanovit-stabilnost-pri-Lukashenko.html
6 https://hromadske.ua/ru/posts/ruka-pekina-spaset-li-kitaj-belarus-ot-rossii
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
