Kā „Rīgas namu pārvaldnieks” no kino klasikas iedvesmojas
Pietiek lasītājs12.11.2025.
Komentāri (11)
Iesaki rakstu: 
Vēršu uzmanību uz šobrīd aktīvi notiekošo pārvaldnieku "nepārņemto" māju pārņemšanu no Rīgas namu pārvaldnieka (RNP) puses. Esmu uzrakstījis viedokļrakstu, iespējams, tas varētu cilvēkiem līdzēt vērsties pret pastāvošo - namu pārvaldnieka bezkaunību.
Padomju laika mantojums – tuvojoties izmaiņām likumā, kas nosaka, ka visiem daudzdzīvokļu māju iemītniekiem mājas jāpārņem savā īpašumā līdz nākamā gada 1.janvārim, galvaspilsētas daudzdzīvokļu māju apsaimniekotājs Rīgas namu pārvaldnieks, cenšoties saglabāt savu monopolu, ar kuru rīdziniekiem bijis jāsamierinās arī nu jau vairāk nekā 30 Latvijas neatkarības gadus, šķiet, nonācis galīgā izmisumā. Nekā citādi kā par atklātas panikas izpausmi šī uzņēmuma rīcību nosaukt nevar.
Vispirms RNP atsūtīja iedzīvotājiem labākajās Staļina tradīcijās tapušu lapeli un jaunu līgumu par nama apsaimniekošanu, kurā gluži kā hokeja mačā starp Kanādu un Dienvidāfrikas Republiku RNP uzvar ar basketbola cienīgu rezultātu 100 pret 0. Visas tiesības RNP, visi pienākumi iedzīvotājiem.
Mēs – RNP – darīsim, kā mums ienāk prātā, bet jūs tik piķojiet. Par ko – arī ne par ko. Sētnieku? Paši labi sētnieki! Notīrīt piebraucamo ceļu pie mājas? Tak ņemiet paši lāpstas un tīrāt! Plīsis ūdensvads? Atvainojiet, brīvdienās mēs nestrādājam un neko nelabojam! Un vispār remonti rindas kārtībā. Mums to māju dikti daudz, tā kā – esiet pacietīgi!
Tas, protams, ir mans individuālais šī līguma teksta tulkojums saprotamā valodā, bet diez vai juridiskos kalambūrus, kas tur sadriķelēti, iespējams izskaidrot kā citādāk.
Protams, var jau teikt, ka iedzīvotāji paši vainīgi, ja paši laikus nav nodibinājuši savu kooperatīvu vai kādu citu konstrukciju, lai pārņemtu namu savā apsaimniekošanā. Bet, kā zināms, Saeimas gudrās galvas šo procedūru bija pamanījušās tik ļoti sarežģīt, ka lielākoties šādu kooperatīvu izveide bija neiespējamā misija un ne katrā daudzdzīvokļu namā atradās Toms Krūzs, kam to uzveikt būtu pa spēkam.
Turklāt piedāvātais līgums bija tik klaji bezkaunīgs, ka to vētīt sāka pat Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un to neparakstīt izvēlējās arī Rīgas dome, kas it kā pat skaitās šīs padomju laika iestādes vai nu jau uzņēmuma īpašnieks.
Kad kļuva skaidrs, ka līdz šim tik pacietīgie daudzdzīvokļu namu iemītnieki varētu arī neparakstīt paverdzināšanas un aplaupīšanas līgumus, RNP nebūt necentās veidot dialogu ar potenciālajiem klientiem, bet, šķiet, apstulba, pamanot, ka Latvijā darbojas tirgus ekonomika un viņi nav galvaspilsētas dzīvokļu iemītnieku cari.
Skaidrs, ka jaunais tiesiskais regulējums mudināja citus tirgus dalībniekus, kuri ir apguvuši prasmi ar cieņu un gādību izturēties pret klientiem, piedāvāt rīdziniekiem savus pakalpojumus.
Namu kāpņu telpās parādījās RNP konkurentu reklāmas lapiņas ar piedāvājumiem uzticēt nama apsaimniekošanu.
Un tad RNP, šķiet, līdz niansēm izstudēja latviešu kino klasiku filmā Pie bagātās kundzes, kur sociāldemokrāti rauj no žogiem nost citu politisko partiju lapeles.
Un tad vairs nebija jāžēlojas, ka mums uz 3500 namiem tikai 40 pārvaldnieki un viņi nespēj vienlaikus parūpēties par 90 mājām.
Konkurentu lapiņas mērķtiecīgi tiek rautas nost cerībā, ka - prom no acīm, prom no sirds.
Varbūt Konkurences padome arī šo padomju laiku reliktu var pabiedēt tāpat kā leišu Maksimu par negodīgu komercpraksi?
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
