Kā Latvijas nodokļu reforma par bērniem aizmirsa

Ir dzirdēts viedoklis, ka, iespējams, “aizmāršība” balstās apstāklī, ka bērni nav vēlētāji, tādēļ ar viņiem var nerēķināties. Par to, ka ilgtermiņā šāda pieeja ved strupceļā, varam pārliecināties jau šodien, kad darbspējas vecumgrupā ienāk divas reizes mazāk, nekā no darba tirgus aiziet.

Ģimenē piedzimstot bērnam, tajā ne vien ienāk lielākais prieks un laime, bet nenoliedzami pieaug arī tēriņi. Pirmā lielā saskarsme ir tad, kad vienam vai abiem vecākiem pilnībā vai daļēji ir jāsamazina darba slodze. Šobrīd vecāku pabalsts lielākoties ir 43,75% no iepriekšējiem ienākumiem, un tas kopā ar bērna kopšanas pabalstu nevar kompensēt ienākumu kritumu, kāds veidojas, ja vecāks pilnībā atstāj darba tirgu. Tas neapšaubāmi ir arī viens no katastrofāli zemā dzimstības līmeņa iemesliem.

Taču, ja ģimenes pieaugumam lemts par labu, tad, ņemot vērā pieaugošos izdevumus saistībā ar bērna piedzimšanu, vairums vecāku tā vietā, lai “pilna laika režīmā” nodotos bērna lološanai un audzināšanai, ir spiesti meklēt papildu ienākumu avotu, lai spētu savilkt kopā galus. Bet, tiklīdz vecāks to grib darīt legāli, tad jau tā nelielais pabalsta apjoms tiek samazināts.

Likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” esošā redakcija noteic, ka tīklīdz vecāks strādā ne vien uz pilnu, bet arī uz nepilnu slodzi, jau tā nelielais vecāku pabalsts tiek samazināts vēl par 50%, Pielietojot pat visvienkāršākās matemātikas darbības, ir skaidrs, ka tad, ja vecāks strādā, piemēram, uz pusslodzi, ģimenes ienākumi samazinās.

Šādos apstākļos atņemt pusi no pabalsta, kas turklāt ir aprēķināts no iepriekš veiktām sociālajām iemaksām, ir klaja netaisnība pret ģimenēm, kurās vecāki izvēlas turpināt darbu bērna kopšanas periodā. Un pavisam liela netaisnība ir tad, ja abi vecāki samazina darba slodzi uz pusi. Šādā skatījumā rodas jautājums – kur tad paliek dzimumu līdztiesība, ja tā netieši spiež vienu no vecākiem pilnībā izstāties no darba tirgus? Šāda likuma redakcija arī liedz vecāku līdzvērtīgu iesaisti bērna aprūpē. Valsts politikai būtu jāveicina līdzatbildīga bērnu audzināšana abiem vecākiem, nevis tā jābremzē.

Nemaz nerunāsim par vecāku tiesībām saņemt pieklājīga apjoma pabalstu, kurš Latvijā ir viens no zemākajiem, kā arī par to, ka Latvijā vēl arvien ir spēkā krīzes laika norma, ka bērna pirmajā gadā viņam nepienākas ģimenes valsts pabalsts, bet tas ir cita likuma jautājums.

Esošā sistēma, kas samazina pabalstu, ja vecāks strādā, būtībā liek strādāt “par pusvelti”, jo no darbā nopelnītajiem ienākumiem ir jāatskaita pabalsta samazinājums. Tas rada nepārprotamu neērtību un nevajadzīgi sarežģī dzīvi vecākiem, kuri vēlas strādāt. Turklāt šāds modelis, kad daļa vecāku, lai nezaudētu pabalstu, nav ieinteresēti uzrādīt savus ienākumus, veicina ēnu ekonomiku. Tas, savukārt, nozīmē, ka zaudētājs ir arī valsts budžets.

Šie grozījumi ir ne vien nepieciešami, bet arī steidzami, lai nodrošinātu taisnīgāku un dzimumu līdztiesībai atbilstošu sociālo sistēmu Latvijā. Piemēram, Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) atbalsta iniciatīvu nākotnē nodrošināt iespēju saglabāt vecākiem visus pienākušos pabalstus bērnu kopšanas laikā pilnā apmērā, ja vecāks ir izvēlējies strādāt. LĀB norāda, ka ārstiem ir svarīgi praktizēt savā specialitātē, lai saglabātu kvalifikāciju un nodrošinātu pacientiem kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, tādejādi biedrība uzskata, ka, atļaujot ārstiem strādāt nepilnu slodzi, tiktu risināts cilvēkresursu trūkums un uzlabota pakalpojumu pieejamība.

Šis ir tikai piemērs medicīnas jomā, bet tādu netrūkst arī citās nozarēs. Būtībā samazināts pabalsts kļūst par vērā ņemamu šķērsli vecāku karjeras izaugsmei. Vecākiem, kuri izvēlas turpināt strādāt, lai saglabātu saikni ar darba devēju un novērstu karjeras stagnāciju, līdzšinējā sistēma ir īpaši neizdevīga. Iesniegtais likuma grozījumu projekts pavērs jaunas iespējas elastīgai darba videi, īpaši ņemot vērā mūsdienu darba tirgus prasības.

Iesniedzot grozījumus likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, vēlos veicināt būtiskas izmaiņas, kas skar ne vien vecāku pabalstu, bet arī slimības pabalstu par bērnu kopšanu. Likuma 13.pants paredz slimības pabalsta izmaksas par bērna kopšanu ierobežojumu līdz 14. vai 21. dienai, kas tiek attiecināta arī uz bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Šie noteikumi ir pretrunā ar bērnu tiesību aizsardzības principiem, jo vecākiem vai viņu aizstājējiem nav tiesību atstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam vienu pašu pat tad, ja bērns ir vesels, nemaz nerunājot par situāciju, kad bērns ir slims. Lai novērstu šo absurdu, slimības pabalstam, vismaz attiecībā uz bērniem līdz septiņu gadu vecumam, ir jābūt pieejamam visā bērna saslimšanas periodā.

Jāpiebilst, ka grozījumi dotu pozitīvu ietekmi ne tikai ģimenēm ar bērniem, bet arī valsts un pašvaldību budžetiem. Tie veicinātu lielāku vecāku iesaisti darba tirgū, kā rezultātā tiktu palielināti nodokļu ieņēmumi un samazināta nepieciešamība pēc sociālās palīdzības. Turklāt vecāku daļēja iesaiste darba tirgū palīdzētu uzturēt un attīstīt viņu kvalifikāciju, kas ilgtermiņā nāktu par labu visas valsts ekonomikai.

Uzskatu, ka tas ir visu mūsu interesēs nodrošināt lielāku elastību vecākiem, visa cita starpā nodrošinot slimības pabalstu visā bērna saslimšanas periodā, tādejādi stiprinot ģimenes un veicinot dzimstības pieaugumu, kā arī rosinot ekonomisko stabilitāti. Šādu izmaiņu ieviešana ir stratēģiski nozīmīga gan sabiedrības attīstībai, gan valsts ekonomikai. Veicinot dzimumu līdztiesību, uzlabojot ģimeņu finansiālo situāciju un radot stabilāku un taisnīgāku sociālās apdrošināšanas sistēmu, radīsim tādus apstākļus, kas ļauj ģimenēm dzīvot drošībā un finansiālā stabilitātē.

Novērtē šo rakstu: