Iesaki rakstu: 
Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka Valerija Zalužnija pēdējais raksts laikrakstā “The Economist”, kā jau tas bija sagaidāms, izraisīja zināmu ažiotāžu. Tīmeklis ir pilns ar slavas dziesmām no sērijas “ģenerāļa ģeniālās atklāsmes satricināja pasauli”. Patiesībā jau neko jaunu nepateica - konstatēja faktu, ka karš Ukrainā ir pieņēmis pozicionālu raksturu. Jaunums bija tas, vismaz man, ka kara ieilgšana ir izdevīga Krievijai un bīstama Ukrainai.
Ņemot vērā to, kāds informācijas apjoms ir ģenerāļa rīcība un kāds manā, tad apšaubīt šo man nav pamata. Raksta autors uzskaita virkni pasākumu, kas, viņaprāt, ir nepieciešami, lai situāciju mainītu, tai skaitā tiek pieminēta tehnoloģiskā izrāviena nozīme un ar to saistītās inovācijas kara vešanas metodēs. Arī es to biju pieminējis savā 05.09.2023 Pietiek publicētajā rakstā. Pilns raksta teksts atrodams šeit - https://pietiek.com/raksti/moderna_kara_strategija_un_taktika_3dala (cerams, ka šoreiz dažādi pi..ļu sūkātāji nemēģinās mani vainot plaģiātismā).
Kaujas roboti ar mākslīgo intelektu un citi tehnoloģiski verķi ir kruta, tomēr jārēķinās ar to, kas ir pieejams šodien vai būs pieejams tuvāko mēnešu laikā. Starp visiem uzskaitītajiem pasākumiem ģenerāļa rakstā nav pieminēts galvenais - ar kādiem taktiskiem paņēmieniem veikt šo pāreju no pozicionāla kara uz manevrējošu.
Šeit būtu jāizšķir divi jēdzieni - manevrējošā aizsardzība un uzbrukums ar manevru. Manevrējoša jeb aktīvā aizsardzība tiek pielietota gadījumā, ja nav pietiekamu resursu pozīciju noturēšanai un tā paredz plānveidīgu atkāpšanos, kombinējot to ar pretuzbrukumiem, radot pretiniekam pēc iespējas lielākus zaudējumus. Vēl ir tāds jēdziens kā mobilā aizsardzība (mobile defence), kas ir aizsardzības un uzbrukuma kombinācija - tiek veikta plānveidīga atkāpšanās, ievilinot pretinieku slazdā ar sekojošu tā operatīvo vai pilnīgu aplenkšanu un iznīcināšanu.
Un tagad par uzbrukumu ar sekojošu manevru. Klasisks piemērs tam ir vāciešu radītā Blitzkrieg teorija, ka tika pielietota WWII laikā - pretinieka aizsardzība tiek pārrauta visā dziļumā ar lielām bruņutehnikas vienībām (tanku grupa - vidēji 1000 dažādu modeļu tanku + 4 mehanizēto kājnieku divīzijas), ar izeju operatīvā telpā un sekojošu darbību pēc apstākļiem – pretinieka spēku aplenkšana un iznīcināšana, loģistikas ķēžu pārraušana, komandcentru iznīcināšana, un viss tas ciešā sadarbībā ar aviāciju. Kāpēc šīs taktikas automātiska pārnešana konkrētajos apstākļos Ukrainā nedos vēlamo rezultātu, es pamatoju 05.09.2023 publicētajā rakstā.
Šajā pat rakstā minēju vēl vienu variantu, kā alternatīvu neaprakstot to sīkāk, pieņemot, ka ukraiņi to var pielietot. Izlasot Zalužnija rakstu, radās iespaids, ka ukraiņu ģenerālštābā par šo jautājumu īstas skaidrības nav, tāpēc šoreiz sīkāk. Ir runa par jau pieminēto mobile defence, tikai šoreiz ar gala uzdevumu - atšķirīgu no NATO reglamentos noteiktā, un proti - nevis iznīcināt pretinieku “katlā’’, bet gan ļaut tam atkāpties no operatīvā aplenkuma (daļējs aplenkums), ideālā variantā neorganizēti, kā tas bija Harkivas operācijas laikā, un uz pretinieka pleciem nokļūt tā aizsardzības pozīciju aizmugurē. Ir skaidrs, ka pretinieks atkāpsies pa jau atmīnētām ejām, ko pats būs veicis, gatavojot savu uzbrukumu. Arī pretinieka artilērijas darbība šajā gadījuma būs apgrūtināta, jobūs reāls risks uzbliezt pa savējiem, kaut gan varētu arī uzbliezt, bet tās jau ir nianses, ko var atrisināt ar HIMARS.
Plānojot šo variantu, jāņem vēra viens būtisks moments,- krieviem ir un būs mērķi, ko tie centīsies sasniegt par katru cenu, nerēķinoties ar zaudējumiem, un tie ir gadījumi, kur politiskie apsvērumi dominē par militārajiem. Piemērs tam – Avdiivka, un tas ir jāizmanto. Tāpēc atkārtošu vēlreiz to, ko biju rakstījis savā iepriekš šeit pieminētajā rakstā, - ja kāds apgalvo, ka stratēģiskais apmāns un pārsteiguma moments modernajā karā nestrādā, neticiet tam.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
