Iesaki rakstu: 
Pēdējo gadu ģeniālajiem, demokrātiju “stiprinošajiem” noteikumiem, kas arvien grūtāku padara jaunu politisku spēku rašanos un reālu konkurēšanu ar pie varas esošajiem, draud pievienoties vēl viens šedevrs.
Ceturtdien 22. maijā Saeimas kārtējā sēdē otrajā lasījumā atbalstīti grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Tie paredz, ka partijām un partiju apvienībām, lai startētu parlamenta vēlēšanās, jābūt ar vismaz tūkstoš biedriem līdz šim prasīto piecsimt vietā. Citiem vārdiem, turpinās Latvijas demokrātijas brucināšana.
Dīvainais ierobežojums grozījumos ieslidināts starp vairākiem priekšlikumiem, bet virzītājs nav papūlējies anotācijā to paskaidrot. Tehniska izmaiņa, kā varētu šķist. Ja nebūtu Jānis Domburs 30. aprīļa “Kas notiek Latvijā” raidījumā apvaicājies, mēs nemaz neuzzinātu, ka grozījums virzīts ar viscēlākajiem nodomiem.
Frakcijām nepiederošā, no JV frakcijas izslēgtā deputāta Andreja Ceļapītera mērķis esot “iesaistīt Latvijas iedzīvotājus valsts pārvaldē”. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc partijās iestājušos iedzīvotāju īpatsvara, tāpēc mums biedru skaits partijās ir jāpalielina.
Mērķis ir labs, bet izvēlētais līdzeklis ir stipri apšaubāms. Tieši tāpat kā ar savulaik pieņemto lēmumu partijas finansēt no valsts budžeta un ierobežot ziedojumu apmēru no viena cilvēka, lai pat desmit Latvijas miljonāri nevarētu nofinansēt partiju, kas reklāmas tirgū spētu legāli konkurēt ar pie varas esošajiem. Neaizmirsīsim arī ierobežojumu dibināt jaunas partijas mazāk nekā gadu pirms Saeimas vēlēšanām.
“Providus” direktore Iveta Kažoka minētajā TV raidījumā jau precīzi norādīja, ka tas ir pēdējās desmitgadēs tipisks Latvijā pie varas esošo gājiens konkurences slāpēšanai. Neskaitot vienotībniekus, grozījumus atbildīgajā komisijā atbalstīja gan Mitrevics (NA), gan Sprindžuks (AS), gan Stobova no LPV — partijas, kas pirms iepriekšējām vēlēšanām visai skaļi runāja par nelietīgu politisko oponentu ierobežošanu. Komisijā iebilda deputāts Līdaka (AS), deputāte Brakovska (ZZS) un frakcijām nepiederošais deputāts Burovs.
No partijām un apvienībām, kas ir pie varas, pēc jaunākajiem Uzņēmumu reģistra datiem šo grozījumu dēļ biedru skaits būtu jāpalielina tikai Progresīvajiem. Tāpēc nāk smiekli, kad deputāti gan TV raidījumā, gan Saeimā stāsta, ka šis likšot partijām piesaistīt vairāk biedru.
Kāpēc politiķiem vajadzētu rūpēt, ka Latvijā iedzīvotāju iesaiste politiskajos procesos ir zemāka nekā citviet Eiropā? Tāpēc, ka tas atsaucas uz Saeimas un Ministru kabineta pieņemto lēmumu leģitimitāti. Jo mazāka leģitimitāte, jo mazāka tiesiskās demokrātijās ir politiskās varas rīcības brīvība relatīvi pret sabiedrības nostāju attiecīgajā jautājumā. Jūs varat būt savās atšķirīgās domās par kādu jautājumu, bet, ja institūcija, kuru jūs augstu vērtējat un kura jums iemieso darbu sabiedrības labā, lemj citādi, jūs to varat morāli pieņemt.
Valdības Skandināvijā, kas bauda relatīvi augstu sabiedrības uzticību un līdzdalību politiskajos procesos, morāli drīkst pieņemt vērienīgākus un drosmīgākus lēmumus nekā tos, kurus spēj bez konsultēšanās ar sabiedrību pieņemt, piemēram, ne tik ieredzēta Latvijas valdība. Runa nav par lēmumu legalitāti. Runa ir par to, vai lēmums ir uzskatāms par demokrātiski pieņemtu vai drīzāk par despota lēmumu.
Latvijas iedzīvotāju zemā iesaiste politiskajos procesos padara Latvijas demokrātiju par vienu no švakākajām Eiropā. Kā uz to reaģē Latvijas parlaments? Palielinot minimālo partiju biedru skaitu tādā veidā, ka jauniem spēkiem ienākt politikā kļūst grūtāk. Ģeniāli.
Grozījumi, kurus vēl ir iespējams nepieņemt (ja jūs laikus uzrunāsiet deputātus), mazina iespējas veidot kvalitatīvu konkurenci esošajām partijām. Tie spiež jau eksistējošās, nepietiekami lielās partijas uzņemt savās rindās vairāk biedru, nekā tās uzņem pašreizējos apstākļos. Tā ir tipiska ābečnieku politika: izdomāt noteikumus, kas piespiedīs iecerētajai mērķa grupai mainīt savu uzvedību. Taču sabiedrība tā nefunkcionē. Cilvēki nerīkojas vienā vai citā veidā tikai tāpēc, ka viņus vada tieši tas noteikums (vai tā neesamība), kuru jūs varat izdomāt un ieviest. Cilvēki nestājas partijās daudzu un dažādu iemeslu dēļ. Palielinot minimālo biedru skaitu, tiek pateikts — lai vai kas nosaka jūsu biedru skaitu, dabūniet divreiz vairāk! Vienalga kādus? Tieši tā!
Bet kāpēc? Tāpēc, lai varētu teikt, ka jūsu partijas lēmumu ir pieņēmuši divreiz vairāk cilvēku nekā šobrīd. Vai šie jaunuzņemtie biedri reāli piedalīsies partijas darbā? Neviens to nepārbaudīs. Un labi, ka tā. Ja jums šajā brīdī nāk prātā idejas, kā varētu pārbaudīt “reālo” darbību partijās, piefiksējiet šo sajūtu. Tā dzimst birokrātija.
Lai arī tas nav minēts nevienā pamatojumā, jāatzīst, ka prasībā pēc lielāka biedru skaitu var saskatīt zināmu mēģinājumu veicināt iekšējo demokrātiju partijās. Jo vairāk biedru partijā, jo lielāka, vismaz teorētiski, iekšējā ideju konkurence un lielāka iespēja partijas galvgalī nonākt spējīgākiem, vairāk atbalstītiem kadriem. Latvijas apstākļos gan visdrīzāk šī prasība iztulkosies kā partiju ideoloģiski intelektuālā atšķaidīšana vai pasīvo biedru pulka uzblīšana. Mēģinājumi no ārienes kontrolēt politisku organizāciju sastāvu var rezultēties tikai to vājināšanā. Šo var uzskatīt arī par pārlieku jaukšanos gan pulcēšanās brīvībā, gan tiesībās kandidēt uz Saeimu.
Kāpēc man savā domubiedru kolektīvā, kuru esmu atlasījis ar intervijām un vēlāk pilnveidojis ar intensīvu apmācību par mūs vienojošo ideoloģiju, būtu jāuzņem vairāk cilvēku, nekā Latvijas sabiedrībā vispār vēlētos kvalitatīvi spriest par sabiedrības organizāciju noteiktas ideoloģijas rāmjos? Jau ar pašreizējo ierobežojumu — vismaz piecsimt biedru — Latvijā nav iespējams nodibināt ideoloģiski puslīdz homogēnu un demokrātisku partiju.
Kādai jaunai partijai varētu savākt tūkstoti biedru? Populistiskai šī vārda sliktākajā nozīmē. Tādai, kur cilvēki nesaprot demokrātijas un tiesiskuma uzliktos ierobežojumus. Var savākt tūkstoti cilvēku, kas ar politiku saprot savu vajadzību realizāciju vai vairākuma diktātu. Var savākt tūkstoti, kas parakstīsies, kur vajag, lai kaut kad kaut kas reizi par visām reizēm uz labu notiek. Var savākt tūkstoti ar vislabākajiem nodomiem un ar ciešu apņēmību šos nodomus uzspiest jebkuram, kas atļausies iebilst. Šie paši tūkstoši arī sairs pa vīlēm pie pirmā nopietnā jautājuma, kas nebūs iepriekš atrunāts. Un tādu jautājumu būs bezgalīgi daudz, ja partija nebūs ideoloģiska un tās biedri nespriedīs ideoloģijas ietvaros. Tieši tāpēc vēlētājus šī partija pievils tāpat kā visas iepriekšējās, kas veidotas no vienkārši labu darīt un pareizi visu izrēķināt gribošajiem.
Mums nav tiešās demokrātijas. Saeimas deputāts ir tautas priekšstāvis un savos lēmumos rīkojas tautas vārdā, nevis savu vēlētāju uzdevumā. Pretēji daudzu uzskatiem, Saeimas deputāts nav algots darbinieks, kurš izpildītu darba devēja noteiktus darba uzdevumus. Tāpēc politikā jādarbojas cilvēkiem ar īpašām dotībām, ar īpašu atbildības un pienākuma izjūtu. Vai mums ir tik daudz tādu cilvēku? Politiķi veido piedāvājumu, kuru vēlāk vēlētāji izvēlas atbalstīt vai nē. Ja jebkuru jaunu piedāvājumu valsts pieprasa atšķaidīt ar simtiem cilvēku, kurus nav iespējams pārbaudīt vai sagatavot, kā tas uzlabo jauna politiska piedāvājuma rašanos? Šī prasība ir ļoti līdzīga tām daudzajām uzņēmējdarbības regulējumos, kas noteiktās nozarēs jauniem tirgus spēlētājiem uzliek prasības būt lielākiem, nekā viņi vēlētos jebkad būt, tādējādi atturot no iesaistīšanās tirgū vispār.
Tā vietā, lai izmisīgi līmētu ciet visas spraugas, pa kurām politikā var ienākt jūsu konkurenti, jums, dārgie politiķi, vajadzētu ķerties pie pēdējos gados vēlēšanu konkurenci būtiski ierobežojušo un Latvijas švako demokrātija vājinājušo likumu normu atcelšanas. Citādi Kariņi, Mieriņas un Siliņas nebūs mūsu zemākais punkts.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
