Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms trīspadsmit gadiem, 1998. gada 10. janvārī vispārējā privatizācijas procesa ietvaros notika it kā ne pārāk nozīmīga izsole, kurai sekojošais trīsarpus gadus ilgais „oligarhu karš” ar vienu rāvienu padarīja par bezjēdzīgām runas – vai vispār Latvijā pastāv kādi politekonomiskie grupējumi. Nežēlīgā cīņa pēc Latvijas balzama akciju paketes aiziešanas gar degunu Ventspils grupējumam un nonākšanas Ave Lat grupas īpašumā viesa neapgāžamu skaidrību – grupējumi tiešām eksistē, turklāt vēl kādi! Savukārt, kā rāda Pietiek šodien publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, otrais jautājums – kas un kādā veidā gan ekonomiskos grupējumus, gan it kā visvarenos oligarhus varētu reāli ierobežot – tā arī palika praksē neatbildēts.

Tik dažādie grupējumi

Patiesībā par to, ka Latvijā pastāv nopietni dažādu jomu uzņēmumu un finanšu struktūru grupējumi ar būtisku ietekmi ne tikai ekonomikā vien, šaubu nebija jau deviņdesmito gadu sākumā. Faktiski var droši teikt, ka pirmie nopietnie ekonomiskie grupējumi Latvijā parādījās vienlaikus ar neatkarības atjaunošanu un gandrīz visi sākās ar dažu domubiedru kopā radītu kooperatīvu, kurš, kā likums, mēģināja pelnīt vai visās iespējamās jomās vienlaikus.

Piemēram, vēlākā Mono holdinga pirmsākumos tā dibinātāji – Mihails Uļmans un kompanjoni – nodarbojās gan ar video un ūdens velosipēdu nomu, gan ar ķīniešu apģērbu un prezervatīvu tirdzniecību, Gunta Indriksona Skonto pirms ķeršanās pie metālu tirdzniecības izdeva padomu grāmatiņu elektriķiem, Ērika un Valērija Igauņu un Aivara Ločmeļa Felix holdinga pamatā bija viena no Ungārijas pārvesta un pārdota Volga, Aleksandra Popova un Andreja Vlasova Elkor grupa sākās ar drēbju vešanu no Turcijas un to tirdzniecību dažos stendos Rīgas Sporta pilī, savukārt Valērija Kargina, Viktora Krasovicka un Ņinas Kondratjevas Parex pirmsākumos, kā labi zināms, nodarbojās ar ekskursiju organizēšanu (lai gan lielā mērā balstījās uz komjaunatnes darbā gūtajiem kontaktiem).

Tiesa, bija viens izņēmums – tāpat ar komjaunatni cieši saistītā daudznozaru struktūra Forums, kurā 80. gadu beigās darbojās virkne vēlāk plaši pazīstamu uzņēmēju (redzamākais no tiem – vēlāk iespaidīgu izputēšanu piedzīvojušais Gunārs Slavinskis). Tiem laikiem Foruma ekonomiskā jauda bija ievērojama, miljonu darījumi nebija nekāds retums, taču šo veidojumu, kuru kopā ar apkārt esošajām struktūrām tiešām varēja dēvēt par pirmo zināmo Latvijas ekonomisko grupējumu (kaut arī bez vērā ņemamas politiskas ietekmes), iegāza kārtīga iekšēja menedžmenta trūkums un vēlme vienlaikus nodarboties ar visu. Rezultātā tiek ciesti sāpīgi zaudējumi, un jau 90. gadu sākumā Forums jau bija vairs tikai leģenda, savukārt oficiālos sludinājumus par tā bosa G. Slavinska nekustamo īpašumu izsolēm varēja lasīt vēl daudzus gadus vēlāk.

Taču šajā laikā spēkus bija uzkrājuši grupējumi, kuri 80. gadu beigās darbību sāka faktiski no nulles. Pateicoties izdevīgajam programmnodrošinājuma kontraktam Vācijā un uz tā pamata attīstītajām citām nodarbēm, gandrīz visvarens vismaz pats sev šķita Aināra Gulbja vadītās SWH Rīga grupējums; vērā ņemamas bija Igora Petrova Bonus un Luciāna Gņazdo Gulfstream uzņēmumu grupas; stabili krimināla slava bija Vladimira Ļeskova Pārdaugavas grupējumam; Aleksandra Laventa Banka Baltija gan stāvēja pati par sevi, taču milzu ietekmi bija ieguvusi ar finansiālo jaudu, megakredītiem valsts uzņēmumiem un simtu tūkstošu iedzīvotāju depozītnoguldījumiem.

Tāpat deviņdesmito gadu vidū ekscentriskais uzņēmējs Māris Ārgalis Latvijas sabiedrību baidīja ar „B.A.I.B.A. impēriju”, kurā redzamākās struktūras bija Ivara Muzikanta, Mārča Bendika un Raita Gaiļa Depozītu un Centra banka; šajā pašā laikā parādījās arī pirmās ziņas par Andra Šķēles un Ērika Masteiko Ave Lat grupas sakomponēto pārtikas uzņēmumu impēriju, kam klāt tika pieskaitīta arī Andra Ruseļa Zemes banka; 100 miljonu dolāru gada apgrozījumu sasniedza vēlāk tik skandalozā un valsti par dažiem desmitiem miljonu latu „uzmetusī” „četru musketieru” (tā viņus dēvēja krievvalodīgā prese) – Nikolaja Jermolajeva, Viktora Busela, Jevgeņija Hlopoka un Genādija Stankēviča – Dinaz degvielas uzņēmumu grupa.

Lielai daļai šo grupējumu gan bija vēl viena kopēja īpašība: līdz 90. gadu beigām tie jau bija beiguši pastāvēšanu līdzšinējā visvarenajā izskatā – vismaz iepriekšējā ekonomiskajā varenībā noteikti. Pārdaugavas un Gulfstream grupējumiem krahs gan nebija formāli fiksēts, Banku Baltija, Bonus grupu (ar Kredo banku priekšgalā) un arī „B.A.I.B.A. impērijas” saskatāmo daļu – bankas – aiznesa 1995. gada banku krīze, SWH Rīga bez savām likvīdākajām struktūrvienībām palika 1995.–1996. gadā, bet Dinaz grupu deviņdesmito gadu beigās pazudināja pārmērīga aizraušanās ar degvielas „pelēko biznesu”. Turklāt zīmīgi, ka faktiski visiem šiem grupējumiem gals pienāca diezgan līdzīgos apstākļos, – krīzes situācijās to izdaudzinātā ekonomiskā un arī politiskā varenība izrādījās krietni pārspīlēta.

Vēl vairāk – izrādījās, ka tie nebūt nav spējīgi pakampt tieši vērtīgākos un kārotākos kumosus. Tā neveiksmīgais mēģinājums 1993. gadā faktiski par sviestmaizi nomāt Ventspils naftas jaudas demonstrēja SWH Rīga reālo politisko mazietekmību (un vienlaikus vismaz zinātājiem pierādīja Aivara Lemberga, Oļega Stepanova, Jāņa Blaževiča un kompanjonu pamazām augošā „Ventspils grupējuma” patiesās spējas). Banku krīze divus gadus vēlāk parādīja, ka A. Laventa Banka Baltija nebūt nav tik ietekmīga, kā viņam pašam gribētos, – tai neizdevās ne panākt tik nepieciešamo lata devalvāciju, ne pat iegūt nepieciešamo valsts finansējumu, kad no tā bija atkarīgs visas bankas liktenis. Tāpat dzīvi beidza arī virkne citu grupējumu, kuri bija pārdzīvojuši baiso deviņdesmito gadu vidu, – tā notika ar Skonto grupu, kura paklusām izjuka un kuras redzams pārstāvis Agris Latišs pat piedzīvoja krāšņu personisko bankrotu, izčākstēja vēlāko miljonāru Ivara Strautiņa un Ata Sausnīša vadītā valstiskā kooperācijas sistēma Turība, bet A. Šķēles Ave Lat grupa pēc skaļiem paziņojumiem par Baltijas vai pat Eiropas līmeņa pārtikas koncerna izveidi tika vienkārši izpārdota.

Savukārt vietā savukārt nāca vēl krietni pragmatiskāk noskaņoti grupējumi, kuru reālie apmēri atšķirībā no iepriekšējo gadu gana izplūdušajiem holdingiem un grupām jau bija fiksējami precīzi un kuri bija mācījušies no priekšgājēju un paši savām kļūdām, turklāt lielākoties cenšas neparko nelīst politikā. To vidū viens no neapšaubāmi lielākajiem bija gandrīz vienpersoniski Vasilijam Meļņikam piederošais Eiroholdings ar pāris desmitiem kompāniju, kuru liela daļa iegūta privatizācijas procesā: būtiskākie toreizējā V. Meļņikam un viņa kolēģim Ērikam Kažam piederošā, bet vēlāk sadalītā Baltijas holdinga ieguvumi bija Rīgas kuģu būvētava, Tosmares kuģubūvētava un vēlāk otram holdingu milzim – M. Uļmana vadītajam Mono koncernam pārdotā Ogre.

Savukārt citi bija Aleksandram un Sergejam Peškoviem, kā arī Oļegam Čepuļskim un Andrejam Kočetkovam faktiski līdzīgās daļās piederošais Baltikuma grupējums, Ērika un Valērija Igauņu, kā arī Aivara Ločmeļa Felix holdings, kura stiprākais biznesa trumpis neapšaubāmi bija partnerība ar Krievijas metālu gigantu Severstaļ, un Rafaila Deifta Rotas holdings, kurš iepriekš ilgus gadus bija pazīstams kā Koblenz uzņēmumu grupa ar tās neapšaubāmi vērtīgāko īpašumu – jaunā gadu tūkstoša sākumā honkongiešiem pārdoto veikalu tīklu Drogas. Pat Parex grupas (apdrošināšanas un līzinga kompānijas, ieguldījumu fondi, „meitas bankas”, mācību iestādes, kredītkompānijas, juvelierizstrādājumu veikali, pārstāvniecības virknē pasaules valstu, neskaitāmi nekustamie īpašumi un šķiet, pat sava aviokompānija) saimnieki V. Kargins un V. Krasovickis, neraugoties uz plaši cirkulējošām baumām, 90. gadu beigās vismaz vārdos aizvien krasāk sāka norobežoties no aizkulišu līdzdalības lielajā politikā.

Turklāt tikpat uzskatāmi no politikas vismaz oficiāli vairījās arī ārvalstu izcelsmes grupējumu uzņēmumi. Gan tā sauktā „norvēģu grupējuma” (kompānija Linstow un tās partneri), gan starptautiskās investīciju fondu grupas New Century Holdings meitasfirmu tīkla, gan „islandiešu grupas” (Gisli Reinisonam, Daumantam Vītolam un viņu nezināmajiem kompanjoniem pieder tādi uzņēmumi kā Laima, Staburadze, European Plastic Industries u.c.), gan Unibankas un Hansabankas struktūru jaudas un kopējie īpašumi Latvijā ievērojami pārspēja labu tiesu pašmāju ekonomisko grupējumu. Taču līdz pilnvērtīga ekonomiskā grupējuma statusam – vismaz moderno mītu cienītāja acīs – tiem jau atkal trūka redzamas pastāvīgas vēlmes iesaistīties Latvijas dažbrīd tik grūti izprotamajos politiskajos procesos.

Lielais oligarhu karš

Bet, kamēr pamazām auga un izpletās „jaunās formācijas” ekonomiskie grupējumi, runas par grupējumu varu un ietekmi nebeidzās. Tās vēl uzkurināja apstāklis, ka neviens valstī nevarēja precīzi noformulēt, kas tas ekonomiskais grupējums tāds īsti ir. Viens, pasaulē biežāk atzītais variants, kas parasti tiek saukts par finanšu un rūpniecības grupu, – virkne uzņēmumu (tostarp noteikti arī pa kādai finanšu struktūrai) ar ievērojamu kopējo jaudu un pietiekami ciešu savstarpējo formālo saistību – kopēji īpašnieki, oficiāla partnerība, utt. Savukārt cits, kurš Latvijā tika izmantots daudz biežāk, – ar ekonomisko grupējumu tiek saprasta pietiekami izplūdusi uzņēmumu grupa, kurus formāli saista tikai ģeogrāfiskais izvietojums, to īpašnieku attiecības un, protams, milzīgs ar pārbaudāmiem faktiem neapgrūtinātu baumu apjoms.

Skaidrs, ka, ja priekšroka tiek dota pēdējam variantam, ekonomisko grupējumu apjomi, iespējas un jaudas ir faktiski nenoskaidrojamas viena vienkārša iemesla dēļ – nekādi nav iespējams noteikt, kur īsti šis ekonomiskais grupējums sākas un kur beidzas, kas tam pieder un kas vairs ne. Ja par grupējumu veidojošām saitēm tiek atzītas arī cilvēku draudzīgas attiecības vai kādreizēja partnerība kādā biznesa projektā, katrs ekonomiskais grupējums var izrādīties „bezizmēra” – Latvijā paziņu līmenī var atrast faktiski katra saistību ar katru.

Tā 1998. gada novembrī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis publiski paziņoja, ka ekonomisko grupējumu iespaids uz politiķiem esot sasniedzis kulmināciju; tad pat Saeimas deputāts Edvīns Inkēns tāpat publiski atzina, ka visi masu mediji nonākuši triju ekonomisko grupējumu – „Ventspils”, Pareksa un Ave Lat – tiešā finansiālā atkarībā; pusgadu vēlāk Ministru prezidenta biedrs Guntars Krasts, jau atkal pieminot Ave Lat un „Ventspils grupu”, apgalvoja, ka šādi ekonomiskie grupējumi apdraudot arī valsts politisko neatkarību, bet premjers Vilis Krištopans publiski paziņoja, ka acīmredzama esot ekonomisko grupējumu vēlme gāzt viņa valdību, savukārt daudz šaurākā lokā ar cieņu balsī klāstīja, ka A. Lembergs esot un paliekot vienīgais reālais Latvijas oligarhs. (Tas sakrīt ar respektablā sociologa Aigara Freimaņa viedokli gadus septiņus vēlāk: „Vienīgā reize, kad man bija sajūta – redz, tiešām oligarhs, – bija, kad TV Panorāma taisīja sižetu ar Džordžu Sorosu un uzdeva jautājumu par oligarhiem. Tad viņš nosauca Lembergu, un man bija izjūta, ka, re, kāds, kura kapitāls tiek lēsts 5–7 miljardu apmērā, piemin Lembergu vārdā, – tas ir kaut kas nopietns. Bet varbūt viņš šo vārdu vienkārši bija dzirdējis visvairāk un pateica to, kas bija ielikts jautājuma formulējumā…:”)

Pamazām viss noveda pie tā, ka ekonomiskie grupējumi, to intereses un spiediens tika piesaukti faktiski jebkurā situācijā, – pat tad, kad arhibīskaps Jānis Vanags iebilda pret atklāti bezgaumīgu Jaunās kristīgās partijas TV reklāmu, partijas pārstāvis un ministrs Jānis Krūmiņš nekavējoties paziņoja, ka arhibīskapa nostāju varētu būt radījis kāda ekonomiskā grupējuma spiediens. Savukārt sociāldemokrāts Egils Baldzēns nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka ekonomiskie grupējumi vēloties sašķelt sociāldemokrātu partiju, – kas bija diezgan komiski, ņemot vērā, ka tieši pats brīdinātājs bija tas, kurš pameta partiju kopā ar prāvu atbalstītāju pulku. Un arī turpmāk, saasinoties partiju domstarpībām vai konkurencei, ekonomisko grupējumu piesaukšana bija faktiski neizbēgama.

Runām gan arī bija pietiekams pamats – sācies 1998. gada pirmajās dienās, nākamos trīs gadus Latvijā plosījās īsts oligarhu karš, kas sākās reizē ar Latvijas balzama 25% akciju paketes izsoli, kurā nosacītais „Ventspils” un tikpat nosacītais „Valmieras” grupējums pirmoreiz sadūrās pa īstam. Tiesa, jau iepriekš par interesi piedalīties Latvenergo privatizācijā bija paziņojusi gan Ave Lat grupa, gan Ventspils uzņēmumi, taču tieši šajā izsolē abu grupējumu pārstāvji sastapās aci pret aci – un cita starpā arī kārtīgi apvainojās uz otru pusi par respekta trūkumu un neiejūtību. Oficiālie pretendenti uz akciju paketi bija divi – AS Rīgas vīni (pēc tam izrādījās, ka Rīgas vīni pārstāvējuši veselu trīs uzņēmumu „apvienību”, kurā piedalījusies arī SIA Jaunpagasts un AS Ave Lat grupa) un AS Ventbunkers, un izsoles laikā paketes cena pieauga no 2 līdz 5,1 miljonam latu. Tas nozīmēja – uzvarētājiem no Ave Lat grupas nācās papildus izlikt vairāk nekā trīs miljonus latu, savukārt zaudētājiem no Ventspils gāja garām vērtīgs kumoss.

Jau īsi pirms izsoles anonīms uzņēmējs laikrakstam Dienas Bizness atzina, ka tā saasinājusi divu ietekmīgu Latvijas finanšu grupējumu – Ave Lat grupas un Ventspils tranzītuzņēmumu attiecības. Tas savukārt varot ietekmēt ne tikai Latvijas ekonomisko, bet arī politisko dzīvi, un „līdz ar to tuvākajā laikā Latvijā varētu sākties asa ekonomiskā un politiskā cīņa, kurā politiķi un uzņēmēji nekautrēdamies varētu izmantot visnetīrākās metodes”. Anonīmajam uzņēmējam izrādījās pilnīga taisnība – nākamos trīs gadus gan A. Šķēle, kurš neatkarīgi no oficiālajām īpašumattiecību formām tika uzskatīts par Ave Lat grupas saimnieku, gan A. Lembergs publiskajā telpā izgāza fantastisku apjomu savstarpēju apvainojumu, un šī pretīstāvēšana izpaudās arī visdažādākajās ekonomiskajās, politiskajās, pat krimināla rakstura norisēs (tostarp ziņās par izteiktiem draudiem utml.).

Turklāt pat aizrautīgākie oligarha definīcijas meklētāji šajā laikā pārstāja šaubīties par abu personāžu atbilstību šim statusam, – bija acīmredzams, ka gan A. Šķēles, gan A. Lemberga rīcībā vai vismaz kontrolē ir gan iespaidīgi finansiālie resursi, gan ar dažādiem līdzekļiem iegūta politiskā ietekme, gan arī mediju vara. „Latvijas politikā daudz adekvātāks būtu sadalījums nevis labējos un kreisos, bet gan pa asi — Ventspils — Ave Lat Grupa, jo tieši šis antagonisms šobrīd izskaidro daudz no politikā notiekošā,” – tā situāciju 1999. gada oktobrī konferencē Latvijas ceļš 21.gadsimtā raksturoja Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs.

Milzīgais ķīviņš beidzās tikai 2001. gada vidū, kad sākumā baumu līmenī, pēc tam arī oficiāli tika paziņots, ka abi oligarhi esot satikušies un „uzņēmējdarbības vides uzlabošanas” vārdā salīguši mieru. Ziņa daudziem bija pārsteidzoša – piemēram, Saeimas deputāts Imants Burvis publiski paziņoja, ka runa esot nevis par divu oligarhu pēkšņām simpātijām, bet gan par ietekmes sfēru pārdali, viņa kolēģis Kārlis Leiškalns domāja, ka gaidāma esot Tautas partijas un A. Lemberga tuvināšanās.

Savukārt laikraksts Diena, iepriekš vairākus gadus simpatizējis A. Šķēlem un neieredzējis A. Lembergu, uz vienošanos reaģēja ar superasu redakcijas viedokli, kurā bija arī šādi vārdi: Valsts morāls un politisks bankrots teju būs panākts, privāto interešu bodītēm ne vairs konfliktējot, bet gan savstarpēji izdevīgi apvienojoties korporācijā un ar to atņemot politiķiem jebkādu interesi rēķināties arī ar vēlētāju gribu. Pat savtīgu partiju konkurence rada vēlētājiem izvēli. (..) Abu vienošanās „uzņēmējdarbības vides uzlabošanai Latvijā” draud gan būtiski izkropļot šo vidi un brīvā tirgus un godīgas konkurences principus, gan diskreditēt labējo politiku, ko visas līdzšinējās valdības, lai arī kādi trūkumi tām bijuši, kopš neatkarības atjaunošanas īstenojušas un ko sabiedrības vairākums arvien bija atbalstījis.”

Paradoksālā oligarhu apkarošana

„Oligarhu kara” beigas patiešām iezīmējās ar abu karotāju ietekmes jomā esošo partiju vienotību gan budžeta naudas sadalīšanas, gan privatizācijas, gan citos svarīgos valstiskos jautājumos. Pirmās partijas vadītājs Ainārs Šlesers vienu no uzskatāmākajiem šīs vienotības augļiem kādā apmaksātā priekšvēlēšanu intervijā ilustrēja šādi: „Piemēram, Kuģniecības privatizācija. Kad daži investori par Kuģniecības daļām gribēja maksāt 70 miljonus latu, Lembergs kliedza, ka valsts tiek apzagta. Tagad Kuģniecība par 35 miljoniem ir pārdota Ventspils naftai, kurā valstij pieder 43 procenti, no kuriem tā nav saņēmusi dividendes pēdējo gadu laikā. Tātad par valstij neizmaksātām dividendēm šodien tiek uzkrāta nauda, par kuru tiek nopirkta Kuģniecība. Ja atskaitām šos 43 procentus, iznāk, ka valsts ir saņēmusi tikai 19,5 miljonus latu! Kāpēc pēkšņi klusē Lemberga masu mediji? Kāds ir iebāzis kabatā ne tikai šo 50 miljonu starpību, bet daudz vairāk – zinām, ka Kuģniecības kontos bija vismaz 50 miljoni latu. Protams, Kuģniecībai ir saistības, kredīti, bet jebkurā gadījumā 20 miljoni latu par Kuģniecību – tā nav nauda, tas ir izsmiekls par nabaga tautu.”

Šis pats A. Šlesers gan bija tas, kurš 2002. gadā pirms 8. Saeimas vēlēšanām paziņoja par viņa vadītās Latvijas Pirmās partijas uzsāktu cīņu ar oligarhiem un to ietekmi: partija, lūk, darīšot visu, lai „Lemberga un Šķēles savienība, kas noslēgta “uzņēmējdarbības vides sakārtošanas” vārdā, paliktu opozīcijā, lai izbeigtos nebeidzamā valsts nozagšana”, jo „vienīgā izeja ir atstāt oligarhu savienību opozīcijā, nodrošinot, lai nākamā valdība tikta izveidota no neatkarīgiem, profesionāliem un godīgiem politiķiem”. „Ir signāli, ka oligarhi sāk drebēt, jo viņi saprot, ka viņu laiks drīz beigsies. Valsts nozagšanas orķestrētāji tiks saukti pie atbildības. Nacionalizācijas nebūs, bet valstij ir tiesības nozagtos īpašumus atprasīt,” – arī to karstajā 2002. gadā paspēja paziņot A. Šlesers.

Tiesa, vērotājus nedaudz mulsināja tas, ka arī pats A. Šlesers itin bieži tika saukāts tieši par oligarhu, un pats apkarojamais A. Lembergs uz šiem paziņojumiem reaģēja ar gana ironiskiem vārdiem: „Miljonāra Aināra Šlesera izpaudumi ir smieklīgi, to mērķis ir pievērst uzmanību savai trešajai partijai, par ko sabiedrība neinteresējas, kā liecina zemais reitings. (..) Ja es būtu premjers vai ministrs, Saeimas frakcijas vadītājs vai tikai deputāts, bet ar pietiekamu ietekmi, un vienlaikus nopietns uzņēmējs, tad es būtu oligarhs. Teiksim, Šlesers ir politiķis un vienlaikus uzņēmējs. Un uzņēmējs Šlesers lobē pie politiķa Šlesera uzņēmējam vajadzīgus lēmumus... Man šādu iespēju nav.” Savukārt gadu vēlāk Ventspils mērs jau bija saskatījis ekonomisko grupējumu paša A. Šlesera apkaimē: „Pēdējo mēnešu notikumi skaidri norāda, ka līdz ar jaunās valdības izveidošanu Latvijas ekonomikā un politikā ar pilnu sparu sevi ir pieteicis jauns ekonomiskais grupējums, kura kodolu veido valdošās koalīcijas un pašreizējās valdības vadošie politiķi, vispirms jau Ainārs Šlesers un Arnolds Laksa. Šodien Latvijā reti kuram ir šaubas par to, ka par jaunās oligarhijas jumtu viennozīmīgi un dedzīgi uzstājas Latvijas Pirmā partija…”

Jebkurā gadījumā šī izziņotā principiālā cīņa pret oligarhiem beidzās tāpat kā visas iepriekšējās un nākamās. Galu galā jau 1999. gada vasarā, kad Valsts prezidenta amatā stājās Vaira Vīķe–Freiberga, pat tāds nopietns cilvēks kā kādreizējais finanšu ministrs Uldis Osis bija paziņojis – cerams, ka jaunā valsts galva varētu kļūt par sava veida „zibensnovedēju” un mēģināt samierināt Latvijas ekonomiskos grupējumus. Un tiešām – jau īsi pēc ievēlēšanas valsts vadītāja publiski atzina, ka, lai gan viņas rīcībā neesot nekādu konkrētu faktu par ekonomisko grupējumu ietekmi uz valsti, tiešām nākšoties raudzīties, lai to spiediens nekādā gadījumā neapdraudētu demokrātiju un valsts suverenitāti. Tomēr šī apņemšanās tā arī palika tikai tukšu vārdu līmenī, – reālas aktivitātes nesekoja.

Tieši tāpat arī vēl viens cīnītājs pret oligarhiem un to varu – partijas Jaunais laiks vadītājs un jaunnozīmētais Ministru prezidenta amata kandidāts Einars Repše 2002. gada oktobrī tika pieķerts, zvanot tam pašam A. Lembergam, un sabiedrības ziņā tika atstāts tas, vai ticēt jaunā godīguma etalona skaidrojumam – „tas, ka es zvanīju Lembergam, nenozīmē, ka esmu atkāpies no principa nesadarboties ar oligarhu partijām. Man ir jāizveido valdība, tādēļ ir jāmēģina saskaņot dažādas intereses un atsevišķos gadījumos arī jānovērš nevajadzīgas bažas. Šajā gadījumā es vēlējos Lembergam novērst bažas par to, ka mana valdība kaut kādā veidā politiski vai personiski mēģinās Lembergam atspēlēties Ventspils mēra un Laksas konflikta dēļ”… Visbeidzot, arī pašizziņotais oligarhijas apkarotājs A. Šlesers – tas pats, kurš iepriekš bija solījis darīt „visu, lai Lemberga un Šķēles savienība 8.Saeimā būtu opozīcijā”, – gatavojoties 9. Saeimas vēlēšanām, par oligarhu iznīdēšanas vai vismaz ierobežošanas plāniem jau bija gauži lakonisks un atturīgs, tā vietā runājot par sabiedrības ilgām pēc stabilitātes un attīstības.

Līdzīgi beidzās arī pārējās oligarhu apkarošanas kampaņas, savukārt publiskie izteikumi par pašiem oligarhiem pamazām kļuva konkrētāki. „Paraugieties, kā tika privatizēta Latvija un kam šodien kas pieder. Nesaku, ka aiz oligarhiem obligāti stāv kāds Lucifers, es vienkārši saku, ka ir stratēģiski svarīgas nozares, kuras valsts parasti tomēr atstāj savā ziņā,” kādā intervijā izteicās Jānis Jurkāns, savukārt neveiksmīgo Jauno demokrātu vadītājs Māris Gulbis jau bija pavisam tiešs: „Latvijas politisko kursu nosaka tie, kas politikā iegulda miljonus: Andris Šķēle, Ainars Šlesers, Valērijs Kargins un Aivars Lembergs.”

Vienlaikus ap 2004.–2005. gadu kļuva skaidrs, ka reāls glābiņš no oligarhu varas pārmērīgas nostiprināšanās meklējams tikai divos virzienos. Vienu jau A. Šķēles un A. Lemberga „izlīgšanas” laikā iezīmēja par šo faktu patiesi sarūgtinātais laikraksts Diena: „Ļaunākais vēl varētu būt priekšā. Nākamās Saeimas vēlēšanās mums piedāvās balsot par šīs valsts pamatu izļodzīšanu, uzbāžoties ar čekistu konstitūciju, jauktu vēlēšanu sistēmu, bijušo vadoņu pieminekļiem un valdošās kliķes apmaksātiem „visas tautas vēlētiem” glābējiem. Vienīgā alternatīva nav ne viegla, ne brīnumaina: patiesi pilsoniska sabiedrība ar stiprām nevalstiskām organizācijām un atbildīgiem pilsoņiem, kuri uzstājīgi pieprasa politiskajām partijām pildīt viņu, nevis deklarētos principus nodevušo vadoņu un to amorālā biznesa partneru gribu.” Savukārt otro virzienu parādīja vēl viena visvarenā grupējuma – „Ventspils grupas” liktenis: ārējie faktori, tostarp dažādi oligarhu apkarotāji tai nespēj padarīt ne nieka, toties iekšējās pretrunas – gan, nodrošinot ne tikai grupējuma ekonomisko iespēju krasu samazināšanos, bet arī gluži reālas kriminālapsūdzības „vienīgajam īstajam Latvijas oligarham” A. Lembergam.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

21

Brāķis

FotoIr lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.
Lasīt visu...

20

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

FotoPirmdien pulksten 10.00 preses konference par notikumiem valdības veidošanā. Es saprotu, stresa un spriedzes līmenis pieaug, intrigu skaits palielinās, taču Latvija ir pelnījusi labākos no labākajiem ministru posteņos. Latvija ir pelnījusi ieraudzīt balsojumu, vai parlaments vēlas pateikt jā vai nē valsts gudrākajiem prātiem, labākajam, kas mums valstī ir.
Lasīt visu...

21

Servitūts

FotoServitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par labu visiem, lai mazinātu konfliktus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...