Iesaki rakstu: 
Virsraksta nosaukums ietvert apgalvojumu un daudzi varētu jautāt – pamato, jo vai tad nogrima? Nogrima, turpina grimt, un ātrums ir biedējošs. Mēģināšu secīgi izklāstīt faktus un pārdomas, jo veselības nozare nav tā, kuru iespējams virspusēji analizēt, pasniegt vieglajā valodā un, neskatot to kopsakarā ar citām nozarēm. Tomēr neiedziļināšos detalizētā nozares analīzē. Runāsim par mums saprotamo. Mums – pacientiem. Uzreiz atvainojos, ka būs nedaudz saraustīti, jo teikt ir daudz ko, bet īsi, koncentrēti pateikt ir liels izaicinājums.
Un, jā, būs vairāki pārmetumi nozares ministrijai, pakļautības iestādēm un ierēdņiem. Par ko? Par atrautību no realitātes, par neiedziļināšanos nozares problemātikā, par nozares graušanu, par neuzticību slimnīcām un pats galvenais – atrautību no mums, pacientiem.
Tātad. Parunāsim par ministriju, slimnīcām un mums.
Ministrija ir sarežģīta, kompleksa institūcija, kas it kā no vienas puses publiski darbojas sabiedrības interesēs, bet no otras mēs kā pacienti to nejūtam. Vismaz mums tā šķiet, un tā ir patiesība. Man šķiet, ka vienīgā publiskā reforma bija zāļu reforma (par ko runāja skaļi), un pēc trīs mēnešu rezultātu publiskošanas, ka viss ir (ne)labi[1], viss apklusis. Var saprast arī sabiedrību – cik var runāt, ka vajag, nav viss tik ideāli un nekādi saprotami skaidrojumi neseko.
Mēs jau vairs nerunājam par cenām, bet kas notiek ar medikamentu pieejamību? Tas ir kritiskāk nekā veco cenu saglabāšana. Tomēr iepriekš ministrija pauž, ka cenu reforma ir izdevusies[2]. Privātā uzņēmumā būtiskas izmaiņas var vērtēt lielākā laika periodā, bet ministrija secinājumus izdara pēc diviem mēnešiem. Rezumējot - medikamentu pieejamība arvien sliktāka, cenas neskaidras, sabiedrībai nekas netiek skaidrots, un visi par to aizmirst. Viena nianse – cik šī reforma izmaksā?
Mulsina ministrijas nostāja par vairākām ziņām, kas bija publiskajā telpā un uz kurām nebija reakcijas. Ministrija atrada laiku piedalīties dažādos pasākumos kā, piemēram izlaidumi, samiti, komisijas sēdes, IKT vadītāju forums un, protams, festivāls LAMPA, kur gan bez tā. IKT vadītāju forums īpaši ironisks, zinot, kādas problēmas nozarē ir ar informāciju sistēmām, datiem un nekas neiet uz labo pusi, paliek tikai sliktāk. Starp citu, pasākumu sarakstu var apskatīties Veselības ministrijas mājas lapā, tas ir publiski pieejams. Tajā pašā laikā viena no publiskajām slimnīcas ziņām bija, ka pastāv riski par pakalpojumu ierobežošanu, pēc tam to atsaucot[3].
Kaut gan par kādu ministrijas nostāju mēs runājam. Tik vien, ka par pakalpojumu ierobežošanu paziņoja valsts lielākajā slimnīcā. Reakcija no ministrijas - nekāda. Nostājas vienkārši nav. Pēdējā ziņa - “Tiešām? Mēs vēl vairāk samazināsim jauno mediķu pieplūdumu?” - klīnikas vadītāja brīdina, ka veselības aprūpes pieejamība ir uz sabrukuma robežas”.[4]
Gaidām reakciju, bet gan jau teiks, ka bažām nav pamata, jo primārā aprūpe pilda savu uzdevumu, slimnīcām jāievēro kvotas, “aparāts” darbojas sabiedrības interesēs. Bet diez vai jāreaģē. Rindas uz pakalpojumiem paliek arvien garākas, maksas pakalpojumi arvien dārgāki, populācija arvien slimāka un tā tas iet pa nebeidzamu apli.
Daudz varam runāt par profilaksi, vainot primāro aprūpi, kas ir pirmais saskares punkts mums, pacientiem, ar veselības aprūpi, bet beigās tāpat viss atduras sekundārajā, terciārajā aprūpē. Šī gada sākumā runāja, ka stacionāriem pietrūkst 40 miljonu eiro, lai nosegtu stacionāru izmaksas[5]. Tas kaut kā aizmirsies, par to vairs nozares ministrija nerunām un nav dzirdēts, ka slimnīcas teiktu paldies ministrijai, Nacionālajam veselibas dienestam par neatlaidīgo darbu sabiedrības labā. Nauda nav iedota, kaut veselības aprūpe esot viena no prioritātēm. Ministrija diskutē par konsīlijiem, pauž viedokļus asamblejā, ieceļ RAKUS (Gaiļezers) vadībā augstu ministrijas ierēdni, un te nepavisam nav interešu konfliktu. Ne formālu, ne ētisku, ne pēc būtības, bet par to citu reizi.
Tas, ka kopumā slimnīcas par nozares problēmām nerunā, klusē, nenozīmē, ka nozarē nepastāv problēmas. Tās ir bailes no iespējamām represijām gan no ministrijas, gan Nacionālā veselības dienesta puses, kas ir atsevišķs stāsts, kā kontroles departaments mērķtiecīgi vēršas pret slimnīcām, neiedziļinoties problemātikā un atņemot finansējumu, balstoties uz normatīvajiem aktiem, kas arī var būt kļūdaini un tiek piemēroti, nevērtējot būtību, bet acīmredzot tāds dots uzdevums. Uzdevums – gremdēt slimnīcas, tās vainojot lielā pacientu skaitā, rindu veidošanā, kaut publiski tiek pausts, ka ir nepietiekams ārstu skaits un slimnīcas izsmēlušas kvotas.
Slimnīcas joprojām saņem atteikumus papildu finansējuma piešķiršanai pakalpojumu finansēšanai un ar norādījumiem, ka nekas netiks apmaksāts ārpus kvotām. Tā ir pašu slimnīcu izvēle sniegt pakalpojumus, rēķinoties ar sekām. Kas par sekām neatbildēs – ministrija un Nacionālais veselības dienests. Kas atbildēs – slimnīcu valdes. Vai slimnīcām ir skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tiek sadalīts finansējums nozarē? Nav, un tas tiek sadalīts, rupji pārkāpjot pašu izdotos noteikumus un tos interpretējot, kā ienāk prātā, ignorējot sabiedrības intereses.
Kāds secinājums. Veselības aprūpe Latvijā ir laba, un te tiešām jāslavē ārsti, bet ir jānodala divas lietas – tās pieejamība mums kā pacientiem kopumā un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji. Pieejamība nav slikta, bet jāņem vērā vairāki faktori. Mums kā pacientiem pieejamas divas plūsmas – valsts apmaksātie pakalpojumi un maksas. Valsts apmaksātie pakalpojumi ir tieši atkarīgi no valsts piešķirtā finansējuma, un tad, kad tiek runāts par pieejamību un papildu finansējumu nozarei, stāsts ir par valsts rindas finansēšanu un tās pieejamības palielināšanu, t.i., slimnīcām tiek piešķirtas kvotas, kuru ietvaros tās darbojas. Tās beidzas, jo Nacionālais veselības dienests nemaksā par pārstrādi.
Šo jau rakstīju iepriekš, un labā ziņa – slimnīcas uz sava rēķina un ētisku apsvērumu dēļ pieņem vairāk pacientu, nekā ir piešķirtais finansējums, bet tam ir robežas. Te ir loterija. Kvotām beidzoties, ārsti dodas uz privāto aprūpes iestādi, un pacients var tur saņemt pakalpojumu par maksu.
Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai mainītos situācija. Patiesībā vienkāršas, sasniedzamas lietas. Rūpējamies par savu veselību, sportojam, mazāk dzeram, un es neaicināšu balsot gudrāk, jo neviena no partijām veselību neuzskata par prioritāti, - partijas cilvēku telefonos ir ārstu telefona numuri, un var tak vienmēr sarunāt. Tas fundamentāli kropļo lemtspējīgo uztveri.
[2] https://www.tvnet.lv/8200925/ministrija-zalu-cenu-reforma-ir-izdevusies
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
