Iesaki rakstu: 
Nedēļas sākumā TV ziņās bija iekāpis viens no valdošās koalīcijas politiķiem, kurš ar alkatībā mirdzošām acīm klāstīja savu vīziju par to, kā tagad tiks strauji sadalīti un iztērēti divi miljardi eiro, kurus valdība var novirzīt epidēmijas izraisīto ekonomisko seku mazināšanai.
Pazīstot Latvijas politisko vidi, ir skaidrs, ka nav nekā vieglāka kā notrallināt kaut vai divus miljardus eiro. Tas ir tik vareni - lemt, kurai nozarei un kuram uzņēmumam dot, kam nedot, kurus uzņēmumus jau tagad ieplānot atdot maksātnespējas mafijas uzbarošanai, bet kurus uzņēmējus aicināt iesaistīties nacionālajā 2020. gada korupcijas čempionātā, lai tie, pārsolot kukuļošanai domāto procentu lielumu, cīnītos par valsts atbalsta apjomu un formu.
Kaut kas tāds jau notika 2008. gada nogalē, kad valdības politiskie zagļi lēma par simtiem miljonu eiro lielajām garantijām Liepājas metalurgam. Nav vairāk ne miljonu simta, nav arī metalurga, bet metalurga shēmotāji kopā ar jaunajiem un izsalkušajiem jau būvē shēmas, kā pārdalīt divus miljardus.
Kamēr vieni jau izjūt miljardu eiro dalīšanas tīksmi, daudzi Latvijas darba ņēmēji ir nedrošības pilnā laikā ar pilnīgi neizprotamām nākotnes perspektīvām. Tie, kuriem bija darbs transportā, viesmīlības un ar izklaidi saistītajās nozarēs, dzīvo neziņā. Cik ilgi dīkstāve turpināsies, nav zināms. No kā šo cilvēku ģimenes dzīvos šā gada otrajā pusē, nav zināms.
Ja tavu nozari iekļaus valsts atbalstāmo nozaru un uzņēmumu sarakstā, tad varbūt maksās līdz 700 eiro mēnesī. Ja nozari neatzīs par krīzes skartu, tad piesakies bezdarbniekos. 2009. gadā vēl bija iespējams nopirkt lidmašīnas biļeti un pateikt ardievas tām politisko nespējnieku orģijām, kuri tolaik sevi sauca par Latvijas valdību, bet 2020. gadā šādu iespēju vairāk nav. Citu ES valstu un Lielbritānijas robežas ir slēgtas.
Karantīnas un ierobežošanas pasākumus pieņem visās ES dalībvalstīs. Tikai atšķirībā no Latvijas citviet sociālās aizsardzības pakete daudz, daudz vairāk atbilst iedzīvotāju interesēm. Francijā un Lielbritānijā darba ņēmējiem, kuri nevar turpināt darbu attālināti, darba devēja vietā algu maksās valsts - 75-80% apjomā no iepriekšējās algas. Tas notiek, nedalot nozares krīzes skartajās vai neskartajās. Atbalsts turpināsies, līdz pārvietošanās ierobežojumi tiks atcelti.
Īstenojot šādu sociālo politiku, valsts vienlaikus atbalsta gan darba ņēmējus, gan uz laiku, kamēr uzņēmumā ir piespiedu dīkstāve, pārņem mazo un vidējo uzņēmumu galveno izdevumu slogu - darbaspēka izmaksas. Par to, kā atjaunot nozari, lems pēc tam, kad būs lielāka skaidrība par krīzes mērogu un ierobežojumu ilgumu. Stratēģiskie uzņēmumi turpina darbu, un to izmaksas tiek nodrošinātas ar valsts garantijām utt.
Francijas valdība gatavojas nacionalizēt svarīgākos valsts uzņēmumus, bet Lielbritānijas valdība attiecībā uz dzelzceļa privātajiem uzņēmumiem uz sešu mēnešu laiku valsts pārvaldi jau ieviesa. Lielbritānijā uz pusgadu ir atcelta privāta partnerība. Dzelzceļa uzņēmumi ir jāuztur dzīvotspējīgā stāvoklī, un to izmaksas segs valdība neatkarīgi no īpašuma formas.
Latvijai nav jāuzklausa Liepājas metalurga miljonu izzagšanas līdzdalībnieku padomi, bet Latvijai ir jāpārņem pieredze no Eiropas valstīm ar atbildīgu sociālo politiku. Tas nozīmē, ka lēmumi par to, kā iztērēt divus miljardus no naudas krīzes pārvarēšanai, nav jāatstāj izlemšanai vadošo politisko partiju dīleru kompānijā. Tieši pretēji. Šis ir labākais brīdis, lai atteiktos no korumpētajām tradīcijām.
Lēmumi par resursu izlietojumu Latvijas ekonomikas stabilizācijai ir jāpieņem kopīgi ar valdības galvenajiem sociālajiem partneriem - uzņēmēju organizācijām un arodbiedrībām. Tas jādara nevis formā, kad dialogs ir fikcija - sociālos partnerus sasauc, lai tos painformētu, kā korumpētie ielikteņi ir sadalījuši miljardus, bet panākot kopējo izpratni un vienošanos par to, kas ir svarīgākais un stratēģiski nozīmīgākais. Tad vismaz būs cerība, ka krīzes risinājumus pieņems atbilstoši Latvijas sabiedrības interesēm.
Šis ir brīdis, kad mēs varam piespiest politiķus atteikties no valsts izzagšanas tradīcijām. Un vēl. Visi krīzes pārvarēšanai iedalītie līdzekļi nav jāiztērē tūdaļ un nekavējoties. Tieši pretēji. Latvijas valdība ir sasolījusi, ka ierobežojuma beigas iestāsies 14. aprīlī, taču daudzviet Eiropā karantīnas un ierobežojošie pasākumi jau ir noteikti uz trim mēnešiem, bet Austrālijas premjerministrs pieļāva, ka ierobežojošie pasākumi būs spēkā līdz pat augusta beigām.
Itālija un daudzu citu valstu valdības ar saviem rīkojumiem jau ir apturējušas pilnīgi visus biznesus, izņemot stratēģiski svarīgos. Ja pašlaik visus Latvijas resursus iztērēs, lai izglābtu nozares, kuru problēmas ir šobrīd plaši zināmas, piemēram, azartspēļu u.c. ne stratēģisku nozaru uzņēmumus, tad var gadīties, ka gada otrajā pusē nebūs resursu, ar ko glābt tās nozares, kas nodrošina Latvijas valsts pamata vajadzības un miljardiem lielos eksporta ienākumus.
Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
