Kā Rīgas Centrālcietuma vadība nozaga Ziemassvētkus (un ne tikai)
Pietiek lasītāja09.01.2022.
Komentāri (12)
Iesaki rakstu: 
Teodors Seuss Geizels 1957. gada izdeva grāmatu par Grinču, kas ticis izraidīts no pilsētas, kur visi svin Ziemassvētkus. Grinčs vēlas atriebties, izbojājot Ziemassvētku noskaņu pilsētā un nozogot svētku rotājumus un dāvanas.
Rīgas Centrālcietuma notiesātajiem ilgstoši tika solīts līdz Ziemassvētkiem pabeigt 5. korpusa dušas telpas remontdarbus, kuras izmaksas ir "nedaudz" dargākas par nu jau slavu iemantojušo tā saucamo “prezidenta flīģeli” (kura iegādei paredzētā nauda bija 183 921 eiro) – no 230 līdz 250 tūkstošiem eiro.
Jānorāda, ka dušas telpa ir aptuveni 40 m2 kopā ar tualeti un ģērbtuvi. Tās izbūve noris pusgadu, un joprojām nav redzams gals, jo decembrī, neilgi pirms Ziemassvētkiem, kad tika plānots svinīgi atklāt jauno dušas telpu, notika paredzamais, - plīsa viena no karstā ūdens caurulēm tieši dušas telpā, radot bojājumus.
Tas (caurules plīšana) noticis vairākkārt, un cietuma vadības alkatība un vēlme "ieekonomēt" tikai veiksmīgas sakritības dēļ neradīja kaitējumu ieslodzīto veselībai.
Ir saprotama vēlme turpināt senās valsts līdzekļu izsaimniekošanas tradīcijas, veicot dažnedažādus apbūves un remontdarbus par nesamērīgi augstām cenām, tomēr šoreiz Valsts kontrolei būtu jāatver acis un jāsaredz, ka primitīva, no lētākajiem un acīmredzami nekvalitatīviem materiāliem būvēta dušas telpa nevar maksāt ceturtdaļmiljonu!
Gan iekšdarbi, gan ārdarbi veikti nekvalitatīvi, bet ko var gribēt, izmantojot lētākos un attiecīgi pieteiktajai cenai neatbilstošus (nekvalitatīvus) materiālus. Iespējams, publiski paustais izcenojums atbilst labu remontdarbu izmaksām, tomēr faktiskie materiāli un darbi ir zemā līmenī, t.i. acīmredzami kvalitāte neatbilst pieteiktajai cenai, - visu izsaka fakts, ka ārējo cauruļu savienojumu siltināšanai izmantotas segas.
Kārtējo reizi tiek nozagta, tostarp, Jūsu nauda. Un, protams, ieslodzītajiem cietuma vadības neapmierināmās naudas kāres dēļ tika "nozagti" Ziemassvētki, liedzot iespēju nomazgāties normālos apstākļos, jo vēlme "uzvārīties" bija augstāka par visu.
2020. gada sākumā ar šo pašu cietuma vadību priekšgalā tika pabeigti remontdarbi Rīgas Centrālcietuma 3. korpusā (šobrīd tie norisinās cietuma 1. korpusā). Reālās izmaksas nav zināmas, bet, ņemot vērā to, ka remontdarbus pārsvarā veica darbinieki no Vidusāzijas (kuri knapi saprata krievu valodu, kur nu vēl latviski), kā arī remontdarbos izmantoto materiālu kvalitāti, secināms, ka "kāds" neslikti nopelnījis.
Ilustrācijai pakaramie (attēlā), kuri tika iebūvēti katrā kamerā un ir acīmredzami kāda talantīga dizainera darbs vai tomēr pašu ieslodzīto metinātāju kursos darināts izstrādājums tīri praktisko iemaņu veicināšanai, t.i. par brīvu. Bailes iedomāties, cik par šādām piemetinātām skrūvēm esam samaksājuši. Un cik vēl samaksāsim...
Necik senā vēsturē šī pati cietuma vadība, tolaik šiverējot Brasas cietumā, pamanījās pavisam īsu brīdi pirms cietuma slēgšanas veikt remontdarbus veselā korpusā, - acīmredzot slēgt cietumu sliktā stāvoklī nav laba saimnieka cienīgi. Tā pirms cietuma pašas slēgšanas tika pareizi "ieguldīti" vairāki desmiti tūkstošu.
Vai tiešām Valsts kontrole, Iepirkumu uzraudzības birojs un atbildīgā ministrija neredz, kā to degungalā tiek izsaimniekoti un izzagti valsts līdzekļi?! Vai arī šī ir viena no tām jomām, kur vienkārši nekas nav jāredz, jo pīrāgs tiek sadalīts "godīgi" starp pusēm?!
Seko mums 
Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka atklāj, ka līdzšinējā NATO stratēģija paredz agresijas gadījumā vispirms pamest Baltijas valstis un pēc tam tās atkal atkarot. Bērboka uzskata, ka nepieciešama jauna NATO stratēģija, kas ļautu nekavējoties un vispusīgi atvairīt Krievijas uzbrukumu. Baltijas valstu aizsardzība tad vairāk gultos uz Vāciju. Tā ka, iespējams, drīzumā Dievzemītē atkal būs pa pilnam vācu puišu, meiču un, velns viņu zin’, kas tur vēl dienē.
Enerģētiskā
Attiecībā uz padomju pieminekļiem ir viens aspekts, par ko jābūt skaidram priekšstatam - visā Eiropā šie pieminekļi ir vietējo krievvalodīgo identitātes konsolidācijas punkti. Un sociologiem ir daudzmaz skaidrs, kāpēc tas tā. Tie nav gluži piederības atraktori. Par tiem kalpo tā pati māju izjūta, un par to cits stāsts (cik plaši ietver mājas, sēta vai reģions Pribaltika).
Tagad jau piemirsies, bet 2018. gadā bija briesmīgs skandāls – KNAB darbinieki aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu Saeimas telpās. Nākamajā rītā deputāts tika palaists brīvībā. Kaimiņam kā aktierim izdevās izcila performance – samulsums, bailes, pēc tam varonīga apņēmība, kas atspoguļojās viņa sejā dažādos veidos. Tolaik Kaimiņam un viņa partijai vēl bija daudz fanu, kuri gaidīja elka iznākšanu no cietuma. Tā gan tagad ir tāla pagātne.
Kopš kara sākuma paralēli turpinu lasīt viedokļus gan no Krievijas, gan Rietumu (angļu, vācu, franču valodās) puses. Tas ir mega krahs, ko patlaban Rietumi piedzīvo ar savām ilūzijām un pārpratumiem par Krieviju.
Priekšstats, ka deputāts pārstāv tikai sava vēlētāja “viedokli, uzskatus un vēlmes”, rodas:
Latvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.
