Iesaki rakstu: 
Šodienas ziņu virsraksti ziņu portālos – “Abu Meri: Veselības nozare ir "mīnusos" un gada beigās vajadzēs valdības palīdzību”[1], “Abu Meri: Veselības nozare ir "mīnusos"”[2]. Virsraksts Veselības ministrijas publicētajai ziņai par tikšanos ar Latvijas Slimnīcu biedrību – “Uz pacientu vērsta slimnīcu tīkla stiprināšana: pārrunā pakalpojumu nodrošinājumu un stacionāru veiktspēju”.
Veselības ministrijas publiskajā ziņā neviena vārda par to, ka situācija ar finansējumu ir kritiska un patiesībā tā ir daudz sliktāka, nekā tiek publiski teikts. Vai tiek apdraudēti pakalpojumi? Gan jau, ka ne. Slimnīcu vadībām jau esot doti norādījumi, ka nevar samazināt sniegto pakalpojumu apjomu, jo tas nav politiski pieņemams. Nianse – politiski nepieņemami nevis pēc būtības, ka tie ir nepieciešami iedzīvotājiem. Reitingi. Kam jātiek galā ar problēmām – slimnīcām. Veselības ministrijai, Nacionālajam veselības dienestam (NVD) nospļauties par to, kas notiek. Galvenais ir nogludinātas preses relīzes un foto, ko vari ievietot sociālajos tīklos.
Visu cieņu ministram par to, ka viņš beidzot publiski pateica, ka situācija ir dramatiska un būs nepieciešams valdības atbalsts. Šoreiz bez ironijas par ministru. Kāpēc pati ministrija šo nav publicējusi savā mājaslapā, ir neatbildēts jautājums, un tā nav vienīgā reize. Ierēdniecības sveiciens politiskajai vadībai vai vienkārši bailes skaļi pateikt to, ko visi tāpat saprot – naudas nav un ierēdniecības katastrofālā nespēja?
Starp visām ziņām vēl nesaprotamāks ir prof. Ērgļa teiktais, ka “Veselības aprūpes pakalpojumus prasa 2,4 miljoni iedzīvotāju, kas ir Nacionālā veselības dienesta datubāzē”. Tai pašā laikā Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies līdz 1,86 miljoniem, raksta "Neatkarīgā".”[3] Par šo vairāki jautājumi – kas ir tie dati, uz kuriem balstās cienījamais profesors, un kāpēc Veselības ministrija šo neatspēko vispār nekādā veidā un kārtējo reizi izvēlas klusēt? Bet nebūs jau vienīgā reize. Tā iepriekšējā bija saistībā ar Gaiļezeru.
Kā tad beidzās nemieri Gaiļezerā? Skandāls bija, vadītājs aizgāja, ministrija klusēja, un viss norima, bet vai problēmas maģiski pazuda? Pazuda acīmredzami sistēmai neērts vadītājs. Ministrija bezatbildīgi mētāja naudu no Stradiņiem uz Gaiļezeru, tad atpakaļ, tad noslēdza līgumu par infektoloģijas centra būvniecību. Bet kā tad palika ar onkoloģiju? Atkal paslaucīja zem tepiķa? Būvēs, remontēs, nebūvēs? Kas interesanti – runas noklusa, ieceļot par Gaiļezera padomes priekšsēdētāju ministrijas valsts sekretāres vietnieku finanšu jautājumos. Kā tur palika ar amatu apvienošanām un pārmetumiem, piemēram, Finanšu ministrijai, kā viņu valsts sekretāre un vietnieki savieno amatus?
Traģiski ir tas, ka Latvijas Slimnīcu biedrības tikšanās laikā ar Veselības ministriju abās galda pusēs sēdēja ierēdņi, slimnīcu vadītāji, kuru dēļ veselības aprūpe ir nonākusi tādā bedrē kā nekad.
Varu precizēt, neizvirzot apvainojumus, vienkārši balstoties uz faktiem.
Rinalds Muciņš, ilgstošs sistēmas dalībnieks, kurš bijis arī veselības ministrs un ļoti labi saprot, kā darbojas sistēma. Pašreiz vada “Jelgavas slimnīcu”, kas arī interesanti – klīst baumas, ka, mainoties Jelgavas politiskai vadībai, līdzšinējais vadītājs kļuva neērts, kaut nenoliedzami ļoti labi pārzināja nozari, vadīja slimnīcu un tāpat tika nomainīts.
Daiga Mūrmane–Umbraško – bijusī Veselības ministrijas valsts sekretāre, NVD vadītāja. Pēc aiziešanas no ministrijas darbojās “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā” un “Aizkraukles klīnikā” un pēc R. Muciņa aiziešanas uz Jelgavu kļuva par “Aizkraukles klīnikas” valdes priekšsēdētāju.
Līga Šerna, Madonas slimnīcas vadītāja, pirms tam ilgstoša ministrijas darbiniece. Darbojās ministrijā kopā ar Agnesi Vaļulieni, kas tagad ieņem valsts sekretāra amatu.
Boriss Kņigins, valsts sekretāres vietnieks finanšu jautājumos un apvieno, kā jau rakstīju, šo amatu ar Gaiļezera padomes priekšsēdētāja posteni. Varam tikai minēt, kā finansējums pārdalīsies par labu viņa pieskatītai slimnīcai dažādu atrunu aizsegā, jo pamatot var jebko. Ja vajag.
Skat, Svens Henkuzens atgriezies veselības aprūpē[4]. Tagad valsts sekretāra vietnieks veselības politikas jautājumos. Bija ķibele ar vakcīnām, beigās nebija ķibele, ejam tālāk.
Ja par iepriekšminētajiem vēl teikt, ka bijuši nozarē, tad ko teikt par pārējiem, kas sēž pie lēmēju galda.
Normunds Beļskis. veselības ministra padomnieks stratēģiskās plānošanas jautājumos. Publiski pieejamā informācija - dzejnieks, žurnālists, dziesmu vārdu autors, politiķis. Tieši kādu padomu viņš var dot ņemot vērā viņa pieredzi? Kāds tieši ir viņa pienesums veselības nozarei atskaitot izmaksas, kas saistītas ar viņa algošanu? Ja nemaldos, tad padomnieka atalgojums ir aptuveni 4000 mēnesī. Ar nodokļiem mums gadā šāda persona izmaksā aptuveni 60 tūkstošus. Pētnieciskie žurnālisti varētu painteresēties, kāds pēc būtības ir padomnieku pienesums nozarēm. Šis ir apkaunojums nozarei.
Bet vai tad viņš viens tāds – Elmārs Martinsons, veselības ministra padomnieks pārmaiņu vadības jautājumos. Publiski pieejama informācija, ka atcelts no “Rīgas namu pārvaldnieka” valdes, tad no valdes SIA “Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions”” un SIA “Tenisa centrs “Lielupe””. Teica gan, ka vērsīsies tiesā par atstādināšanu, bet nez vai vērsās. Starp citu, neuzticība izteikta saistībā ar identificētajiem trūkumiem Valsts kontroles revīzijā “Ko iegūstam no 11,5 miljoniem eiro tenisā?”. Tā gan nav vienīgā informācija, ko var publiski sameklēt. Darbošanās Izglītības un zinātnes ministrijā arī nepagāja bez ievērības, un informācija ir pieejama publiskajā telpā.
Kāds sausais atlikums. Citēsim klasiķi Ēriku Stendzenieku, kurš teica – “Kamēr viņš vēl nav pienācis, tu tur vari ļurināties turpu šurpu”. Bet ir atnācis.
Visi pie galda sēdošie lēmēji Veselības ministrijā un ne tikai tie ir vainīgi pie tā, kas ir iestājies un nebūs nekādu izmaiņu, ticiet man. Katram savs amats ir svarīgs, sistēma sargā sevi, un tā mēs muļļāsimies uz priekšu uz nekurieni. Tāda ir realitāte.
Turpinājums sekos.
[2] https://www.tvnet.lv/8300248/abu-meri-veselibas-nozare-ir-minusos
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
