Iesaki rakstu: 
Paralēles starp krīzē esošo Rietumu pasauli un Romas impēriju pēdējām dienām kairināja filozofu un analītiķu prātus jau 100 gadus atpakaļ.
Patiesībā Pax Romana un Pax Americana ir par vienu un to pašu, pat grūti atrast atšķirību. Seno romiešu ceļu tīkls un amerikāņu globalizācija, Romas ieceltie Jūdejas vietvalži un Austrumeiropas pagaldes kranči, kas gatavi jebkuru savējo piesist krustā pēc pirmās komandas no centra. Arī Romas Kodeksam ir savs nosaukums šajā mūsdienu kārtībā - “rules based world”, noteikumos balstīta pasaules kārtība. Noteikumi, tiesa, bieži tika rakstīti uz ceļgala un piemēroti situācijai, bet vienmēr aiz rakstītāja stāvēja vismaz viens aviācijas bāzes kuģis.
Arī ideoloģiskās problēmas ir ļoti līdzīgas - pasionaritātes zudums, definējamu un saprātīgi pozitīvu mērķu neesamība, Romas dievu panteons sašķīda pret daudzo barbaru provinču elkdievību, reliģiskie nemieri, kas tikai pastiprinājās līdz 4.gs, kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju.
Tā arī šobrīd ir ar kolektīvajiem Rietumiem - ja viņu karavīram pajautātu, par ko viņš iet karā, atbildēt nenāktos viegli. Jo runāt par veču tiesībām čurāt tupus un sevi ķīmiski kastrēt slepšus no vecākiem nav nopietni. Tikpat muļķīgi būtu atkārtot frāzes par demokrātijas triumfu un aizsardzību apstākļos, kad liberālā demokrātija ir sinonīms pilnigai rīcībnespējai, Izraēlas haoss ir tikai soli no neatgriezeniska kolapsa, Francija ir liesmās, bet savstarpējs naids ASV draud saraut valsti uz pusēm.
Atliek uzturēt esošo status quo. Kā vārdā? Ekonomiskais haoss, brēcoša nevienlīdzība, laboratorijās audzēti vīrusi, zaļās “pārejas” ekonomiski nepamatotie, feikie koncepti un visu karš pret visiem?
Kam to visu vajag?
Saujiņai superbagātu un vecu multimiljardieru, kas niekojas ar trockisma konceptiem un jau sen zaudējuši saķeri ar realitāti. Tie ir dolāra emisijas sistēmas beneficiāri, kas formē FRS, SVF un pārējās infernālās virsnacionalās struktūras, kuras šobrīd jau apdraud katra viena planētas iedzīvotāja dzīvību.
Un redzams, ka šī kasta šajā pēdējā cīņā ies līdz galam.
Romas bojāeja - kas toreiz bija citādāk?
Roma toreiz bija vienīgā metropole kā saliņa barbaru cilšu okeānā, kas gadsimtiem pletās plašumā, līdz sasniedza sava areāla maksimumu Vācijas purvos. Roma nesa tehnoloģijas, rakstību un kultūru, ārpus tās pasaulē nebija neviena tik centralizēta un organizēta kodola.
Tā laika vēsturnieki apgalvo, ka pat barbari novērtēja augsto tehnoloģiju līmeni un, ienākuši Romā, centās aizsargāt akveduktus no stepju klejotāju uzbrukumiem. Bet, pasionaritātei beidzoties, Roma izdzisa un pašķīda, nebija pat neviena īpaši būtiska militāra zaudējuma.
Pax Americana
Tas pats stāsts. Neviens ASV nesakāva Kabulā, viņi aizgāja no Irākas, aizgāja no Sīrijas, atstājot valsts ziemeļos tikai naftas zagļu grupējumu. Tikai pasaule šobrīd ir cita, jo ASV vadītajai globalizācijai ir parādījusies alternatīva jauno Trešās pasaules valstu bloka izskatā.
Sabrūkot Romai, pagāja gandrīz tūkstoš gadu, kamēr tika sasniegts Romas impērijas laika ražošanas līmenis. Bet šoreiz svētā vieta tukša nepaliks, jo jau pastāv paralēli varas centri – Ķīnā, Krievijā, Indijā un Irānā ir radīti alternatīvi koncepti, kas ļaus atjaunot taisnīgumu, attīstīt zinātni un nostiprināt sadarbību uz vienlīdzīgākiem principiem. Tikai kādās robežās darbosies šis jaunais, alternatīvais spēks?
Robežas kā vienmēr nosaka karš.
Un tas ir tas, ko novērojam visapkārt. Lieki teikt, ka norietošā puse karu zaudēs, Rietumi pat eksistenciālu briesmu priekšā nav spējīgi radikāli pārkārtot ekonomiku, atteikties no superpeļņas un merkantīlisma, kā arī nesaprot, ka transgenderu kājnieki situāciju frontē nemainīs. Nu neies Rietumu “meža zosis” uzbrukumā pret krievu TOS ugunsmetēju sistēmām, algotņi karo par naudu, nevis mirst par to.
Cilvēki iet mirt par citām lietām - par ticību un pārliecību, par to, lai tavi bērni dzīvotu labākā pasaulē un pie viņiem skolās nenāktu drag Queen. Par to, lai tauta pati pārvaldītu savu valsti, nevis tavā vārdā to darītu visādi iebraukuši Sorosa aģenti, kā tas ir Levita gadījumā.
Jaunās robežas jau redzamas.
Rietumu mestais bumerangs atgriezies. Tika iztērēts miljardiem dolāru, lai haotizētu Tuvos Austrumus, bet haoss šobrīd pārņem Eiropu, tiesa gan, ne bez MI6 palīdzības. Krīze ir brēcoša - pašu pieņemtās sankcijas ir destabilizējušas tirgu, finanšu sektors ir traģiskā stāvolī hiperemisijas dēļ, bet zaļā enerģija neattaisno cerības, jo nav pietiekama ražošanas attīstības nodrošināšani.
Atzīmēšu, ka situācija Eiropā ir vēl tālu no katastrofas, jo ielās plosās anarhisti, kreisie un citi meinstrīma izsitēji, bet vēl nav pieslēgušies islamisti, kas varētu pielikt fināla akcentu esošajā napalma peizāžā. Viņu parādīšanās ir tikai laika jautājums, jo veselas emigrantu paaudzes ir izaugušas, pretīgumā vērojot mītnes zemes garīgo degradāciju.
Šajā sakarā pasāža no dzīves, saruna kādā Tuvo Austrumu valstī ar diviem jauniem, ašiem turkiem no Vācijas. “Kā Jūs tur varat dzīvot? Apkārt viens vienīgs haram... Vai tad tā ir Vācija?” Atbilde pārsteidza ar savu ātrumu un precizitāti: “Mēs esam Vācija! Mums ir 25 gadi, un mūsu ir miljoni! Vācija būs tāda, kādu mēs to izveidosim!”
Un nav šaubu, ka šis spriedums tiks izpildīts. To netraucēs ne amorfā Ķīna un arī ne konservatīvā, multinacionālā Krievija, kas kļuvusi par islama pasaules advokātu un ceļa rādītāju. Un tie arī ir tie jaunie barbari, kas noārda Pax Americana, lai dotu vietu dzīvotspējīgai kārtībai.
Haosa zona būs visa Eiropa, atskaitot Krievijas pierobežu, Baltiju, Poliju, Serbiju un Ungāriju, - šīs valstis prognozējami izvēlēsies būt par Krievijas protektorātu, jo ASV Eiropu jau ir izlēmušas atstāt.
Latvija.
100% negatava laika izaicinājumiem. Elite nav piemērota pārmaiņām ne praktiski, ne teorētiski, ir aizdomas, ka viņi vispār nesaprot, kas notiek. Katrā ziņā Kariņš un viņa valdība ir viens vienīgs traģisks pārpratums, no kura nācijas izdzīvošanas vārdā vajadzētu tikt vaļā. Cilvēciskajam stulbumam ir tomēr jātiek jelkā limitētam, lai nebūtu situāciju, kad Kariņš Briselē cīnās par iekšdedzes dzinēju aizliegumu Eiropas Savienībā, bet nenojauš, ka nācija pārvietojas auto ar piecpadsmitgadīgiem dīzeļiem, jo citus vienkārši nevar atļauties. Arī Kariņa realizētā ārpolitika var kļūt Latvijai fatāla, jo pēc Maskavas-Pekinas pakta ne tikai Lietuva var krist Ķīnas nežēlastībā.
Kariņa sludinātā viedā reindustrializācija ir kaut kur pagaisusi, palikusi tikai milzu enerģijas cenu izraisīta deindustrializācija.
Laiks nokāpt no zaļās dienaskārtības, vai arī no tās nonesīs! Pietiek mērkaķoties pakaļ Briselei! Ir pārmaiņu laiks, un vara jādod tiem, kas uzņemas atbildību par rezultātu!
Latvijas pēdējo 30 gadu vēsture prasa kļūdu labojumu, bet tā vietā mēs saņemam jaunas krimināllietu ķīpas par simtiem miljonu izzagtas iepirkumu naudas?
Kariņa kungs, visam ir savas robežas, krāmējiet savu koferīti, Delavera bez jums iet postā!
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
