Kā sagrābt vienu, atsevišķi ņemtu universitāti un atjaunot padomju varu: legālais „reiderisms” izdevās tieši tā, kā tika plānots
Borachs Choibmanis-Valchovskis03.09.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms trim mēnešiem – 6. jūnijā Pietiek publicēja manu rakstu, kurā brīdināju par to, kā cilvēkiem, kuriem ļoti gribas savā kontrolē dabūt gardo Latvijas Universitātes kumosu, tās sagrābšanai ir vajadzīgs tikai viens – neievēlēts rektors. Tā kā atkārtošana ir zināšanu māte, te būs šis pats raksts vēlreiz – katrs pats var pārlasīt un aptvert, ka noticis tieši tas, par ko tika brīdināts
2019. gada 6. jūnija publikācija
Ar «reiderismu» parasti saprot prettiesisku kapitālsabiedrību pārņemšanu, kam afēristi tīši, savā pārākuma pašpaļāvības apziņā vai aiz nolaidības, nevērības piešķir acīmredzamas blēdības pazīmes. Latvijā ir nerakstīta civiltiesiska tradīcija demonstrēt to, ka esi mazliet tomēr blēdis, ar sapulču rīkošanu neraksturīgās, nepiemērotās, no krietna un kārtīga komersanta skatu punkta ārprātīgās vietās. Piemēram, vieglajā pasažieru transportlīdzeklī jeb tā saucamajā «busiņā» uz ielas, aiz uzņēmuma teritorijas vārtiem.
Retāk analizēta ir iespēja pārņemt kādu juridisku personu vai institūciju gluži likumīgā ceļā, izmantojot demokrātiskus mehānismus pretēji to jēgai. Ja «busiņu akcionāri» vai ārvalstu iejaukšanās vēlēšanās ir apskatītas daudzreiz, tad likumīga valsts institūciju pārņemšana ir mazāk zināma. Taču ne mazāk iekārojama.
Latvijas Universitāte ar savu simtmiljonu budžetu un nekustamajiem īpašumiem gandrīz 50 miljonu eiro vērtībā ir ienesīgs kumoss, jo, pat pilnīgi likumīgi to pārņemot, iespēja piedalīties nekustamo īpašumu pārdošanā sniedz ietekmi, kāda atsevišķām ministrijām nav bijusi kopš privatizācijas laikiem.
Uzreiz ir jāatzīst, ka šis ir tīri teorētisks vērojums no malas. Protams, protams, uzsvērsim, ka nav nekāda pamata, ne vismazākā uzskatīt, ka Latvijas Republikā 2019. gadā šis scenārijs varētu īstenoties, taču nevienam nav liegts aplūkot, kādas ir teorētiskās iespējas. Sapņot. Klausīties tramvajos. Stāstīt pasakas.
Augstskolu likuma 17. panta piektā daļa paredz Ministru kabineta neierobežotu varu pār augstskolu vienā gadījumā – ja rektors netiek ievēlēts vai netiek apstiprināts Ministru kabinetā. Tad līdz atkārtotajās vēlēšanās ievēlēta rektora apstiprināšanai Ministru kabinets ieceļ augstskolas dibinātāja izvirzītu rektora vietas izpildītāju, bet iepriekšējais kandidāts vairs atkārtotajās vēlēšanās nepiedalās. Līdzīgas normas paredz arī šā panta septītā daļa gadījumos, kad Ministru kabinets atceļ rektoru no amata. Ieceļ izpildītāju.
Latvijas Universitātes rektora pilnvaras beidzas 2019. gada 3. augustā, nosaka Anrija Matīsa rīkojums Nr. 414. Augstskolu likumā paredzētais termiņš rektora atkārtotu vēlēšanu rīkošanai beidzas jau pēc šī laika.
Neviena Augstskolu likuma norma un arī neviena cita likuma norma neparedz, cik ilgi un cik reizes augstskola var neievēlēt rektoru. Šajā laikā augstskolā saimnieko Ministru kabineta ieceltais vietas izpildītājs jeb vietvaldis.
Lai arī augstskola kā atvasināta publiska persona ir padota Ministru kabinetam, tomēr 2003. gada 16. septembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 528 24.19. apakšpunkts piešķir privilēģiju izvirzīt rektora vietas izpildītāja jeb vietvalža kandidatūru Latvijas Universitātē tieši izglītības un zinātnes ministrei. Neviens normatīvais akts nekā neaprobežo to pilngadīgo fizisko personu kandidātu loku, kas varētu kļūt rektora vietas izpildītāji. Var jau cerēt, ka tas būs citas, mazākas augstskolas rektors…
Protams, daudzi teiks, ka rektoram ir jābūt profesoram un doktoram. Jā, tā ir. Bet rektora vietas izpildītājam nav jābūt ne profesoram, ne doktoram, nav izvirzīti nekādi kvalifikācijas kritēriji. Un tam ir pierādījumi precedentos – 2011. gada 9. marta rīkojums Nr. 91, ar kuru Ministru kabinets pēc izglītības un zinātnes ministra Rolanda Broka ierosinājuma iecēla par Ekonomikas un kultūras augstskolas rektora vietas izpildītāju Guntu Veismani bez jebkāda zinātniskā grāda, par profesora amatu nemaz nerunājot. Pamatojoties tieši uz Augstskolu likuma 17. pantu ar skanīgo nosaukumu «rektors», tas tā ilga gadiem.
Pēdējā laikā populāri runāt par OECD standartiem ar padomju varas atjaunošanu uzņēmumos. Aplūkosim rūpīgi, kura politiskā organizācija par to visvairāk ir sajūsmā? Vai būtu brīnums, ja pēkšņi parādītos likumdošanas priekšlikums, ka arī augstskolās nepieciešama politiķu iecelta «profesionāla» padome. Nav ne problēmu, argumentējot ar OECD standartiem un ārvalstu investoru padomiem, laikmetīgu risinājumu un bezkompromisa efektivitātes vārdā grozīt Augstskolu likumu tā, lai rektora iecelšanu nodotu universitātes padomei. Universitātē pat ir saglabājies liels uzraksts virs durvīm «universitātes padome». Tālāk pāreja no vietas izpildītāja uz padomju varas ieceltiem rektoriem būtu tīri tehnikas lieta. Un tad jau padomju varas atjaunošana vienā, atsevišķi ņemtā jomā būs notikusi. Padomju Latvija mūžos, lai dzīvo?
Lai šīs teorētiskās iespējas izvērstos par praktiskām, vajadzīgs viens priekšnosacījums. Neievēlēts rektors.
Satversmes sapulces dalībniekiem 2019. gada 6. jūnijā vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, piesardzīgiem, mierīgiem un tālredzīgiem, ar to, ko viņi izlemj darīt, kā rektoru ievēlošā sapulce. Tāda var būt pēdējā.
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
