Kā Latvijā reāli valda banku mafija: Ilzes Valgeres un "Swedbank" stāsts
Pietiek lasītājs22.05.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Fakts, ka personai ir kredīts, kas nodrošināts ar hipotēku uz vērtīgu nekustamo īpašumu, nenozīmē, ka parādnieks var būt drošs, ka patiešām nokārtos savas saistības pret kreditoru pilnā apmērā. Būtībā ir tieši otrādi, ja parādniekam pieder vērtīgs nekustamais īpašums, tas tikai palielina riskus.
Šādā situācijā nonāca arī Ilze Valgere, jo apstākļu sakritības dēļ viņas hipotekārais kredīts no AS „Danske Bank” 2016.gada 4.jūnijā tika pārcelts (protams, ārēju apstākļu ietekmē un bez I.Valgeres pašas vēlmes un piekrišanas) uz AS „Swedbank”, kura kļuva par I.Valgeres kreditoru.
Šis gadījums ir interesants arī ar to, ka uzskatāmi parāda, ka :
- Satversmē izteiktais apgalvojums, ka „visi ir vienādi likuma un tiesas priekšā” (Satversmes 91.pants), neatbilst patiesībai, jo tomēr ir „vienādākie” un „visi pārējie”.
- Uzskats, ka Latvijā efektīvi darbojas tiesībsargājošās iestādes (piemēram, prokuratūra), neatbilst patiesībai.
- Civilprocesa likuma prasība par patiesas informācijas sniegšanu tiesai (CPL 9.1 pants) – arī nav obligāta (vismaz ne kreditoriem, ja kreditors ir banka).
I.Valgeres kredtīsaistības pret AS „Danske Bank” bija nodrošinātas un ir nodrošinātas ar trīs ķīlām – nekustamo īpašumu Jūrmalā, Turaidas ielā 13 un nekustamiem īpašumiem Rīgā, Dzintara ielā b/n, kad. nr. 0100-109-0005 un Dzintara ielā b/n, kad. nr. 0100-109-2013.
Ilzei Valgerei ir divi kredīta līgumi – par nekustamā īpašuma remontu un labiekārtošanu (Kredīta līgums nr. SB/L75-28/22) un overdrafta līgums (SB/L75-28/26), bet abi nodrošināti ar hipotēkām uz iepriekš nosauktajiem nekustamiem īpašumiem.
2016.gada 12. un 13. septembrī AS „Swedbank” paziņoja par atkāpšanos no Aizdevuma līgumiem, atkāpjoties no abiem līgumiem. Pēc viena līguma I.Valgeres saistības ir EUR 327 290.74, bet pēc otra līguma EUR 261 733.02. Tātad kopējā saistība uz līgumu uzteikšanas dienu ir EUR 589 023.76
Pats interesantākais notiek tad, kad AS „Swedbank” vērš piedziņu pret I.Valgeri, un svarīgi ir – kā tas notiek un ko tieši AS „Swedbank” dara.
Ar pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā AS „Swedbank” vēršas Rīgas rajona tiesā, Jūrmalas tiesu namā 2017. gada 26. aprīlī un 2017.gada 08. maijā saņem tiesas pozitīvu lēmumu, kas atļauj AS „Swedbank” pārdot Ilzei Valgerei piederošo nekustamo īpašumu Jūrmalā, Turaidas ielā 13 par izsoles sākuma cenu EUR 410 000.00.
Vēršoties ar savu pieteikumu tiesā, AS „Swedbank” norāda tiesai, ka saistība ir tikai EUR 327 290.74, bet par otru līgumu un to, ka saistības summa faktiski ir lielāka, AS „Swedbank” tiesai nenorāda neko.
AS „Swedbank” pieteikumā tiesai atsaucās uz Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 24. marta lēmumu kādā lietā ar Nr. SPC-81/2010, kurā Augstākās tiesas Senāts izteicies, ka „civilprocesa likuma noteikumi, kas reglamentē nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā, neparedz kritērijus izsoles sākumcenas noteikšanai un neprasa noteiktās sākumcenas pamatojumu ar attiecīgiem pierādījumiem. Tāpat likums nenosaka tiesnesim pienākumu, izskatot ķīlas ņēmēja iesniegto pieteikumu, izvērtēt pārdošanas nosacījumos norādītās izsoles sakumcenas pamatotību”.
Minot šo Augstākas tiesas slēdzienu, AS „Swedbank” īpašumam, kura tirgus vērtība ir vismaz 1.5 miljoni EUR, bet piespiedu pārdošanas cena attiecīgi par 30-40% zemāka, bet tik un tā 1 miljona eiro robežās, pārdošanas cenu labprātīgā izsolē nosaka EUR 410 000.00 apmērā, pie kam pašas AS „Swedbank” prasījumi pret I.Valgeri ir vismaz EUR 589 023.76, līdz ar to tālu pārsniedz izsoles sākumcenu, par kuru AS „Swedbank” gatavojas pārdot I.Valgeres īpašumu.
Bet tiesai AS „Swedbank” neiesniedz patiesu informāciju par parāda apmēru, lai gan iesniegt tiesai patiesu informāciju pieprasa Civilprocesa likuma 9.1 pants. Ilze Valgere par šo faktu vērsās prokuratūrā, kur nekādi likuma pārkāpumi netika konstatēti!
Rodas jautājums – kādā tiesiskā vidē mēs dzīvojam? Kā lasāms no Augstākās tiesas Senāta spriedumiem, tiesas kontrole pār labprātīgo pārdošanas procesu izsolē vispār atkrīt, jo tiesai ar to nav nekāds sakars. Kurš un kā kontrolēs vai aizstāvēs parādnieka interešu ievērošanu (jāatzīmē, ka pieteikumu par labprātīgo pārdošanu izsolē tiesas ceļā izskata rakstveida procesā un nepaziņo par to parādniekam) – par šo jautājumu vispār nevienam nav nekādas intereses. Varētu pat teikt, ka tiesa ar saviem nolēmumiem un attieksmi ir radījusi labvēlīgu vidi negodprātības un ļaunprātīgas rīcības iespējām ļoti plašā spektrā.
To, ka tā arī ir, pierāda Ilzes Valgeres lieta.
Tātad AS „Swedbank” bez problēmām iegūst tiesas lēmumu, kas atļauj I.Valgeres 1.5 miljonu vērto īpašumu pārdot par EUR 410 000.00.
2017.gada 23. augustā AS „Swedbank” noslēdz vienošanos ar Ilzi Valgeri un otru aizņēmēju Z. Valgeri, kurā norāda, ka parāda saistību kopējais apmērs ir EUR 625 711.93. Šīs vienošanās ietvaros AS „Swedbank” fiksē, ka īpašums pārdodams par 1 499 000,00 EUR un cenas samazinājums var būt tikai 15% apmērā.
Bet 2017.gada 11. decembrī AS „Swedbank” vēlreiz vēršas Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu namā un lūdz vēlreiz atļaut pārdot I.Valgeres īpašumu Jūrmalā, Turaidas ielā 13 par izsoles sākuma cenu EUR 410 000.00, tikai šoreiz AS „Swedbank” norāda, ka I.Valgeres parāda saistības izriet no otra aizdevuma līguma (par ko sākotnējā 2017.gada aprīļa pieteikumā tiesai AS „Swedbank” neko neminēja) un šajā 2017.gada 11. decembra pieteikumā tiesai AS „Swedbank” jau norāda, ka I.Valgeres parāda (saistības) summa ir EUR 263 155 .26. AS „Swedbank”pieteikumā tiesai nenorāda, ka :
1) viņi jau 2017.gada aprīlī vērsās tiesā un prasīja šo īpašumu pārdot, tikai norādīja, ka ir cits saistību apmērs;
2) ka tiesa jau vienreiz izlēma par šī īpašuma nodošanu labprātīgā izsolē un ka izpildes process jau iesācies.
Laikā, kad AS „Swedbank” vēršas tiesā un lūdz tiesu izlemt par atkārtotu viena un tā paša īpašuma pārdošanu labprātīgā izsolē, AS „Swedbank” jau ir iesniegusi uz izpildi Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 08. maija lēmumu un tiesu izpildītājs J. Stepanovs jau noteicis labprātīgās izsoles sākuma datumu, t.i. 18.12.2017. Visi šie fakti ir dokumentāli pierādāmi.
Rīgas rajona tiesa Jūrmalas tiesu nams 2017.gada decembrī nekonstatē, ka tiesa par šī īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē jau vienreiz izlēma 2017.gada maijā, un tāpēc, ka nevienam nav nekādas daļas par to – kas, ko un kā lēma, tad AS „Swedbank” saņem vēl vienu lēmumu, kas arī atļauj pārdot I.Valgeres īpašumu Jūrmala, Turaidas iela 13. Un nevienam tiesā neradās jautājums – kā šis 2017.gada 14. decembra lēmums būs izpildāms, ja līdz ar 2017.gada 08.maija lēmumu īpašums tiks pārdots un 2017.gada 14. decembra lēmums faktiski nebūs izpildāms.
Ilze Valgere saistībā ar šiem faktiem vēlreiz rakstīja prokuratūrai, norādīja uz to, ka AS ‘Swedbank” konsekventi norāda tiesai nepatiesu informāciju, nolūkā saņemt nepieciešamos procesuālos dokumentus, bet arī šoreiz prokuratūra nereaģēja uz notiekošo.
No minētā izriet, ka nevienam nav daļas par to, ka tiesā tiek iesniegta nepatiesa informācija (turklāt – vairākkārtīgi un apzināti), tiesa, vadoties no nepatiesās informācijas, pieņem lēmumus, secīgi ar tiesas palīdzību kreditors var iegūt iespēju divreiz tirgot vienu un to pašu īpašumu, nesniegt tiesai patiesu informāciju, utt.
Šeit svarīgi atzīmēt, ka AS „Swedbank” interese ir tikai par nekustamo īpašumu Jūrmala, Turaidas iela 13. AS „Swedbank” ir pavisam trīs ķīlas, bet par atlikušajām divām (zemesgabaliem Rīgā) tai nav nekāda interese.
2018.gada 18. janvārī īpašums Jūrmalā, Turaidas ielā 13 tiek izsolīts un pārdots par EUR 755 000.00, bet pircējs 50% no summas samaksai piedāvā bankas garantijas vēstuli, uz ko AS „Swedbank” nepiekrīt, līdz ar to īpašums pārdots netiek.
Procesa laikā Ilzei Valgerei ir vairākas personas, kuras piesakās nokārtot I.Valgeres saistības un pārņemt prasījumus uz cesijas pamata. AS „Swedbank” sākotnēji piekrīt, bet 2018.gada 16. maijā AS „Swedbank” uzraksta I.Valgerei, ka viņi nepiekrīt saistību nokārtošanai un cesijai, jo viņiem esot jāņem vērā citu kreditoru intereses! Vai kaut kad kāds parastais cilvēks ir dzirdējis no bankas, ka tā ņem vērā vai rēķinās ar „citu kreditoru interesēm”? Laikam būs pagrūti kaut ko tādu atcerēties.
Kopš kura laika un kāpēc AS „Swedbank” ir arbitrs vai aizstāvis – citiem kreditoriem? I.Valgerei tas arī nebūtu saprotams, ja vien viens no viņas kreditoriem nebūtu ekspolitiķis G. Krasta kungs. Jādomā, tieši par šī kunga interesēm tik ļoti rūpējas AS „Swedbank”, ka tai vairs nav svarīgi iegūt pašai savu naudu. Varbūt, ka tas nekad nebija īpaši svarīgi un AS „Swedbank” tādā veidā cenšas „tvarstīt” pēc parādnieka vērtīgā īpašuma?! Jāuzsver, ka to pierāda AS „Swedbank” rīcībā, jo tiklīdz rodas kaut mazākā iespēja, ka AS „Swedbank” saņems naudu – tā atsakās no šīs iespējas. Dotā procesa laikā AS „Swedbank” bija 2 iespējas saņemt naudu (ja vien tas būtu bijis mērķis) :
Pirmā iespēja – no pircēja, kurš nosolīja EUR 755 000.00 un bija pilnīgi pietiekami, lai AS „Swedbank” nodzēstu savus prasījumus, pie kam pircējs bija AS „Swedbank” zināms un bija zināms, ka pircējam ir nauda. Tas uz šodienu jau būtu noticis fakts, ja viena AS „Swedbank” neatteiktos no bankas garantijas akcepta.
Otrā iespēja – no personām (tādas bija vairākas), kas samaksā AS „Swedbank” viņu prasījuma summu pilnā apmērā. Tiklīdz AS „Swedbank” nonāca šajā situācijā un saprata, ka patiešām kāds samaksās naudu – tā to vairs nevajadzēja, par ko uzskatāmi liecina 2018.gada 16. maija bankas vēstule.
Līdztekus visam šim procesam, Ilze Valgere, redzot, kādas lietas notiek, vēršas tiesā ar prasību pret AS „Swedbank”, jo no Satversmes tiesas 2010.gada 24.novembra Lietā Nr. 2010-08-01 skaidrojumiem izriet, ka parādniekam tādai iespējai tomēr vajadzētu būt un ka tāda arī pastāvot.
Ilzes Valgeres lieta pierāda, ka tāda tomēr nepastāv (vismaz pagaidām).
2018.gada 11.aprīlī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa atsakās pieņemt Ilzes Valgeres prasību, norādot, ka tiesai šī lieta nav pakļauta, dodot atsauces uz CPL 132.panta pirmās daļas 1. punktu un norādi, ka I.Valgerei jāvēršas prokuratūrā, lai tā rīkojas pēc CPL 483., 484.panta.
I.Valgere vērsās arī prokuratūrā, kura tieši 2018.gada 11. aprīlī uzrakstīja I.Valgerei, ka viņai esot jāvēršas tiesā! Šeit gan jāmin, ka prokuratūra deva atsauci uz Satversmes tiesas 2010.gada 24.novembra Lietā Nr. 2010-08-01 skaidrojumiem par lietu kārtību, kas šajā gadījumā ir atzīstami kā vairāk kompetenti, nekā tiesas rīcība. Visi minētie fakti ir dokumentāli pierādāmi.
Bet „sausais atlikums” visam ir tas, ka šajā tiesiskajā vidē parādniekam nav nodrošinātas iespējas efektīvi un ātri aizstāvēties pret kreditora ļaunprātību vai negodprātīgu rīcību, neviena no tiesībsargājošām iestādēm nepievērš uzmanību un nereaģē uz tiesību pārkāpumiem un aizskārumiem, neizmanto nevienu likumā noteikto instrumentu, lai pārkāpumu novērstu vai pieprasītu to pārtraukt. Tiesas (Augstākās tiesas līmenī) ar t.s. judikatūras palīdzību ir radījušas sev komfortablu vidi, lai parādnieka intereses vispār nebūt jāizskata un par tām nebūtu jādomā. I.Valgeres rīcībā esošais tiesas lēmums, ar kuru atsaka pieņemt prasību, norāda, ka par kreditora ļaunprātību tiesa vispār negatavojas lemt. Tikmēr AS „Swedbank” ir kļuvusi par „citu kreditoru” interešu aizstāvi, par ko nekaunas pat rakstīt savās vēstulēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
