Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jaunie saasinājumi ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju liek atskatīties pagātnē – uz to, cik ļoti īpatnējā veidā un virzienā korupcijas apkarošanu savulaik sāka neatkarīgās Latvijas politiķi un kādus augļus nesa šī savdabīgā cīņa ar korupciju. Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

„Neesošā” padomju korupcija

Tas, ka padomju avīzes nerakstīja par korupciju, nenozīmēja, ka tās nebija. Bija – un kā vēl! Tiesa, sociālisma kukuļdevēji un kukuļņēmēji (vārdu „korupcija” mēs iemācījāmies tikai astoņdesmito gadu beigās) ievērojami atšķīrās no vēlākajiem kapitālistiskajiem korumpantiem. Ja neattīstītajā kapitālismā privātuzņēmēji deva naudu valsts vai pašvaldību amatpersonām par labvēlīgu lēmumu vai pasūtījumu piešķiršanu, tad attīstītajā sociālismā amatpersonas atlīdzību saņēma par to, ka vienkārši ļāva uzņēmīgiem cilvēkiem darboties. Turklāt, ja kapitālismā varēja samaksāt pāris vajadzīgiem cilvēkiem un viss notika, tad sociālismā nācās dalīties ar daudzām dažāda svarīguma amatus ieņemošām personām – sākot no veikala direktora un beidzot ar prokuroru. Pretējā gadījumā pagrīdes biznesa ķēdīte, kas tad arī parasti bija kukuļdevēju ienākumu avots, vienkārši nedarbojās.

Skaļākās padomju parauga korupcijas lietas gan ir datējamas ar sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, taču apmēram tādā pašā garā sistēma darbojās arī vēlāk. Tā sešdesmito gadu sākumā milicijai izdevās aizturēt Jūrmalas rūpkombināta (ražošanas uzņēmums, kura paspārnē darbojās virkne mazāku uzņēmumiņu – no kurpnieku darbnīcas līdz maizes ceptuvei) šūšanas ceha direktoru, kurš paralēli legālajai darbībai bija izvērsis arī ne tik legālu plīša mēteļu ražošanu. Atgādināsim, ka uz savu roku padomju laikos biznesu taisīt bija neiespējami – visas ražošanas iekārtas un materiāli bija valsts īpašums, pie tiem tikt varēja, tikai pārkāpjot likumu. Ceha direktors tā arī bija izdarījis – no kādas ražotnes Baltkrievijā saņēma „kreiso” audumu (oficiāli, kā jau teikts, ne baltkrievi viņam to varēja pārdot, ne jūrmalnieks nopirkt), bet gatavo produkciju tikpat „kreisā” veidā realizēja veikalos. Ienākumus, protams, dalot ar veikalu direktoriem.

Pasēdējis pāris dienas kamerā, mēteļu šuvējs sāka runāt. Pateicoties viņa liecībām, miliči arestēja liela audumu veikala direktori. Viņa izrādījās cietāks rieksts, jo runāt, pareizāk sakot, rakstīt sāka pēc divām aiz restēm pavadītām nedēļām. Toties, kad sāka, miličiem mutes no brīnumiem palika vaļā – tik tālu un augstu sniedzās kukuļņēmēju ķēde, kas bija piesegusi un barojusies no nelegālās mēteļu fabrikas un citiem līdzīgiem uzņēmumiem. Rezultātā šajā lietā „iesēdās” gan vairāki tirdzniecības ministrijas darbinieki, gan Jūrmalas partijas komitejas 1. sekretārs, gan pilsētas prokurora vietnieks, gan Rīgas Maskavas rajona milicijas šefs, gan bariņš sīkāku gariņu. Kopskaitā cilvēki divdesmit. Ķēdes augšējais gals sniedzās gluži neticamos augstumos – līdz pat Latvijas kompartijas centrālkomitejas otrajam sekretāram. Viņš gan tiesas priekšā tā arī nestājās: orderis sekretāra apcietināšanai bija izdots, taču viņš paspēja aizmukt uz dzimto Maskavu, kur ņēma un nošāvās. Loģiski, ka pēc tāda mēroga lietas sekoja arī pamatīga tīrīšana visās iesaistītajās institūcijās un amatus zaudēja ne viens vien atbildīgs biedrs.

Kuluāros tikpat skaļa (jo uz āru, protams, par to netika runāts – padomju pilsoņiem nepienācās zināt, ka kādam priekšniekam kāja paslīdējusi) bija arī kukuļņemšanas lieta Rīgas Centrālajā universālveikalā. Tur notika nelegāla tirdzniecība tik lielos apmēros, ka sodi bija pat tiem laikiem ļoti bargi – veikala direktoram piesprieda pat nāvessodu. Izpildīts gan tas netika, jo vēlāk to aizstāja ar 15 gadiem cietumsoda. Kuriozā kārtā arī šajā lietā bija iejaukta kompartijas vadība, šoreiz gan pastarpināti. Proti, par veikala grāmatvedi strādāja tobrīd jau bijušā Latvijas kompartijas 1. sekretāra Jāņa Kalnbērziņa māsa, kurai būtu vajadzējis zināt par tirdzniecības uzņēmumā notiekošajām mahinācijām. Iespējams, aiz cieņas pret slaveno brāli viņa tika cauri salīdzinoši viegli – tikai zaudēja darbu.

Vēl kāds piemērs par tēmu – „Ko padomju laikos uzskatīja par korupciju.” Frizētavu lieta – to gan drīzāk varētu saukt par ekonomēšanu, nevis korupciju. Proti, frizētavu tīkla darbinieki ekonomēja uz sīkumiem, piemēram, neuzspricēja klientam odekolonu vai vienreizējai lietošanai domāto pārsegu izmantoja vairākas reizes. It kā sīkumi, taču kopā salasījās pieklājīgas summas. Lai šādus nelikumīgus ienākumus piesegtu, nācās maksāt dažāda ranga priekšniekiem, kuri tad arī brīdī, kad rūpals nāca gaismā, viens pēc otra zaudēja amatus vai pat iesēdās. Piemēram, aiz restēm vai uz ielas nonāca bariņš prokuratūras darbinieku. Bijušais kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis atceras, ka šis bariņš bijis tik liels, ka tiesas darbs kādu brīdi bijis paralizēts – aptrūcies prokuroru.

„Diezgan regulāri atklāja nelegālus pārtikas cehus, kas pa vakariem ražoja „kreisās” desas un citu produkciju. Gadā parasti kādas desmit tādas lietas bija. Ar to nodarbojās OBHSS jeb nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu. Tai pa visu republiku gadā bija kādas 1500 – 2000 krimināllietas – gan par nelegālām ražotnēm, gan nelikumībām veikalos un visu pārējo. Kā OBHSS panāca tādu līmeni? Vienkārši – katram obehaesņikam bija kādi pieci aģenti, kas informēja par pārkāpumiem. Lielākajos veikalos un ražotnēs šādiem aģentiem pat bija obligāti jābūt. Protams, bija jau kukuļņemšanas apkarošanai arī kampaņas raksturs. Piemēram, Jurija Andropova [PSRS VDK šefs, kurš astoņdesmito gadu sākumā pēc Leonīda Brežņeva nāves uz brīdi kļuva par padomju valsts galvu] laikā bija modē apkarot visus pārkāpumus – sākot ar to, ka darba laikā vairs nedrīkstēji vazāties apkārt pa veikaliem vai frizētavām, beidzot ar liela mēroga korupcijas apkarošanu Vidusāzijā. Taču galvenajos vilcienos jau visu laiku pret kukuļņemšanu cīnījās, kaut vai tos pašus negodīgos autoinspektorus ķēra,” atceras A. Blonskis.

 „Man pēdējos desmit gados bijuši tādi amati, kur kukuli nepiedāvāt, šķiet, skaitās nepiedienīgi. Astoņdesmito gadu vidū es strādāju Kirova, tagadējā Centra rajona priekšpilsētā pie dzīvokļu sadales, astoņdesmito beigās – trīs gadus – par tiesnesi, vēlāk atkal pie dzīvokļiem,” – tā pastāvējušo neformālo sistēmu pēcāk atminējās advokāts Uģis Grūbe, savukārt kādreizējais filmu direktors Jūlijs Krūmiņš daudzus gadus vēlāk, atminoties kādreizējos „labos laikus” un plašās „sakārtošanas” iespējas, žēli izsaucās: „Bet kur iet pašlaik? Uzreiz taču apsūdzēs par kukuli. Un arī iet vairs nav pie kā...”

Pirmie interešu konflikti

Savukārt, atjaunojoties Latvijas valstiskajai neatkarībai, korupcija nākamos gadus nu nekādi nebija atrodama politiķu, likumdevēju, izpildvaras, tiesībsargāšanas iestāžu un arī mediju prioritāšu sarakstā. „Vienlaikus ar muitnieku darba heroizēšanu sākušās nebeidzamas valodas par kukuļiem un neformālajām nodevām, par to, kuros posteņos ņem un kuros neņem. Jēkabpils rajona pierobežas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka omonieši nodedzinot tikai tos posteņus, kuros ņemot pārāk lielus kukuļus. Aknīstes postenī kukuļus neņemot, tādēļ to neesot aiztikuši,” – šī publikācija laikrakstā Atmoda jau 1991. gada vidū (tātad jau itin drīz vien pēc muitas izveidošanas) bija viens no retajiem izņēmumiem, kad kaut jel kādas korupcijas tēma presē vispār tika pieminēta.

Tāpat jau 1991. gadā viens otrs kolēģis sāka pārmest interešu konfliktu Augstākās Padomes deputātam un juristam Andrim Grūtupam, - denacionalizācijas likuma izstrādātājs pats arī piedāvājās pretendentiem uz nekustamo īpašumu atgūšanu sniegt par atlīdzību juridisku palīdzību. To, ka deputāts brīvajā laikā sniedz konsultācijas, kolēģi vēl varbūt būtu piecietuši, taču atsevišķu tautas kalpu skatījumā jau tolaik nekādos rāmjos nelīda tas, ka klientu dokumentus A. Grūtups kārtoja nevis kā advokāts, bet gan kā deputāts – vismaz rakstot īpašuma atdošanas pieprasījumus, viņš kā atpakaļadresi bija minējis nevis juridisko biroju, bet gan LR Augstāko Padomi.

Šis fakts nelikās pareizs, piemēram, deputātam Sergejam Zaļetajevam, kurš aicināja parlamenta Mandātu un deputātu ētikas komisiju pārbaudīt, vai A. Grūtups šādā vīzē nav nonācis interešu konflikta stāvoklī. Taču, ja S. Zaļetajevs cerēja, ko komisija nostāsies viņa pusē, tad smagi pievīlās. „Advokāta darbs ir brīvo profesiju sarakstā, tāpēc tas ir deputāta Grūtupa absolūti neierobežots privātprakses jautājums,” paziņoja komisijas priekšsēdētājs Māris Budovskis, vienlaikus atsakot S. Zaļetajeva iesnieguma izskatīšanu.

Interesanti, ka tobrīd nekas nebija iebilstams arī vēlākajam pretkorupcijas likuma „tēvam” Jānim Lagzdiņam, kurš tikai pēc vairākiem mēnešiem beidzot atzina: „Kā advokāts uzskatu, ka ir jāierobežo deputātiem iespēja kā advokātiem uzstāties zināmās lietu kategorijās; advokātam, kas strādā parlamentā, būtu jāaizliedz, piemēram, piedalīties prāvās, kur viņš pārstāv bijušos īpašniekus, jo šobrīd šis īpašums ir valsts vai pašvaldības valdījumā. Tāpat deputāts nedrīkstētu izmantot savu uzvārdu, norādot savu deputāta amata nosaukumu, lai reklamētu kādu finansu, ražošanas vai tirdzniecības uzņēmumu un tā produktu...”

Kura ir „īstā” korupcija?

Bija jāpaiet vēl gadam, lai tautas priekšstāvji sāktu kaut aizdomāties, vai ir labi deputātam vienlaikus strādāt gan parlamentā, gan savā privātuzņēmumā vai arī paralēli vadīt kādu valsts uzņēmumu. Līdz tam prakse, ka deputāts līdz parlamentam atnāk labi ja reizi nedēļā, pārējo laiku veltot privātbiznesam vai kādas rūpnīcas vadīšanai, skatījās normāla, bet vienīgais normatīvais akts, kas kaut cik valdīja valsts augstākās amatpersonas vēlmē piepelnīties ne tikai valsts darbā vien, bija likuma Par Ministru padomi 17. pants, kas aizliedza ministriem strādāt algotu darbu privātbiznesā.

Loģiski, ka tautas kalpu darbs šī iemesla dēļ mazliet kliboja, tādēļ 1992. gadā Augstākā Padome beidzot bija nobriedusi pieņemt likuma normu, kas noteica, ka citu algotu darbu deputāts var ieņemt tikai ar parlamenta lēmumu. Vienlaikus vismaz pār daļu tautas priekšstāvju nāca atskārsme, ka vajadzētu aizliegt arī atrašanos interešu konfliktā, tādēļ nākamais likuma labojums paredzēja aizliegt deputāta amatu savienot ar darbību uzņēmumos, kas tiek dotēti no valsts vai arī saņem valsts pasūtījumus.

Ne visi deputāti gan bija sajūsmā par šādām izmaiņām, jo tobrīd ar uzņēmējdarbību nodarbojās apmēram trešā daļa parlamenta locekļu. Tieši tāpat bez milzu sajūsmas daudzi uzņēma prasību iesniegt Mandātu un ētikas komisijai ziņas par katra deputāta īpašumiem un ieņemamajiem amatiem – termiņā to izdarīja knapi puse deputātu. Viens no „klusajiem opozicionāriem”, kurš laikrakstam Diena bija lūdzis savu vārdu neminēt, nevēlēšanos iesniegt datus par savu ārpusparlamenta dzīvi skaidroja diezgan oriģināli: „Es to netaisos darīt, tas ir nelikumīgi. Iespējams, ka šādu sīkāku datu vākšana par deputātiem sevišķi nepieciešama kādam dienestam. Turklāt neaizmirsīsim, ka drīz sāksies priekšvēlēšanu cīņa un dažam labam šādi dati var noderēt...”

Vadzis nelūza pat tad, kad naftas tranzītuzņēmuma Lat West East ģenerāldirektora vietnieks Sergejs Generalovs (kurš 1995. gada augustā tika uzspridzināts dzīvojamās mājas liftā) 1993. gada janvārī publiski paziņoja, ka „Latvijā nav nevienas kaut cik lielas firmas, kas nesadarbotos ar tiem vai citiem LR Augstākās Padomes deputātiem.” Turklāt tie nebija tukši vārdi vien – pati Lat West East sadarbojoties ar Viktoru Kalnbērzu un Andri Plotnieku: abi tautas kalpi esot kompānijas dibinātāju vidū, turklāt A. Plotnieks sniedzot uzņēmumam konsultācijas pieņemto likumu jomā.

Tai pašā 1993. gada janvārī Augstākās padomes komisija korupcijas jautājumos gan uzdeva Valsts kontrolei trieciena tempā sagatavot atzinumu par to, kā valdība ievērojusi likuma normas, kas aizliedza ministriem tieši piedalīties uzņēmējdarbībā, taču Valsts kontrole neko sliktu ministru darbībā neatklāja. Tiesa, zināmu traci šī pārbaude sacēla – to veica valsts kontrolieris Imants Kristaps Ziemelis, kuram pēc tam nācās noklausīties, kā par viņa darbības metodēm sūdzas Andris Šķēle, uz ko pats kontrolieris publiski apgalvoja, ka esot kļuvis ne vairāk ne mazāk kā par „taisnības simbolu sabiedrībā”.

Arī no daudzu vēlāko gadu viedokļa I. K. Ziemeļa oficiālais atzinums par situāciju valstī skanēja gana aktuāli: „Savstarpēji nesakārtotie un nepilnīgie likumi un likumdošanas akti, atsevišķu likumu un ierobežojošo faktoru uzskaitījumu trūkums, piemēram, likumi par valsts ierēdņiem, par korupciju, par ienākumu deklarācijām, morāli ētisko normu traktējums, kā arī nevainības prezumpcijas piemērošana rada labvēlīgus apstākļus visatļautībai, dienesta stāvokļa izmantošanai un slēptu ienākumu legalizācijai.”

Taču vērā šo atzinumu neviens īsti neņēma, savukārt nākamajos pāris gados aizvien stingrāk politiskajā un likumdevēju vidē nostabilizējās oficiālā pārliecība – apkarojamās korupcijas būtība ir dažādu interešu konfliktu formāla novēršana politiķu, deputātu, ierēdņu un citu amatpersonu vidū. Atliks to tā kārtīgi izdarīt – un problēma būs atrisināta. Savukārt par citām korupcijas izpausmēm tobrīd neieminējās faktiski neviens politiķis vai sabiedriskais darbinieks, - šie jautājumi vienkārši nebija „dienas kārtībā”.

Nesodītie darījumi

Arī atsevišķi šī laika korupcijas skandāli bija tieši no šīs „operas” – saistībā ar amatpersonu vēlmi „palīdzēt” pašu vai tuvinieku biznesam. Tā 1992. gada vasarā atklātībā parādījās informācija, ka Muitas departamenta direktors Imants Geidāns līgumu par muitas deklarāciju veidlapu izgatavošanu noslēdzis ar firmu Dizaina darbnīca. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, jo konkursu sludināšana tajos laikos vēl nebija obligāta, taču ne visai glītu šo pasūtījumu darīja apstāklis, ka minētās firmas vadītājs bija Valts Geidāns – muitas šefa dēls. Turklāt Geidāns jaunākais, saskaņā ar noslēgto līgumu, bija kļuvis ne tikai par veidlapu drukātāju, bet arī par to vienīgo realizētāju.

Geidāns vecākais gan sākumā taisnojās, ka tuvākā un tālākā apkārtnē nav bijis iespējams atrast nevienu citu veidlapu ražotāju, kas atbilstu muitas starptautiskajiem standartiem, kā vien Dizaina darbnīcu. Taču drīz vien atklājās, ka tā īsti patiesībai šis apgalvojums neatbilst, jo Dizaina darbnīca pati veidlapas nemaz nedrukāja – tā vienkārši noslēdza līgumu ar vietējo tipogrāfiju Poligrāfists, kas tad arī izpildīja to laiku iespējām tiešām diezgan piņķerīgo pasūtījumu. Tātad būtībā tā vietā, lai noslēgtu līgumu ar tipogrāfiju, Geidāns vecākais bija nolīdzis starpnieku Geidāna jaunākā personā.

Neko pārliecinoša neizklausījās arī taisnošanās, ka Dizaina darbnīca, lūk, no šī darījuma nekādu lielo peļņu negūstot un strādājot teju vai par kapeikām. Salīdzinot tipogrāfijas izcenojumus un Dizaina darbnīcas rēķinus, atklājās, ka starpnieki ir nopelnījuši vairāk nekā miljonu rubļu – pat tiem astronomiskās inflācijas laikiem vairāk nekā pieklājīgu summu. Taču, neraugoties uz visu šo skandālu, I. Geidāns amatā tobrīd tā arī palika un zaudēja tikai gadu vēlāk (par ko pēc četriem gadiem apgalvoja, ka ar viņa atlaišanu bijuši saistīti lieli biznesa un finansu bloki, kuri esot ieinteresēti kontrabandas peļņā).

Abu Geidānu darījums gan nebija vienīgais, kas deviņdesmito gadu sākumā radīja aizdomas par dienesta stāvokļa ne gluži godprātīgu izmantošanu. Savu daļu pārmetumu nācās uzklausīt toreizējam rūpniecības un enerģētikas ministram, vēlākajam Latvenergo prezidentam Gunāram Koemecam, kurš Berģu autoservisu kopā ar viesnīcu un restorānu līdz pat 2025. gadam jūtu mulsumā bija iznomājis (ar izpirkuma tiesībām) SIA Almalana par nieka pusmiljonu rubļu gadā. Par tādu kompleksu tas nudien bija krietni par maz, pat neraugoties uz apstākli, ka Berģu kompleksa grāmatvedības bilance tiešām neuzrādīja nekādus grandiozos ienākumus. Sev par attaisnojumu ministrs varēja minēt vien to, ka jau noslēgtajā līgumā esot atrastas dažas pretrunas, tādēļ to nākšoties slēgt vēlreiz, bet nu jau par lielāku summu.

Vēl oriģinālāk izrīkojās likvidējamā valsts koncerna Latvijas labība prezidents Jevgeņijs Lukašenoks, kurš vienā mierā pats savai privātfirmai iznomāja trīs Rīgas maizes veikalus. Kaut gan jau 1992. gadā, kad notika šis darījums, likums paredzēja, ka valsts amatpersonas nevar darboties privātuzņēmumos, J. Lukašenoks uzskatīja, ka uz viņu šī norma neattiecoties, jo likvidējamais valsts koncerns neesot nekāda valsts iestāde, bet gan sabiedriska organizācija. Gods kam gods, naudu par veikalu īri viņa privātfirma bija samaksājusi pilnā apjomā un bez kavēšanās; arī veikalu darbinieki par īpašnieku maiņu tikai priecājās, jo esot saņēmuši algas pielikumu.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Valsts finansu inspekcija 1993. gadā atklāja, ka nu jau bijušais veselības aizsardzības ministrs Edvīns Platkājis piedalījies vairāku medicīniskās apgādes valsts uzņēmumu nelikumīgā likvidācijā, to īpašumiem „gluži nejauši” nonākot privātkompāniju rokās. Tāpat atklātībā nonāca ziņas, ka 1992. un 1993. gadā Rīgas pašvaldība privātkompānijām (!) aizdevumos izsniegusi vairāk nekā trīs miljonus dolāru (starp citu, aizņēmumu saņēmēju vidū bija arī vēlākais Jaunā laika darbonis Grigorijs Krupņikovs) un galvenais aizdevuma līgumu parakstītājs bijis mērs Andris Teikmanis, kura skaidrojums vēlāk bija – tas, lūk, bijis „neveiksmīgs, bet ne nelikumīgs” darījums.

Visiem šiem gadījumiem kopīgs bija viens – neviens no to dalībniekiem faktiski nekādu sodu nesaņēma, un nevienā gadījumā tiesībsargi pat nemēģināja kārtīgi noskaidrot, kāda saistība ir bijusi starp veiksmīgajiem aizņēmumu un īpašumu ieguvējiem un to nesavtīgajiem piešķīrējiem valsts posteņos. Savukārt laikraksts Dienas bizness pat tika pie tiesas darbiem ar ekspremjeru Ivaru Godmani pēc tam, kad bija norādījis, ka pēc pakalpojumiem kompānijai Software House Rīga viņš no kompānijas pēc amata atstāšanas saņēmis labu balvu – „fantastiski apmaksātu darbu šajā firmā”. Nu, bet likumdevēji acīmredzami domāja tikai par vienu – amatpersonu acīmredzamo (bet ne reālo) biznesa interešu ierobežošanu.

Pirmais korumpants, pirmais likums

Tieši šajā virzienā 1994. gada beigās sāka rosīties vēlāk par „pretkorupcijas likumdošanas tēvu” nodēvētais deputāts Jānis Lagzdiņš, izstrādājot pirmo korupcijas novēršanas likumprojektu. Un jau tā paša gada decembrī tika atrasts pirmais „īstais korumpants”. Tas bija nevis kāds no iepriekš nosauktajiem valsts mantas un līdzekļu izsaimniekotājiem vai kāds reāls kukuļņēmējs, bet gan enerģētikas valsts ministrs Andris Krēsliņš, kurš, lūk, vienlaikus bija veicis algotu darbu arī Latvenergo un Latvijas gāzē. Un... atšķirībā no citām amatpersonām A. Krēsliņš tika pie reālas krimināllietas, bet 1996. gada aprīlī – arī pie trīs gadu nosacīta cietumsoda par ienākumu gūšanas ierobežojumu pārkāpšanu, dienesta nolaidību un apzinātu grāmatvedības datu sagrozīšanu (tiesa, vairāk gan sods bija par saistību ar Latvenergo trīs miljonu lietu nekā par amatu ierobežojumu pārkāpšanu).

Tikmēr likumdevēji un arī tiesībsargi izvēlētajā korupcijas apkarošanas virzienā sāka strādāt aizvien aktīvāk. Jau 1995. gada janvārī J. Lagzdiņš kā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs paziņoja, ka korupcijas novēršanas likumprojekta izstrāde esot pabeigta. Septembrī likums, kas gana detalizēti uzskaitīja dažādus formālus ierobežojumus valsts amatpersonām, tiešām tika pieņemts, taču jau itin drīz parlamenta Juridiskā komisija nāca klajā ar paziņojumu, ka pretkorupcijas likuma stāšanos spēkā esot nepieciešams aizkavēt līdz nākamā gada vasarai, un tik tiešām – balsojumā pret šādu risinājumu iestājās tikai desmit no simt gudrajām galvām (Dzintars Ābiķis, Jānis Ādamsons, Pēteris Apinis, Guntis Eniņš, Ervids Grinovskis, Vilis Krištopans, Anta Rugāte, Andris Tomašūns, Juris Vidiņš un pats J. Lagzdiņš).

Tas, ka ar likuma paredzētajiem amatu ierobežojumiem varētu rasties zināmas problēmas, nojaušams bija jau tobrīd. Tā jau 1995. gada martā Jāņa Skrastiņa vadītā prokuratūra lūdza Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai noskaidrot, vai likumu nav pārkāpuši vairāki deputāti, kas vienlaikus strādājuši algotu darbu kur citur, - mediji nosauca deputātus Aristidu Lambergu, Māri Graudiņu, Genādiju Fjodorovu, Zigurdu Tomiņu, Gundaru Bērziņu un Alfredu Čepāni. Tāpat izskanēja brīdinājumi, ka Korupcijas novēršanas likums, kas amatpersonām it kā lika izvēlēties – valsts vai privātā sektora darbs, skaršot ap astoņiem tūkstošiem cilvēku un rezultātā daļēji varot tikt paralizēta valsts pārvalde.

1996. gada vasara pienāca, un likums beigu beigās tomēr stājās spēkā, izraisot virknes amatpersonu pietiekami asus iebildumus. „1. augustā 8000 cilvēku, kuru statuss ir nesavienojams ar atrašanos padomēs, ir nolikti zem Damokla zobena, un var krist galvas,” paziņoja Latvijas ceļa priekšsēdētājs Valdis Birkavs. „Gandrīz visi Rīgas domnieki ir padomēs, jo alga domē mums ir kādi sešdesmit lati – zīmuļu nauda,” pažēlojās Rīgas domnieks Juris Rītiņš, bet viss absolūti skaidrs par jaunajiem ierobežojumiem bija Jurim Dobelim: „Tā ir nostāšanās pozā, piekasīšanās pa tukšo. (..) Laikam tautu vairāk apmierina risinājums, ka Krājbankas padomē apstiprināts nepilsonis Sergejs Dīmanis, kas darbojies pret Latvijas neatkarību, nekā ja padomē būtu kāds deputāts vai ministrs!”

Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdētājs Ziedonis Čevers pauda uzskatu, ka patiesībā šis likums drīzāk veicinot korupciju un Saeimai nākšoties to labot, savukārt publiski visniknākais izrādījās Ventspils mērs Aivars Lembergs, uz pašvaldībām attiecinātās likuma normas Lembergs nosaucot par „pilnīgu un totālu idiotismu, kas turklāt tiek pasniegts kā izcils sasniegums cīņā pret korupciju”.

„Kurš uzņēmējs vēlēsies būt par deputātu vai ministru? Vai mums vajag nabagu valdību?” argumentēja Z. Čevera partijas biedrs, uzņēmējs Ēriks Kaža, kurš tieši amatu savienošanas aizlieguma dēļ bija spiests pamest valsts ministra posteni, vēl piebilstot, ka patiesībā pretkorupcijas likums stimulēs korupciju, jo ja cilvēks nevar saņemt naudu no likumīgām struktūrām, viņš vienkārši ņem kukuļus: „Šobrīd es neesmu gatavs apmainīt ministra vai Saeimas deputāta amatu pret personīgo labklājību. Neviens nevar garantēt, cik ilgi es strādāšu, un taisīt problēmas savi ģimenei ar to, ka jebkurš policists vai prokuratūra atradīs, ka es kaut kur nebūšu apturējis savu darbību, vienkārši var ierosināt krimināllietu, iesūdzēt mani tiesā un iesēdināt cietumā par to, ka man ir kaut kāds īpašums.”

Jau itin drīz kļuva skaidrs, ka gluži labi jaunā likuma ieviešanai sagatavojies, piemēram, Latvijas ceļš, savācot veselu baru ar partiju cieši saistītu vīru (Ojārs Kehris, Uldis Osis u.c.), uz kuriem vairs neattiecās amatpersonu amatu ierobežojumi un kuri līdz ar to gluži labi varēja pārņemt savā ziņā valsts uzņēmumu padomes, par kuru aizpildīšanu tik ļoti bija norūpējies J. Dobelis.

Savukārt jau pēc dažiem mēnešiem izrādījās, ka likums un tā noteiktie ierobežojumi ir viena lieta, bet to ievērošanas kontrole un iespējamie sodi – pavisam cita. 1997. gada februārī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks atzina, ka VID ar pašreizējiem resursiem nemaz netiekot galā ar Pretkorupcijas likuma normu ievērošanas pārbaudēm, un aptuveni šai pašā laikā VID paziņoja, ka nemaz negatavojoties nodot atklātībai Korupcijas novēršanas likuma pārkāpēju vārdus (pret ko gan vismaz publiski iebilda prokuratūra).

Loģisks bija sekojušais jautājums – vai tādi vispār ir atrasti, un sava veida publisku atbildi deva tas pats J. Lagzdiņš: „VID darbinieki, kam jākontrolē Korupcijas novēršanas likums, vai nu baidās, kā nākas, veikt savus pienākumus, vai ir slinkas un rīkojas pēc padomju laiku principa – labāk mazāk strādāt.” VID Korupcijas novēršanas pārvaldes priekšniece Sigita Rieksta šīs aizdomas vēl tikai pastiprināja, paziņojot, ka „krimināllietas, kas ierosinātas par pretkorupcijas likuma pārkāpumiem, parasti tiek izbeigtas, jo pārkāpumiem nav sabiedriskās bīstamības”...

Lielais „korupcijas” skandāls

Vai nu kāds īpašs brīnums, ka, izņemot pašus likuma autorus un vēl bariņu redzamāko valsts un privāto amatu vienlaicīgo ieņēmēju, neviens par tā normām īpaši nesatraucās. Šī nesatraukšanās turpinājās līdz pat 1997. gada maijam, kad Demokrātiskās partijas Saimnieks vadītājs Ziedonis Čevers Ministru prezidentam Andrim Šķēlem (precīzāk, viņa padomniekam Jurģim Liepniekam) iesniedza materiālus par ekonomikas ministra Guntara Krasta, iespējams, pārkāptu Pretkorupcijas likumu: saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem ministrs joprojām oficiāli bija SIA Hercogs GmbH (kura, starp citu, bez licences tirgojusi alkoholu) direktora vietnieks, ko likums viņam nu nekādi neatļāva.

Tiesa, ātri vien izrādījās, ka G. Krasts jau 1995. gada martā atbrīvots no amata SIA Hercogs GmbH, vienkārši Uzņēmumu reģistrā šie dati nav nonākuši. Taču „lielā pretkorupcijas skandāla” maisam gals bija vaļā: aši vien izrādījās, ka Saimnieka pārstāvji Roberts Dilba un Juris Celmiņš varētu nebūt neko labāki, un arī tas bija tikai sākums. Dienu pēc dienas klajā nāca ziņas par jaunām un jaunām valsts amatpersonām, kuras vismaz saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem joprojām bija saglabājušas arī posteņus privātkompānijās.

]Sākumā tie bija daži ministri, tad 15 deputāti, tad vēl 14. Pēc tam tika saskaitīts, ka 63 deputāti noteikti ir pilnīgi nevainīgi, bet pēdējais skaitlis bija – likumu pārkāpuši 32 deputāti un 10 ministri, uz brīdi pie iespējamiem Pretkorupcijas likuma pārkāpējiem tika pieskaitīts pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks. Netīšām sākot kompromatu karu, Z. Čevers faktiski uzspridzināja esošo politisko stabilitāti, liekot premjeram A. Šķēlem viegli izprotamās alegorijās izteikties tā:

„Man nāk prātā Skroderdienas. Viens nopērk pulveri, lai uz Jāņiem taisītu petardes. Nu petardes nesanāca – sanāca jandāliņš lielāks. Gluži kā mūsu gadījumā. Kamēr pulveris vēl tikai žāvējas, Ābramam apmaiņā pret nozagto lakatiņu tiek piedāvāts kompromats pret Joski, kurš, lūk, bučošoties ar Zāru. Bet no sabiedrības slēpjamas lietas, izrādās, ir arī citiem, un tā nu vecā Bebene uzspēra gaisā visu krāsni ar Ābramu piedevām. Kaut kas līdzīgs ir sanācis arī ar mūsu partijām...”

Lielākoties gan izrādījās, ka amatpersonas posteņus laikus atstājušas un par to vienkārši nav informēts Uzņēmumu reģistrs, taču bija gana daudz izņēmumu. Tā pēc lieliem un gariem pētījumiem Ģenerālprokuratūra konstatēja, ka Saeimā atrodami veseli 25 „formāli pretkorupcijas likuma pārkāpēji”, un šis gods tika Raitim Apalupam, Pēterim Apinim, Ventam Balodim, Edmundam Grīnbergam, Viktoram Kalnbērzam, Aivaram Kreitusam, Aristidam Lambergam, Valdim Nagobadam, Paulam Putniņam, Jānim Rāznam, Jānim Urbanovičam, Elmāram Zelgalvim, Leopoldam Ozoliņam, Jānim Rubulim, Jānim Strodam, Gundaram Valdmanim, Pēterim Keišam, Andrim Rubīnam, Edgaram Bānam, Oskaram Grīgam, Oļegam Deņisovam, Ludmilai Kuprijanovai, Viesturam Bokam, Mārim Rudzītim un Andrim Tomašūnam.

Savukārt ministru vidū lielākais „korumpants” izrādījās kultūras ministrs Rihards Pīks, kurš vienlaikus bija ieņēmis posteņus divās privātkompānijās (kuras gan darbību nebija sākušas), izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš likumu bija pārkāpis nedaudz ilgāk nekā mēnesi, bet veselības valsts ministrs Juris Viņķelis to turpināja darīt vēl pārbaudes laikā (kaut visas trīs kompānijas, kurās viņš ieņēma amatus, nekādu darbību vispār nebija veikušas). Zemkopības ministrs Roberts Dilba nebija deklarācijā norādījis pāris kompāniju kapitāldaļas, savukārt ekonomikas ministrs G. Krasts, ar kuru viss šis jandāliņš bija sācies, izrādījās caur un caurēm nevainīgs.

Daži „kritušie” tomēr bija. Jau 1997. gada jūnijā pats atkāpās kultūras ministrs R. Pīks, kaut viņa pārkāpumi bija drīzāk formāli, un tā paša likuma dēļ premjers A. Šķēle pieprasīja veselības valsts ministra J. Viņķeļa demisiju. No amata par valsts un privāto amatu savienošanu bija spiests aiziet arī Muitas departamenta priekšnieks Mārtiņš Arnītis, pēc pusotra mēneša pētījumiem prokuratūra paziņoja, ka arī satiksmes ministrs Vilis Krištopans pārkāpis Pretkorupcijas likumu, bet par Valsts policijas priekšnieku Aldi Lieljuksi, kurš bija ieņēmis amatus arī uzņēmumos Latvijas balzams un Poligons, prokuratūra nāca klajā ar savdabīgu formulējumu – Korupcijas novēršanas likums esot pārkāpts daļēji...

Tiesa, nekādu kaut cik taustāmu sodu neviens no amatu neuzrādītājiem vai deklarāciju kļūdainaizpildītājiem gan tā arī nesaņēma. Tiesa, A. Šķēle gan skarbi noziņoja: „Ja gribi būt politiķis, esi nevainojams pat sīkumos. Jo kā gan citādi sabiedrība var būt droša pat lielās lietās? Ja tu esi nonācis politikā, esi gatavs atbildēt kā godavīrs. Nebrēc kā aizkauts, nesaki, ka citi vainīgi, īpaši, ja esi pārkāpis likumu.” Taču... ko citu bija gaidīt, ja pat tieslietu ministrs (!) Dzintars Rasnačs publiski paziņoja – korupcijas likuma pārkāpšana pēc būtības atšķiroties no citiem likumpārkāpumiem: „Mans viedoklis: cilvēks likumu pārkāpj ar to brīdi, kad skaidri apzinās savu pārkāpumu, bet neko nedara, lai to novērstu.” Savukārt pavisam skaļš bija tā paša J. Lagzdiņa paziņojums 1997. gada decembrī: „Es teikšu vēl vairāk – ir dots rīkojums šo likumu nepildīt. Struktūras, kam jākontrolē likuma izpilde, netiek pietiekami atbalstītas un finansētas.”

Jauns likums – vecas problēmas

Tiesa, tā arī netika atklāts, kuri tad bijuši šie ļaundari, taču vienalga – vispārpieņemtas patiesības statusā bija Dz. Rasnača skumīgais secinājums: „Pieņemot pretkorupcijas likumu, netika prognozēti tā darbības rezultāti.” Un tāpēc... politiķi ar lielu skubu metās pie diskusijām par Pretkorupcijas likuma uzlabošanu vai jauna likuma radīšanu. Šajā jezgā pilnīgi un galīgi nogrima atsevišķas skeptiķu balsis, kuri atļāvās ieminēties, ka patiesībā tā korupcija, par kuru visi tā uztraucas, patiesībā ir tikai jautājums par formalitāšu ievērošanu, kamēr īstā korupcija paliek ēnā.

Paradoksāli, bet šo skeptiķu vidū bija atrodams gan tas pats advokāts A. Grūtups, publiski paziņojot, ka „korupcijas skandāls” neesot nopietns, gan vēlākais korupcijas piesaucējs vietā un nevietā, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše: viņaprāt, mediji esot ķērušies nevis pie pašas korupcijas, bet tikai pie pretkorupcijas likumdošanas normu neatbilstības reālajai dzīvei. Un, protams, pavaimanāja arī paši pieķertie – piemēram, V. Krištopans: „Ir divas lietas politikā, uz kurām vienmēr spēlēs – sekss un korupcija. Tā skandāla sākums bija stihisks, pēc tam katrs sāka rēķināt, ko no tā var izsist. Mans pārkāpums ir nenormāli uzpūsts. Tuvākā mēneša laikā ceru panākt, ka tiks atzīts, ka nekas nav pārkāpts. Korupcija ir divas lietas – saņemt naudu un ieņemt reālu amatu. Man tas pat tuvu nav.”

Taču šādas runas netika ņemtas vērā. Sarmītes Ēlertes vadītais laikraksts Diena, kurš tolaik bija nesalīdzināmi ietekmīgāks nekā desmit gadus vēlāk, ar sava komentētāja Aivara Ozoliņa muti un spalvu uzskaitīja veselu baru nepareizu un ķecerīgu „mītu”, no kuriem pirmais esot – „Šī nav īstā korupcija”. Un tā arī notika – nākamie pāris gadi pagāja, apspriežot jaunu pretkorupcijas likumu vai esošā labojumus. Tika piesauktas ētikas normas, atklātība, Latvijas tēls, uzticības jautājums un citas cēlas lietas; jau 1998. gadā Saeimas Juridiskās komisijas deputāti izsprieda, ka īstais Korupcijas novēršanas likuma nosaukums varētu būt – Interešu konfliktu novēršanas likums, savukārt tas pats likuma pārkāpējs V. Krištopans, jau iesēdies premjera krēslā, 1998. gada beigās paziņoja par ierosinājumu izstrādāt pavisam jaunu Korupcijas novēršanas likumu.

Trīsarpus gadus vēlāk – 2002. gada pavasarī šāds likums (saukts „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”) patiešām tika pieņemts, taču jezga ap formālajām pretkorupcijas normām nerima visus šos gadus. Tā, piemēram, Dienas bizness 2000. gada pavasarī atzina, ka „Latvijā pieņemtais Korupcijas likums ir viens no idiotiskākajiem pasaulē, kas nav samazinājis korupciju ne par mata tiesu, bet devis iespēju atsevišķiem politikāņiem izmantot Uzņēmumu reģistra datus, lai zākātu savus politiskos oponentus par pēdīgiem kukuļņēmējiem un rīkļu rāvējiem”. Iemesls – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis paklusām bija pieņēmis lēmumu visus aģentūras padomes locekļus kvalificēt kā valsts amatpersonas, tā liedzot tām dalību uzņēmējdarbībā. Turklāt interesanti, ka kaut kas ļoti līdzīgs bija dzirdams arī no paša J. Nagļa: „Likums nevar būt tik stulbs, ka tas traucē valsts institūciju darbību.”

Tikmēr, lai kas arī neapgalvotu, ka tieši pareiza deklarēšanās un amatu ierobežojumi cīņā ar korupciju ir īstā un faktiski vienīgā nozīmīgā fronte, visi citi korupcijas veidi un paveidi Latvijā plauktin plauka līdz pat gadu tūkstošu mijai – neraugoties uz to, ka netrūka arī skandālu, kas ļoti uzskatāmi visiem, izņemot vienīgi tiesībsargus un vēl arī politiķus, liecināja par apjomīgu un reālu korupciju. Par to portālā Pietiek – rīt, kad publicēsim vēl vienu šai tēmai veltītu grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005 nodaļu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kurš pēdējais izslēgs gaismu nelielajās pašvaldībās?

FotoRudens tradicionāli ir laiks, kad zemnieka sētā apcirkņi tiek pildīti ar vasaras sezonā sarūpēto. Ja gads ir bijis labs, tad saimnieks uz gaidāmo ziemu raugās ar zināmu optimismu, ja slikts – savelk jostu ciešāk. Pavisam sliktā jākar zobi vadzī. Savukārt pašvaldībām lapkritis ir laiks, kad jāatsāk ikgadējā cīkstēšanās par tām atvēlēto finansējumu.
Lasīt visu...

12

“Ganāmpulkam” pieaugot, aug pieprasījums pēc “ganītājiem”

FotoKoronavīruss ir izraisījis ne mazums diskusiju un viedokļu sadursmju gan speciālistu aprindās, gan sabiedrībā. Taču arvien biežāk parādās atsevišķi eksperti visās jomās, kas nevis iepazīstina sabiedrību ar dažādiem viedokļiem un cenšas paskaidrot, ap ko tad īsti diskusijas griežas, bet izmanto situāciju savu reitingu un popularitātes celšanai. Tā vien šķiet, ka rajonā līderu pozīcijās izvirzījies jauns sabiedriskās domas “ganītājs”. Aldis Gobzems pēdējo nedēļu laikā “spridzina” ar turbo jaudu. Viņš ne vien aicina ignorēt drošības pasākumus COVID-19 ierobežošanai, bet arī mudina lūgties.
Lasīt visu...

12

Jautājums – kāda ir C19 Pasakas morāle? Kāds ir Lāsts?

FotoUz kādas vientuļas salas vārdā Pasaule dzīvoja 100 ciltis (Valstis), kuras vadīja Valdnieki, un viens Burvis (baņķieris). Burvis bija vienīgais, kas prata radīt naudu no gaisa, viņš to radīja, lai aizdotu tiem Valdniekiem, kas Burvi spēja pārliecināt, ka viņi spēs naudu ar procentiem atdot noteiktā laikā. Tā Burvis izgudroja naudu, pār kuru valdīja Valdnieki, savstarpēji norēķinoties ar citiem Valdniekiem.
Lasīt visu...

21

Signāls

FotoVai maskas lietošana pēc koloniālās pārvaldes lēmuma ir medicīniski pamatota? Drīzāk nē nekā jā. Kādēļ tad cilvēki liek uz sejas to? Jo viņiem ir bailes. Bailes tikt izsēdinātiem no transporta, bailes tikt administratīvi sodītiem. Tās ir bailes no varas.
Lasīt visu...

21

Maskai nav nekāda sakara ar valdības gāšanu

FotoReāli fakti - Covid19 ir lipīgs, paaugstinās temperatūra, pazūd oža, bezspēks utt. Iespējams, daudzi jau ir pārslimojuši bez acīmredzamiem simptomiem vai komplikācijām. Manā paziņu lokā viena persona ir mirusi, viena atrodas karantīnā. Tā nav nekāda izklaide izslimot šo “zarazu”.
Lasīt visu...

21

Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību

FotoŠogad ir apritējuši 10 gadi, kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”, un 5 gadi, kopš Labklājības ministrija īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstucionalizācijas (DI) jomā. Un kāpēc par šo nozīmīgo tēmu runāju tieši tagad, jo 10. oktobrī visā pasaulē tika atzīmēta Pasaules Garīgās veselības diena.
Lasīt visu...

12

Krīzes brīdī pacientus šķiros…

FotoTātad Latvija tagad ieviesīs praksi, kādu it kā pielieto daudzās pasaules valstīs, kad krīzes apstākļos šķiro pacientus – kurus ir vērts ārstēt, kurus ne. Bet cik daudz ir to pasaules valstu, kuras būtu tik ļoti okupantu pārpildītas kā Latvija? Lūk, tas ir jautājums.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Priekšlikumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam K.A. Kariņam: ierosinu pilnībā pārtraukt jaunu klientu ievietošanu valsts sociālās aprūpes centros

Viena no tiesībsarga funkcijām ir veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību...

Foto

Nevis masku nēsāšana, bet gan C19 pneimonija ierobežo tavu brīvību

Vai man ir pazīstamie, kuri slimo vai ir miruši no C19** infekcijas? Vai tas, ka es...

Foto

Covid19 spilgti izgaismojis melnus plankumus Latvijas medicīnā, bet, iespējams, krīze Baltkrievijā pavēra ceļu to lāpīšanai

Kaut arī no 3. jūnija oficiāli ir pieejami visi valsts apmaksātie...

Foto

Krievijas KDLO dienas ir skaitītas: Putina 5. pants nedarbojas

Nav noslēpums, ka Kaukāzs vienmēr ir bijis ne visai sagremojams kumoss ne tikai cara laiku Kremlim, bet...

Foto

Taksometru sektorā ēnu ekonomika zeļ un plaukst

Kurš gan nav pieradis, ka politiķi sola, pēc tam atkal sola un tad jau politiķi mainās – pirmo solītāju...

Foto

Satversmes tiesa lēmusi atcelt iepriekšējo praksi, piedzenot parādus un kompensācijas par bojātiem dabasgāzes skaitītājiem

Jau šī gada martā sabiedrība tika informēta par spriedumu, kurā Satversmes tiesa...

Foto

Kam kalpo Latvijas žurnālistikas vaļi?

Es gaidīju pirmdienu. Man no prāta neiziet skaitlis 200. Līdzīgi kā Berlīnē “30 tūkstoši” un Roberta Kenedija Jr. publicētie foto, kurus...

Foto

Cerams, šī vēstule par iespējamiem nodarījumiem autoriem nonāks pie adresāta: atklāta vēstule Latvijas Republikas kultūras ministram

Rakstu Jums kā vienkāršam cilvēkam, negribu vērsties pie amatpersonas uzslāņojumiem....

Foto

Viendzimumu attiecību regulējums – postmodernās un vecās Eiropas sadursme

Ceturtdien LTV raidījumā "Šodienas jautājums" tika apspriesta klasisko un viendzimuma partnerattiecību problemātika. Politiķu un žurnālistes diskusijā parādījās...

Foto

Prātojums par uzvaru cīņā pret noziedzību un netīrību

Regresīvos vecos laikos bija tāds populārs jociņš par kādas vārdā nesauktas kopienas pārstāvi, kurš mēģinājis atradināt savu ķēvi...

Foto

Vakcinēšanās - glābiņš vai spriedums?

Šī gada 1.oktobrī stājies spēkā 29.septembrī pieņemts lēmums, kurš attiecas uz lielu sabiedrības daļu, bet perspektīvā - uz mums visiem. Lēmums...

Foto

Par maratonu un Covid19

Godātie Veselības ministrijas, SPKC, Rīgas domes, Rīgas satiksmes, AirBaltic un lidostas Rīga darbinieki! Mediķiem un transporta darbiniekiem šis ir bijis īsts baigais gads. Visu cieņu “frontlainiešiem” un...

Foto

Citu valstu mediji pārņem Latvijas informatīvo telpu

Bez atbilstoša valsts atbalsta komercmedijiem vietējā satura ražošanai 2021.gadā Latvijas informatīvo telpu pārņems Krievijas politiskajām interesēm atbilstošs saturs. Citu...

Foto

Atklātā vēstule par Zemgales vienīgā atkritumu apsaimniekošanas poligona “Brakšķi” saglabāšanu tautsaimniecības interesēs

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā “Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas...

Foto

Makrona nepārliecinošā spēle ar Krieviju: ieradies nomierināt Baltiju, viņš to it nemaz neizdarīja

“Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem” — šis britu sakāmvārds nāca...

Foto

Atkritumu poligoni kā nacionālās drošības jautājums, jeb Kāpēc likvidēt Zemgales vienīgo atkritumu apsaimniekošanas poligonu ir riskanti

Ir publiskots VARAM sagatavotais informatīvais ziņojums “Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas...

Foto

Tiesiskums ieviests, tagad mūs interesē lielveikali

Lai veicinātu plašāku Latvijas izcelsmes produkcijas īpatsvaru mazumtirdzniecības lielveikalu ķēdēs, Jauno konservatīvo Saeimas deputāti šodien tikās ar "Maxima Latvija" pārstāvjiem....

Foto

Vai tiešām iemeslu pietrūkst, lai izietu ielās?

Ir daļa cilvēku, kuri joprojām nesaprot, kas ir iemesls, lai 10.oktobrī izietu ielās. Nesaprot, jo ir pierasts neko nedarīt...

Foto

Saucēja balss tuksnesī

Žurnālista Bojāra raidījumā “Aizliegtais paņemiens” par Jencīša draudzi “Kristus pasaule” parādīja, cik viegli cilvēki ir psiholoģiski manipulējami, pakļaujami. Un šī nav vienīgā sekta,...

Foto

Farss ar baltkrievu IT kompāniju „uzņemšanu”

"Kapitālā remonta" sakarā pirmais mani tā pamatīgi sasmīdināja premjers KK. Viņš bija "norijis" LIAA jaunā vadoņa naivi izmesto "ēsmu" par...

Foto

Ja jums gadījumā bija kādas šaubas, Latvijas finanšu sistēmas sakārtošana ir bijusi veiksmīga

Es pievienojos šodienas konferences vienai no galvenajām tēzēm, ka banku kā finanšu institūciju...

Foto

Putina vakcīna ir instruments sabiedrības iegrožošanai

Koronavīrusa (Covid-19, C-19 – sauciet, kā gribas) pandēmija pasaulē cilvēkus ir padarījusi ļoti uzmanīgus, pat nedaudz bailīgus. Ikdienas dzīve, kādu...

Foto

Reira autoratlīdzību ierosinājumi faktiski ir kaitniecība pret grāmatniecības nozari, valodu un kultūru

Latvijas Grāmatizdevēju asociācija Finanšu ministrijas piedāvātos ierosinājumus izmaiņām autoratlīdzību aplikšanai ar nodokļiem uzskata par...

Foto

Lai visai pasaulei varētu parādīt „noderīgāku realitāti”

Vēl viens notikums ar Holivudas blokbasteram līdzīgu sižetu nesen izvērsās vienā no Minskas ielām. Daudzi no mums redzēja video,...

Foto

Vecuma ierobežojumi kreditēšanas jomā, jeb vai banka var senioriem atteikt piešķirt kredītu

Vērojot tendences kreditēšanas tirgū Eiropā, secināms, ka liela daļa kredītiestāžu, lai iespējami izvairītos no...

Foto

Mūsu galvās bija šīs vēsturiskās zemes, un šis likumprojekts tagad piedāvā to konkretizēt, lai latvietība nebūtu plakana

Šodien es iesniedzu izskatīšanai Saeimā likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju...

Foto

Daži jautājumi Latvijas Afganistānas veterānu cēzaram - Gunāram Rusiņam

Saistībā ar interviju, kuru jūs nesen sniedzāt par Andreja Mediņa  militāro dienestu, es dažus jautājumus vēlos uzdot...

Foto

Pandēmija, infodēmija un multilaterālisms: runa ANO Ģenerālās asamblejas 75. sesijā

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ekselences, cienījamās dāmas un godātie kungi! Vispirms vēlos apsveikt V. Bozkira kungu...

Foto

Šuplinskas kundze, atkāpieties, jūs dzīvojat citā realitātē

Matemātikas skolotāju trūkuma dēļ pirmo mācību stundu šajā priekšmetā tikai pagājušajā nedēļā aizvadīja Rīgas 40. vidusskolas sesto klašu skolēni....

Foto

Par "Turaidas kvartālu" samaksātā nekustamā īpašuma nodokļa apjoms ir palielinājies, nevis samazinājies

Latvijas televīzijas raidījumā "De Facto" izskanējušais apgalvojums, ka SIA "MC Turaida Property", kam pieder...

Foto

Es negribu lēkt acīs ļoti cienītajam ministram, no kā tik daudz kas ir atkarīgs: lai muzejs paciešas

Manā citādi harmoniskajā un priecīgajā dzīvē ir bijušas tikai...

Foto

Sankcijas. Retorika un realitāte

Šī gada 5.septembrī portālā Pietiek.com tika publicēts nezināma autora raksts ar nosaukumu „Kāpēc tika indēts Navaļņijs”. Rakstā citstarp tika pieminētas rietumvalstu līdz...

Foto

Kad, kurā brīdī, aiz kurām durvīm un kurš apstiprina līdzfinansējumu „tautas sportam”?

"Tautas sports to summu nemaz nevar apēst," sabiedriski nozīmīgu tautas sporta pasākumu atbalstam paredzēto...

Foto

Lūdzu, uzvedieties tiesiski un nekaitējiet Latvijas kapitāla tirgus reputācijai

Ņemot vērā publiskajā telpā pieejamo informāciju par 22.09.2020. plānotajām AS "Olainfarm" akcionāru sapulcēm un Finanšu un kapitāla...

Foto

Ko tad mēs darīsim, „izejot ielās”?

Man bieži tiek uzdots jautājums – ko tad mēs darīsim, “izejot ielās”? Viens kungs rakstīja, ka viņš katru dienu esot...

Foto

„Ņevinovataja ja...”

Vakardien no plašsaziņas līdzekļiem uzzināju, ka “Saskaņas” valde pieņēma lēmumu izslēgt mani un manu kolēģi Ļubovu Švecovu no partijas. Sakarā ar šo ziņu es...

Foto

Šie biedri mums vairs nav nekādi biedri

SDP "Saskaņa" Rīgas nodaļa nolēmusi no partijas par Statūtu pārkāpumiem izslēgt divus biedrus - Vjačeslavu Dombrovski un Ļubovu Švecovu....

Foto

Notikumi Baltkrievijā - divu sistēmu sadursme

Lai kā mums gribētos domāt, ka notikumi Baltkrievijā ir šīs valsts iekšējā lieta un attiecas tikai uz tās iedzīvotājiem, tie...

Foto

Jāizbeidz apgrūtinošās attiecības ar „plinšu sievām”

Uzskatu, ka ir pārkāptas robežas. Kad viens partijas biedrs par citu saka, ka tas ir "jānovāc" un uzsver, ka "man...

Foto

Kā prokurore Dace Lapinska izpilda “pasūtījumus”

Jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns jau ir paudis kritiskus vārdus par prokuroru kvalifikāciju un iestājas par nepieciešamību paaugstināt prokuroru zināšanu līmeni....

Foto

Vājprāts, kas šobrīd pārņēmis ASV

Džordžs Floids mira, kad policija viņu aizturēja 25.maijā. Kopš tā laika ar viņa vārdu ir notikušas nekārtības vairāk nekā 2000 ASV...

Foto

Es tikai brīnos, līdz kādam līmenim tiks degradēts parlaments

Kā Jums šķiet, kā Saeimas priekšsēdētāja Mūrnieces kundze un Saeimas drošības dienests reaģēja uz šo manu ziņu?...