Iesaki rakstu: 
Nedēļas sākumā TV ziņās bija iekāpis viens no valdošās koalīcijas politiķiem, kurš ar alkatībā mirdzošām acīm klāstīja savu vīziju par to, kā tagad tiks strauji sadalīti un iztērēti divi miljardi eiro, kurus valdība var novirzīt epidēmijas izraisīto ekonomisko seku mazināšanai.
Pazīstot Latvijas politisko vidi, ir skaidrs, ka nav nekā vieglāka kā notrallināt kaut vai divus miljardus eiro. Tas ir tik vareni - lemt, kurai nozarei un kuram uzņēmumam dot, kam nedot, kurus uzņēmumus jau tagad ieplānot atdot maksātnespējas mafijas uzbarošanai, bet kurus uzņēmējus aicināt iesaistīties nacionālajā 2020. gada korupcijas čempionātā, lai tie, pārsolot kukuļošanai domāto procentu lielumu, cīnītos par valsts atbalsta apjomu un formu.
Kaut kas tāds jau notika 2008. gada nogalē, kad valdības politiskie zagļi lēma par simtiem miljonu eiro lielajām garantijām Liepājas metalurgam. Nav vairāk ne miljonu simta, nav arī metalurga, bet metalurga shēmotāji kopā ar jaunajiem un izsalkušajiem jau būvē shēmas, kā pārdalīt divus miljardus.
Kamēr vieni jau izjūt miljardu eiro dalīšanas tīksmi, daudzi Latvijas darba ņēmēji ir nedrošības pilnā laikā ar pilnīgi neizprotamām nākotnes perspektīvām. Tie, kuriem bija darbs transportā, viesmīlības un ar izklaidi saistītajās nozarēs, dzīvo neziņā. Cik ilgi dīkstāve turpināsies, nav zināms. No kā šo cilvēku ģimenes dzīvos šā gada otrajā pusē, nav zināms.
Ja tavu nozari iekļaus valsts atbalstāmo nozaru un uzņēmumu sarakstā, tad varbūt maksās līdz 700 eiro mēnesī. Ja nozari neatzīs par krīzes skartu, tad piesakies bezdarbniekos. 2009. gadā vēl bija iespējams nopirkt lidmašīnas biļeti un pateikt ardievas tām politisko nespējnieku orģijām, kuri tolaik sevi sauca par Latvijas valdību, bet 2020. gadā šādu iespēju vairāk nav. Citu ES valstu un Lielbritānijas robežas ir slēgtas.
Karantīnas un ierobežošanas pasākumus pieņem visās ES dalībvalstīs. Tikai atšķirībā no Latvijas citviet sociālās aizsardzības pakete daudz, daudz vairāk atbilst iedzīvotāju interesēm. Francijā un Lielbritānijā darba ņēmējiem, kuri nevar turpināt darbu attālināti, darba devēja vietā algu maksās valsts - 75-80% apjomā no iepriekšējās algas. Tas notiek, nedalot nozares krīzes skartajās vai neskartajās. Atbalsts turpināsies, līdz pārvietošanās ierobežojumi tiks atcelti.
Īstenojot šādu sociālo politiku, valsts vienlaikus atbalsta gan darba ņēmējus, gan uz laiku, kamēr uzņēmumā ir piespiedu dīkstāve, pārņem mazo un vidējo uzņēmumu galveno izdevumu slogu - darbaspēka izmaksas. Par to, kā atjaunot nozari, lems pēc tam, kad būs lielāka skaidrība par krīzes mērogu un ierobežojumu ilgumu. Stratēģiskie uzņēmumi turpina darbu, un to izmaksas tiek nodrošinātas ar valsts garantijām utt.
Francijas valdība gatavojas nacionalizēt svarīgākos valsts uzņēmumus, bet Lielbritānijas valdība attiecībā uz dzelzceļa privātajiem uzņēmumiem uz sešu mēnešu laiku valsts pārvaldi jau ieviesa. Lielbritānijā uz pusgadu ir atcelta privāta partnerība. Dzelzceļa uzņēmumi ir jāuztur dzīvotspējīgā stāvoklī, un to izmaksas segs valdība neatkarīgi no īpašuma formas.
Latvijai nav jāuzklausa Liepājas metalurga miljonu izzagšanas līdzdalībnieku padomi, bet Latvijai ir jāpārņem pieredze no Eiropas valstīm ar atbildīgu sociālo politiku. Tas nozīmē, ka lēmumi par to, kā iztērēt divus miljardus no naudas krīzes pārvarēšanai, nav jāatstāj izlemšanai vadošo politisko partiju dīleru kompānijā. Tieši pretēji. Šis ir labākais brīdis, lai atteiktos no korumpētajām tradīcijām.
Lēmumi par resursu izlietojumu Latvijas ekonomikas stabilizācijai ir jāpieņem kopīgi ar valdības galvenajiem sociālajiem partneriem - uzņēmēju organizācijām un arodbiedrībām. Tas jādara nevis formā, kad dialogs ir fikcija - sociālos partnerus sasauc, lai tos painformētu, kā korumpētie ielikteņi ir sadalījuši miljardus, bet panākot kopējo izpratni un vienošanos par to, kas ir svarīgākais un stratēģiski nozīmīgākais. Tad vismaz būs cerība, ka krīzes risinājumus pieņems atbilstoši Latvijas sabiedrības interesēm.
Šis ir brīdis, kad mēs varam piespiest politiķus atteikties no valsts izzagšanas tradīcijām. Un vēl. Visi krīzes pārvarēšanai iedalītie līdzekļi nav jāiztērē tūdaļ un nekavējoties. Tieši pretēji. Latvijas valdība ir sasolījusi, ka ierobežojuma beigas iestāsies 14. aprīlī, taču daudzviet Eiropā karantīnas un ierobežojošie pasākumi jau ir noteikti uz trim mēnešiem, bet Austrālijas premjerministrs pieļāva, ka ierobežojošie pasākumi būs spēkā līdz pat augusta beigām.
Itālija un daudzu citu valstu valdības ar saviem rīkojumiem jau ir apturējušas pilnīgi visus biznesus, izņemot stratēģiski svarīgos. Ja pašlaik visus Latvijas resursus iztērēs, lai izglābtu nozares, kuru problēmas ir šobrīd plaši zināmas, piemēram, azartspēļu u.c. ne stratēģisku nozaru uzņēmumus, tad var gadīties, ka gada otrajā pusē nebūs resursu, ar ko glābt tās nozares, kas nodrošina Latvijas valsts pamata vajadzības un miljardiem lielos eksporta ienākumus.
Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Ražotājiem ir nepieciešama finansiāla motivācija samazināt iepakojumu un izmantot pārstrādājamu iepakojumu. Ir jāveicina pārstrādātu materiālu izmantošana un jāpadara neizdevīga atkritumu apglabāšana. Šķiet pašsaprotami, vai ne? Diemžēl pašlaik valdība nesaprotamu iemeslu dēļ bremzē jau ar visām iesaistītajām pusēm apspriestu likumprojektu un dod priekšroku no iedzīvotāju kabatām katru gadu maksāt ES 15 miljonus par nepārstrādātu plastmasas iepakojumu.
2022. gada maijā Liepājas ielās ir konstatēti AS “Liepājas autobusu parks” piederoši autobusi, uz kuriem izvietota politiska un neviennozīmīgi vērtējama reklāma, par kuru esam saņēmuši iedzīvotāju pretenzijas. Uz vienas no autobusu reklāmām ir attēloti pieci dažāda vecuma bērni, sieviete un vīrietis, kā arī uzraksti “Latvija pirmā! Par dabisku ģimeni!”. Bet otra veida reklāma uz autobusiem ievietotā reklāma ietver politiskās partijas “Latvija pirmā” biedru kopbildi, kā arī uzrakstus “Latvija pirmā! Par dabisku ģimeni! Apvienosim Latvijas tautu!”.
1. Krievu spēkiem ir vietēja mēroga panākumi, pārraujot frontes līniju Donbasa frontē pie Popasnas pilsētas. Tas ir izdevies, sakoncentrējot spējīgākās vienības, tajā skaitā “Vāgnera” grupu. Ir arī citi nelieli izrāvieni.
Aizvadītājā nedēļā valdība lielākoties bija aizņemta ar savu kārtējo krīzīti. Tomēr arī par tautu domāja. Vismaz tā varētu likties, pārlūkojot mediju publikāciju virsrakstus
Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka atklāj, ka līdzšinējā NATO stratēģija paredz agresijas gadījumā vispirms pamest Baltijas valstis un pēc tam tās atkal atkarot. Bērboka uzskata, ka nepieciešama jauna NATO stratēģija, kas ļautu nekavējoties un vispusīgi atvairīt Krievijas uzbrukumu. Baltijas valstu aizsardzība tad vairāk gultos uz Vāciju. Tā ka, iespējams, drīzumā Dievzemītē atkal būs pa pilnam vācu puišu, meiču un, velns viņu zin’, kas tur vēl dienē.
Enerģētiskā
Attiecībā uz padomju pieminekļiem ir viens aspekts, par ko jābūt skaidram priekšstatam - visā Eiropā šie pieminekļi ir vietējo krievvalodīgo identitātes konsolidācijas punkti. Un sociologiem ir daudzmaz skaidrs, kāpēc tas tā. Tie nav gluži piederības atraktori. Par tiem kalpo tā pati māju izjūta, un par to cits stāsts (cik plaši ietver mājas, sēta vai reģions Pribaltika).
Tagad jau piemirsies, bet 2018. gadā bija briesmīgs skandāls – KNAB darbinieki aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu Saeimas telpās. Nākamajā rītā deputāts tika palaists brīvībā. Kaimiņam kā aktierim izdevās izcila performance – samulsums, bailes, pēc tam varonīga apņēmība, kas atspoguļojās viņa sejā dažādos veidos. Tolaik Kaimiņam un viņa partijai vēl bija daudz fanu, kuri gaidīja elka iznākšanu no cietuma. Tā gan tagad ir tāla pagātne.
