Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus, kuros, labākajā gadījumā, ir izmainīts tikai valsts nosaukums. Viņi iztērē vairāk naudas nekā ANO miera spēki, viņi savā starpā ir izveidojuši efektīvu riņķa aizsardzību, viņu metavaloda ir ietilpīga, taču vienkāršajam mirstīgajam netulkojama.” Tā 1995. gadā Šveicē oficiālā uzrunā teica bijušais Igaunijas prezidents Lenarts Meri.

Šie vārdi ir aktuāli arī mūsdienās, kad no jauna ir uzliesmojis „Aukstais karš”, kuru daudzi dēvē par „Auksto karu 2.0”. Tie, kuri ir lasījuši vai paši piedzīvojuši iepriekšējo „Auksto karu”, iespējams, saredz daudz līdzību ar pašreizējo situāciju. Nereti rodas jautājums, vai šobrīd Krievija to faktiski nav turpinājusi pēc īsa vājuma mirkļa? Un pats galvenais jautājums – kāda ir situācija nosacītajā frontē, kuram pieder iniciatīva, kurš uzvar un kādas ir nākotnes perspektīvas? Īpaši jau Latvijai, kas ģeogrāfiski atrodas tiešā frontes līnijas tuvumā. Ir jautājums, vai patiesībā jau neesam šī kara, par laimi, nosacītajā, bet tomēr ugunslīnijā? Izvērtējot rūpīgāk situāciju, redzētais nav nomierinošs. Ir pamats domāt, ka viss ir daudz nopietnāk, nekā paviršam vērotājam varētu šķist.

Te ir laiks atgriezties pie Lenarta Meri asajiem, bet trāpīgajiem vārdiem. Rīgā regulāri notiek dažādas plaša mēroga Eiropas drošības konferences. Visredzamākā ir ikgadēja augsta līmeņa drošības un aizsardzības forums „Rīgas konference”, kas 2018. gadā pulcēja gandrīz 800 dalībniekus no visas pasaules. Kā rakstīja Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) – „Rīgas konference vienmēr ir būvēta, skatoties no divām lielām perspektīvām. Viena ir tas, kas katru gadu atkārtojas – lielie drošības temati, ekonomika, mūsu kaimiņi. Un tad ir atsevišķi sarunu bloki, kas ir veltīti šībrīža aktualitātēm”. [1]

Kopš 2014. gada Ukrainas krīzes īpaša uzmanība, protams, tiek pievērsta Krievijas ārpolitikas agresijas pieaugumam, un tiek aktīvi spriests par „Aukstā kara” apdraudējumiem. Tiek meklēti risinājumi un idejas, kā tos novērst. Pēc formas tā ir nopietna līmeņa domnīca, forums, kur pulcējas teju visi atbildīgie un iesaistītie ekspertu un augstāko politiķu līmenī.

Protams, labi, ka šādi nopietni pasākumi notiek un neapšaubāmi gudri, ietekmīgi ļaudis satiekas, dalās pieredzē, veido kontaktus un šķiļ jaunas idejas. Izklausās skaisti un pareizi! Un, iespējams, tikai ķeceris un nelga varētu pajautāt – smalkās dāmas un kungi, sanācāt kopā, pačalojāt, apmainījāties ar vizītkartēm, uzsitāt viens otram uz pleca, izdzērāt cisternas ar kafiju, apmēram tikpat daudz vīna, bet kāda jēga no tā visa? Jeb, kā Latvijā mēdz teikt, – kāds ir sausais atlikums? To visu nodrošina strādīgi ļaudis, kuri maksā nodokļus un pamatoti vēlas uzzināt, kas tieši ir mainījies uz labo pusi? „Aukstais karš” ir mazinājies, stabilizējies, agresīvais un nekaunīgais Putina režīms ir pienācīgi nolikts pie vietas? Tiešām? Kopš pēdējās īpaši smagās Ukrainas krīzes sākuma 2014. gadā ir pagājuši krietni pieci gadi. Ir laiks mēģināt apkopot bilanci – kurš patiesībā šajā konfrontācija uzvar un kurš zaudē?

Šī „Rīgas konference” tiek rīkota jau desmit gadus un nodokļu maksātājiem izmaksā bargu naudu. Aptuvenas aplēses ir, ka katrs šāds pasākums izmaksā vismaz 300 000 eiro. Tā ir summa, par kuru varētu krietni stiprināt, piemēram, kāda zemessardzes bataljona kaujas spējas. Tomēr ekspertiem nav pieticis ar „Rīgas konferenci”, un 2019. gada jūnijā tika sarīkots līdzīgs pasākums – NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (NATO „StratCom”) konference, kurā eksperti apsprieda Krievijas aktivitātes informācijas telpā. Būtībā – tieši „Aukstajam karam 2.0” veltīts pasākums. Simboliski, ka piedalījās arī ievērojamais britu žurnālists, analītiķis, Austrumeiropas un Baltijas valstu eksperts Edvards Lūkass (Edward Lucas). Viņš 2008. gadā izdeva pravietisko grāmatu Jaunais Aukstais karš: kā Kremlis apdraud Krieviju un Rietumus.[2] Lūkass bija viens no pirmajiem, kurš formulēja domu, ka sācies jauns „Aukstais karš”. Jau krietnus sešus gadus pirms Ukrainas krīzes viņš brīdināja par gaidāmajiem apdraudējumiem.

Interesanti, ko viņš teiktu par pašreizējo situāciju un kā viņš jūtas kaut mazliet izpētot reālo situāciju ne tikai Eiropā, bet burtiski turpat konferences tuvākajā apkārtnē Rīgā? Visdrīzākais, ka jau savā viesnīcas numuriņā viņš konstatētu, ka Latvijas informatīvajā telpā, kabeļtelevīzijas tīklos plaši tiek piedāvāti Kremļa kontrolētie TV propagandas kanāli. Tos izplata pat Latvijas valdībai daļēji piederošais, lielākais valsts kabeļa TV operators „Tet” (agrāk – Lattelecom).

Lūkasam nebūtu jāiet īpaši tālu, lai atrastu vēl vienu Krievijas propagandas tīklojumu. Krievu grāmatu veikalu tīkls „Polaris”, piemēram, Centrālās stacijas veikalā plaši piedāvā tīrākās raudzes propagandas izstrādājumus – grāmatas ar tādiem nosaukumiem, kā Polija – Austrumeiropas hiēnaSomija – valsts no cariskās valsts mēģenesLatviešu meža brāļi un vācu specdienesti 1941-1956. Grāmatu saturs ir 100% „Aukstā kara” produkts – apzināti falsificēta vēsture, Krievijas imperiālistu domāšanas un pasaules uztveres smadzeņu skalošanas piemēri. Protams, tas būtu civilizētas sabiedrības necienīgi, ja valsts iestādes sāktu kontrolēt grāmatnīcu saturu, bet tas tikai kārtējais piemērs, kā Krievijas propagandas dienesti vairo savu ideoloģiju un ietekmi.

Protams, ka Latvijas informatīvajā telpā tikpat brīvi jūtas arī Kremļa tieši vai netieši kontrolēti plašsaziņas mediji – radio, laikraksti, interneta portāli. Bet Kremļa izdomai un apetītei nav robežu. Nesen atklājās, ka Rīgas Dome, kuru jau desmit gadus kontrolē Kremlim draudzīgā partija „Saskaņa”, ir ar plašu vērienu „barojusi” lielākos Latvijas plašsaziņas līdzekļus. Kā ziņo mediji, tad „Saskaņas” pārstāvju līdz šim cieši kontrolētais Rīgas domes nodibinājums Riga.lv laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam par „informācijas izvietošanu” izmaksājis milzīgas summas sev pietuvinātiem „medijiem” un vairākiem ietekmīgiem Latvijas „lielajiem” medijiem. Tā, piemēram, ziņu portāls DELFI no Riga.lv saņēmis gandrīz 200 000 eiro, bet viens no lielākajiem TV kanāliem Latvijā – TV3 (All Media Latvia) 258 000 eiro.[3]

Protams, nav ļoti redzamu pierādījumu, ka šie ietekmīgie mediji būtu tiešā veidā kalpojuši Ušakova un Kremļa propagandas uzdevumiem. Tomēr jāatceras divas svarīgas lietas – lielāki interneta ziņu portāli, un DELFI Latvijā tāds noteikti ir, tāpat kā TV kanāli ir būtiskākie un svarīgākie instrumenti sabiedrības domas veidošanai. Tāpat ir skaidrs, ka Ušakova kontrolētās iestādes tādas milzīgas naudas summas par skaistām acīm vien nedala. Šo un citu līdzīgi piebaroto mediju īpašnieki bez vārda runas zina, kas un kā jādara, lai saglabātu šos nozīmīgos finansējuma avotus. Netiek sagaidīts, ka tiešā veidā tiktu slavēta Krievija, Putins, Ušakovs un viņa partija „Saskaņa”. No viņiem tiek sagaidīts, ka Kremlim draudzīgi politiķi pietiekami bieži parādītos šajos medijos un lai ar kritiku netiktu pārāk pārspīlēts. To visu var izdarīt gana neuzkrītoši un korekti. Politiķiem ir nepieciešama publicitāte un atpazīstamība. Gan, bieži gozējoties šajos ietekmīgajos medijos, tas nodrošināts ar uzviju. Ņemot vērā, ka viņi ir oficiāli Rīgas vadītāji, tad šiem medijiem formāli neko arī īsti pārmest nevar. Bet …

Te vērts atcerēties pazīstamā latviešu kino un teātra kritiķa, nu jau mirušā Normunda Naumaņa 2008. gadā rakstīto: „...nekādas pasaciņas par sabojātiem taimkodiem Latvijā vispār nebūs vajadzīgas, jo ar svešas kaimiņvalsts Krievijas atklāti nacionālšovinistiskajiem kultūras produktiem mūs apdāvina tik dāsni, ka Putins ar bandu Kremlī, kā arī viņu pakaļas laizītāji Latvijā var būt mierīgi – Latvijā piektās kolonnas ideoloģiskās apmācības noris sekmīgi!”[4]

Un patiesi – rezultāti neizpaliek arī šobrīd – vienpadsmit gadus vēlāk – 2019. gadā. Šī gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Kremlim draudzīgie kandidāti no Latvijas triumfēja – viņi ieguva maksimumu no sev reāli iespējamā. Uz Briseli Latviju pārstāvēt dodas trīs prokremliskie pārstāvji – jau iepriekšminētais Nils Ušakovs, viņa uzticamais līdzgaitnieks Andris Ameriks. Vienu vietu ieguva arī atklātā putiniste, Latvijas Krievu savienības līdere – Tatjana Ždanoka.

Vārds triumfēja šoreiz ir ļoti atbilstošs – abi prokremliskie spēki kopš iepriekšējām EP vēlēšanām būtiski palielinājuši savu atbalstītāju skaitu – Ždanokas LKS atbalsts pieauga salīdzinoši nedaudz no 6,24% 2014. gadā uz 6,38% 2019. gadā, savukārt „Saskaņai” no 13,4% uz 17,45 %. Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām viņus EP tagad kopā pārstāv nevis divi, bet trīs eirodeputāti. No pašvaldības budžeta izsmeltie līdzekļi ir atmaksājušies ar uzviju. Un tas viss noticis gadiem ilgi, visu iespējamo drošības dienestu, info kara speciālistu armijas deguna galā. Interesanti, patiešām brīnumaina sagadīšanās, kā viņi to tik ilgi nespēja pamanīt un saprast.

Latvijā noticis precīzi tas, par ko martā brīdināja Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienests savā publiskajā paziņojumā: „Krievija, visticamāk, mēģinās iejaukties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk vietu prokrieviskajiem vai eiroskeptiskajiem politiskajiem spēkiem.”[5]

To apstiprina arī Eiropas Savienības eksperti jau pēc vēlēšanām. Kā raksta laikraksts Financial Times – „Briseles eksperti uzskata, ka Krievijas avoti ir veikuši „ilgstošus un mērķtiecīgus” dezinformācijas mēģinājumus, lai mazinātu vēlētāju aktivitāti un ietekmēt vēlētāju izvēles”. Precīzi to varēja konstatēt tieši Latvijā, kur vēlētāju aktivitāte bija viena no zemākajām visā ES, kas Latvijas gadījumā bija izdevīgi tieši prokremliskajiem spēkiem. Kāpēc un kā Krievijai tieši Latvijā bija tādas sekmes, ir jautājums uz kuru jāmeklē nopietnas atbildes, bet, izskatās, ka neviens to ij negrasās darīt. Kremļa „Aukstā kara 2.0” darboņi Latvijas informatīvajā telpā burtiski dejo pa galdu un teju vai skaļi smej par nopietnām ikgadējām drošības konferencēm. Viņus tās netraucē itin nemaz. Savu viņi, kā redzējām, panāk tik un tā.

Nākošais Kremļa ārpolitikas triumfs jau notika visas Eiropas mērogā. Augsne acīmredzami tika veidota tikpat mērķtiecīgi un apjomīgi, līdzīgi kā to redzējām Latvijas gadījumā. Mēnesi pēc EP vēlēšanām Krievijas diplomātija svinēja apdullinošu uzvaru – Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) atjaunoja Krievijas balsstiesības, kuras tika apturētas, reaģējot uz Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju 2014. gadā. Te gan jāatceras, ka Eiropas Padome nav Eiropas Savienības (ES) organizācija. Strasbūrā bāzētā Eiropas Padome ir dibināta 1949. gadā, un tā ir vecākā politiskā organizācija Eiropā, kas apvieno 47 Eiropas valstis. Eiropas Padomes mērķis ir veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu Eiropā, nodrošinot tās pamatvērtību – cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību. Eiropas Padome atbild par tiesnešu ievēlēšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.[6]

Neskatoties uz Ukrainas spēcīgo pretestību, 118 EPPA locekļi nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijas delegācijai, pret balsoja 62, bet desmit no balsošanas atturējās. Ukrainas delegācijas vadītājs norādīja, ka ar balsstiesību atjaunošanu Eiropa būtībā pavēstīja Kremlim sekojošo: „Dariet, ko gribat, anektējiet citas valsts teritoriju, nogaliniet tur cilvēkus, un jūs vienalga tiksit cauri sveikā.”

Augstākminētie ir tikai daži piemēri no kopējās ainas, kas liecina Putina Krievijas ārpolitika „Aukstajā karā 2.0” gūst panākumus. To nevar vairs īsti dēvēt par „Auksto”, jo Ukrainas un citos konfliktos ir nogalināti tūkstošiem cilvēku, notriektas lidmašīnas, okupētas reālas teritorijas. Rietumu reakcija parasti ir novēlota, vāja un Putins ar laiku savu panāk tik un tā.

Atgriežoties pie konferencēm Rīgā un „Jaunā Aukstā kara” pravieša Edvarda Lūkasa. Viņa grāmata, kas pareģoja Krievijas agresijas pieaugumu tika publicēta 2008. gadā. Paskatīsimies, kas tieši ir mainījies, kopš tā laika? Lūkass brīdināja, ka Krievija centīsies palielināt Eiropas ekonomisko un enerģētisko atkarību ar gāzes cauruļvada „Nord Stream” jeb „Ziemeļu straumes” palīdzību. 2011. gadā Krievija sekmīgi pabeidza šī cauruļvada būvniecību un Eiropa ļāvās palielināt savu atkarību no Krievijas resursiem. Vēl vairāk – šobrīd sekmīgi uz priekšu virzās minētā cauruļvada turpinājums – paplašinājums „Nord Stream 2”. Izskatās, ka Krievija atkal panāks savu, jo šim projektam piekrišanu devušas Vācijas, Zviedrijas un Somijas valdības.[7]

Putina režīms ar naudu Eiropā spēja panākt pat agrāk it kā neiespējamas lietas. Ja kādreiz izcēlās milzīgs skandāls, ka Francija iedomājās pārdot Krievijai divus helikopteru bāzes kuģus „Mistral”, tad pēdējos gados eiropieši nolēmuši kolektīvi aizvērt acis uz Spānijas sadarbību ar Krievijas kara floti. Spānija jau gadiem ilgi uzņēma savās ostās Krievijas kara flotes kuģus un zemūdenes, kas devās uz Sīriju palīgā Putina stratēģiskajām partnerim diktatoram Bašāram al Asadam. Spānija kļuva par Krievijas bruņoto spēku galveno bāzes punktu Vidusjūrā, piegādājot viņu kuģiem degvielu, ūdeni un pārtiku. Protams, krietni nopelnot šajos darījumos. Der atcerēties, ka Spānija ir arī NATO dalībvalsts. ASV, Lielbritānija ik pa brīdim kaut ko protestē, Spānija tad kādu brīdi mazliet atturas, bet drīz vien atkal atver savas ostas Krievijas kara flotei.

Pēc Krimas okupācijas tapa skaidra Krievijas stratēģija – viņi pragmatiski aprēķināja, ka sākotnēji notiks spiegšana, kliegšana un cepšanās. Tā ir arī notika. Bet tad Krievijas stratēģi teju atklāti paņirdza – viss, kā krievi saka – „rassosetsja” (рассосeтся), kas nozīmē - problēma izšķīdīs, uzsūksies, ar laiku izgaisīs. Proti, eiropieši un pasaule ar laiku samierināsies, pieņems situāciju. Protams, ka Krievijai tas vidējā termiņā kaut ko maksās, bet ilgtermiņā tas viņus neuztrauc. Īpaši jau Putina eliti, kura trūkumu nepazīst. Nav šaubu, ka dēļ agresijas pret Ukrainu un citiem pārkāpumiem noteiktās sankcijas pret Krieviju ir to nopietni ekonomiski vājinājušas. Tomēr nav ne mazāko pazīmju, ka Krievijas ekonomika būtu novesta līdz sabrukumam vai izmisumam. Ir zināma sociāla nervozitāte, un daži no oligarhiem ir cietuši, bet Krievijas elite kopumā izskatās kļuvusi monolītāka un vairāk mobilizējusies. Protams, ka Krievijai ir zināmas grūtības tikt pie noteiktām tehnoloģijām. Bet jāšaubās, ka pieredzējušo čekistu Putinu un viņa biedrus tas īpaši satrauktu. Krievijas specdienesti PSRS laikos bija slaveni arī ar ekonomisko spiegošanu un kārtīgam čekistam tehnoloģiju, kuru nevar nopirkt, nav lielu problēmu nozagt.

Tāpat Putina režīms gluži saprātīgi ir aplēsis, ka sankcijas darbojas abos virzienos un agri vai vēlu radīs nopietnas problēmas pašai Eiropas Savienībai. Īpaši situācijā, kad ES ekonomika sākusi zaudēt savu konkurētspēju un agrāko spozmi. Eiropas daļa pasaules kopējā IKP samazinās ar katru gadu. No pasaules bagātākajām megakompānijām vairs tikai divas trīs ir Eiropā. Šajā situācija plašais Krievijas tirgus Eiropas biznesam ir pārāk iekārojams, lai to pazaudētu. Viens no ietekmīgākajiem un lielākajiem Vācijas biznesa laikrakstiem „Handelsblatt” norāda, ka uzņēmēji ir ārkārtīgi neapmierināti ar sankcijām, viņi lēš savus zaudējumus „divciparu miljardu” apmērā.[8] Tas nozīmē, ka Vācijas valdībai kļūs aizvien grūtāk atbalstīt ASV ar sankcijām pret Krieviju. ASV laikraksts The Washington Post plašākā materiālā norādīja, ka pieaudzis arī politiskais spiediens. Pavisam nesen Saksijas federālās zemes ministru prezidents Mihaels Krečmers, kancleres Merkeles ietekmīgs partijas biedrs pēc tikšanās ar Putinu pieprasījis atcelt sankcijas. Merkele gan žigli noraidījusi šo ideju un piekritusi to pagarinājumam.[9] Ķīles pasaules ekonomikas institūts (IfW – „Institut für Weltwirtschaft”) lēš, ka sankciju dēļ Eiropa un Ziemeļamerika laika posmā no 2014. līdz 2015. gadam vien ir zaudējusi 114 miljardus ASV dolāru. Tas viss, protams, nav noslēpums Kremlim, un viņi pamatoti cer, ka Rietumi varētu piekāpties. Ekonomiskā un politiskā spriedze Vācijā un citās valstīs viņus iedrošina. Iepriekšminētas Eiropas Padomes (EPPA) balsojums ir brīdinošs vēstījums, ka ES drīzumā varētu piekāpties un atteikties no sankcijām.

Otrs Rietumu pasaules ekspertu solītais Krievijas satricinājums izrādījies pilnīgi nepamatots un iluzors. Daudzi, iespējams, atceras nesen mirušā senatora Džona Makkeina 2014. gadā nievājošo apgalvojumu, ka „Krievija ir benzīntanks, kurš izliekas par valsti”. Viņš norādīja, ka Krievijas stabilitāte ir atkarīga no dabas resursiem. Proti, līdzīgi kā iepriekšējā „Aukstajā karā”, arī šajā – krītot naftas cenām, Krievijas ekonomika varētu sabrukt, līdzīgi kā tas notika ar PSRS. Un patiesi, 2014. gada otrajā pusē naftas cenas saruka par 70%, sasniedzot zemāko punktu jeb 29 ASV dolārus barelā.[10] Tās turpināja būt zemas vēl pāris gadus. Daudzi prognozēja, ka Krievijas ekonomika sašķobīsies, jo tā ir ļoti atkarīga no naftas cenas. Tas daudzus rosināja domāt, ka Putins kļūs pielaidīgāks un piekāpsies. Jā, Krievijas uzkrātās rezerves strauji tukšojās, un zināmas problēmas bija redzamas. Tomēr atkal atšķirībā no PSRS Krievija šo laiku pārlaida salīdzinoši mierīgi. Zināma spriedze Kremlim bija, bet Putina režīms neapjuka. Viņi steidzīgi sāka diplomātiski un militāri manevrēt Tuvajos Austrumos, aktīvi iesaistoties Sīrijas konfliktā. To vai citu iemeslu dēļ naftas cena atkal sāka kāpt un šobrīd tā ir pieaugusi līdz pat 60 un vairāk dolāriem par barelu. Aģentūra „Bloomberg” prognozē, ka pārskatāmā laika posmā tā varētu atkal sasniegt 100 dolārus par barelu.[11] Protams, tās visas atkal ir labas ziņas Krievijai.

Kopumā mēs redzam, ka visās „Aukstā kara 2.0” frontes līnijās Putina režīms izrādījies stabilāks, reizēm veiksmīgāks un izturīgāks nekā bija PSRS. Krievija ir ekonomiski satricināta, bet par kaut kādu sabrukumu nav pamata runāt. Putins ir veiksmīgi izvairījies no uzbrukumiem un, izskatās, mierīgi nogaida, ka Rietumiem apniks ciest zaudējumus. Tā vietā viņš ar savu ietekmes cilvēku, propagandas palīdzību mērķtiecīgi palielina politisko atbalstu Eiropas politiskajās struktūrās, pērk, šķeļ un apvārdo Rietumu politiķus. Un gūst acīmredzamas sekmes. Protams, nevar noliegt, ka zināmas izmaiņas notikušas arī Rietumu pusē – sabiedrības tādās valstīs, kā Gruzijā, Ukrainā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un citās ir nopietni mobilizējušās, pārskatījušas savas aizsardzības stratēģijas un aktīvi investē bruņotajos spēkos.

Tāpat Rietumvalstis ir investējušas informatīvajos pasākumos, kas nodrošina Putina režīmam alternatīvus ziņu avotus krievu valodā. Lēnām, bet pieaug demokrātiskā opozīcija Putina režīmam. Tiesa, grūti izmērīt, cik tas ir efektīvi. Latvijas piemērs liecina, ka investīcijas sabiedrisko mediju krievu redakcijās izrādījušās neefektīvas. Par spīti milzīgiem Ušakova un „Saskaņas” korupcijas skandāliem, acīmredzamām saitēm ar Kremli, krievvalodīgie Latvijas sabiedrisko mediju informāciju par to visu būtībā ir ignorējuši. To spilgti apliecina krietni pieaugušais atbalsts prokremliskiem politiķiem nesenajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Patiesībā efekts ir izrādījies pilnīgi pretējs – krievu valodas telpa, vismaz Latvijā, turpinājusi būt pašpietiekama un līdz ar to bremzējoša šķeļošai integrācijai. Krievija ir panākusi, ka Latvijā krievu valodai ir piešķirts ekskluzīvs, de facto teju vai otrās valsts valodas statuss. Protams, tas vietējiem krieviem nekādi nepalīdz ātrāk un labāk apgūt valsts valodu.

Noslēgumā varētu jautāt – kādi ir Putina režīma mērķi „Aukstajā karā 2.0”? Precīzi to noteikti zina vai varbūt tikai nojauš viņš pats. Šobrīd izskatās, ka Putins mēģina vismaz daļēji atjaunot veco Krievijas impēriju, nokožot gabalu pa gabalam, kur vien tas iespējams. Viņš lieliski saprot, ka frontāla, militāra sadursme ar Rietumiem mūsdienās nav iespējama. Tādēļ viņš pacietīgi cenšas destabilizēt Eiropu un kaimiņvalstis, novājināt, kur vien tas ir iespējams, un tad nogaida krīzes mirkli, kad žigli var nokost kādu gabalu. Krievija ir gatava dēļ šiem ieguvumiem vidējā termiņā paciest ekonomiskus zaudējumus, bet apzinās, ka, agri vai vēlu, Rietumi ekonomisko interešu dēļ „krupi norīs”. Tā tas notika Gruzijā, izskatās, ka tā tas varētu notikt arī ar Ukrainu. Putina režīms improvizē, reizēm rīkojas impulsīvi, bet virziens ir skaidrs – Krievijas impēriskās varenības restaurācija.

Putina režīms arī labi redz, ka klimata pārmaiņu dēļ nākamajās desmitgadēs Eiropa piedzīvos smagus izaicinājumus – karstuma viļņi tikai pieaugs, bēgļu skaits dēļ ūdens un pārtikas trūkuma no Āfrikas būs nevis pāris, bet desmiti un pat simti miljoni. Tikmēr Krievijā plašās, neapdzīvotās Sibīrijas teritorijas, pieaugot globālai gaisa temperatūrai, kļūs aizvien apdzīvojamākas un cilvēkiem draudzīgākas. Šo un citu iemeslu dēļ eiropiešiem teju vai spiestā kārtā būs jāmeklē palīdzība Krievijas virzienā.

Tomēr vislielākās briesmas „Aukstajā karā 2.0” slēpjas kur citur. Putins mērķtiecīgi diskreditē, grauj vērtību politiku un piespiež pārējos atkal nolaisties līdz tā dēvētajam reālpolitikas līmenim. Iespējams, daudzi nezina, ka Putins izstājās no čekas tieši 1991. gada puča dienās. Viņš uzrakstīja iesniegumu un pameta čeku tieši šajās izšķirošajās dienās, lai nostātos demokrātiskās opozīcijas pusē. Šobrīd viņš ir vai nu vīlies demokrātijā, vai nav to izpratis vai arī vienkārši ar savu čekista prātu nav spējis pieņemt. Acīmredzams ir viens – viņš vērtību politiku – demokrātiju cenšas ar visiem spēkiem diskreditēt un pilnībā pievērsies pragmatiskai, ciniskai tā dēvētajai reālpolitikai, kur visu nosaka tikai intereses, cinisks aprēķins, viltus, nauda un agresija. Un Rietumu pasaule reaģējot, tīši vai netīši, sāk nolaisties uz to pašu līmeni. Arī Eiropā parādījušies politieslodzītie, trimdā aizdzīti demokrātiski ievēlēti politiķi, mākslinieki. Cinisks aprēķins sāk dominēt pār vērtībām, principiem, starptautiskajām tiesībām. Un tās ir vislielākās „Aukstā kara 2.0” lamatas.

Jo brīdī, kad mēs sākam pievērt acis uz uzbrukumiem demokrātijai, mēs atveram durvis uz katastrofu. Tieši tā notika Eiropā pagājušā gadsimta 30. gados. Tas viss sākās pamazām ar vienu piekāpšanos, pēc tam ar nākošo. Iluzoras stabilitātes vārdā lielvalstis pievēra acis uz aizvien lielākiem un lielākiem noziegumiem. Līdz sāka iztirgot tautu un valstu likteņus. Un beigās tas izraisīja katastrofu. Civilizācijas vēsturē lielāko.


[1] LSM – Rīgas konferences fokusā šogad arī ES un NATO nākotne.
<https://tinyurl.com/rigasfokuss>

[2] Rīgas Laiks, Edvards Lūkass „Jaunais Aukstais karš: kā Kremlis apdraud Krieviju un Rietumus”
<https://tinyurl.com/jaunaisaukstais>

[3] Pietiek.com, „Delfi” un TV3 saņēmuši simtus tūkstošu eiro par pakalpojumiem „Saskaņas” ruporam Riga.lv 
<https://tinyurl.com/saskanasruporam>

[4] Normunds Naumanis, „Patriotisma stundas”, Diena, 2008. gada 28. februārī.
<https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/patriotisma-stundas-37391>

[5] „Delfi”, „Krievija mēģinās iejaukties EP vēlēšanās, uzskata Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienests”
<https://tinyurl.com/krievijameginas>

[6] Diena, „Atjaunotas Krievijas balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā”
<https://tinyurl.com/balstiesibas>

[7] LSM, „Zviedrija atļauj tās teritorijā būvēt Nord Stream 2 gāzes vadu”
<https://tinyurl.com/2gazesvadu>

[8] Deutsche Wirtschaft in Russland beklagt Milliardenverluste durch US-Sanktionen Deutsche Unternehmen spüren die Russland-Sanktionen der USA. Angesichts zweistelliger Milliardenverluste fordern sie mehr Engagement der Kanzlerin. <https://tinyurl.com/miliardenverluste>

[9] The Washington Post, „The downing of MH17 rallied the West against Russia. Now, not so much.”
<https://tinyurl.com/againstrussia>

[10] Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas ekonomiste, „Kurp virzās naftas cenas?”
<https://tinyurl.com/naftascenas>

[11] TVNET, „Ko pasaules ekonomikai nozīmēs naftas cena 100 dolāri par barelu?”
<https://tinyurl.com/100parbarelu>

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net/

Novērtē šo rakstu:

30
50

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...