Kā (ne)runāt par Krievijas agresiju pret Ukrainu un domāt par Latviju

Spilgtākais piemērs – pobedobesije jeb tā sauktais komunistu uzvaras dienas kults, ko Putina režīms ir veiksmīgi pārņēmis un attīstījis.  Iespējams, mēs nemaz neesam pelnījuši dzīvot uz šīs zemes un ir pienākusi kārta atkal atgriezties dinozauru laikiem. Bet, kamēr mēs vēl nebūsim zaudējuši šo cīņu par Ukrainu, dinozauru laikiem nāksies pagaidīt.  

Ne velti ir tāds teiciens “tikai grūtībās tu uzzināsi, kas ir tavi draugi.” Ar to es gribu pateikt, ka, “pateicoties” Krievijas agresijai Ukrainā, mēs tagad redzam visu un ikviena patieso seju. Nav vairs runas par to, kam pieder Krima, vai Latvijā atdzimst fašisms, vai pastāv dzīvība uz citām planētām, - tas viss vairs nav svarīgi, vismaz man ne.  

Klausoties, ko žurnālisti un “gudri vīri”, respektīvi, bijušās un esošas augsta ranga militārpersonas ar apšaubāmu pagātni un iedragātu reputāciju stāsta mums no TV ekrāniem par pēdējo dienu notikumiem Ukrainā, un redzot, kā virkne politiķu un mākslinieku met kažokus otrādi, nespēdami no kauna zemē ielīst, jo nespēj pat sev atzīt, ka bija kļūdījušies attiecībā uz Krieviju un ka arī uz viņu sirdsapziņām gulstas ar vien pieaugošā līķu kaudze, jo visu šo laiku, kopš 2008. gada apzināti vai neapzināti bija palīdzējuši Putina režīmam nonākt līdz šī brīža situācijai, mani pārņem dziļa vilšanās un lielas bažas.  

Varbūt es kļūdos, bet man izskatās, ka, piemēram, Vērdiņš ar “Vara Bungām”, TV24 ar Bogustovu, Kļaviņu, talibu konvertēto Semjonovu un atvaļināto NBS pulkvedi Rajevu taisa šovu “Kā Krievija atbrīvo Ukrainu”, turklāt Rajevs par to runā ar neviltotu entuziasmu. Kā lai saprot viņa teikto, ka visi vairāk nekā 16 000 brīvprātīgo ārzemnieku, kas pieteikušies ierasties Ukrainā, lai palīdzētu cīnīties pret krievu okupantiem, ir mikimausi, kas nav spējīgi komunicēt ne savā starpā,  ne ar Ukrainas armijas virsniekiem, jo nezina ukraiņu valodu.

Tici man, Rajev, gan jau viņi sarunās, tas, ka cilvēks nezina krievu valodu, nenozīmē, ka nemāk runāt citās mēlēs, ir taču arī angļu valoda, vai ne. Gribēšu redzēt, kā Putina pārgurušie okupanti no obligātā militārā dienesta tiks galā ar kaujas pieredzes un karošanas mākslās izglītotiem mikimausiem-veterāniem no franču leģiona un britu SAS kaujas vienībām. Turklāt pārējie mikimausi var pielikt roku visur citur, nav jau uzreiz kaujā jāmetas, sākumā ir varbūt ierakumi un barikādes jāveido, jāpalīdz ugunsdzēsējiem un medpersonālam.

Liekas, ka Rajevs pārlieku daudz uzturas Putina propagandas laukā un joprojām spriež par lietām, kā viņam tas tika iemācīts PSRS laikos. Tad kā lai saprot viņa teikto, ka Ukrainas puse melo un pārspīlē par likvidēto okupantu skaitu. Rajevs, “Ja ukraiņi pasaka, ka viņiem ir 173 kritušie, bet otrai pusei – 3,5 tūkstoši – tas ir mazliet pārspīlēts skaitlis.” Ja reiz tu, Rajev, izliecies, ka tu ieņem neitrālu, respektīvi, objektīvu viedokli, tad pasaki varbūt kaut ko, ko krievu puse stāsta par zaudējumiem savā pusē un likvidētajiem ukraiņu karavīriem. Varbūt tik tiešām nekā tur nav, jo Lukašenko joprojām savējiem stāsta, ka Ukrainā nav ne krievu, ne baltkrievu karavīru.

Ziniet, ja arī Ukrainas puse kaut ko mazliet pārspīlē, es viņiem turpināšu uzticēties, jo Putina režīma pārstāvjos vispār nav iespējams klausīties, bet Rajevs to dara. Vēl viens Rajeva teikums: “Mūsu pārsteigums no Baltkrievijas [Kijevai].” Ko viņš domāja ar “mūsu”, varbūt pārteicās.

Vēl viena lieta, kas liek aizdomāties par Rajeva nekompetenci, ir tas, ka viņš konfliktā iesaistīto pušu bruņoto spēku spējas, taktiku un izpratni, kā karot, liek vienā maisā. Protams, Rajev, ka ne visi izšautie lādiņi simtprocentīgi trāpa mērķī, bet, ja tu karo ar Otrā pasaules kara tehnoloģijām, tā ir viena lieta, bet, ja tev pa rokai ir turku ražojuma kaujas bezpilota lidmašīnas, modernākie prettanku ieroči un ASV atbalsts pretinieka izlūkošanā, tad tas trāpījumu procents ir tuvu 100%, vēl jo vairāk, nu kā var netrāpīt, ja krievu tehnika lielā skaitā vienkārši kaut kur vazājās pa Ukrainas šosejām.

Ja ikvienam, kurš līdz šim brīdim bija nofilmējis krievu kara tehniku pārvietojamies vai stāvam gar ceļa malām, būtu attiecīgā kalibra un jaudas ierocis pa rokai, ar ko uzbliezt, tad tie  gandrīz 10 000 kritušie krievu pusē, par ko ziņo oficiālā Kijeva, tāds nieka piliens vien būtu uz kopējā zaudējumu fona. Ukrainas romu tautas pārstāvji ar saviem traktoriem karo labāk nekā viena otra krievu sauszemes karaspēka vienība.  Par katru notverto krievu karavīru Ukrainas bagātnieki piedāvā atlīdzību 300 USD apmērā. Ukraiņi ar plikām rokām metas virsū okupantu tankiem. Šo tautu viņiem vairs nepakļaut!  

Es nespēju pilnīgi piekrist nevienam no Latvijas NBS bijušajiem vai esošajiem virsniekiem, tai skaitā komandierim Kalniņam, kuri līdz šim ir runājuši tiešajā ēterā par pēdējo dienu notikumiem Ukrainā. Viens ar neviltotu prieku baksta ar pirkstu pa karti, velkot taktiskās bultas, uzskatāmi rādot TV skatītājiem, kā krievu karavīri, pareizāk būtu teikt, krievu ubagu, marodieru un diemžēl arī bērnu ordas ielenks un aprīs Ukrainas pilsētas. Tad otrs nespēj Latvijas tautai pateikt, ka patiesībā mēs esam tikai viena soļa attālumā no ļoti lielas katastrofas. Jau notiek kadiroviešu mēģinājumi ieņemt Ukrainas atomelektrostacijas, tur notiek apšaudes, sprāgst lādiņi. Kā lai saprot frāzi, citēju, “tiešs militāra rakstura apdraudējums Latvijai nepastāv”.  

Acīmredzot tas tiek darīts, lai neceltu lieku paniku. Atcerēsimies  brīdi pirms 24. februāra. Ko Baidens teica, vai viņš nebrīdināja visu pasauli, ka iebrukums gaidāms februārī vai pat ātrāk. Viņš minēja 16. februāri kā iebrukuma sākumu. Tā diena pienāca, un it kā nekas nenotika, liekot visiem gardi pasmieties par jeņķu paniku un “rusofobiju”. Kur jūs, eksperti, bijāt tad?

Kāda starpība - 16. vai 24. februāri, tie ir tikai datumi, vēl jo vairāk, tiem nav nekāda svara, jo viss jau bija sācies sen, astoņu gadus iepriekš, 2014. gadā vai pat vēl ātrāk? Rezultātu mēs šodien visi redzam. Tas ir šoks, kā gan mēs to nesapratām, kāpēc mēs to neredzējām. Kad briti steigā sāka piegādāt prettanku ieročus Ukrainai, arī tad neviens necēla ne ausi un turpināja ignorēt ASV brīdinājumus, Vācija pat vēl nodarbojās ar ieroču piegāžu Ukrainai bloķēšanu.  

Viens ir skaidrs, lai arī cik Putins neaizsūtīs krievus nolikt savas galvas kaut kur Ukrainas plašumos, Ukrainas tauta netiks ne salauzta, ne uzvarēta, beidziet dzīvot ilūzijās, tie laiki ir jau pagājuši. Turklāt Ukrainai šobrīd palīdz bezmaz vai visa pasaule, jo mēs nedrīkstam upurēt ukraiņu tautu, pretējā gadījumā mēs būsim nolādēti kopā ar visiem krievu okupantiem.

Bijušajiem Latvijas armijas padomju skolas beigušajiem virsniekiem, tādiem kā Rajevam, Rublovskim, Turlajam un daudziem citiem gribu palūgt mazāk jūsmot par Putina lielgabala gaļas kaujas spējām, bet Latvijas aizsardzības resorā dienējošajiem, to skaitā Kalniņam, ieteikšu izkāpt no komforta zonas, ieslēgt mazliet pesimisma un bažas, lai neizskatās viss tik rožaini un lai nesanāk kā parasti. Papīrs papīra galā, bet rezultāta nekāda, jebšu ķīniešu sapieru lāpstiņas nekam neder, netiekam galā ar no bijušā SAB priekšnieka Kažociņa nolobēto Anglijas iegādāto CVRT kāpurķēžu bruņutransportieru tehnisko nodrošinājumu un daudzām jo daudzām citām nebūšanām, kuras pastāv mūsu aizsardzības resorā.  

Pieļauju, ja mums nāktos saskarties ar tiešu Krievijas militāru iebrukumu Latvijā, mums būtu ļoti daudz problēmu un izaicinājumu, ko risināt, bet to visu bieži vien var kompensēt ar augstu kaujas sparu un mīlestību pret savu zemi. Tāpēc lēmums kļūt par NATO dalībvalsti ir pats labākais lēmums, kāds jebkad ir pieņemts Latvijā.  

Dārgie Latvijas mediji, tā vietā, lai diskutētu par to, ko dara Krievijas armija Ukrainā un kādus uzbrukumus veikt, uzdodot vēl stulbāku jautājumu, vai Latvija ir apdraudēta, vai tikai Latvijai neuzbruks, jūs varētu pajautāt, kas šodien notiek Latvijas aizsardzības jomā, kā Latvija plāno sevi aizstāvēt pret potenciālo agresoru, vai Latvijai ir plāni x-stundai, cik labi Latvija ir izpētījusi un apzinās pastāvošos draudus un kādi tie ir, kā mēs varam palīdzēt Ukrainai, vai vispār tas mums ir pa spēkam, par kādām iniciatīvām tiek runāts valdības kabinetos, kāda atmosfēra valda Latvijas Aizsardzības ministrijā un specdienestos, vai VUGD ir sagatavots darbībai kara apstākļos, arī kodolkara/kodolkatastrofas gadījumā, ko dara Krievijas vēstniecības darbinieki, vai vispār kaut ko dara šajā sakarā.

Uz šiem jautājumiem jums spēs dot adekvātu un kompetentu atbildi tikai NBS, VUGD, Aizsardzības ministrijas, MIDD, Robežsardzes, VDD un SAB pārstāvji. Lūdzu, velciet šo institūciju pārstāvjus uz TV studijām. Aiciniet uz sarunām oficiālas amatpersonas, kas ir labi informētas par to, kas notiek valsts aizsardzības resorā, militārpersonas, kas ikdienā tiek labi informētas par potenciālo ienaidnieku (Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku un izlūkošanas) aktivitātēm un drošības dienestu preses dienestu pārstāvjus.   

Bet, ja gribat taisīt šovus un rakstus ar šokējošiem virsrakstiem, lai biedētu sabiedrību, turpiniet ieklausīties un saukt uz ierakstu studijām bijušos padomju virsniekus ar apšaubāmu reputāciju un līdzīgus pseidoekspertus.

Novērtē šo rakstu: