Iesaki rakstu: 
Kā likumu apiet ar līkumu jeb kā mēģināt apčakarēt savu tautu? Ja nevar uzspiest caur Saeimu, uzspiedīsim caur Ministru kabinetu! Varu saplūšana turpinās – varas dalīšanas princips ir miris!
Spilgti paraugdemonstrējumi šonedēļ bija vērojami visos mūsu varas līmeņos. Danci iesāka valstsgribis Levits, pie sevis izsaucot Saeimas frakciju vadītājus, lai it kā vienotos par skandalozā likumprojekta par obligāto vakcināciju tālāko virzību.
Visi dancotāji saradās, papļāpāja un kopīgi nolēma dančmeistaram Rancānam uz laiku iedot kurvīti. Par ko pirmējais nemaz nelikās noskumis un mudīgi šmucīgo likumprojektu iebāza atvilknē ar komentāru, ka MK jau pašiem pietiekot pilnvaru, lai, viņa vārdiem runājot, likumprojektu, kura pamatā esot POLITISKS KONCEPTS, realizētu caur veselības ministra pilnvarām. Feini! Pianists kļūst par grēkāzi un visi laimīgi!
Lielāku skaidrību notikušajā viesa portāla Delfi diskusija Dombura vadībā - Pūce (A/PAR), Jurašs (JKP), Latkovskis (JV), Jansons (NA), Ločmele-Luņova (Saskaņa) un Tavars (ZZS). Šajā diskusijā pilnīgi skaidri iezīmējās tie politiskie spēki (A/PAR, JKP), kuriem absolūti neinteresē sabiedrības vairākuma viedoklis.
Pat pēc Dombura SKDS socioloģiskās aptaujas datu prezentācijas, kur nospiedošais sabiedrības vairākums izsakās pret piespiedu vakcināciju un citām diskriminējošām idejām, abu koalīcijas biedru viedoklis palika nemainīgs - jebkuriem līdzekļiem dzīt cauri POLITISKĀS VAKCINĀCIJAS projektu.
Jurašs tā aizrāvās ar obligātās politiskās potes kā vienīgā līdzekļa slavināšanu, ka faktiski tautai deva nepārprotamu mājienu, ka viņu virzītais POLITISKAIS KONCEPTS jau esot tie paši Levita 9 punkti pandēmijas apkarošanai, netieši norādot- LEVITS IR MŪSU!!!
Interesanti izpļāpājās arī Latkovskis – izrādās, virzīt šādu "negatīviem stimuliem" pilnu (nevakcinēto atlaišana, pakalpojumu nepieejamība, utt.) likumprojektu doma radusies pēc tam, kad Veselības ministrija esot bijusi panikā, ka vasarā strauji kritusies vakcinācijas aptvere, bet noliktavas esot pilnas ar iepirktajām potēm, bet tauta negribot vakcinēties. "Fantastiska, zinātnē balstīta" motivācija!?!
Diskusijas ietvarā izskanēja arī daudz ideju, pamatā no opozīcijas, kā būtu risināma šī krīze - sākot no tā, ka nevis būtu jāuzskaita inficētie, bet situācija valstī jāvērtē pēc stacionēto pacientu skaita, ka būtu jārisina jautājums par testu ticamību, koriģējot rezultātus, ievērojot kļūdas procentu, būtu jālemj par antivielu atzīšanu personām, kas pārslimojušas, iespējams, latenti C19 un kuru organismā šīs antivielas ir, dodot tiesības saņemt sadarbspējīgo sertifikātu (kā tas esot Lietuvā), kā arī diskusija izvērtās par bezmaksas testēšanas iespējām iespējami plašam personu lokam, u.c.
Rezumējot jāsecina, ka, neskatoties uz to, ka sākotnēji pavīdēja cerība, ka vara varbūt ir apdomājusies un varbūt pārskatīs savu diskriminējošo politiku, tomēr nākas secināt, ka Levita&Co iznāciens laikam ir tikai māņu gājiens, lai iemidzinātu sabiedrības modrību. Klonētais koalīcijas viedoklis, cita starpā atskaņojot jau dzirdēto Kariņa tēzi, ka nākamā pandēmija būšot NEVAKCINĒTO PANDĒMIJA un ka obligātā vakcinācija ir vienīgais līdzeklis kā izkļūt no pandēmijas, joprojām ir dzīvāks par dzīvu! Visticamāk tas tiks realizēts dzīvē ar Pavļuta/Kariņa rokām visīsākajā laikā.
Tā kā valdošā kliķe, Juraša vārdiem runājot, nedrīkstot padoties sīkai, politiski motivētai saujiņai protestētāju, mums atliek SEKOT NORISĒM un PARĀDĪT, CIK LIELA "SAUJIŅA" MĒS ESAM!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
