Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es, Rasma Bārbale, līdz 2010.gada 15.aprīlim strādāju Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā, no kura, sasniedzot pensijas vecumu, nekavējoties tiku atvaļināta izdienas pensijā majores pakāpē. Pēc 2010.gada 16.aprīļa ar pārtraukumu veselības stāvokļa dēļ esmu turpinājusi strādāt: apdrošināšanas kompānijā BTA un šobrīd strādāju Rīgas rajona tiesā.

Esmu izaudzinājusi 3 bērnus, palīdzu audzināt mazbērnus. Esmu godīgi maksājusi nodokļus un bijusi savas zemes patriote, neesmu devusies peļņā uz ārvalstīm, bet vienmēr centusies atrast sev darbu šeit pat Latvijā. Līdz 2016.gadam saviem spēkiem un ar māsas materiālo atbalstu apkopu māti, vedu pie ārstiem un sekoju līdzi tam, lai viņa būtu aprūpēta un vesela, cik nu viņas cienījamā 90 gadu vecumā tas bija iespējams.

Cik liels bija gan mans pārsteigums, gan neizpratne, gan šoks, gan sarūgtinājums līdz sirds dziļumiem par necieņu no Drošības policijas (tagad Valsts drošības dienesta - attēlā tās priekšnieks Normunds Mežviets) darbinieku puses, kuri mani burtiski sagrāba 2018.gada 16.oktobra vakarā plkst. 19:15, iznākot no manas darbavietas Jūrmalā, Zigfrīda Meierovica prospektā 1A.

Bieži iznāk strādāt virsstundas, jo kā tiesas sēžu sekretārei man ir liels padarāmā darba apjoms. Biju tikko kā piezvanījusi meitai Dārtai, ka došos uz Majoriem uz pārtikas veikalu un tur satiksimies. Pēc šī zvana izgāju pa durvīm un devos Majoru virzienā, kad pretī braucošs mikroautobuss apstājās, no tā izlēca vīrietis maskā un ievilka mani mikroautobusā, kurā sēdēja vēl kādi četri vīrieši maskās.

Mans uzbrucējs uzkliedza, ka esmu aizturēta saistībā ar personas Oļega Buraka spiegošanu, un tā kā es esmu saistīta gan ar viņu, gan ar spiegošanu, tad man nāksies “visu izstāstīt”. Es no pārsteiguma tik vien varēju viņiem pajautāt kā “Vai jūs esat normāli?”.

Iezvanījās mans telefons Nr. …, es gribēju atbildēt, lai pateiktu meitai, kas noticis, taču telefonu man brutāli atņēma. Lūdzu, lai vismaz pasaka meitai, kas noticis. Man atcirta - kad uzskatīs par vajadzīgu, tad arī manai meitai piezvanīs. (Likuma „Par Valsts policiju” 5.pantā ir noteikts, ka policija dod iespēju aizturētajām personām realizēt tiesības un, ja šīs personas vēlas, nekavējoties paziņo viņu atrašanās vietu ģimenei.)

Vismaz trīs reizes lūdzu, lai piezvana, jo meita uztrauksies, ko viņa nedrīkst darīt sava veselības stāvokļa dēļ. (Meita vēl aizvien bija slimības atvaļinājumā pēc smaga kritiena septembrī un tieši tajā dienā bija uzzinājusi diagnozi, kādēļ bija šis kritiens). Biju izmisusi, ka meita ar trim maziem bērniem stāv pie veikala, nesapratnē, kur pazudusi viņas māte, bet, kad zvana, tad mātes telefons tiek atvienots. (Meitas dzīvesbiedrs ir jūrnieks, un es palīdzu meitai, kamēr viņš ir prom uz pusgadu).

Galu galā Drošības policijas darbinieks visžēlīgi sazvanīja meitu un pateica, ka esmu aizturēta. Jutos kā ar samazgām vai netīriem dubļiem aplieta, kad tiku apvainota spiegošanā, ka IeM Informācijas centrā, kurā strādāju, visi ir tirgojuši un pārdevuši informāciju, tātad arī es. Kad jautāju, ko es personiski esmu tirgojusi, kam un par cik, ja izsaka šādus apmelojumus, tad man atcirta, ka jautājumus uzdodot viņi, nevis es.

Beidzot dienesta gaitas majores pakāpē, kas tika piešķirta par ieguldīto darbu iekšlietu iestādēs, negaidīju, ka pēc 8 gadiem brutāli tikšu sagrābta kā noziedzniece un apvainota spiegošanā un tās atbalstīšanā. Tas bija gan šokējoši, gan pazemojoši. Jau 8 gadus nestrādājot iekšlietu sistēmā, ko tādu es varētu zināt, kas kvalificējams kā valsts noslēpums, un kam es to būtu nodevusi?

Līdz brīdim, kamēr tiku nogādāta no Jūrmalas līdz Rīgai, Krišjāņa Barona ielai 99, mani gribēja piespiest liecināt pret manu bijušo kolēģi IeM Informācijas centrā Oļegu Buraku. Šantažējot mani, ka, ja es to nedarīšu, tiks izkratīts mans dzīvoklis, tā laikā tikšot atrasti priekšmeti, kas var liecināt par citu noziedzīgu nodarījumu. Man draudēja, ka tikšu apkaunota visas mājas iedzīvotāju priekšā, ka maniem bērniem būs sabojāta nākotne. Kāds sakars maniem bērniem ar visu šo safabricēto lietu?

Kad kategoriski atteicos sniegt nepatiesu liecību, vīrietis maskā pārskaitās, viņa acis dusmās zvēroja, un viņš bija gatavs man iesist. Es neizturēju un teicu, lai sit, uz ko viņš atbildēja, ka sievietes nesitot.

Vai to es esmu nopelnījusi, dzīvojot savā valstī? Atzīties noziegumā, ar ko man nav nekāda saistība un vispār saprašanas, kā to veikt un nav arī nekāda iemesla un pamatojuma to darīt, kā arī sniegt liecības pret savu kolēģi, kas arī to nav darījis un tajā brīdī, kad ielauzās viņa dzīvoklī, bija droši vien tādā pat šokā par notikušo kā es.

Jā, es pazīstu Oļegu Buraku kopš 1992.gada oktobra. Mēs bijām kolēģi, vēlāk kļuvām arī tuvi draugi. Taču tā ir mana privātā dzīve, kas nav nekāds noziedzīgs nodarījums. Ne es, ne viņš ne ar kādu spiegošanu neesam nodarbojušies. Es audzināju savus 3 bērnus, pēc tam palīdzēju un arī tagad palīdzu audzināt mazbērnus. Oļegs Buraks palīdz savai sievai kopt viņu dēlu, kas kopš 2006.gada ir 1.grupas invalīds.

Tā kā liecības pret Oļegu Buraku es nesniegšot, Drošības policijas darbinieks paziņoja, ka tieku aizturēta, vairāk neko nepaskaidrojot. Mani turpināja šantažēt, sakot, ka Oļega Buraka dzīvoklī notiekot kratīšana, ka viņam ir palicis slikti, tiekot izsaukta ātrā palīdzība, un, ja es tagad neizstāstīšot visu, kas man zināms, tas Burakam slikti beigšoties. Konkrēti jau vairs neatceros, precīzi ko katrs no Drošības policijas darbiniekiem man teica.

Skatījos uz visu apkārt notiekošo un nevarēju saprast, kurš ko ir sarakstījis par mani un viņu, ko mēs kādam esam nodarījuši, lai apvainotu spiegošanā? Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc tieši tagad pēc 12 gadiem, kopš Oļegs Buraks nestrādā ar informācijas sistēmām, kam nepieciešama speciāla atļauja, un es 8 gadus nestrādāju ar informācijas sistēmām, kam nepieciešama speciāla atļauja, kas apliecina tiesības pieejai valsts noslēpumam, 2018.gadā ir uzsākts kriminālprocess Nr.11840000918? Ko divi veci un slimi pensionāri vispār var spiegot?

Uz manu jautājumu, kādā tad īsti statusā esmu aizturēta, man tika paskaidrots, ka pagaidām esmu liecinieces statusā, un tika iedots 2018.gada 10.oktobra Vidzemes priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesneses Annas Mihailovas lēmums, kas tika pieņemts, izskatot Drošības policijas izmeklēšanas nodaļas izmeklētāja A.Višņevska ierosinājumu par kratīšanas veikšanu kriminālprocesa Nr.11840000918 ietvaros, kas uzsākts pēc Krimināllikuma 85.panta otrās daļas par spiegošanu par to, ka ir atļauja kratīt manu dzīvokli Vaidavas ielā, Rīgā, kā iespējamo Oļega Buraka, personas kods 200256-xxxxx, uzturēšanās vietu.

Procesa virzītājs norādījis, ka ir pamats uzskatīt, ka Oļega Buraka uzturēšanās vietā Rīgā, Vaidavas ielā (kas ir manā īpašumā esošs dzīvoklis un mana deklarētā dzīvesvieta) var atrasties dokumenti, elektroniskie datu nesēji vai speciāli pielāgoti priekšmeti, kas var saturēt Oļega Buraka vāktās ziņas vai informāciju, kādā veidā norādītās ziņas viņš ir nodevis ārvalsts izlūkdienestam, kam var būt lietisko pierādījumu nozīme kriminālprocesā.

Manā dzīvoklī datora nav, pat nav interneta pieslēguma, kur nu vēl nezin kādi priekšmeti, ar kuru palīdzību var nodot ziņas, kas satur valsts noslēpumu. Mana dzīvokļa kratīšanas atļauja tika izsniegta jau 2018.gada 10.oktobrī. Paliek jautājums, kāpēc tad sāka kratīt manu dzīvokli tikai 2018.gada 16.oktobrī, nevis uzreiz nekavējoši, tiklīdz saņemta izmeklēšanas tiesneša atļauja? Ja jau tāds valstiski svarīgs un bīstams noziegums, tad ko tad gaidīt veselas 6 dienas?

Man ir savs skaidrojums tam, jo manā dzīvoklī uzturējās māsas vīrs, matemātikas profesors Dāvids Vilsons Hendersons, kas ir Amerikas Savienoto valstu pilsonis, un mana māsa Daina Taimiņa, kas arī ir matemātikas profesore un ir gan Amerikas Savienotās valsts pilsone, gan arī Latvijas Republikas pilsone. Viņi bija atbraukuši ciemos pie manis uz Latviju un šajā laikā dzīvoja manā dzīvoklī. 2018.gada 16.oktobra rītā māsas vīrs devās atpakaļ uz ASV, bet māsa vēl palika, jo kārtoja sava dzīvokļa pārdošanas jautājumu.

Ja dzīvoklī kratīšanas laikā būtu uzturējies māsas vīrs, būtu droši vien jāzvana uz Amerikas Savienoto valsts konsulātu Rīgā, tāpēc, noklausoties telefona sarunas, Drošības policijai bija zināms, kad viņš dosies prom. Māsa ar vīru tai rītā pamanīja, ka tiek novēroti un ka tiek kādam ziņots, tikko viņi iekāpa Baltic Taxi.

Pēc trim stundām Drošības policijas telpās tiku aizvesta uz savu dzīvokli. Mana māsa jau gulēja, jo tas bija 22:30. Es piezvanīju, jo man nebija līdzi dzīvokļa atslēgas. Pēc vairākkārtējiem zvaniem, kas pamodināja manu māsu, viņa atvēra durvis basām kājām un pidžamā. Vajadzēja redzēt viņas seju, kad tika paziņots, ka dzīvoklī notiks kratīšana kā iespējamā vietā, kur var atrasties dokumenti, elektroniskie datu nesēji vai speciāli pielāgoti priekšmeti, kas var saturēt Oļega Buraka vāktās ziņas vai informāciju, kādā veidā norādītās ziņas viņš ir nodevis ārvalsts izlūkdienestam, kā arī citi priekšmeti, kam varbūt lietisko pierādījumu nozīme kriminālprocesā, jo no kriminālprocesa materiāliem izriet, ka Oļega Buraka uzturēšanās vieta ir manā dzīvoklī.

Kratīšanas laikā vienīgie elektroniskie saziņas līdzekļi bija manas māsas personiskais iPhone un iPad, ko viņai atņēma. Manai māsai, kas ir dzimusi un augusi Latvijā, šeit bijusi universitātes docente, starp kuras studentiem ir daudzi tagad pazīstami cilvēki (piemēram, Valdis Dombrovskis bija viņas students LU Fizikas un matemātikas fakultātē), nācās sevi aizstāvēt kā ASV pilsonei, pieprasot iespēju paziņot ASV konsulārajam dienestam, ka ir nonākusi saskarē ar Latvijas Drošības policiju. Šo iespēju viņai nedeva, bet atdeva viņas telefonu un iPad, ja viņa apsola tos kratīšanas laikā nelietot. Arī visas viņas personiskās lietas tika izkratītas.

Mana dzīvokļa kratīšanas laikā sapratu, ka gadiem ir noklausītas gan manas telefona sarunas, gan arī manu bērnu sarunas, tiek lasīta mana sarakste e-pastā. Vai tā nav iejaukšanās personu privātajā dzīvē zem lozunga “spiegošana” un zem plīvura “pilnīgi slepeni”? Drošības policijas darbinieks, kurš mani ierāva mikroautobusā, tā arī paziņoja - mēs par tevi zinām visu. Tādēļ arī rakstu, jo es, visu mūžu godīgi strādājusi, nekad neko pretlikumīgu neesmu darījusi, tagad esmu pazemota, noklausīta un vēl joprojām izsekota kā valsts noziedzniece.

Šie ir jautājumi, uz kuriem es vēlos saņemt ģenerālprokurora atbildes:

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 109.pantu pirmo daļu liecinieks ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā uzaicināta sniegt ziņas (liecināt) par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Ja man būtu nosūtīta pavēste ar uzaicinājumu liecināt, vai es nebūtu ieradusies, ja man ir noteikta dzīvesvieta valstī, esmu patstāvīgi strādājoša pensionāre, man ir tālrunis pa kuru var ar mani sazināties un kura numuru es nebiju mainījusi arī pēc atvaļināšanās no dienesta iekšlietu iestādēs un bija atrodams manā personiskajā lietā? Protams, ka būtu ieradusies pie procesa virzītāja pēc pirmā uzaicinājuma - kādēļ notika manis kā liecinieces sagrābšana? Kam bija vajadzīgs šāds šovs? Speciāli tērēt 5 policijas darbinieku laiku un gaidīt pie mana darba durvīm, kad iznākšu laukā pēc darba, es taču nepretotos un dotos uz vietu, kur būtu uzaicinājums iet un sniegt liecību, ja tāds tiktu izteikts? Kam bija vajadzīga tāda valsts līdzekļu izšķērdība, lai aizturētu cienījama vecuma sievieti?

Kratīšanas laikā man tapa zināms, ka viens no klātesošajiem Drošības policijas darbiniekiem citē manas sarunas ar jau divus gadus kā aizsaulē aizgājušo māti, kurai bija vecuma demence un iepriekš bijuši vairāki insulti, kā rezultātā secināju, ka manas telefonsarunas tiek noklausītas jau sen, vairākus gadus. Ņemot vērā to, ka kriminālprocess ir uzsākts tikai 2018.gadā, vai operatīvās darbības pasākumi un to rezultāti ir atbilstoši fiksēti Drošības policijas dienesta dokumentos? Tātad atbilstoši Operatīvās darbības likuma 22.panta 2.daļas nosacījumiem, ilgstoši noklausoties manas sarunas, secinu, ka esmu bijusi operatīvajā izstrādē. Kurš ir pieņēmis tādu lēmumu, un vai par to ir ticis informēts prokurors? Vienlaikus operatīvās izstrādes termiņš saskaņā ar šī likuma 22.panta 5.daļu ir seši mēneši, un to var pagarināt vēl uz sešiem mēnešiem. Tā kā mana māte vairāk nekā 2 gadus ir mirusi, tad secinu, ka operatīvās izstrādes termiņš bija jāpagarina ar ģenerālprokurora vai viņa speciāli pilnvarota prokurora akceptu. Vai šāda atļauja tika dota?

Vai bija pieļaujamas metodes, lai mani piespiestu dot liecību pret Oļegu Buraku, izmantojot draudus, šantāžu un viltu?

Kā vērtēt draudus man māsas klātbūtnē dzīvokļa kratīšanas laikā, ka Drošības policija varot mainīt manu statusu no liecinieces uz aizdomās turēto personu, ja ar viņiem nesadarbošos?

Kā var izņemt mantas, ar kurām nekāda „spiegošana” nav iespējama -- man atņemtais telefons bija “podziņu” telefons bez interneta pieslēguma? (Šis telefons joprojām atrodas Drošības policijā.)

Vai ar attieksmi pret mani kā noziedznieci un draudiem vienalga, kuru Krimināllikuma pantu „piešūt” es varu justies droši savā valstī un just, ka drošībā ir mani bērni un mazbērni? Vai varēšu turpmāk droši pārvietoties pa ielu? Šobrīd, tiklīdz satumst, man ir bail vienai pārvietoties pa ielu, es satrūkstos no jebkuras mašīnas, kas lēni brauc man pretī, tāpat jau vairākus mēnešus naktī nevaru mierīgi gulēt, pēc notikumiem 2018.gada 16.oktobrī, kā rezultātā esmu griezusies pie savas ģimenes ārstes ar lūgumu izrakstīt man miega zāles, jo negulēt 2 mēnešus naktīs nevaru, jo dienas laikā jāstrādā. Man ir pamatotas aizdomas, ka Drošības policija aiz atriebības, mēģinot attaisnot savas darbības, „spodrinot mundiera pogas” var safabricēt lietu arī pret mani;

Kāpēc Oļegu Buraku, kas ir slims, nestrādājošs pensionārs ar ienākumu avotu izdienas pensiju, kam ir dēls 1.grupas invalīds, sieva, 3.grupas invalīde, ir jātur apcietinājumā? Kur gan viņš, Latvijas Republikas pilsonis, varētu bēgt, par kādiem līdzekļiem un pie kā? Vai jātur apcietinājumā, lai salauztu pretestību un piespiestu atzīties tajā, ko viņš nav darījis?

Kas, kad, par ko uzrakstīja ziņojumu par spiegošanu Drošības policijai un kam tas ir izdevīgi? Kādi fakti apliecina vai ļauj uzskatīt, ka tika veikta jebkāda spiegošana? Drošības policijas apgalvojums, ka Oļegs Buraks it kā savervēts 1989.gadā vai 1990.gadā Ādažos ir absurds. Pirmkārt, stājoties darbā iekšlietu iestādēs, tika pārbaudīti iespējamie kandidāti uz konkrēto amatu (vai nav sodīti utt.). Saskaņā ar toreiz spēkā esošajiem 1997.gada 25.jūnija Ministru kabineta noteikumiem Nr.225 „Valsts noslēpuma aizsardzības noteikumi” 3.pantu – speciālās atļaujas, kas apliecina to personu tiesības pieejai valsts noslēpumam, kuras ieņem attiecīgus amatus, pirms darba uzsākšanas ar valsts noslēpuma objektiem izsniedz valsts drošības iestāde uz noteiktu termiņu, bet ne ilgāku par pieciem gadiem.

 Tātad, tīri matemātiski rēķinot, drošības iestādes vismaz reizi piecos gados veica pārbaudes, lai mums pagarinātu speciālās atļaujas. Tātad, ņemot vērā mūsu abu attiecīgos dienesta stāžus Latvijas Republikas IeM, šīm pārbaudēm vajadzēja būt ne mazāk kā trim. Ko kompetentās iestādes pārbaudīja un kā veica pārbaudes, jo, tā kā nekonstatēja iemeslus, kuru dēļ pielaide nebūtu izsniedzama, valsts drošības iestādes izsniedza pielaidi Oļegam Burakam darbam ar šaujamieroču uzskaiti Informācijas centrā un man darbam ar kriminālstatistiku Informācijas centrā?

Speciālās atļaujas saņemšanai savā darbavietā (saskaņā ar minēto noteikumu 5.pantu) persona aizpilda aptaujas lapu, kuras 18.punktā bija jānorāda jebkādi kontakti ar ārvalstu valsts drošības iestādēm (laiks, vieta, veids). Vai šīs informācijas esamību vai neesamību pārbaudīja Valsts drošības iestādes? Pielaide mums tika iedota, tātad nekonstatēja, ka saskarsme ar citu valstu drošības iestādēm bijusi. Aizpildot iepriekš minēto aptaujas lapu, mēs ar savu parakstu apliecinājām, ka esam informēti, ka likumā noteiktajā kārtībā var tikt veikta mūsu sniegtās informācijas pareizības pārbaude un, ka jebkurš tīšs (apzināti) nepareizs apgalvojums vai faktu grozījums ir pietiekams pamats, lai liegtu mums pieeju valsts noslēpumam. Šāda lieguma ne man, ne viņam nebija ne reizi.

Ne reizi drošības iestāde netika anulējusi ne man, ne Oļegam Burakam speciālās atļaujas, jo netika konstatēti nekādi pārkāpumi. Iekšlietu ministrijā tajā laikā, kad mēs strādājām bija izveidota Slepenības režīma nodrošināšanas struktūrvienība, kuras pienākums bija kontrolēt, kā amatpersonas un darbinieki, kas veic darbu ar valsts noslēpuma objektiem, ievēro un pilda valsts noslēpuma aizsardzības pasākumus, no šīs struktūrvienības netika saņemti aizrādījumi par to, ka netiktu ievēroti valsts noslēpuma aizsardzības pasākumi, jo tādu nebija.

Ne reizi mana un Oļega Buraka dienesta laikā iekšlietu iestādēs netika veikta dienesta izmeklēšana par valsts noslēpuma izpaušanas vai valsts noslēpuma objekta nozaudēšanas apstākļiem, jo šādu pārkāpumu nebija. Jautājums vai visas uzraugošās struktūrvienības bija tik nekompetentas, ka nekonstatēja, nepamanīja ko pretlikumīgu? Dienesta laikā mums vairākas reizes pagarināja pielaides valsts noslēpumam, ne reizi netika atteiktas, un mēs varējām turpināt savu darbu, bet te pēkšņi 2018.gadā procesa virzītājs kriminālprocesā Nr.11840000918 savācis tādus pierādījumus, ka izkrata manu dzīvokli, Oļega Buraka dzīvokli un viņa dēla dzīvokli. Oļegs Buraks, pensionārs (12 gadus izdienas pensijā, saskarsmes ar valsts noslēpumu nav), es, tiesas sēžu sekretāre ( 8 gadus izdienas pensijā, saskarsmes ar valsts noslēpumu nav), viņa dēls, gulošs 1.grupas invalīds un viņa sieva, bērnudārza audzinātāja darbā ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības (arī viņiem abiem saskarsmes ar valsts noslēpumu nav). Vai šī nav man nezināmu personu ar lielu ietekmi, pasūtījuma krimināllieta, kuras rezultātā tiek sabradātas nevainīgu cilvēku atlikušās dzīves daļas?

Kādas represijas būs pret mani pēc atklātās vēstules uzrakstīšanas? Kurš mani aizstāvēs?

Ļoti ceru uz Jūsu kā Latvijas Republikas ģenerālprokurora objektivitāti, iepazīstoties ar lietas materiāliem, jo aiz skaļiem virsrakstiem presē, Drošības policijas patvaļai un safabricētai krimināllietai, stāvu es, 58 gadus veca sieviete, kura ir nepatiesi apvainota, pazemota un kuras tiesības ir pārkāptas. Lūdzu Jūs pārbaudīt, vai ir ievērots tiesiskums un manas Satversmē noteiktās tiesības.

Ar cieņu un cerību, ka Latvija vēl tomēr ir tiesiska un demokrātiska valsts Eiropas Savienībā,

Rasma Bārbale

Novērtē šo rakstu:

353
28

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...