Kā lāčuks par Lāčplēsi varētu pārtapt

Premjers Dombrovskis nereti stāsta, ka Polija jau 2015. vai 2016. gadā mēģināšot stāties eirozonā. Atsevišķu mūsu valdības vīru vēlme parādīt poļus kā eiro alkstošus ir saprotama. Tas ļauj viņiem pašiem teikt, ka Latvija nedrīkst palikt bez eiro, jo tad, kad lielā Polija nomainīs savu zlotu uz svešu naudu, mēs ar mūsu latu paliksim pavisam vieni.

Tomēr notikumi Polijā apliecina pavisam ko citu. Polijas valsts premjers Donalds Tusks, kurš gan Latvijai, gan Eiropai ir zināms kā viens no tiem poļu valstsvīriem, kuri vienmēr ir uzsvēruši, ka Polijai ir jāvirzās un tā virzās uz eiro, pagājušajā nedēļā pieļāva iespēju rīkot referendumu. "Man nav iebildumu pret ierakstīšanu konstitūcijā, ka galīgais lēmums par iestāšanos eirozonā tautai jāpieņem referendumā," sacījis Tusks. Viņa lēmuma pamatā esot lielākās poļu tautas daļas – 62% (nu gluži kā Latvijā) negatīvā attieksme pret eiro ieviešanu.

Arī valsts finanšu ministrs Jaceks Rostovskis paziņoja: „Es nevaru iztēloties, ka kāda valdība vēlētos vai pat varētu ievest Poliju eirozonā, ja poļi to nebūtu apstiprinājuši.” Vai mūsu Vilks ko tādu varētu paziņot? Vai varbūt Dombrovskis? Gan Dombrovskis, gan Vilks var - un arī iztēlojas - tikai to, kā viņu valdība ievelk Latviju eirozonā bez tautas piekrišanas.

Te nu mēs varam novērtēt to milzīgo plaisu un acīm redzamo atšķirību, kas ir starp divu valstu valdību vadītājiem – vieni ir tikai vīri, otri - valstsvīri.

Runājot par Polijas premjeru Tusku, pirmkārt, atcerēsimies, ka februārī Eiropas Savienības budžeta sarunās viņam izdevās sasniegt lieliskus rezultātus savai valstij. Tusks, kā tas arī pienākas kārtīgam valstsvīram, tiešām cīnījās līdz pēdējam, darīja visu, ko viens cilvēks var izdarīt, un panāca Polijai palielinājumu nākošā perioda budžetā par trīs miljardiem eiro salīdzinājumā ar pašreiz pieejamo finansējumu. Un tauta mājās viņu sagaidīja kā varoni.

Otrkārt, paveicis šo, kā pats Tusks ir teicis, savas dzīves nozīmīgāko darbu, Polijas premjers, jau atkal domājot par savu valsti un ieklausoties iedzīvotāju viedoklī, ir gatavs rosināt izmaiņas konstitūcijā, lai dotu iespēju tautai pašai lemt par brīdi, kad poļiem nomainīt zlotu pret eiro. Bet ko darīja un dara Dombrovskis?

Kamēr vienu valstsvīru sagaidīja kā varoni, mūsu Dombrovskis mudžināja savai neizdarībai attaisnojošus argumentus par faktiskajām cenām, par to, ka izdarījis visu iespējamo, par to, ka kopējais ES budžets ir samazināts, tāpēc arī visām dalībvalstīm tas būs mazāks nākošajiem septiņiem gadiem un tā joprojām. Taisnojās, jo mūsu premjeram nebija, ar ko lepoties.

Arī jautājumā par eiro ieviešanu Latvijā Dombrovskis negrib ne dzirdēt par to, ka īstens valstsvīrs vienmēr ieklausās savā tautā, nebaidās jautāt tieši – ar referenduma palīdzību, pēc tās gribas. Jā, tas prasa drosmi un izlēmību, uzdrīkstēšanos iziet no sava komfortablā nama laukuma vidū un nostāties līdzās saviem cilvēkiem. Dzirdēt viņu raizes, sajust viņu likstas un sāpes.

Ja mūsu premjers sadūšotos uz tādu valstsvīra un īstena vadoņa cienīgu un drosmīgu rīcību, tad vienā naktī pārtaptu no brūnganpelēka lāčuka (kā viņu mīlīgi tautā ir iesaukuši) par Lāčplēsi, par tautas varoni.

Novērtē šo rakstu: