Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar t.s. OCTAs likuma 57. pantu 2% no parakstīto apdrošināšanas prēmiju summas apdrošinātāji katru ceturksni ieskaita Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja kontā, un par šīs naudas izmantošanu lemj Ceļu satiksmes drošības padome, kas darbojas Satiksmes ministrijas paspārnē. Saskaņā ar OCTAs likumu šī nauda ir jāizmanto preventīvu pasākumu nodrošināšanai ceļu satiksmes drošības jomā, ceļu satiksmes dalībnieku informēšanai un izglītošanai, ceļu satiksmes negadījumu iestāšanās biežuma mazināšanai un ceļu satiksmes negadījumu seku novēršanai un mazināšanai, turklāt ne mazāk kā puse no šiem līdzekļiem ir nododama izmantošanai Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajām iestādēm.
T.s. OCTAs līdzekļi tiek sadalīti divās “instancēs” – vispirms Satiksmes ministrijas paspārnē strādājoša Ceļu satiksmes drošības padomes domnīca izskata saņemtos projektus un atbilstošos rekomendē Ceļu satiksmes drošības padomei apstiprināšanai. Tiktāl viss šķietami kārtībā – eksperti izskata projektus, balstoties uz to nepieciešamību ceļu satiksmes drošības mērķu sasniegšanai, projektu īstenotāju pieredzei, sagaidāmajiem rezultātiem un citiem faktoriem, savukārt Ceļu satiksmes drošības padome, kas ir izveidota saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu, tos izvērtē un atbilstošos apstiprina, piešķirot finansējumu.
Tomēr – ir nianses. Izrādās, ka Ceļu satiksmes drošības padomes domnīcā – tātad šķietami ekspertu grupā, kas ir kompetenti izvērtēt visdažādākos projektus un no tiem atlasīt labākos no labākajiem, - ir to pašu organizāciju pārstāvji, kas pēc tam lemj par finansējuma piešķiršanu šiem projektiem. Un tas vēl nav viss: daudzos gadījumos – un tieši no Satiksmes ministrijas un tās pakļautības iestāžu, ne Iekšlietu ministrijas - gan ieteicēji, gan lēmēji par nodokļu maksātāju naudas izmantojumu ir to pašu organizāciju pārstāvji, kas pēc tam šos projektus organizē vai pat vada, respektīvi, ir labuma guvēji.
Piemērs – Ceļu satiksmes drošības padomes domnīca 2025. gada februāra vidū lēma par projektiem, kurus ieteikt kā īpaši kvalitatīvus un realizējamus, un šajā domnīcas sēdē bez Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu darbiniekiem un citām iesaistes pusēm vēl piedalījās arī tādi eksperti kā Satiksmes ministrijas Sabiedriskā transporta pakalpojumu departamenta direktore Annija Novikova un šīs pašas ministrijas Komunikācijas departamenta vadītāja p.i. Mārtiņš Mālmeisters, CSDD valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks, CSDD smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes pilotprojekta vadītājs Oskars Irbītis un citi iesaistītie darbinieki.
Bet – ir nianses. Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības padomes sēdes, kas notika 2025. gada 5. martā un kurā tika apstiprināti projekti vairāk kā 3 miljonu eiro apmērā, t.sk. Satiksmes ministrijas plānotās sabiedrības informēšanas kampaņas, arī CSDD plānotās sabiedrības informēšanas aktivitātes un arī CSDD plānotais pētījums par smagajiem ceļu satiksmes negadījumiem, sanāksmes protokolu, citu kolēģu starpā piedalījās un šo projektu apstiprināšanā piedalījās... arī Sabiedriskā transporta pakalpojumu departamenta direktore Annija Novikova, Komunikācijas departamenta vadītāja p.i. Mārtiņš Mālmeisters, CSDD valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks, CSDD smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes pilotprojekta vadītājs Oskars Irbītis u.c.
Tātad – paši izstrādā projektu, paši rekomendē apstiprināšanai, paši apstiprina, un tad – paši realizē. Vai kā CSDD pilotprojekta gadījumā – paši arī šo projektu vada, nodrošinot sev darbavietas.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
