Kā Latvijas dzelzceļu ietekmēja "maski show" ar Uģa Magoņa atstādināšanu un komentārs par Lietuvas dzelzceļa peļņas rādītājiem
Aivars Strakšas04.06.2025.
Komentāri (67)
Iesaki rakstu: 
Vakar noskatījos žurnālista L. Lapsas video ierakstu par U. Magoņa aizturēšanas radīto kaitējumu Latvijas dzelzceļam kur tika pieminēts arī Lietuvas dzelzceļš. Tā kā līdz pat 2019. gada vidum strādāju un pēc U. Magoņa atstādināšanas pat pusgadu vadīju uzņēmumu, tad man ir savs viedoklis par notikušo, un pielikumos iedošu arī nedaudz informācijas par Lietuvas dzelzceļa "LTG Group" finanšu rādītājiem.
Vispirms par U. Magoņa atstādināšanas sekām. Biznesā vienmēr liela nozīme ir personīgajām attiecībām, kontaktiem un savstarpējai uzticībai. Un Uģim šāda uzticība bija. Viņš bija iemantojis autoritāti starp pārējo dzelzceļu vadītājiem, kas nāca par labu visai Latvijas tranzīta nozarei.
Kad Uģi atstādināja un arestēja, aizvietot viņu nebija kam. Turklāt sadarbības dzelzceļu vadītāji neslēpa nepatiku pret notikušo, jo uzskatīja, ka tā ir provokācija. Kravas sāka bremzēties un virzīties uz citiem maršrutiem. Bija nepieciešami vairāki gadi, kamēr nākošais LDZ vadītājs E. Bērziņš atkal spēja iemantot pārējo uzticību un tikai 2018. gadā izdevās (ar korekciju uz tā brīža tirgus konjunktūru) kravu apjomus dabūt iepriekšējā līmenī.
Kopējais kravu zaudējums 2016. un 2017. gadā ir vērtējams ap 20 miljoniem tonnu. Naudas izteiksmē Latvijas tranzīta uzņēmumi, tai skaitā LDZ, nesaņēma apmēram 300 miljonus eiro. Apmēram puse no šīs summas pienāktos LDZ koncernam. Tas ir iemesls, kāpēc civilizētās valstīs un privātos uzņēmumos nesmukumus ar vadītājiem cenšas atrisināt klusi, aiz kadra. Bez „maski show”. Sanāk nesamērīgi dārgi.
Bet mēs jau naudu neskaitām, jo tās mums ir daudz. Konkrētais šovs izmaksāja kādus 300 miljonus eiro. Vēlāk izrādījās, ka tas nemaz nav kukulis un KNAB tobrīd rīkojās uz vairāk uz iedomu, nevis faktu pamata. Nav arī izslēgts, ka pildīja pasūtījumu. Uģis bija ieguvis vērā ņemamu ietekmi tranzītbiznesa aprindās, un ne visiem tas bija pa prātam.
Par Lietuvas dzelzceļu. LTG Group 2024. gadā patiešām nostrādāja ar 37 miljonu eiro peļņu. Lietuvieši pārvadāja 25,7 miljonus tonnu kravu un 5,5 miljonus pasažieru (3x mazāk pasažieru nekā Latvijā). Neaizmirstam par tranzītu uz Kaļiņingradu, kur pārvadājumi ir super ienesīgi, un iekšējiem naftas un minerālmēslu pārvadājumiem.
Mums taā visa nav. Pa LDZ infrastruktūru pārvadāja tikai 11 miljonus tonnu kravu. Ja nav pārvadājumu no/uz Austrumiem, tad kravu nav.
Tāpat gribu vērsts uzmanību uz to, ka LTG Group no valsts budžeta saņēma 100 miljonu eiro lielu finansējumu. LTG Group koncerna galvenā uzņēmuma strādājošo vidējā alga 2024. gadā bija 3216 eiro mēnesī. Lietuvieši spēj pieņemt un rēķināties ar realitāti. Mūsējie sola neiespējamas lietas un tā rezultātā pieņem kaitnieciskus lēmumus.
Nebūs kravu, nebūs arī naudas, bet infrastruktūra būs jāuztur no budžeta līdzekļiem.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
