Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera ierosinājums Latvijas pilsonību piešķirt par noteiktas naudas summas ziedojumu, to nodēvējot par īpašiem nopelniem Latvijas labā, nav nekas jauns: deviņdesmitajos gados jau bija periods, kad Latvijas pilsonība faktiski bija pārvērtusies par preci. Par to – šī Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

PID – valsts valstī

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija izveidojusies faktiski valsts valstī, un šis unikālais veidojums saucās Pilsonības un imigrācijas departaments vai vienkārši PID. Māra Pļavnieka vadītā struktūra, kam it kā būtu tikai jāveido Latvijas iedzīvotāju reģistrs, faktiski kļuva par pēdējo soģi, kura pārsvarā kaislīgi nacionāli noskaņotie darbinieki – visā nopietnībā tika runāts, ka M. Pļavnieka vadības laikā LNNK rekomendācijai PID ir bijis likuma spēks, – bez vilcināšanās atsacīja pilsonības reģistrāciju visdažādākajos šaubīgajos gadījumos. Turklāt ne jau tikai šaubīgajos vien – oficiālā statistika rāda, ka, piemēram, 1993. gadā PID nebija izpildījis 261 tiesas lēmumu, ar ko departamentam uzlikts par pienākumu pārskatīt savus lēmumus.

Visā Ivara Godmaņa valdības darbības laikā neviens nevarēja saprast, ko tad īsti ar dumpīgo un patvaļīgo PID īsti darīt – to pārraudzīt pamēģināja te tieslietu ministrs Viktors Skudra, te valsts ministrs Jānis Dinevičs, kurš vēlāk presei stāstīja: „Mani toreiz politiski šantažēja, ja gribēju ko mainīt departamentā. Pļavnieks draudēja ar streikiem, ja es viņu nomainīšu. Toreiz viņiem bija pamatīgs trumpis – iedzīvotāju reģistrs, bez kura nevarēja notikt Saeimas vēlēšanas.” Un šī situācija nebeidzās pat 1993. gada nogalē, kad M. Pļavnieks beidzot tika atlaists no darba (pāris gadus vēlāk viņš tika izslēgts no Rīgas domes Nacionālā bloka frakcijas par cilvēka cieņu aizskarošas runas teikšanu un pilnīgi nozuda no politiskās skatuves) un cita starpā kļuva zināms, ka tik valstiski un nesavtīgi noskaņotā PID vadība tomēr pamanījusies par tiem laikiem milzīgām summām par valsts līdzekļiem apdrošināties Austrijas kompānijā Save–Invest.

Jezga ap PID turpinājās vēl trīs gadus: 1994. gada janvārī PID Ziemeļu rajona nodaļas telpās pat notika kaut komiska, bet skaļa saskriešanās – prokuratūras un PID pārstāvji tā sastrīdējās, ka prokurors Uldis Lapiņš kā uzskates līdzekli lika lietā nez kāpēc līdzi paķertu pistoles maketu, savukārt PID darbinieki nekavējoties paziņoja, ka prokurors viņiem draudējis ar ieroci. 1995. gadā, kad PID vadība jau sen bija nonākusi daudz mērenākā Inta Zītara rokās, cilvēktiesību valsts ministrs Tupešu Jānis vienalga publiski izsaucās – ak, cik ilgi vēl PID graušot valsts prestižu, savukārt Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs un vēlākais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš bija vēl kategoriskāks – PID darbība esot vienkārši terors. Un šis terors tā īsti beidzās tikai 1996. gadā, kad tika atlaisti faktiski visi departamenta „pēdējie mohikāņi”. (Pret šīm atlaišanām skaļi protestēja Tēvzemei un Brīvībai, bet toreizējais iekšlietu ministrs Dainis Turlais presei paziņoja: „Ja apkopēja iestājas partijā un vairs neslauka grīdu, vai, lai viņu atbrīvotu no darba, man tas jautājums ir jāsaskaņo ar partiju?...” Kā redzams no nedaudz naivā ministra izteikumiem, viņš vēl īsti nenojauta par vēl vienu jaunu Latvijas politikas tradīciju – visu iespējamo valstisko posteņu aizpildīšanu ar partiju ielikteņiem.)

Kargina „baltais plankums”

Tomēr savas darbības trauksmainajos gados PID ne tikai sagādāja daudzus sirmus matus potenciālajiem labticīgajiem Latvijas pilsoņiem, bet arī atklāja ne mazumu gadījumu, kad jau pavisam ne labticīgi ļaudis vēlējušies par tādiem kļūt visnotaļ nelikumīgā veidā. Jau 1992. gadā tika atklāta virkne gadījumu, kad ļaudis bija mēģinājuši pieteikties par Latvijas pilsoņiem, cerot, ka dokumentu izcelsme jau netiks pārbaudīta; savukārt 1993. gada pavasarī policija atklāja pirmo vērienīgo tirgošanos ar Latvijas pilsonības reģistrācijas dokumentiem – vainīgās ir grupa Rīgas 37. reģistrācijas punkta darbinieču.

Un tad pienāca 1993. gada novembra diena, kad laikraksta Latvijas Jaunatne 2. lappusē publicēts raksts ar nosaukumu Ienaida negaisi mūs spaida un māc pašā viducī negaidīti beidzās ar vārdiem: „PID Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas vadītāja Signe Poritere atzina, ka ļoti daudzi nelikumīgi ieguvuši Latvijas pilsonību apliecinošus dokumentus. To dara, sniedzot nepatiesas ziņas, viltojot vai pērkot dokumentus, kā arī uzpērkot atbildīgus darbiniekus. Piemēram, …” Un, kas tieši minēts kā piemērs, konkrētā laikraksta numura lasītāji neuzzināja, jo tālāk sekoja paliels balts plankums, pēc kā raksts turpinājās jau par nedaudz citu tēmu.

Latvijas Jaunatnes redaktors Ivars Bušmanis visā nopietnībā mēģināja iegalvot, ka baltais plankums neērtā teksta vietā esot radies tehnisku iemeslu dēļ, taču patiesais mīklas atminējums sekoja jau pēc tam – un divos citos laikrakstos: Vakara Ziņu un Dienas lasītāji uzzināja, ka preses konferencē PID nodaļas vadītāja paziņojusi – pilsonību uz viltotu dokumentu pamata ieguvis neviens cits kā Parex bankas prezidents Valērijs Kargins. Izrādās, 1993. gada janvārī baņķieris un viņa māte Dina Gvozdeva (viņa arī Gromaka, viņa arī Kargina) kā pamatojumu pilsonības iegūšanai iesnieguši dokumentus, no kuriem izrietējis, ka mātes vecāki savulaik laulājušies Daugavpilī – tātad Latvijā. Taču, kad savus un vīra – baņķiera brāļa Georgija Kargina dokumentus iesniegusi Margarita Kargina, sākta pārbaude, kurā izrādījies, ka D. Gvozdeva patiesībā dzimusi Novosibirskas apgabalā un Latvijā ieradusies tikai 1951. gadā, bet iepriekš iesniegtie dokumenti ir bijuši viltoti.

Kad V. Karginam tika pieprasīts ierasties pasu nodaļā uz pārreģistrāciju, gan viņš, gan viņa māte paziņoja, ka pases viņiem nelaimīgā kārtā nozagtas vai pazudušas: baņķierim, kuram tolaik pat uzvalki tika vesti piemērīt uz darbu, šīs zudības esot notikušas… universālveikalā Centrs. Turklāt atklātībā nāk aizvien pikantāki fakti saistībā ar Latvijas Jaunatnes „balto plankumu”: izrādījās, Parex bankas prezidents pazemojies tiktāl, ka caur starpniekiem lūdzies Dienai kaut uz vienu dienu atlikt publikāciju par preses konferencē stāstīto un apgalvojis – PID paustā informācija esot vienkārši atriebība par bankas nevēlēšanos dzēst parādu kādam vārdā tā arī nenosauktam PID darbiniekam. Savukārt viņa kompanjons Viktors Krasovickis laikraksta Diena redaktorei Sarmītei Ēlertei atklāti paziņojis – viņai neesot ko uztraukties, ka informācija, kas bija pausta preses konferencē, parādīsies kādā citā medijā, – tas jau esot nokārtots…

Pilsonība kā prece

Tā nu Parex bankas prezidents un nākamais Latvijas visbagātākais cilvēks šajā reizē palika bez kārotās pilsonības („Viņš uzvedas kā izlaists puišelis, kam ir visas citas, bet nav šīs mantiņas,” pati savā avīzē paziņoja S. Ēlerte), un tieši tāpat notika arī ar laikraksta SM Segodņa izdevēju Ļevu Vaismanu, „mafijas karali” Ivanu Haritonovu, abiem viņa brāļiem un māsu, kam pilsonību oficiāli 1995. gada maija beigās atņēma tiesa (bet jau 2000. gadā – arī ar ekscentrisko Labklājības partijas līderi Juri (Juriju) Žuravļovu). Taču tieši gadījums ar cienījamo baņķieri un viņa „nozagto” pasi likumdevējiem un citām ieinteresētām personām uzskatāmi parādīja – vajadzētu darīt kaut ko, lai pie Latvijas pilsonības bez vajadzības blēdīties un krāpties tiktu tie, kam tā tādu vai citādu iemeslu dēļ pienākas (jāatgādina, ka tieši tolaik Saeimas nacionālo spēku pārstāvji skaļi vaimanāja par šausmīgo situāciju, ka 80 procenti valsts vadošo finansiālo struktūru vadītāju neesot Latvijas pilsoņi). Rezultātā tad arī tapa Pilsonības likuma 13. pants, kas apbrīnojami lakoniski nosacīja, ka LR pilsonībā ar Saeimas lēmumu individuāli var uzņemt personas, kurām ir īpaši nopelni valsts labā. Kādi ir šie nopelni un kas ar šo vārdu vispār jāsaprot, – ne vārda, līdz ar to iespējas – visplašākās.

Sākumā gan shēma acīmredzami buksēja. 1994. gada decembrī tika izveidota Saeimas komisija, kurai jāvērtē kandidatūras ārpuskārtas naturalizācijai par īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā, taču labu brīdi tā nekādi nespēja sanākt uz pirmajām sēdēm – iespējams, vaina bija tās vadītāja, komponista Imanta Kalniņa radošajā personībā, ko komisijas loceklis Dzintars Ābiķis raksturoja ar vārdiem: „Ņemot vērā, ka Kalniņa kungs ir radoša personība un tagad staigā apkārt trallallā, es būšu spiests organizēt sēdes pats un sakārtot komisijas darbu…” Turklāt deputāti pat bija ņēmuši vērā situāciju ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, kas jau bija kļuvusi par īstu masu pasākumu: Dz. Ābiķis apgalvoja, ka ar uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem tā noteikti nenotikšot (lai gan vienlaikus viedi norādīja – galvenais kritērijs būšot deputātu personiskā attieksme), savukārt LNNK deputāts Dainis Stalts visā nopietnībā ierosināja gada laikā pilsonību par īpašiem nopelniem piešķirt ne vairāk kā pieciem cilvēkiem.

Šajā ierosinājumā neviens neieklausījās, taču sākotnēji pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem patiesi notika izsvērti un nopietni: Pilsonības likuma izpildes komisija vienojās, ka ne jau kurš katrs varēs kaut vai iesniegt pieteikumu par pilsonības piešķiršanu īpašu nopelnu dēļ, bet tikai pieci deputāti, Valsts prezidents, Ministru kabinets vai desmitā daļa Latvijas pilsoņu. Kā pirmie kandidāti uz īpašo nopelnu pilsonību tika nosaukta vijolniece Ludmila Girska, mākslas doktors Edvards Kļaviņš, operdziedātājs Samsons Izjumovs un vokālā pedagoģe Ludmila Brauna, un kopumā līdz 1995. gada martam komisijā jau tika iesniegts apmēram pussimts ierosinājumu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. Taču beigu beigās komisija un pēc tam arī Saeima atbalstīja trīs kandidatūras ar stingru Latvijas ceļa politisko aizmuguri – rakstnieku Roaldu Dobrovenski, ērģelnieci Jevgeņiju Ļisicinu un tautfrontieti Romualdu Ražuku.

Prese pat rīkoja aptaujas par to, kuru cilvēku nopelni būtu Latvijas pilsonības cienīgi, tikmēr deputātu lielā stingrība un apdomība šajā jautājumā mēnesi pēc mēneša gāja mazumā – un dīvainā kārtā īpaši nopelni aizvien biežāk izrādījās nevis sabiedrības nosauktajiem ļaudīm, bet vienkārši vajadzīgiem cilvēkiem un partiju sponsoriem. 1995. gada septembrī pilsonība par īpašiem nopelniem bija piešķirta jau diviem desmitiem cilvēku – tostarp arī plašākai sabiedrībai pilnīgi nepazīstamiem. Piemēram, divdesmitais īpašo nopelnu pilsonis bija uzņēmumu Rīgas miesnieks un Rīgas 1. saldētava valdes priekšsēdētājs, vēlākais miljonārs Georgijs Knellers, kura īpašos nopelnus Latvijas labā Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Edvīns Kide skaidroja tā: „Viņš ir viens no celmlaužiem, kas lauž ceļu uz Eiropas Savienību par gaļas standartiem, par gaļas eksportu…”

Vēl pēc tam īpaši nopelni Latvijas labā izrādījās ne tikai baņķierim Vladimiram Kuļikam, naftiniekiem Valērijam Barjeram un Haimam Koganam, alus darītājam Vitālijam Gavrilovam, Liepājas metalurga direktoram Valērijam Terentjevam un SIA Skonto metāls ģenerāldirektoram Borisam Medvedevam, bet arī partijas dāsni sponsorējušā uzņēmuma Kālija parks pārstāvim Oļegam Stepanovam, Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieka vietniekam Mihailam Belkinam (kuram dažus gadus vēlāk uzrādīja apsūdzību par izspiešanu un slepkavības draudiem), tādiem plašākai sabiedrībai faktiski nepazīstamiem un arī tautsaimnieciski ne pārāk nozīmīgiem ļaudīm kā VEF Tranzistora prezidentam Valeriānam Ahmerovam un uzņēmuma Rīnūži ģenerāldirektoram Georgijam Ševčukam, ārstei Allai Kozačenko un pat… SIA Hoetika krāsotājam Vladimiram Čirjatjevam. Īsta saucēja balss tuksnesī izrādījās tēvzemieša Aigara Jirgena vārdi: „Ja cilvēks ir labi strādājis savā profesijā, to nevar uzskatīt par īpašiem nopelniem valsts labā. Īpašs nopelns būtu, ja šis cilvēks būtu piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās...”

Šajā laikā Saeimā jau atklāti apsprieda kandidātu devumu partiju budžetiem, un šādā situācijā nebija nekāds brīnums, ka brīdis saņemt „kāroto mantiņu” pienāca arī tiem, kam iepriekš tā gājusi secen: 1997. gada novembrī V. Kargina īpašos nopelnus valsts labā ierosinājumā piešķirt viņam pilsonību atzina Saeimas deputāti Viktors Kalnbērzs, Viesturs Boka, Jānis Jurkāns, Pēteris Apinis (galvenais parakstu vācējs), Edvīns Inkēns, Andris Ameriks, Jānis Ādamsons, Leonards Tenis, Jānis Kalviņš, Ruta Marjaša un Māris Vītols, kā arī tādi pazīstami ļaudis kā Raimonds Pauls, Jānis Peters, Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, Kultūras fonda prezidents Pēteris Bankovskis, ar Parex banku kredītjomā saistītās Neatkarīgās Rīta Avīzes līdzīpašnieks Andris Jakubāns, kā arī sporta funkcionāri Einārs Fogelis un Vilnis Baltiņš.

Tiesa, Pilsonības likumā gan bija skaidri ierakstīts, ka persona, kas pilsonību mēģinājusi iegūt, sniedzot nepatiesas ziņas par sevi, pilsonību var iegūt tikai naturalizācijas kārtībā, taču… šajā PID atgādinājumā neviens neieklausījās. Ja vēl nesen Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītāja Ilga Kreituse presei saistībā ar pilsonības piešķiršanu sportistiem bija paziņojusi, ka, „ja Latvijas pilsonis runā krievu valodā, ko pasaulē pazīst pēc skaņas; ja Latvijas komanda runā krievu valodā, tad to uztvers kā Krievijas, nevis Latvijas komandu”, tagad viņa bija negaidīti atmaigusi pret pilsonības pretendentu: viņas vadītā komisija neesot nekāda izmeklēšanas iestāde, tāpēc nekāda informācija par V. Karginam iepriekš piešķirto un atņemto pilsonību netikšot pieprasīta – ja reiz baņķieris ar savu parakstu esot apliecinājis, ka viņam nav nekādu saistību, kas varētu liegt saņemt pilsonību, tad neesot nekāda pamata to apšaubīt.

Un, ja, piemēram, V. Boka godīgi atzina – viņam esot simpātiski, ka Parex banka atbalstījusi baletdejotāja Māra Liepas piemiņas pasākumus, tad bijušo vēstnieku un dzejnieku J. Peteru bija piemeklējusi īsta amnēzija – viņš presei apgalvoja, ka par iepriekšējo V. Kargina krāpšanos ar pilsonību vispār neko nezinot: „Pirmā dzirdēšana. Es to zinu tikai no jūsu apgalvojumiem. Ja būs neapstrīdami pierādījumi, tad tā būs cita lieta…” Liekulības tirgum punktu pielika A. Jakubāns ar vārdiem: „Visās normālās valstīs tādam cilvēkam kā Karginam dotu pilsonību, un nekur viņam nebūtu jālūdzas un jālasa par sevi avīzē idiotiski raksti.” Rezultātā tā paša 1997. gada novembra beigās Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem reizē ar ansambļa Eolika māksliniecisko vadītāju Borisu Rezņiku, virsniekiem Valēriju Maliginu un Hermani Černovu, kā arī RTU katedras vadītāju Vladislavu Grišinu saņēma gan V. Kargins, gan viņa kompanjons, bijušais „preses sakārtotājs” viltoto pases dokumentu lietā V. Krasovickis. Tiesa, viņu abu dzīvesbiedres Latvijas pilsonību 1999. gadā ieguva jau vispārējā kārtībā, bez kādiem „blatiem”.

Pēdējās novitātes

1998. gada sākumā pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis atzina – pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem tās pastāvošajā formā neesot sevišķi pieņemama. Taču nekas nelīdzēja, un tādā pašā stilā Latvijas pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem arī turpinājās: deputāti principiāli šajā jautājumā kļuva tikai īpašos gadījumos, kuros nekādā gadījumā netika skartas partiju finansētāju intereses.

Viens no retajiem šādas principialitātes gadījumiem datējams ar 1996. gada septembri, kad Tautas kustības Latvijai, Tēvzemei un Brīvībai un LNNK/Zaļo partijas deputāti nobloķēja balsojumu par pilsonības piešķiršanu hokejistam Sergejam Čudinovam – tas notika tad, kad viņa kolēģu Oļega Znaroka (tā paša, kurš četrus gadus vēlāk no šīs pilsonības skandalozi atsacījās, lai saņemtu labākus kontrakta noteikumus Vācijas pilsētas Heilbronnas komandā Falken, bet vēl pēc četriem gadiem vienalga tika izvirzīts Triju Zvaigžņu ordenim) un Andreja Ignatoviča īpašie nopelni valsts labā jau bija atzīti.

Turklāt vienlīdz pamācoši bija gan argumenti par O. Znaroka nopelniem valsts labā, gan to atspēkojumi. Pirmos pārstāvēja Vladlens Dozorcevs ar šādu nopelnu izklāstu: „Oļegs Znaroks pirms trīs gadiem, aizstāvot cilvēkus, uzdrošinājās dot pa purnu Haritonovam, ko diez vai spētu bokseris Pēteris Tabūns.” Savukārt pats P. Tabūns deva pretī: „Oļegs Znaroks nes mūsu vārdu pasaulē ar lamuvārdiem un komisijā nevarēja latviski atbildēt pat uz jautājumu, kāds ir viņa ģimenes stāvoklis.” Viņam vēl piebalsoja Juris Vidiņš: „Man nevajag, lai Latvijas vārdu pasaulē nes ar uzpirktiem hokejistiem...”

Nākamie gadi nesa vēl ne mazumu novitāšu izpratnē par to, ko tad īsti likumdevēju izpratnē vajadzības gadījumā var nozīmēt nopelni valsts labā. Citu starpā pāris pilsonības pretendentu tomēr palika bešā – gan iekšlietu ministra padomnieks Viktors Bugajs, kuram tika pieminēta līdzdalība astoņdesmito gadu beigu demonstrāciju izdzenāšanā, gan pa kādam policistam, kam atšķirībā no slavenībām (piemēram, futbolista Mihaila Miholapa vai O. Znaroka) netika piedota latviešu valodas nezināšana. Savukārt par godu jaunajam ebreju rabīnam Arjem Bekkeram, kuram pilsonību savajadzējās uz karstām pēdām un nevis naturalizācijas kārtībā gadu vēlāk, Saeimas deputāti ieviesa vēl jaunu terminoloģiju – Anta Rugāte to nodēvēja par „pilsonību kā avansu, kā labu žestu”, bet Antons Seiksts sāka runāt par īpašajiem nopelniem Latvijas labā kā „nākotnes jautājumu”…

Un tā nu no 1995. līdz 1998. gadam Saeima pilsonību par īpašiem nopelniem piešķīra kopā 158 personām, bet vēlāk, pēc naturalizācijas logu atcelšanas uz pilsonību pretendēt varēja jau ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas valstī nodzīvojis vismaz piecus gadus un spēj nokārtot naturalizācijas eksāmenus. Līdz ar to Latvijas valsts pilsonību par īpašiem nopelniem sāka piešķirt tikai tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar iegūt parastajā kārtībā, un līdz ar to šī īpatnā valsts vēstures lappuse tika pāršķirta.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cita vienotā Krievija

FotoEsmu sapratis, ka pietiek.com lasa arī daudzi krievu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijā, jo tiek publicēti raksti arī par Krieviju. Domāju, ka latviešiem ir svarīgi zināt, ka jaunā paaudze Krievijas iedzīvotāju ir gatavi pārmaiņām, viņi grib liberālas pārmaiņas, tas varētu būt beigu sākums Putina režīmam. Tādēļ domāju, ka skaidri domas izteicis Krievijas laikraksta Novaya Gazeta redaktors Kirils Martinovs. Ja portāla politika ļauj, tad nopublicejiet manu tulkojumu. 
Lasīt visu...

18

Brīdis, kad liela daļa rīdzinieku pārtiek no pabalstiem, nudien nav piemērots domes vadības algu celšanai

FotoSavu pilnvaru 100 dienas Rīgas domes koalīcija atzīmēja, paaugstinot sev algas un ieviešot virkni jaunu apmaksātu amatu. Domes priekšsēdētāja, viņa trīs vietnieku, astoņu komiteju priekšsēdētāju un to vietnieku algu paaugstināšanai un jaunu algu ieviešanai šogad koalīcija dāsni atvēlēja aptuveni 160 000 eiro. Lai kaut minimāli palielinātu bērnudārzu darbinieku atalgojumu, izveidojot fondu, ar kuru pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji varētu rīkoties, tāpat kā tas notiek skolās, būtu nepieciešams nedaudz vairāk par 200 000 eiro. Taču šo priekšlikumu šīs domes vadība un koalīcija neuzskatīja par lietderīgu un neatbalstīja.
Lasīt visu...

12

Ko ASV Demokrātu uzvara nesīs Latvijai?

FotoĀrkārtas paziņojums! Pasaules masu informācijas līdzekļi ziņo, ka priekšlaicīgi, nepilnu 79 gadu vecumā, nenākot pie samaņas, par ASV prezidentu kļuvis Džo Baidens! Ne Ukrainas korupcijas skandāls, aizdomas par tirgošanos ar ietekmi, ne arī Hantera Baidena tieksme dokumentēt video sarunas ar mazgadīgajām, paralēli lietojot smagās narkotikas, neko nemainīja vēlēšanu rezultātos, jo svarīgi ir tikai tas, kurš skaita balsis, kontrolē presi un tiesas.
Lasīt visu...

12

Strīķis no “lietu kārtotāju” trijotnes sapsihojies par Magoņa lietas spriedumu – kādi varētu būt patiesie iemesli?

FotoBijušais Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieks Maigurs Strīķis no bēdīgi slavenās Strīķa-Juraša-Sparāna “lietu kārtotāju” trijotnes feisbukā ir pamatīgi sapsihojies par spriedumu bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa lietā, kuru tiesai nācās attaisnot Strīķa „kolēģa” Jura Juraša nelikumīgi savākto pierādījumu dēļ. Domāju, daudziem būs interesanti palasīties šīs ekspresīvās pārdomas un padomāt par to patiesajiem iemesliem.
Lasīt visu...

21

Uzņēmējs, izlēmis nošauties, iet uz šķūni, bet tur priekšā otrs uzņēmējs tieši tajā brīdī pakaras...

FotoUzņēmējs, izlēmis nošauties, iet uz šķūni, bet tur priekšā otrs uzņēmējs tieši tajā brīdī pakaras. Tas nabags, kuram jāšaujas, spiests noņemties ar to, kurš jāizņem no cilpas... Tādu aprakstu man prezentēja grāmatai, kuru uzreiz ļoti, ļoti gribas izdot, bet tas nav iespējams grāmatu klātienes tirdzniecības aizlieguma dēļ. Tā nu tika pieņemts lēmums cīnīties par grāmatu tiesībām un vērsties Latvijas Republikas SATVERSMES tiesā.
Lasīt visu...

21

Uzcepsim masu psihozi un piedāvāsim pēc tam izeju

FotoPieņemsim, ka mums ienāktu prātā aizvākt palielu baru cilvēku no redzesloka – tīri teorētiski. Protams, ka tāda rīcība ir kapitāli nepieņemama un nosodāma, bet varbūt, varbūt pieņemsim, ka mēs būtu kaut kāda reliģiska rakstura sekta, kurai ir gan pietiekami līdzekļu un sakaru, lai tādu lietu paveiktu, jo mūsu „Dievs”, sauksim to par „svētais lāpnesis”, to pieprasa un tādam „cēlam mērķim” mūsu iestādes būtu jau savus divsimt gadus strādājušas.
Lasīt visu...

21

Dzīves jēga

FotoPēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: «Skaties uz mums.» Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Apustuļu darbi, 3. nodaļa 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Covidiotisms vai dezinformācija par Ķīnas vīrusa Anglijas celmu

Šonedēļ klajā nāca LETAs ziņa par Ķīnas vīrusa Anglijas celma izplatību Latvijā. Tajā trūka būtiskas informācijas: jaunā celma slimnieku inficēšanās apstākļi....

Foto

Ārkārtas situācijā kaut pliks un bass

Liegumu iegādāties klātienē virkni preču par jēdzīgu grūti nodēvēt. Mūsu valsts šajā ziņā kļuvusi par apsmiekla objektu pat daudzviet ārzemēs,...

Foto

Kad pērkama eksministres padomniece cenšas panākt netīkamas „Facebook” lapas slēgšanu

Ilzes Viņķeles ekspadomniece un Veselības ministrijas PR darbiniece Marta Krivade apmelo "Vakcīnrealitāti Latvijā" un aicina uz...

Foto

Nav pieļaujama necienīga attieksme pret tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par "homofobisku"

Atsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu, Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par...

Foto

Egils Borats

Acīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt...

Foto

Alda Gobzema rekviēms

Tuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie...

Foto

Mieru, tikai mieru

Šie slavenā, gudrā un šarmantā vīreļa ar propelleri uz muguras - Karlsona vārdi mūsdienās ieguvuši sevišķu aktualitāti. Jo nav viegli saglabāt mieru tik...

Foto

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

Tā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties...

Foto

Labklājības ministrijas un pašvaldību neizdarība noved pie dzīvības apdraudējuma cilvēkiem, kuri uzturas sociālās aprūpes centros

Kopš ārkārtējās situācijas valstī, ko izraisījusi Covid-19 krīze, tiesībsargs ar vērību...

Foto

Pele spēlējas ar kaķi: Ivo Leitāns pret Aivaru Lembergu

Kad vienā no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencēm jautājumus sāka uzdot LTV žurnālists Ivo Leitāns, uzreiz...

Foto

Pieaug slēgto tirgotāju skaits, jāglābj nozare

Nozare turpina darboties sarežģīta regulējuma apstākļos. Atbalstu saņem regulāri apturēto uzņēmumu darbinieki, turpinās pieteikšanās uz apgrozāmo līdzekļu pabalstiem, ar nepacietību...

Foto

Atbilde ir tuvāk, nekā tu domā

Cik labi, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespēju! Piemēram, ir tik daudz iespēju baidīties:...

Foto

Pilsoni! Ja gribi paspēt nodibināt partiju, tad kur ņemt nosaukumu? Tev palīgā nāks Ukraina

Skatoties uz pašvaldību vēlēšanām šogad un Saeimas vēlēšanām nākamgad, plāno dibināties ne...

Foto

Esmu brīvs un spēcīgs cilvēks, tāpēc iesūdzēšu visus, kas man darīs pāri

Esmu ar savu parakstu apliecinājis dalību partijā Likums un kārtība! Un Tu? Seko man un...

Foto

Kam tic tie, kas grib, lai netici nekam

Brīžos, kad plašākam sabiedrības lokam piemin okultismu, tad vieni smīkņā klusi, citi steigtu pildīt savu operatīvo armijai pielīdzināmo...

Foto

Tikai slikti cilvēki iebilst pret datu nesēju atlīdzību mobilajiem telefoniem

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām...

Foto

Pietiek norādīt kā piemēru citu valstu neizdarību, attaisnojot mūsējās

Kas mainījies? Kad studēju medicīnu, mums mācīja, ka no desmit cilvēkiem vismaz viens ir savādāk domājošs. Vai...

Foto

Zakatistovam, Nemiro un kompānijai nāksies atskaitīties

Šā gada 7.janvārī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs ir apstiprinājis 2020.gada 6.decembra politiskās partijas KPV LV ārkārtas biedru sapulcē ievēlēto valdi:...